Krīžu laikā uztur adrenalīns

LTV Ziņu dienesta vadītāja Iveta Elksne atzina, ka šis ir laiks, kad dienests pārdomā vērtības, jo kara kontekstā vairs nevar vienkārši runāt par žurnālistu neitralitāti. 

"Es pieļauju, ka kaut kādā mērā mainās pat žurnālistikas standarti, jo mēs vairs nevaram tā vienkārši runāt par neitralitāti kara kontekstā. Pirms dažiem gadiem tas pat nebija iedomājams, ka žurnālisti varētu ieņemt kādu konkrētu pozīciju. Līdz ar to šis ir tāds, no mūsu skatu punkta vai mana skatu punkta, manā žurnālistikas pieredzē, laikam smagākais laiks kaut kādā mērā," viņa vērtēja. 

Tas, kas kara laikā žurnālistiem uztur spēku, ir adrenalīns un pienākuma apziņa, kas neļauj domāt par nogurumu vai spēku izsīkumu. 

"Man šķiet, ka žurnālisti tomēr ir tāda dīvainu ļautiņu kategorija, kas ikdienā par šādām lietām nedomā," sprieda Geste. 

"Ziņas ir diagnoze, un tajā brīdī, kad ir ārkārtīgi smagi un grūti, kad notiek krīzes –, vai Zolitūdes traģēdija, vai Krievijas iebrukums Ukrainā, vai Covid-19 –, tad patiesībā ziņu žurnālisti ļoti saņemas. Viņiem ir liels adrenalīns, viņi nejūt ne bezspēku, ne nogurumu, neko, viņiem ir milzīga jauda, jo tas ir pienākums pret sabiedrību, ka tev ir jāstrādā, neatkarīgi no tā, kā tu jūties. Protams, kaut kādā mērā nogurums ir, bet pienākuma apziņa ir daudz lielāka," piekrita Elksne. 

Vienlaikus Ziņu dienesta vadītāja atzina, ka ir novērojusi – pēc noteikta laika krīzes apstākļos kolēģiem biežāk vērojamas veselības problēmas. 

"Protams, ir pēc tam atkritieni, tas ir fakts. Es, piemēram, ievēroju, ka pēc Zolitūdes traģēdijas kolēģi ļoti intensīvi sāka slimot pusgadu vēlāk. Kara kontekstā, šķiet, ka gandrīz gads pagāja, un tad bija tāds riktīgs [atkritiens], kolēģi slimoja, un es kaut kādā mērā to saistītu ar milzīgo psihoemocionālo spriedzi, kas joprojām turpinās," vērtēja Elksne. 

"Šī krīze ilgst jau patiesībā trīs gadus. Nupat bija 13. marts, kurā Latvijā sākās ārkārtējā situācija Covid-19 dēļ, un kopš tā laika ziņas, man šķiet, tādā ikdienas rutīnā nav strādājušas ne dienu.

Tie ir pilni trīs gadi, kuru sākumā mācījāmies medicīnas vārdnīcu, apguvām visu, kas saistīts ar Covid-19 ārstēšanu un vēl kaut ko, tagad gadu mācāmies kara vārdnīcu. Man šķiet, ka kaut vai tīri sēžot studijā un diendienā ziņojot par to, tu tāpat vismaz emocionāli jūties, ka tu tajā karā esi iekšā. No tā nevar atslēgties, un man pat šķiet, ka arī nevajag," stāstīja Geste. 

Būt klāt ir vieglāk, nekā gaidīt

Tikmēr Strazdiņa, kas karu Ukrainā izjutusi vēl tuvāk, esot tur uz vietas, vērtēja, ka reizēm būt klāt ir vieglāk, nekā būt studijā un gaidīt jaunumus. 

"Es pateikšu kaut ko jocīgu, bet savā ziņā, nu, vismaz mēs ar Gintu [Amoliņu] savā starpā esam runājuši, ka mums pat varbūt ir vieglāk, jo aizbraukt un redzēt, savā ziņā tā ir kā tās realitātes piedzīvošana. Tas ir vieglāk, nekā gaidīt – būt pašam tajā situācijā. Mēs aizejam un konfrontējam to [realitāti], paši savām acīm pieredzam. Savā ziņā tad ir tāds kā sprādziens pašam iekšēji, bet ļoti palīdz tas, ka mēs varam nostāstīt šo karu nost. Man liekas, ka tā ir žurnālistu profesijas labā sadaļa, ka mums ir profesionāli jāstāsta par to. Izstāstot šo situāciju, savā ziņā arī palīdzam paši sev," viņa skaidroja. 

Žurnāliste atklāja, ka, atgriežoties no Ukrainas, atgūties palīdz pavisam vienkāršas lietas – sarunas ar kolēģiem, došanās pie dabas, pat iepirkšanās. 

"Man jāteic, ka Ziņu dienestā un arī mūsu mazajā ārzemju ziņu ģimenē ir ļoti saudzīga tā situācija, jo mēs cits citam palīdzam. Mēs varam sazvanīties, izrunāties, cits citam palīdzēt, saprotot, ka kādam var būt smagāk vai grūtāk. Mēs cenšamies dzīvot šim laikam cauri tādam, kāds tas ir. Tas tiešām nav vienkārši, bet tas ir mūsu pienākums. Ziņu dienestā jau ir tā burvība, ka jebkurš žurnālists, kurš strādā šajos kara apstākļos, slodzi saprot, kā tas ir un kam jāiet cauri, un saprot arī tās šaubas, to sajūtu, kā būs tālāk," stāstīja Strazdiņa. 

Palīdz ukraiņu atbalsts

Pāri visam vislielākā motivācija gan doties uz Ukrainu, gan turpināt atspoguļot tur notiekošo uz vietas ir ukraiņu atbalsts. 

"Ukraiņi ārkārtīgi novērtē Latviju, Latvijas sabiedrību, tās palīdzību, un arī žurnālistu darbu. Gints un Ina, un mūsu operatori Aigars [Kovaļevskis] un Ingus [Graudiņš], kas visbiežāk dodas uz Ukrainu –, viņi parasti atbrauc ļoti noguruši, pārguruši, bet ļoti iedvesmoti, jo viņi no ukraiņu tautas saņem lielu, lielu atbalstu," stāstīja Elksne. 

Strazdiņa piebilda: "Par to, ka mums ir milzīgs atbalsts mūsu darbam Ukrainā, mēs esam pārliecinājušies ar Gintu tūkstošiem reižu, jo ir pat tā, ka ukraiņi mums ir nākuši klāt. Mums, piemēram, ir strīms, kas ir tiešraides pozīcija "Panorāmai" pulksten 20.00. Atceros vēl pēdējo reizi, kad bijām Ļvivā, mums bija trīs šie strīmi, un ikreiz, kad mēs pabeidzām tiešraidi, mums katru reizi pienāca kāds klāt. Viņi vienkārši dzird valodu un prasa, vai esam no Lietuvas vai Latvijas. Tad, kad pasakām, ka no Latvijas, mums pat bija tā, ka mūs apkampa un teica paldies par atbalstu. Atbalsts ir vienreizējs. Mēs to tiešām jūtam un tad arī saprotam, ka tiešām ir jēgpilni braukt strādāt tur uz vietas, jo ukraiņi to ļoti novērtē, jo mediji ir viena būtiska šīs uzvaras sastāvdaļa – ja nebūtu mediju ziņojumu, šī kara melno pusi mēs, iespējams, tik tiešām arī neuzzinātu."

Tikmēr Latvijā atbalsts žurnālistu darbam nereti nav tik viennozīmīgs. Joprojām visai bieži LTV Ziņu dienesta žurnālisti saņem nepamatotus pārmetumus. 

"Sāpīgākais ir tas, ka Latvijā ir atsevišķi politiķi, politiskie varbūt pat spēki kaut kādi, kas apšauba mūsu vērtības. Tas ir tas briesmīgākais.

Tad tu domā, kā tā var būt? Vai tiešām cilvēki ir akli un kurli, viņi neredz un nedzird, ko mēs darām, kā mēs strādājam, kādas ir mūsu vērtības? Liekas pilnīgi prātam neaptverami, ka šādā situācijā, kad Ukrainas tauta cīnās par savu brīvību, kad tā cīnās arī par mūsu brīvību, kad mūsu žurnālisti riskē ar savu veselību un dzīvību, viņi var pateikt, ka mēs esam Kremļa pusē. Tas ir vienkārši… Es domāju, viņiem pašiem sirdsapziņa ir? Vai tiešām šis ir labākais veids, kā audzēt politisko kapitālu?" sprieda Elksne. 

Žurnālisti arī raud

Runājot par to, kā, atspoguļojot kara šausmas, žurnālisti tiek galā ar savām emocijām, Elksne atzina, ka emociju spektrs kolēģiem šobrīd ir ļoti plašs. 

"Tā ir, ka žurnālisti arī raud, dusmojas, pārdzīvo par to, ka neraud tāpēc, ka strādā. Tur ir ļoti plaša emociju gamma. Vieni pārmet sev par to, ka viņi raud, ka viņi jūt līdzi, bet otri pārmet sev, ka viņi šobrīd neraud, tāpēc, ka viņi strādā. Un tur nav ne pareizu, ne nepareizu reakciju," viņa vērtēja. 

Bet grūtos brīžos sabiedrības uzticība ir tā, kas motivē turpināt darbu. Strazdiņa atklāja, ka ir cilvēki, kas, satiekot viņu uz ielas vai tirgū, nāk klāt un pateicas par reportāžām no Ukrainas – šādu sirsnību žurnāliste ļoti novērtē. 

"Jā, žurnālisti patiesībā ļoti, ļoti jūt līdzi un pārdzīvo. Mēs mēdzam teikt, ka esam ciniski ļaudis, bet pēc būtības, ja iedziļinās, tā nav.

Jā, ēterā viņi varbūt ne vienmēr visu parāda, žurnālists visbiežāk neraudās ēterā, bet arī tā mums ir gadījies. Man šķiet, ka no tā nav jākaunas. Mēs visi esam cilvēki un jūtam līdzi. Un mēs redzam, ka daudzi tomēr saprot, ka žurnālistu darbam ir jēga. Tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem – lai cik arī būtu grūti, tādi domājoši cilvēki tomēr uzticas sabiedriskajiem medijiem, un tas, man šķiet, ir ļoti nozīmīgi mums katram un valstij kopumā," secināja Elksne.