Dīvs Reiznieks, žurnālists: Pastāstiet kas jūs esat un kādu organizāciju pārstāvat?

Sergejs Sudniks: Mans vārds ir Sergejs. Esmu Ukrainas bruņoto spēku humānā projekta "Uz vairoga" dalībnieks. Mēs pārstāvam šī projekta sabiedrisko spārnu. Tas ir, – es šobrīd esmu sabiedriskās organizācijas militāri vēsturiskā centra "Piemiņa un slava" vadītājs. Mēs meklējam kritušos karavīrus kauju vietās deokupētajās teritorijās. Vienvārdsakot, – nodarbojamies ar mirušo meklēšanu un evakuāciju.

Cik daudz šādu organizāciju ir Ukrainā, un kā izveidota visa šī meklēšanas sistēma? Cik saprotu, visa pamatos ir nevalstiskās organizācijas?

Sistēma ir strukturēta šādi: Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštābā ir Civilās un militārās sadarbības departaments. Viens no jautājumiem, ko tas risina, ir kritušo karavīru mirstīgo atlieku meklēšana un evakuācija no bijušajām kaujas zonām deokupētajās teritorijās, lai atgrieztu tās radiniekiem.  Šobrīd izveidotas loģistikas ķēdes, kurās piedalās sabiedriskās organizācijas ar pieredzi šādā meklēšanā. Ja runājam konkrēti par militāri vēsturisko centru "Piemiņa un slava", mēs nodarbojāmies ar Otrā pasaules kara mirušo karavīru meklēšanu, un mums ir skaidrs, gan kā meklēt, gan skaidras ir procedūras, kas jāievēro. Mums ir šī specifiskā pieredze, tāpēc pagājušā gada aprīlī Ģenerālštāba Civilās un militārās sadarbības departaments uzaicināja mūs piedalīties šajā projektā.

Tobrīd šo projektu vēl sauca "Evakuācija 200", un tas ar mirušo karavīru meklēšanu nodarbojās jau kopš karadarbības sākuma Donbasā, kad Ukraina tur sāka antiteroristisko operāciju.

Tas ir 2014.–2015. gads, ja?

Jā, tieši tā. Kopš karadarbības sākuma Donbasā [20]14. gadā Ģenerālštāba ietvaros sāka veidot departamentu, kura pārraudzībā nonāca jautājumi par kritušo karavīru meklēšanu, mirstīgo atlieku evakuācija un to atgriešana radiniekiem. Pirmkārt jau ar to nodarbojās bruņotie spēki, taču bija arī nevalstiskās organizācijas, kas sākumā uz brīvprātības principiem piedalījās šajā meklēšanā, izmantojot lielo pieredzi, kas iegūta, meklējot Otrajā pasaules karā kritušos. Šis darbs notika Doņeckas un Luhanskas reģionos, kas ir daudz mazāks mērogs, nekā sākot ar pagājušo gadu. Tāpēc arī tas, cik daudz cilvēku vajadzīgs, lai spētu paveikt šāda apjoma darbu, ir nesalīdzināmi. Tāpēc, kad [2022. gada] 24. februārī sākās pilna mēroga iebrukums, Ģenerālštābs mūs uzaicināja pievienoties šim projektam. Mēs kā cilvēki, kuriem kritušo meklēšana ir daļa no dzīves, protams, piekritām. Bijušās PSRS teritorijā ir milzīgs daudzums kritušo karavīru meklēšanas organizāciju, tai skaitā Ukrainā. Taču, ja runājam par tām, kas ir aktīvas šī kara ietvaros, tad tādu patiesībā nav nemaz tik daudz.

Kāpēc? 

Nu, iespējams, te vainojama pašreizējā darba specifika. Tas vairs nav darbs ar seniem kauliem, ja tā var teikt. Šobrīd tas ir darbs "ar bioloģiju", kā mēs sakām, proti, ar ķermeņiem, kas sadalās, un tas notiek teritorijās, kas ir mīnu piesārņotas. Šī darba specifika laikam neļāva piesaistīt vairāk organizāciju, taču piebildīšu, ka ar Civilās un militārās sadarbības departamentu bijām pazīstami jau pirms pilna mēroga iebrukuma, un viņi zina gan mūsu brīvprātīgos, gan mūsu paveiktos darbus, tāpēc arī, kā saprotu, tikām piesaistīti viņu projektam.

Tagad uzsākta jauna prakse. Kopā ar Ģenerālštāba meklēšanas grupām nu strādā ne tikai sabiedriskās organizācijas, bet arī tie zināmie meklēšanas entuziasti, kuri dienē teritoriālās aizsardzības vienībās. Ja runājam, piemēram, par Odesu un Odesas reģionu, tad mums ir izveidojies unikāls modelis, ka bruņoto spēku sastāvā tika izveidota īpaša mirušo karavīru meklēšanas vienība no tiem mobilizētajiem meklēšanas entuziastiem, kuri vēlējās iesaistīties šajā darbā. Rezultātā mums ir izveidojusies komanda, kurā kopā strādā šī jaunizveidotā vienība, mūsu sabiedriskā organizācija, armijas avioizlūki un citi speciālisti. Un tā nu mēs visi tagad šo darbu veicam kopā.

Kādas unikālas prasmes ir jums kā entuziastiem, kas karavīru mirstīgās atliekas meklējuši jau sen?  Ar ko konkrēti esat interesanti Ukrainas bruņotajiem spēkiem?

Darbs ar cilvēku paliekām, skeletiem, ar ko saskārāmies agrāk, vai nupat mirušiem cilvēkiem, ar ko strādājam šobrīd, prasa noteiktas procedūras. Tas ir, – mēs zinām meklēšanas procedūras, kā rīkoties ar specifisku aparatūru, zinām meklēšanas darbu ģeogrāfisko specifiku. Ir milzum daudz nianšu. Respektīvi, cilvēkus, kuri nav psiholoģiski sagatavoti, kuriem nav bijusi iepriekšēja meklēšanas pieredze, šajā darbā iesaistīt grūti. Arī mēs, protams, karadarbības gaitā arvien gūstam jaunas prasmes, pielietojam jaunas meklēšanas metodes un tamlīdzīgi, tomēr uzdevums bija šajā meklēšanas organizācijā pēc iespējas ātrāk iesaistīt cilvēkus, kuri jau kopumā zina šo darbu un būs spējīgi kompetenti iesaistīties teritoriju pārbaudē. Šajā ziņā ir ļoti svarīgi, lai cilvēki būtu sagatavoti.

Kāpēc šim bruņoto spēku un nevalstisko organizāciju īstenotajam kritušo karavīru meklēšanas projektam dots nosaukums "Uz vairoga"("На щиті")?

Ukrainas bruņotie spēki nolēma atsaukties uz seno kultūru. Var teikt, ka tā ir tāda kā projekta zīmola maiņa. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi nolēma atteikties no padomju terminoloģijas (kad mirušo karavīrus sauca par "Krava 200"), tā vietā izvēlēta atsauce uz karavīriem senatnē, kuri mirst ar slavu un atgriežas uz vairoga. Tātad, – "ar vairogu", tas būtu – ar uzvaru, vai "uz vairoga", tas ir miruši, bet ar slavu. Kopš pagājušā gada projekts ir pārdēvēts, un tā ir atsauce uz to, kā mums jāizturas pret kritušajiem karavīriem.

Pāriesim pie šodienas. Kādi ir jūsu darba rezultāti? Vai var saskaitīt, cik daudz kritušo karavīru esat atraduši? 

Ir skaidrs, ka, kamēr notiek karadarbība, mēs nesteidzamies runāt par jelkādu statistiku, kvantitatīvajiem vai kvalitātes rādītājiem. Tas tāpēc, ka ir karš, cīņas joprojām notiek.

Negribam dot augsni spekulācijām par šo tēmu. Tagad ir diezgan viegli interpretēt mūsu vārdus nevajadzīgā virzienā un pavērst tos nezin kā.

Lai gan tam, ko darām, būtu jābūt cik vien iespējams ārpus politikas, jo kritušie karavīri ar cieņu jāatgriež mājās un jāizvairās no jebkādām spekulācijām.

Es saprotu, – tāds ir šis laiks. Jebkādu informāciju jebkurš var interpretēt, kā vien vēlas. Bet tad pajautāšu šādi: darba ir gana?

Jā, nenoliedzami. Varu teikt par meklētājiem no mūsu organizācijas "Piemiņa un slava" – viņi bijuši visos frontes virzienos – Nikolajivas, Hersonas, Harkivas, Doneckas reģionos. Bijām arī Kijivas reģionā pēc tā atbrīvošanas. Neesam strādājuši tikai Zaporižjas virzienā. Protams, ka esošā kara intensitāte paģērē upurus, tā ka, protams, darba netrūkst.

Kādos apstākļos mirušo karavīru ķermeņi paliek kaujas laukā visbiežāk?

Pat gadu vēlāk nereti ir grūti pateikt, kur konkrēti atrodas frontes līnija. Protams, ir tā saucamā pelēkā zona, kuru nekontrolē neviena no pusēm. Ir teritorijas, kurās kontrole pāriet no vienas puses pie otras un atpakaļ. Šis ir manevru karš, tas ir karš, kurā karaspēka mobilitātei ir izšķiroša nozīme. Pieņemsim, Krievijas Federācija iegājusi kādā teritorijā, bet pretinieku raidītās artilērijas uguns blīvuma dēļ nevar noturēt šo teritoriju. Šajā laikā tā, protams, zaudējusi tur kareivjus, bet dzīvajiem ir jāatkāpjas un viņiem nav laika savākt mirušos. Vai, piemēram, Harkivas reģions. Kad tas tika atbrīvots, Krievijas karaspēks atkāpās diezgan dezorganizētā veidā un, spriežot pēc visa redzētā, savākt savus mirušos viņiem nebija laika. Un šādos gadījumos strādā mirušo meklētāji, atrod mirstīgās atliekas. Tas pats attiecas arī uz Ukrainas pusi. Pirmkārt, šādi gadījumi parasti ir atkāpšanās vai tieši otrādi – strauju uzbrukumu operāciju laikā, kurās piedalās mobilās grupas. Tad kritušie karavīri mēdz palikt kaujas laukā. Visa informācija par šādiem gadījumiem tiek apkopota – kur, kādā rajonā kritis karavīrs, un pēc tam arī notiek meklēšanas darbi. Tai skaitā tiek intervēti notikumu aculiecinieki, vietējie iedzīvotāji un tamlīdzīgi. Galvenais ir saprast, ka šis ir karš, kas balstīts uz dažādiem manevriem, ātri izpildāmiem taktiskajiem lēmumiem. Bieži rotai jāieņem kvadrāts, kas tobrīd ir palicis tukšs. Un, protams, šādā situācijā ir mirušie, kurus nevar pagūt izvest ārā. Nenoliedzami. Jāsaprot, ka šis ir arī artilērijas karš, kurā lādiņi var tikt raidīti no desmitiem kilometru liela attāluma, un mobilā kaujinieku grupa, kas iekļūst šādā apšaudē, vienkārši fiziski nevar nodarboties ar mirušo evakuāciju. Tas praktiski nav iespējams. Tajā brīdī, pirmkārt, jāglābj ievainotie. Tāda tā bilde.

Kā tiek pieņemts lēmums par to, kurp doties, kur meklēt  kritušos?

Mums ir pilnīgs priekšstats par karadarbības zonām un vietām, kurās notikušas kaujas. Ukrainas bruņoto spēku Ģenerālštāba civilās un militārās sadarbības centrālajā pārvaldē ievāc visu informāciju no kaujas vienībām, no kritušo meklētājiem, no notikumu lieciniekiem. Tādējādi mums ir, ar ko strādāt. Dažreiz zinām precīzu vietu, dažreiz zinām dažu hektāru lielu platību, kur notikusi kauja un, pēc liecinieku teiktā, būtu jābūt kritušajam. Tātad, pirmkārt, šī informācija ir Ģenerālštābam, kas tālāk jau dod koordinātes meklētāju grupām.

Mēs jau mēnešiem ilgi ziņās dzirdam, piemēram, par Bahmutu. Dzirdam, ka tur ir gluži kā gaļas mašīnā, tur notiek smagas cīņas. Es saprotu, ka turp jūs nebraucat, jo tur notiek aktīva karadarbība.

Uz frontes līniju, tur, kur notiek karaspēku manevrēšana, kas vairs nav pat pelēkā zona, bet ir jau nulles līnija, tur "Uz vairoga" civilā spārna pārstāvji nebrauc. Tur notiek citas procedūras, piemēram, mirušo apmaiņa pa tiešo starp abu pušu militārajām vienībām. Tajās frontes zonās, kas nav pieejamas aktīvas karadarbības dēļ, mēs varam tikai apkopot informāciju, bet mirušajiem jāgaida sava stunda, kad mums būs iespēja tur ierasties un veikt nepieciešamās procedūras. Diemžēl pašos karstākajos punktos drošības apsvērumu dēļ mēs nevaram strādāt.

Tad var teikt, ka jūsu darbu vairāk apdraud suņi, kas pirmie piekļūs pie kritušā karavīra ķermeņa, nevis apšaudes vai kas tamlīdzīgs?

Šī gada laikā esam nonākuši dažādās situācijās. Esam strādājuši arī ļoti dažādos attālumos no frontes līnijas. Strādājot Hersonas un Mikolajivas reģionos, sanākusi darīšana gan ar pretinieka aviāciju, kas veica uzlidojumus ne pārāk tālu no mums. Bija vairākas reizes, kad virs mūsu galvām notika gaisa kaujas, kad aptuveni kilometra attālumā strādāja artilērija. Neviens nav atcēlis arī dronus, kas var lidot visai tālu, tā ka, jā – esam nonākuši dažādās šādās nepatīkamās situācijās. Ir šāda bīstamība, taču to nevar salīdzināt ar draudiem, ko rada mīnas. Tas tāds mans subjektīvais vērtējums.

Un kā ar suņiem?  Vienkārši ir dzirdēti dažādi stāsti...

Jā, mēs ar to saskaramies. Gan suņi, gan savvaļas dzīvnieki, pirmkārt jau lapsas. Negribētu pārāk iedziļināties anatomiskās detaļās, taču, – jā, ir šādas grūtības, kad dzīvnieku dēļ ķermeņa daļas atrodam attālāk no vietas, kur mirušais sākotnēji atradies. Tā notiek.

Es saprotu, ka, lai  darītu savu darbu, jums jābūt uztrenētai acij. Kad ierodaties jaunā vietā, kam jūs uzmanību pievēršat vispirms?

Ir jāmāk meklēt. Es pat nezinu, kā izvērst šo tēmu, jo svarīgs ir daudz kas, – koncentrēšanās, uztrenēta acs. Jāpamana milzum daudz detaļu, lai nenonāktu nepatīkamās situācijās un tomēr atrastu mirušo kareivi, atrastu pagaidu apbedīšanas vietas, lai varētu strādāt ar aparatūru, tai skaitā metāla detektoriem. Jāsaprot, kā nebaidīties no ķermeņiem, kas jau sākuši sadalīties. 

Patiešām, mēs saskaramies ar situācijām, kurās ķermenis tā sadalījies, ka to jau ir diezgan grūti pamanīt uz  zemes. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem. 

Tomēr jāsaka, ka ar koncentrēšanos nav problēmas. Tā kā parasti strādājam bijušajās kauju zonās vai netālu no esošās frontes, tad pirmām kārtām jau pēc noklusējuma jākoncetrē uzmanība un savu drošību. Mīnu piesārņojums ir ļoti liels. Un tās ir ļoti dažādas. Principā, kad ierodamies objektā, jau zinām, kam pievērst uzmanību vispirms. Var teikt, ka tajā brīdī pārslēdzamies darba režīmā, kas ļauj mums drošāk darīt pamatdarbu – pārmeklēt teritorijas, kurās varētu būt kritušie.

Šobrīd, kad mūsu pulkā parādījušies avioizlūki, mūsu darbs ir atvieglojies. Vietas, kas līdz šim bijušas grūti pieejamas, viņi noskanē no gaisa, tādējādi atvieglojot mūsu darbu. Šobrīd jau laikus uzzinām par dažādiem draudiem un vienkāršāk varam sagatavot drošus maršrutus līdz mirstīgajām atliekām. Tā kā visu šo sīko nianšu kopums ļauj cilvēkam atrasties citādi nepatīkamā vidē un profesionāli pildīt savu darbu. Es saku "darbu",  taču jāatceras ka pirmām kārtām mēs esam brīvprātīgie meklētāji. Un tas ir ļoti svarīgs punkts. Kāpēc? Jo, ja runājam par motivāciju, kāpēc kāds dara šo darbu, tad jāatceras, ka volontieri te ir tāpēc, jo paši jūt, ka dara svarīgu lietu. Un to, ka tā ir svarīga lieta, jums, protams, var apliecināt daudzi.

Vēl gribēju pieminēt, ka mēs strādājam kopā ar sapieriem, kurus saucam par saviem sargeņģeļiem, jo bieži vien drošs ceļš uz konkrētu vietu atkarīgs tieši no viņiem.

Tad sanāk, ka bez viņiem jūs šobrīd nekur vairs nebraucat?

Protams, ar meklētāju grupām ir sapieris, kurš redzēs to, ko mēs nepamanīsim. Piemēram, kājinieku mīnas, kas apslēptas meža joslu zālājā. Katrā ziņā viņa skats  noteikti ir daudz auglīgāks nekā mūsējais.

Kā saka, sanāk tāds īstens komandas darbs?

Jā, protams, cita ceļa nav, jo ir jābūt savstarpējai palīdzībai. Ir jābūt vispārējai koncentrācijai, kad visi ir koncentrējušies uz savu darba jomu, un tas ļauj sasniegt vēlamo rezultātu.

Kad atrodat kritušo karavīru, kas notiek tālāk?

Procedūra faktiski ir šādi: vispirms pārbaudām, vai ķermenis nav mīnēts, jo tādi gadījumi ir bijuši. Ir jārūpējas par savu drošību, un tas noteikti jāpārbauda. Pēc tam mēs meklējam personīgās mantas, medaljonus, ar kuru palīdzību iespējams veikt vismaz vizuālu personas identifikāciju. Ja runājam par mūsu karavīriem, tad, ja iespējams, sadarbojamies ar policiju, jo tur ir konkrēta procedūra – jāpaņem DNS paraugs. Kad pārbaudītas personīgās mantas, veicam fotofiksāciju – fotografējam gan to, kādā stāvoklī ir ķermenis, gan vidi, kurā tas atrodas, gan to, ko atradām pie ķermeņa. Var teikt, ka tas ir tāds kriminoloģiskais process. Tad mēs mirstīgās atliekas ievietojam anatomiskajā maisā, veicam marķējumus, – pierakstām visu nepieciešamo informāciju uz informācijas kartītēm, kas ies kopā ar maisu, lai personu vēlāk būtu vieglāk identificēt. Pēc tam jau pie darba ķeras DNS speciālisti. Mūsu gadījumā tie parasti ir tiesu medicīnas eksperti. Mēs nogādājam ķermeni uz tiesu medicīnas ekspertīzi, kur tiek aizpildīti vēl citi protokoli, kas saistīti ar nāvi, un turpmākajām procedūrām, lai ķermeni varētu nodot radiniekiem.  

Kad jūsu darbu darīt ir vieglāk – ziemā vai vasarā?

Vieglāk ziemā, taču tikai tad, kad nav sniega.  Jo kad ir sniegs, protams, ir praktiski neiespējami veikt meklēšanas darbus.  Tas ir saistīts gan ar to, kā nokļūt noteiktās vietās, gan ar to, ka sniegā neredzam mīnas, tāpat arī ar to, ka mierīgi varam nepamanīt piemēram vietas, kur izrakta pagaidu kapa vieta.

Vai esat redzējuši pierādījumus par spīdzināšanu pirms nāves?

Mūsu meklētāji Harkivas apgabalā atrada ukraiņu karavīru apbedījumu, kurā cilvēku rokas bija sasietas ar skoču. Un ļoti izskatījās pēc tā, ka pret karagūstekņiem tikušas veiktas prettiesiskas darbības. Bet atkal jau, – saprotiet, es esmu par to, lai visi šādi gadījumi agrāk vai vēlāk tiktu novesti līdz galam, un visi šie gadījumi tiktu pierādīti un tiktu sasniegts kāds taisnīgums. Juridiski šis process jau sākās brīdī, kad ķermeņi tika atrasti. Izmeklētāji strādā kopš tā brīža. Un ne tikai saistībā ar DNS analīzēm, bet saistībā ar krimināllietu par nāves faktu kā tādu.

Kā kritušie tiek identificēti?

Dažādos veidos. Pirmkārt, tas ir žetons, kas, lai arī cita parauga, bet ir arī krievu karavīriem. Tomēr gadās visādi.  Ir situācijas, kad to nav arī ukraiņu karavīriem, taču parasti pie visiem ir kādi dokumenti, ja vien tos nav paņēmuši cīņu biedri vai kāds ļaundaris.  Jā, protams, ir cilvēki, kuri uzskata, ka šādiem dokumentiem nebūtu jābūt līdzi, bet mēs tādus tomēr atrodam. Protams, būtu lieliski, ja katram karavīram būtu žetons, jo šāds jautājums nedrīkst palikt novārtā.

Kā jūs kontaktējaties ar cilvēkiem, kuri meklē savus radiniekus? Droši vien šādas saskarsmes arī ir?

Es teikšu tā: visa informācija ir koncentrēta Ģenerālštābā. Šajā jautājumā radinieki, pirmkārt, kontaktējas ar valsts pārstāvjiem, bet, uzzinot, ka iesaistītas arī nevalstiskās organizācijas, viņi, protams, raksta arī mums. Mēs pēc iespējas apstrādājam šo informāciju un nododam turpat – apvienotajā informācijas centrā, jo šajā ķēdē katram vajadzētu darīt savu lietu.

Un kā ir ar Krievijas pusi? Vai nav ģimenes, kas jūs atrod, iespējams, zina kareivja pēdējo atrašanās vietu, kad tas vēl bija dzīvs, un saka, ka tur viņam vajadzētu būt.

Nē, viņi ar mums nekontaktē, vismaz man nav tādas informācijas. Bet patiesībā domāju, ka viņi arī saprot, ka tas nebūtu līdz galam pareizi, ja reiz ir starpvalstu mirušo apmaiņas process, tad, protams, jēgpilnāk, pirmkārt, vērsties pie valsts iestādēm.

Ja jūs zināt, ka kādā vietā ir kritušie karavīri, jums noteikti prioritāte ir ukraiņu karavīri, bet, ja tur ir krievu karavīri, kāda ir jūsu īstenotā procedūra – tāda pati kā ar ukraiņiem?

Mēs pret šo darbu izturamies profesionāli, nevis emocionāli. Mēs darām savu darbu. Kad dodamies uz meklēšanas vietām, nezinām, ko atradīsim – krievu karavīru vai mūsējo. Procedūras visiem ir vienādas,  jo galvenais mērķis ir identificēt personu. Ja atrodam krievu karavīru, zinām, ka varēsim iemainīt to pret mūsu kareivja mirstīgajām atliekām, un tas ir galvenais. Tāpēc procedūras visiem ir vienādas. Vienīgā atšķirība ir tā, ka krievu karavīriem priekšā vēl repatriācija, taču jau mirušiem.

Gada laikā mēs no Krievijas bieži esam dzirdējuši saukli "savējos nepametam".  Jūs esat redzējis situāciju savām  acīm vietās, kur notikušas cīņas. Vai varat apstiprināt, ka krievi savējos nepamet?

(iesmejas) Pamatojoties uz to, ko daru, es šajā ziņā cenšos ieņemt līdzsvarotu nostāju. Skaidrs, ka "savējos nepametam" ir sava veida propagandas sauklis. Taču būtība ir citur, neapspriedīsim propagandu. Patiesā aina ir tāda, ka, ņemot vērā kauju mērogu vienā vai otrā frontes posmā, nenākas runāt par to, ka "savējos nepametam". Kad saskaramies ar reālo situāciju tūkstoš kilometru garā frontes zonā, pelēkajās un piefrontes teritorijās, "savējos nepametam" nav reāla bilde.

Cik ilgi Ukrainā nāksies meklēt kritušos karavīrus?

Tas ir tāpat kā analītiķiem prasīt: kad beigsies karš? Šie ir divi savstarpēji saistīti jautājumi, – jo ilgāk turpināsies karš, jo lielāki būs zaudējumi un ilgāk turpināsies meklēšanas darbi. Pazudušo personu sarakstiem nevajadzētu pastāvēt. Kamēr netiks atrasti visi, meklēšanas darbs turpināsies.

Kā tas tiek finansēts?

Jau no paša sākuma mēs strādājām kā sabiedriska organizācija, kas māk piesaistīt resursus. Un, kad mūs kopīgam darbam uzaicināja bruņotie spēki, tad šo jautājumu uz brīdi apspriedām, tomēr – galu galā sapratām, ka nevalstiskā organizācija nevar īsti atrasties armijas bilancē. Tas nav ne labi, ne slikti, tā tas vienkārši ir. Tā kā mēs turpinām paļauties uz mūsu uzticamo aizmuguri – ziedotājiem. Gan cilvēkiem, gan citām organizācijām, kas spēj mūs atbalstīt, piemēram, ar pārtiku, formas tērpiem, specifisku ekipējumu – sākot no respiratoriem un skafandriem, beidzot ar mitrajām salvetēm. Ir daudz mazu vajadzību, kas pie liela darba apjoma pārvēršas par lielām vajadzībām. Arī transportu mums nodrošinājuši brīvprātīgie. Militārpersonām, protams, ir savs transports, taču arī volontieriem jābrauc un šie auto ir jāuzpilda ar degvielu. Tā nu mēs ar pūļa finansējuma vai mērķdotāciju lūgumiem meklējam finansējumu arī tam. Dažreiz pērkam degvielu par naudu, kas mums saziedota. Tātad, ja skatās uz mūsu finansēm, tad mums ar to jātiek galā pašiem un tas, paldies Dievam, pagaidām izdodas. Un, ja jau par šo runāju, gribētu vērsties pie nevienaldzīgiem cilvēkiem, – arī jūs varat atbalstīt mūsu meklēšanas darbu, tas mums būtu ļoti svarīgi.

Pirms mūsu sarunas runāju arī ar jūsu kolēģiem vienā Latvijas meklēšanas organizācijā, kuri teica, ka arī plāno doties jums palīgā.

Kritušo karavīru meklēšanas vienība "Leģenda", ja nekļūdos.

Jā. Viņi braukšot, kad Ukraina uzvarēs. Viņi teica, ka jums noderētu metāla detektori.  

Jā, pilnīgi noteikti, jo jāstrādā dažādos apstākļos. Skaidrs, ka visu ceļu sapiera pēdās neiesi, taču mīnas nereti ir visai viltīgi paslēptas un bez metāla detektora tās vienkārši nevar pamanīt.

Parunāsim mazliet par jums personīgi. Kad jūs aizrāva šī vēsturiskās meklēšanas lieta?

Uz militāri vēsturisko centru "Piemiņa un slava" atnācu 2009. gadā. Tajā laikā es vēl biju Odesas Mečņikova Nacionālās universitātes students. Pēc izglītības esmu politologs. Patiesībā tāpēc arī tāda specialitāte, jo man vienmēr interesējuši politiskie, vēsturiskie procesi. Uz centru atnācu līdzīgi kā citi meklētāji, jo mani interesēja Otrais pasaules karš un manu radinieku liktenis. Manā gadījumā tas ir mans vecvectēvs, kurš karā pazuda bez vēsts. Viņš dienēja tanku karaspēkā, un patiesībā viņam joprojām ir pazudušas personas statuss. Attiecīgi es lūkojos pēc meklēšanas organizācijas Odesā un atradu "Piemiņu un slavu". Tobrīd tā bija gandrīz vai vienīgā organizācija, kas aktīvi strādāja tā kara kaujas laukos. Devītajā, desmitajā gadā aktīvi strādāju ar arhīviem, un tad jau sāku strādāt lauka apstākļos. Un šobrīd jau man palaimējies vadīt šo centru. 

Manī ir visai izteikta pārliecība, ka nevienam kritušajam karavīram nav jāvāļājas laukos.

Saku šo skarbi un tieši, jo nereti tā tas arī izskatās. Karavīri, kas ar godu izpildījuši savu pienākumu, ir jāatgriež ģimenēm, lai tās varētu pienācīgi atvadīties, lai radinieki saņemtu savu mīļoto ķermeņus un lai būtu iespējams piešķirt viņiem atbilstošus militārus apbalvojumus, un lai vairs nebūtu statistikā ailīte ar nosaukumu "bezvēsts pazudušais". Gan attiecībā uz Otro pasaules karu, gan uz šī brīža karu. Tas nav normāli, tā tam nav jābūt. Arī 80 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām mēs meklējām kritušos un pēcnācēji meklē informāciju par saviem mirušajiem senčiem. Pareizi un sistemātiski darot savu darbu, tagad mums ir iespēja neatkārtot iepriekšējās kļūdas un panākt, lai šajā karā nebūtu bezvēsts pazudušu karavīru.

Citas "Drošinātāja" sarunas

Jau sarunas sākumā mēs runājām par to, ka ne visi, kuri bija iesaistīti meklēšanā pirms kara, dara to arī šobrīd. Kāpēc jūs nolēmāt turpināt? 

Cilvēkiem, kuri pievienojas meklēšanas kustībai, viņiem parasti tas ir aicinājums. Viņi tur ierodas ar kādu konkrētu mērķi – vai nu lai atrastu visus bezvēsts pazudušos, atgrieztu tos radiniekiem. Es teiktu, ka tā ir misija. Un tam, kurš šo misiju  veica  agrāk, tā būtu jāveic arī šobrīd.  

Pie šī darba ir jāpierod vai pierašana ir bīstamākais šajā darbā?

Protams, pirms mēs sākām strādāt ar pilnu jaudu, ja tā var teikt, bija ļoti svarīgi pareizi noskaņoties šim darbam. Pirmajā reizē, kad devos jau laukā uz pirmo meklēšanas vietu, man izdevās to izdarīt ar pareizo attieksmi. Tad arī sapratu, ka ļoti palīdz, ja smadzenēs ir tāds kā slēdzītis, ar kuru vari ieslēgt "darba režīmu".  To ieslēdzot, tu vienkārši sāc uzvesties kaut kā pavisam citādi. Tu koncentrējies uz to, ka strādā grūtā, nepatīkamā situācijā, arī vizuāli. Tomēr, pieradums ir, protams. Es teiktu, – diemžēl, jo pierašana šajā darbā nav tas labākais. Taču tad ir vieglāk. Un tev jau liekas, ka nekas vairs tevi nevar pārsteigt. Sākumā gan pārsteidza, bet tad tas pārsteigums pazuda, lai arī saskārāmies ar tīri bioloģiski ne pārāk patīkamām lietām, taču pārsteiguma vairs nebija. Ar galvu saprotu, ka tas nav īpaši labi, ja esmu pieradis pie šādiem skatiem, tomēr, no otras puses, tas ļauj turpināt strādāt tālāk un nenovērst uzmanību ar šāda veida pārdzīvojumiem.

Kas ir pēdējais, kas jūs pārsteidza?

Nedrīkst teikt "pārsteidza", taču pati spilgtākā, protams, bija pirmā reize, kad devāmies meklēšanas misijā jau šī kara kontekstā. Tas bija Mikolajivas reģionā. Krievijas spēki no turienes vēl nebija izsisti. Frontes līnija bija visai netālu. Strādājām ar masu kapavietu, tas bija vasarā. Pats saprotiet, dziļa bedre, nepanesams 40 grādu karstums, un šādos apstākļos nepieciešams kompetenti īstenot ekshumācijas procedūras. Mirušo tur bija visai daudz... jau iepriekš teicu, ka esam atraduši līdz desmit cilvēkiem vienā vietā, neskaitīšu, cik konkrēti šeit bija, taču bija vairāki karavīri. Tā reize pārdzīvojumu ziņā uzstādīja visai augstu latiņu. Tad arī pa īstam sapratu, ar ko man būs darīšana jaunajā realitātē. Un tas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, kas pēc tam ļāva pārslēgties uz pareizo vilni, ja tā var teikt.

Jūs meklējat tos, kuri ir miruši. Vai pēdējā gada laikā mainījies tas, kā jūs skatāties uz dzīviem cilvēkiem?

Droši vien; varbūt esmu kļuvis iejūtīgāks pret sev tuviem cilvēkiem, kas ir man apkārt. Protams, sapratne par dzīves vērtību nedaudz pieaugusi. Taču uzsvēršu, ka tikai nedaudz. Kāpēc? Tāpēc, ka jau pamatu pamatos cilvēka dzīvību uzskatu par augstāko vērtību. Un mana nodarbošanās šo uzskatu ietekmējusi minimāli.

Ko jums personīgi novēlēt?

Novēliet, lai šis karš beigtos pēc iespējas ātrāk un lai nevienai ģimenei nepienāktu paziņojums, ka viņu mīļotais cilvēks pazudis bez pēdām nezināmā vietā. Kaut kā tā.

Liels paldies, Sergej.

Liels paldies jums. Paldies.

Pilnu raidījuma "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Interviju oriģinālvalodā klausies šeit: