Piecas svētku svinēšanas pieredzes:
- Laura Igaunijā novērojusi – diaspora mēdz svinēt pat vēl sirsnīgāk.
- Sanita Zviedrijā gatavo īpašu ēdienu.
- Ceļotāji Laine un Arturs ar Latviju iepazīstina tālas zemes.
- Dacei Gruzijā novembris – spraigs svētku mēnesis.
- Aijai Vācijā 18. novembris saistās ar vectētiņu, kurš vienmēr zvanīja apsveikt.
Prom no dzimtenes svin vēl sirsnīgāk
Laura Šmideberga Igaunijas galvaspilsētā Tallinā dzīvo 18 gadus. Viņas dzīvesbiedrs ir igaunis, ģimenē aug divas meitas. Laura vada Latviešu Nacionālās kultūras biedrību Igaunijā.
18. novembris viņai saistās ar sajūtu par Latviju – par to, kāda ir mūsu valsts; kā mēs, latvieši, sevi identificējam kā neatkarīgus, brīvus cilvēkus, kuri paši lemj un uztur šo valsti, arī ar cilvēkiem, kas savulaik šīs īpašās tiesības izcīnījuši. "Arī diemžēl kādreiz par to, vai mākam izmantot visu to uzticēto atbildību, ko sevī paredz savas brīvas un neatkarīgas valsts uzturēšana," Laura stāsta.
Viņa arī novērojusi kādu diasporām raksturīgu iezīmi – ka tieši ārpus Latvijas 18. novembris tiek svinēts vēl sirsnīgāk.
"Mēs šeit savā darbības sākumā ļoti aktīvi svinējām 18. novembri, parasti aicinājām arī kādus viesus no Latvijas, pie mums ir viesojies gan Vilis Daudziņš, gan Nacionālā teātra aktieri, dažādi mūziķi un kultūras cilvēki. Visi kā viens teica, ka viņiem svētku sajūta, svinot ar mums kopā Igaunijā, bija lielāka nekā uz vietas Latvijā," viņa turpina.
Lauras bērni, kuri brīvi runā latviski, jau no mazotnes piedalās 18. novembrim veltītajos pasākumos. Arī dzīvesbiedrs iesaistās – ne tikai aktīvi atbalsta šos svētkus un palīdz tos rīkot, bet pat dzied latviski. Igaunijā dzīvojošā latviete uzskata, ka bērni ir ieguvēji, jo viņiem ir divas neatkarības dienas, ko svinēt – Latvijas un Igaunijas.
Ģimene galdā ierasti piedomāt likt ko tradicionālu – īstu rupjmaizi, pīrāgus, un mēģina sagādāt ēdienus Latvijas karoga krāsās. Svētkos pērn biedrībā tika rīkota liela balle, un galdā celts kliņģeris skaitļa 105 formā ar dzērvenēm un pūdercukuru.
"Tajos gados, kad nav pasākuma tieši 18. novembrī, bija tradīcija visiem savākties ap deviņiem vakarā, arī pandēmijas gados, kad nevarēja nekur telpās tikties. Tikāmies Igaunijas Brīvības laukumā un dziedājām Latvijas himnu," par 18. novembra atzīmēšanu stāsta Laura.
Svētkos – īpašs ēdiens
Sanita Ločmele dzimtenē nedzīvo jau teju 20 gadus, viņas dzīve šobrīd rit Zviedrijā kopā ar dzīvesbiedru francūzi, kura ģimenes saknes meklējamas Spānijā. Ģimenē aug divi bērni.
Kopš Sanita vairs nedzīvo Latvijā, svētkus vairs tik ļoti nesvin, bet par to nozīmi atmiņas uzjundī, sazinoties ar radiem Latvijā. Sanita norāda, ka Zviedrijā arī nav iesaistījusies latviešu kopienās un nemeklē latviešu pulcēšanās grupas. "Iespējams, dzīvojot Stokholmā, es iesaistītos vairāk latviešu organizētajos pasākumos, bet Linšopingā tie nenotiek," viņa spriež.
Sanitas ģimene ir daudzkulturāla, tāpēc ģimene izvēlas tikai nelielu, izglītojošu pasēdēšanu ģimenes lokā gan Latvijas svētkos, gan tad, kad svinama Zviedrijas nacionālā diena, un arī tad, kad Francija svin Bastīlijas dienu. Viņa stāsta, ka īpaši neizceļ nevienu no ģimenes piederības valstīm: "Tāpat arī Māmiņdienu un Tēva dienu mēs nesvinam, jo kā gan mēs izvēlēsimies, kuras valsts datumā svinēt?" viņa norāda.
Sanita stāsta, ka 18. novembrī vakariņās galdā cels bērnu iemīļotos latviešu ēdienus – biešu zupu un kartupeļu pankūkas ar biezpienu. Biezpiens gan neesot ierastais, bet pagatavots no augu valsts produktiem, jo ģimene ēd vegāniski.
Līdzīgi ģimenē svin arī Zviedrijas, Francijas un Spānijas svētkus – uz galda noliekot attiecīgās valsts karodziņu un ēdot tradicionālo ēdienu, runājot attiecīgās valsts valodā, stāstot par valsts aktualitātēm, ģimenes atmiņām un bērnu izpratni par savu vietu pasaulē un ģimenes piederības sajūtām.
Sanita stāsta, ka bērni vairāk sevi izjūt kā zviedrus, nevis latviešus vai francūžus, lai gan abiem doti divi vārdi – viens latviešu, otrs franču, lai pastiprinātu viņu izcelsmi. Dēlu latviešu vārdi ir Austris un Namejs.
Zviedrijā dzīvojošā latviete arī atzīst, ka valsts svētki ir tikai viens veids, kā uzturēt saikni ar valsti, kurā vairs nedzīvo. Sanitas mājās liels uzsvars ir uz valodas saglabāšanu un lasīšanu, kas nebūt neesot viegls uzdevums: "Mēs dzīvojam paši savā Bābeles tornī, kur es ar bērniem runāju latviski, tētis franciski, bet pieaugušie savā starpā zviedriski. Puikām nekas neatliek, kā tikai turēt līdzi un vienmēr censties atbildēt tajā valodā, kurā viņus uzrunā," stāsta Sanita.
Lainei un Arturam Latvija vienmēr ir līdzi
Rūdītie pasaules apceļotāji Laine Pērse un Arturs Driņins ceļā ir jau gandrīz desmito gadu, vien laiku pa laikam iebrauc paciemoties dzimtenē, bet tad atkal metas kārtējos piedzīvojumos. Šobrīd abi apceļo Āfriku.
Vēl līdz aktīvo ceļošanas gaitu uzsākšanas abi, dzīvojot Latvijā, cītīgi apmeklēja 18. novembra pasākumus – gājuši gan uz parādēm, gan koncertiem un citiem rīkotajiem svētku pasākumiem.
Arturs stāsta, ka ceļojot nereti pazūd laika izjūta, tāpēc bieži nezinot, kura nedēļas diena ir, reizēm jūk pat mēneši. Svētki esot katru dienu, kad ir piedzīvots kas jauks, un arī tad, kad piedzīvots kas nejauks, jo tas abiem ko labu ir iemācījis. "Svētki mums ir arī tad, kad varam droši doties gulēt, zinot, ka mums viss ir kārtībā un arī mūsu mīļajiem viss ir kārtībā," tā Arturs.
Laine uzver, ka ceļojot pa pasauli, Latviju nekad neaizmirst: "Arī nupat rādījām nigērietim video no Līgo svētkiem, un viņš izsaucās: "Ooo, kas tas par dārzeņu festivālu!" Nē, tie ir vainagi, nevis dārzeņi meitenēm galvā."
Ar Latviju ceļotāju pāris iepazīstina visus, kurus satiek attālās pasaules zemēs, jo tur viņi bieži vien ir pirmie latvieši, ko kāds saticis.
Tas nozīmē, ka jo īpaši jāpacenšas, lai atstātu labu iespaidu par mūsu valsti. Bieži ceļotājiem nākas arī skaidrot, kur Latvija atrodas un ka tai ir sava valoda.
"Vienmēr uzliekam kādu koru dziesmu, pastāstām par tautastērpiem, dziesmu nozīmi, vismaz tā, kā mēs to saprotam," pastāsta Laine, norādot, ka visvairāk cenšas parādīt Latviju caur sevi. Šo gadu laikā cilvēki arī ir atsaukušies abu aicinājumam apmeklēt Latviju – bijuši viesi gan no Pakistānas, gan Brazīlijas, Meksikas un Japānas. Un līdz šim visi par Latviju bijuši sajūsmā.
Latviju abi vienmēr ved līdzi savos ceļojumos, arī šobrīd Āfrikā līdzi ir suvenīri un Latvijas karodziņi. "Dažreiz karodziņu piesienam arī kādā īpašā vietā – kur tālu braukts, augstu kāpts," piebilst Laine.
Simtgadē abi bija izveidojuši arī video apsveikumu ar novēlējumu no viņu draugiem visā pasaulē.
Dace Gruzijā svin ar četriem bērniem un vīru
Dace Džavašvili Gruzijā dzīvo jau 15 gadus, kur strādā bankā par datu analītiķi. No 2018. līdz 2023. viņa arī vadīja Gruzijas latviešu biedrību "Avesol". Daces un viņas vīra gruzīna ģimenē aug četri bērni vecumā, jaunākajam ir septiņi gadi, bet vecākajam – 14.
18. novembris Gruzijā dzīvojošajai latvietei ir svarīgi svētki, jo īpaši pēdējā laikā – tie liek padomāt par to, ka brīvība un neatkarība nekad nav garantēta, par to cīnījās mūsu senči, un mums jāturpina par to stāvēt un cīnīties.
Kad Dace vēl dzīvoja Latvijā, šajos svētkos pie mājas vienmēr tika izkārts karogs, kopā ar ģimeni skatījušies svētku salūtu, reizēm bijusi kāda kūka vai svinīgākas vakariņas. "Dzīvojot ārpus Latvijas, ir svarīgi saglabāt saikni, un svētku atzīmēšana ir viens no veidiem, kā saglabāt piederību Latvijai," atzīst Dace.
Latvijas vēstniecība Gruzijā katru gadu rīko pieņemšanu par godu 18. novembrim, uz kuru tiek aicināti arī diasporas pārstāvji, un parasti uzstājas kādi latviešu mūziķi vai folkloras grupas. Šī nedēļa Dacei, savulaik vadot biedrību, allaž bijusi ļoti saspringta, jo latviešu valodas svētdienas skoliņā, kas darbojas biedrības paspārnē, atzīmē gan Mārtiņdienu, gan 11. novembri. 18. novembris nereti svinēts arī pirms īstā datuma.
"Parasti tieši 18. novembrī jau ir tāds nogurums, ka mājās vienkārši pagatavoju kaut ko latvisku, tie var būt kartupeļi, štovēti kāposti ar mednieku desiņām, vai arī nopērkam vai uzcepam kādu kūku un saskandinām ar vīru vīna glāzes par Latvijas dzimšanas dienu, ar bērniem parunājam," stāsta Dace.
Daces ģimenē atzīmē abas – gan Gruzijas neatkarības dienu, gan Latvijas. Dace ar dzimteni saistītajos pasākumos iesaistījusi visu savu ģimeni – gan vīrs, gan abu četri bērni ar prieku piedalās un dzied Latvijas himnu. Bērniem par Latvijas neatkarības dienu tiek stāstīts arī skoliņā, kur svinībām par godu klāj svētku galdu. Lielākās svinības bijušas Latvijas simtgadē, kad viņa vadījusi Gruzijas latviešu biedrību, viņa atminas.
Bijušais Valsts prezidents Egils Levits arī bija aizsācis uzrunas teikšanu ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, ko sanākušajiem pārraidīja uz projektora un arī publicēja biedrības mājaslapā.
18. novembrī atceras vectētiņu
Aija Avota, kura strādā informācijas tehnoloģiju sfērā, Latvijā nedzīvo jau 15 gadus. Iepriekš dzīvojusi Spānijā, bet šobrīd jau piecus gadus par savām mājām sauc Berlīni, kur dzīvo arī Aijas abas māsas. Aija stāsta, ka kontakts ar Latviju šos pēdējos piecus gadus esot krietni lielāks, nekā tad, kad dzīvoja Spānijā. Iemesls tam esot gan tas, ka māsas ir tepat netālu, un kādu brīdi visas trīs pat dzīvojušas kopā, gan arī vienkāršāka nokļūšana no Berlīnes uz Latviju.
Lai arī Aijas ģimenē nav bijušas svētku svinēšanas tradīcijas, tomēr svešumā reizēm valsts svētkus viņa atzīmē. Šogad Aija svētkos būs dzimtenē, kur kopā ar mammu dosies uz karoga pacelšanu Lantes muižā.
Viņa stāsta, ka 18. novembris visvairāk saistās ar vectētiņu, kurš vienmēr 18. novembrī zvanīja apsveikt. "Varbūt tāpēc arī tagad katru gadu 18. novembrī es par vectētiņu iedomājos," viņa saka.
Aija stāsta, ka vectētiņš bijis ļoti patriotisks, jo viņa ģimene bijusi diezgan iesaistīta ar Latvijas Republikas proklamēšanu saistītajos notikumos. "Neskatoties uz to, vai es šos svētkus svinu vai ne, es pavisam noteikti katru gadu novēlu Latvijai kļūt stiprākai, gudrākai, skaistākai, laipnākai. Lai cilvēki ir laimīgāki, lai cilvēki rūpējas par vidi, kas viņiem ir piešķirta, lai atceras, ka tas ir kaut kas īpašs, ka tev ir vieta, kur eksistēt, pašnoteikšanās, un vēlu aktīvi piedalīties visā notiekošajā," Latvijai dzimšanas dienā novēl Aija.
