Alūksnieši Žanna un Raimonds uzskata, ka valsts aizsardzības dienests ne tikai stiprina Latvijas aizsardzības spējas, bet pašiem jauniešiem iemāca kļūt disciplinētākiem, ļauj apgūt prasmes strādāt komandā, gūt noturību stresa un krīzes situācijās. "Dienests armijā puiku pārvērš par īstu vīrieti," domā dvīņu mamma.
Brāļi ir dienestā Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē militārajā bāzē "Ādažos". Intervijā ar tēti Raimondu, mežizstrādes meistaru akciju sabiedrībā "Latvijas valsts meži", un mammu Žannu, kura pašlaik ir nodarbināta biedrībā "Alūksnes NVO atbalsta centrs", kā arī iesaistās Alūksnes un Apes novada fonda aktivitātēs kā brīvprātīgā, runājam par vecāku izjūtām un bērnu izvēlēm.
Kad Deivids un Daniels sāka dienesta gaitas?
Žanna: Šovasar 19. jūlijā. Abus aizvedām uz militāro bāzi Ādažos un tur ar čemodāniem arī atstājām. Visi raudājām… Es visvairāk…
Parunājāmies ar armijas kapelānu – viņš pienāca pie mums aprunāties, jo redzēja, ka es aizgūtnēm raudu, un prata nomierināt, ka viss būs labi.
Palika ļoti labs iespaids arī tad, kad redzējām, kā instruktori attiecas pret jauniesauktajiem – labsirdīgi, ar smaidu, sapratni. Tas patiesi viesa sirdsmieru. Deivids un Daniels bija mammas dēli – tādi arī paliek, tikai arvien pieaug.
Raimonds: Jau pēc divām nedēļām Ādažu bāzē bija Ģimeņu diena, un varējām dēlus apciemot. Bija iespēja apskatīt, kādos apstākļos viņi tur dzīvo, un gūt pārliecību, ka tiešām nav, par ko uztraukties. Todien dēlus kopā ar mums palaida arī jau mājās, brīvdienās.
Žanna: Septembrī Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, piedalījāmies zvēresta ceremonijā. Tā bija ļoti skaista, svinīga un iespaidīga. Skudriņas skrēja pa visu ķermeni, cik tā bija saviļņojoša! Spēlēja Nacionālo Bruņoto spēku orķestris, izskanēja uzrunas, puiši stalti un skaļās balsīs zvērēja uzticību Latvijas valstij. Tas bija ļoti iespaidīgi.
Kas dēlus pamudināja doties dienestā?
Raimonds: Tā bija viņu pašu izvēle. Publiskajā telpā bija informācija par šādu iespēju. Turklāt tiem, kuri valsts aizsardzības dienestam pieteikušies brīvprātīgi un to pabeiguši, pēc tam ir iespēja bez maksas studēt pilna laika klātienes programmās valstij piederošās augstskolās un koledžās. Šis punkts ļoti saistošs bija Danielam, jo viņš vēlas pēc tam studēt. Patiesībā šis arī bija galvenais faktors, kādēļ viņi nolēma brīvprātīgi doties dienestā un tieši tagad.
Žanna:
Daniels domāja ilgtermiņā un izsprieda – ja arī viņš sāktu studijas tagad, tās pabeigtu, atrastu darbu, tāpat viņš var saņemt pavēsti par iesaukšanu valsts aizsardzības dienestā pēc nejaušības principa.
Un būs jāiet, viss jāpamet uz šiem 11 mēnešiem. Tādēļ vieglāk to ir izdarīt uzreiz un tagad.
Pērn novembrī bija jāpiesakās dienestam – dēli to izdarīja pēdējā datumā, kad varēja pieteikties. Deivids pieteikumu jau aizsūtīja, bet Daniels vēl domāja, šaubījās līdz pēdējam mirklim – 10 minūtes pirms pulksten 17.00, kas bija pēdējais laiks pieteikuma iesniegšanai, arī Daniels to nosūtīja elektroniski. Mēs visi gaidījām un drebējām par to, ko tad viņš beigās izlems!
Kādas izjūtas bija jums kā vecākiem, uzzinot šo dēlu lēmumu?
Raimonds: Tā ir viņu izvēle – visu cieņu. Viņi mums jau lieli un pilngadīgi. Jā, bail bija pasaules ģeopolitiskās situācijas un kara Ukrainā dēļ. Mēs visi ticam, ka mūs tas neskars. Valsts aizsardzības dienests ieviests, lai paaugstinātu Latvijas un tās iedzīvotāju ilgtermiņa drošības garantijas. Tas, ka dēli iziet šo apmācību, viņiem pašiem būs tikai par labu – viņi būs apguvuši prasmes un zinās, kā rīkoties visdažādākajās situācijās. Tā ir īsta izdzīvošanas skola, ko viņi apgūst dienestā. Ir prieks, ka dēli tur atraduši arī jaunus draugus no visas Latvijas. Gan Deivids, gan Daniels ir ļoti komunikabli, tādēļ viņiem nav problēmu iejusties svešā vidē.
Žanna: Man gan sākumā bija bail… Ļoti bail… Pieteikšanās dienestam ritēja raiti – jau decembrī Danielam bija jābrauc uz veselības pārbaudi Rīgā, pēc mēneša arī Deividam, abi saņēma pozitīvus atzinumus.
Vai dvīņu attiecības vienmēr bijušas ciešas, viņi daudz ko darījuši kopā? Tagad abi vienlaikus izvēlējušies doties valsts aizsardzības dienestā.
Žanna: Jā, brāļi visu laiku ir bijuši kopā. Pēc 9. klases absolvēšanas gan viņu ceļi uz laiku šķīrās, jo Daniels palika mācīties Alūksnes vidusskolā, bet Deivids devās mācīties uz Rēzekni. Tā bija pirmā reize, kad brāļi šķīrās. Savukārt pērn rudenī abi kopā devās dienestā. Tagad viņi arī dienē vienā ekipāžā un dzīvo vienā istabā!
Kādi ir abi brāļi? Par ko viņi sapņoja bērnībā?
Žanna: Sveši cilvēki saka, ka brāļi vizuāli ir ļoti līdzīgi, bet, manuprāt, viņi it nemaz nav izskatā līdzīgi. Viņi nav identiskie dvīņi. Raksturā viņi ir atšķirīgi, tomēr ir arī līdzības – abi ir ļoti labsirdīgi, ar lielu cieņu un respektu izturas pret vecākiem, tāpat kā pret radiniekiem un citiem pieaugušajiem.
Raimonds: Daniels ir nopietnāks, nosvērtāks, vairāk pievērš uzmanību tam, ko viņš dara un darīs. Ja Danielam kaut kas neizdodas, kaut ko nezina, tad tāpat vienmēr izdomā risinājumu, nepadodas. Savukārt Deivids vienmēr visu dara vienkārši un problēmas neuztver tik nopietni. Bērnībā dēliem nebija sapņu profesijas, savukārt par militāro jomu viņi tolaik vispār pat nedomāja. Tā kā abiem nebija skaidrības, ko nākotnē darīt, izmantoja iespēju 11 mēnešus pavadīt valsts aizsardzības dienestā. Tas ir labs laiks pārdomām, lai saprastu, ko vēlies dzīvē darīt un kas būtu piemērots.
Kāda ir dēlu ikdiena valsts aizsardzības dienestā?
Raimonds: Katru nedēļas nogali puikas piektdienas vakarā var braukt uz mājām un atgriezties bāzē svētdien, tādēļ ļoti neizjūtam viņu prombūtni. Tas ir tāpat, it kā puikas mācītos kādā skolā citā Latvijas pilsētā un nedēļas nogalēs brauktu mājās. Saprotu, ka Ziemassvētku laikā arī viņiem būs garās brīvdienas – tāpat kā skolā. Turklāt viņiem tās būs apmaksātas brīvdienas. Baro viņus tur ļoti labi – kā restorānā! Tiesa, arī fizisko aktivitāšu ir daudz, tādēļ pilnvērtīgs uzturs ir ļoti svarīgs.
Žanna: Nav tā, ka, aizejot brīvprātīgi dienestā, viņiem no kaut kā bija jāatsakās. Nē. Dēli turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Atbraucot brīvdienās mājās uz Alūksni, viņi satiekas ar draugiem un viss notiek. Mums kā vecākiem ir mierīgs prāts.
Dienesta pirmajos trīs mēnešos bija citādāks režīms nekā tagad – tad rītos bija jāmostas pulksten 5.30 un jau 22.00 bija naktsmiers. Tagad rītos var gulēt līdz 7.30.
Vai dēli ir kaut kā mainījušies, kopš uzsāka dienestu?
Raimonds: Jau pēc pirmajām nedēļām varējām atpazīt, ka mūsu puikas ir militārajā dienestā, jo bieži no viņiem tagad dzirdam atbildes: "Tieši tā!" vai "Nebūt nē!". Viņi ir kļuvuši arī vīrišķīgāki – vairs nav tik puiciski.
Žanna: Mēs piekrītam uzskatam, ka dienests armijā puiku pārvērš par īstu vīrieti.
Raimond, kādas jums pašam savulaik bija dienesta gaitas?
Raimonds: Absolvēju 11. klasi un mani uzreiz iesauca padomju armijā uz diviem gadiem. Mana dienesta vieta bija Gruzijā, pie Turcijas robežas. Mājās mūs nelaida tikai tāpēc, ka bijām no Baltijas valstīm. Es biju tankists. Dienestu pabeidzu kā tanka komandieris. Man dzīves apstākļi kazarmās toreiz bija pavisam citādāki, nekā tagad ir maniem dēliem. Viņi Latvijas armijā kazarmās dzīvo kā viesnīcā. Tagad Latvijas armijā savstarpēja aizskaršana, pazemošana ir pilnībā izslēgta – kad es dienēju, tā diemžēl bija norma… Attieksme pret padotajiem no virsnieku, instruktoru, seržantu puses tagad ir cilvēcīga, salīdzinot ar laiku, kad es dienēju padomju armijā.
Kādi ir dēlu plāni nākotnei pēc dienesta?
Kompensācija par dienestu
VAD karavīram, kurš pieteicies dienestam brīvprātīgi, ik mēnesi izmaksā kompensāciju 600 eiro apmērā un, pabeidzot VAD, papildus vienreizēju kompensāciju 1100 eiro apmērā.
VAD karavīram, kurš dienestā iesaukts obligātā kārtā, ik mēnesi izmaksā kompensāciju 300 eiro apmērā un, pabeidzot VAD, papildus vienreizēju kompensāciju 1100 eiro apmērā.
Šīs summas saņem "uz rokas", no tām neatvelk nodokļus.
Esot dienestā, viņi saņem ikmēneša kompensāciju ikdienas izdevumiem 600 eiro apmērā katrs "uz rokas" jeb neto. Viņiem ir savi mērķi, kam šo naudu vēlas iekrāt un tērēt. Bet vissvarīgākais ir tas, ka dēliem patīk dienests kā process – ja arī nemaksātu kompensāciju, viņiem tāpat tas patiktu. Manuprāt, nav taisnīgi, ka tiem, kurus iesauc pēc nejaušības principa obligāti, šis kompensācijas apmērs ir krietni mazāks, plus vēl viņiem uz dienesta laiku jāmaina visa sava ikdienas dzīve, piemēram, ja esi sācis studijas vai atradis labu darbu.
Ko jūs teiktu citiem vecākiem, kuriem vēl tikai priekšā dēlu iespējamās izvēles par došanos valsts aizsardzības dienestā un kuri arī izjūt satraukumu?
Žanna: Ja dēls to vēlas, tad lai vecāki nebaidās. Vecākiem šajā gadījumā patiesi nav, par ko uztraukties.
Raimonds: Jā, lai nebaidās un drošu sirdi laiž dienēt, jo attieksme pret jaunajiem karavīriem tur tiešām ir lieliska. Prieks! Dzīvošanas apstākļi ir ļoti labi, apģērbs un ēdināšana ir nodrošināta, tāpat kā jaunu prasmju apguve. Viņus arī fiziski nepārslogo tik ļoti, kā daudziem varbūt šķiet.
Arī mūsu dēli pirms dienesta nebija supersportiski, bet tagad, dienestā, viņiem nav problēmu izpildīt normatīvus.
Es pat salīdzināju, ko viņi var un ko es savulaik, sava dienesta laikā, varētu fiziski izdarīt – secināju, ka viņi var vairāk (smaida). Arī veselības pārbaude ir ļoti pamatīga un, ja tavu bērnu atzīst par dienestam derīgu, tad vari būt priecīgs, jo tas ir apliecinājums, ka viņš ir vesels.
Žanna: Gan mēs kā vecāki, gan vecvecāki, mazā māsiņa esam ļoti lepni, ka Deivids un Daniels izvēlējās brīvprātīgi uzsākt valsts aizsardzības dienestu. Tagad mūsu ģimenē 11. un 18. novembrim būs vēl īpašāka svētku noskaņa.
