Ziedo savu laiku, darbu, prasmes tiem, kuri ik minūti cīnās un mirst par tevi

Kas ir projekts "Kāzas varonim" (oriģinālais nosaukums: "Шлюб для героя")?

Tas ir brīvprātīgo projekts Ukrainas karavīriem, kuri šobrīd aizsargā Ukrainu. Mēs plānojam un realizējam kāzas ukraiņu varoņiem. Palīdzam viņiem svinēt mīlestību šajos tik grūtajos laikos. Tas ir bez maksas.  

Projektu sākām 2022. gadā un līdz šī gada rudenim pieņēmām visus Ukrainas karavīrus. Tātad vienam no partneriem jābūt armijā, neņemot vērā – ir viņi frontē vai nav.

Bet no šī rudens mēs pieņemam tikai tos karavīrus, kuri šobrīd ir frontē, jo šis ir brīvprātīgo projekts. Mēs nesaņemam ziedojumus. Patiesībā mēs mēģinām piesaistīt ziedojumus, taču tas īsti nedarbojas. Ir jau trešais gads, tauta ir nogurusi, tiešām cilvēki ir noguruši.

Ziedot viņi gatavi ieročiem vai citam nepieciešamajam militārajam aprīkojumam, ko nodot karavīriem. Tāpēc trešajā gadā ir kļuvis patiešām grūti piesaistīt līdzekļus vai brīvprātīgos. Mēs negribam apturēt šo projektu, tāpēc esam ierobežojuši to cilvēku loku, kas var pieteikties, un koncentrējamies uz karavīriem frontē.

Jūs droši vien piekrītat, ka ieroči Ukrainas armijai ir lielākā nepieciešamība jūsu cīņā par brīvību. Bet kā cilvēkiem skaidrojat, kāpēc svarīgs ir arī jūsu "Kāzas varonim" projekts?

Protams, ieroči un citas militāras lietas ir prioritāte numur viens. Arī manā skatījumā. Taču par šo projektu runājot, – tas ir veids kā es un kolēģi mūsu nozarē var dot kaut ko atpakaļ.

Tas ir kā mans paldies karavīriem, kuri cīnās.

No vienas puses, noziedot ir visvienkāršāk – aizej uz savu "online" bankas kontu, ziedo un neko vairs nedari. Tu atbalsti finansiāli.

Taču, no otras puses, tu kā, piemēram, fotogrāfs brauc uz kāzu norises vietu stundu, pusotru, dažreiz pat trīs stundas vienā virzienā, izdari savu darbu, kurā tu esi patiešām izcils, pēc tam ieguldi laiku foto apstrādē un beigās nodod sava darba augļus karavīram, kurš šobrīd cīnās arī par tevi. Tā kā tu nevis tikai nospied vienu pārskaitījuma podziņu, bet ziedo savu laiku, savu darbu, savas prasmes cilvēkiem, kuri ik minūti cīnās un mirst par tevi.

Šī ir mūsu profesionālā maksa kā pateicība par to, ko viņi dara. Viņi nevar normāli pagulēt, nomazgāties vai paēst. Salīdzinot ar viņiem, ticiet vai nē, mūsu apstākļi ir daudz labāki. Mēs guļam siltās mājās, ēdam siltu ēdienu, regulāri varam nomazgāties. Viņi to nevar.  

Kā šis projekts tiek īstenots tīri praktiski?

Mēs palīdzam karavīriem, kuri vēlas nelielas kāzas. Tiem, kuriem nevajag milzum daudz rotājumus, dīdžejus, luksusa kāzas. To mēs nepiedāvājam, jo, ja viņi vēlas šāda izmēra un līmeņa kāzas, tad viņiem ir finansiālas iespējas sarīkot to pašiem. 

Mēs palīdzam cilvēkiem, kuriem greznība nav tik svarīga.  Mēs palīdzam cilvēkiem, kuriem svarīgs ir šis mirklis kā tāds un kuri grib pulcēties nelielā ģimenes un draugu lokā, brīdī, kad var izrauties no frontes uz dienu vai trim.

Ja runājam par tehnisko pusi – mēs nesedzam visas kāzu izmaksas. Mēs uzņemamies uz sava rēķina parūpēties par visu, izņemot ēdienus un dzērienus.

Tātad kāzu ielūgumus, grimu un frizūru līgavai, līgavas pušķi un citus ziedu rotājumus, kāzu torti, dažās pilsētās mums ir ēdinātāji, kuri var piedāvāt labākās cenas. Nodrošinām fotogrāfu uz 3 stundām. Tas ir pietiekami, jo vienu stundu viņš strādā laulības ceremonijā, stundu pusotru ir jaunlaulāto fotosesija un vēl stunda svinībās – vai nu mājās, kādā restorānā vai kafejnīcā.

Mums ir arī savi vakara vadītāji, ja cilvēki to vēlas. Tāpat parūpējamies arī par nelieliem rotājumiem.

Mēs paši esam Čerkasos [190 km uz dienvidaustrumiem no Kijivas, kopš 2022.gada Valmieras sadarbības pilsēta], un esam gatavi braukt 3 stundas vienā virzienā, lai parūpētos par galda un citiem dekorējumiem. Ja tas ir tālāk, tad aizbraukt nevaram, jo jāatceras par komandantstundu. Esam sieviešu komanda un tas būtu ļoti sarežģīti.

Komanda, kas gatava atsaukties, cilvēki ar plašu sirdi

Kāda ir jūsu pieredze šajā nozarē?

Esmu profesionāla kāzu plānotāja – tas ir mans bizness. Šajā jomā sāku strādāt 2016.gadā. Tāpēc, kad uzsāku šo projektu, skaidri zināju, kas ir tās svarīgākās lietas, kas nepieciešamas jaunajam pārim un kas parasti sagādā lielākās grūtības. Mēs strādājam ar augstākās raudzes profesionāļiem, kuri šīm bezmaksas kāzām pievēršas ar tādu pat rūpību, kā saviem maksājošajiem klientiem.

Nekas no tā, ko viņi dara, netiek izdarīts par roku galam, tikai tāpēc, ka šīs ir bezmaksas pasākums. Nekādā gadījumā.

Viņi pieliek visas iespējamās pūles, jo vēlas to darīt. Viņi šajā darbā ieliek visu savu sirdi un dvēseli.

Pastāstiet par savu komandu.

Šo projektu sāku es viena. Vēlāk, 2022. gada beigās, man pievienojās viena fantastiska dāma, kura ir mans draugs un biznesa partneris - Aleksa Saļņikova. Viņa atbalstīja manu ideju. Vienīgais iemesls, kāpēc viņa man nepievienojās jau sākumā, bija tas, ka viņai kopā ar mazu bērnu bija jābēg no Ukrainas, kad sākās lielais karš. Kad viņa nolēma atgriezties, tad Aleksa sāka mani atbalstīt ik uz soļa. No 2022. gada rudens sākuma līdz 2023. gada beigām mums bija arī projekta administratore, taču, kad viņa nolēma aiziet, atkal esam divatā – es un Aleksa.

Ja runājam par partneru komandu, mums ir tādi, kas mūs atbalsta kopš pirmās dienas. Un ikreiz, kad mēs kaut ko lūdzam, viņi vienmēr ir tam gatavi. Tas tiešām ir ļoti iespaidīgi, jo ir brīži, kad mēs pašas nogurstam un rokas diemžēl nolaižas, kad redzi, kā mēs cīnāmies un cīnāmies, bet galu šai cīņai neredzi.

Dažreiz mēs kļūstam nomāktas un tas ir normāli. Mēs esam cilvēki. Bet šie partneri, viņi vienmēr ir mums blakus, un tas ir apbrīnojami.

Piemēram, kāzu toršu ražotāji "Lasunya" no Čerkasiem atbalsta mūs no pirmās dienas. Nekad pat neesmu personīgi satikusi viņu īpašnieci, taču viņa nolēma atbalstīt, un mēs viņu kūkas esam izsūtījuši gandrīz pa visu Ukrainu. Viņas ģimene atbalsta armiju, kā vien spēj, - pērk automašīnas, pati ved uz frontes pašām pirmajām līnijām un arī dod mums augstākās kvalitātes kāzu tortes.

Tad mums ir divas dāmas – fotogrāfe un friziere, kuras brauc ar mums trīs, četras stundas uz citām pilsētām, lai sniegtu savus pakalpojumus. Tā kā saprotiet, - tās nav divas vai trīs stundas, bet kopumā gandrīz 18 stundas, jo mēs mēdzam doties ceļā ap četriem rītā un atpakaļ esam tik pusnaktī, vai dažreiz pat vēlāk. Šie cilvēki tiešām ir neticami!

Un dažreiz es tiešām kautrējos pajautāt, lai izpalīdz atkal, jo viņas jau tā ar mums nostrādājušas vairāk nekā desmit - piecpadsmit kāzu ceremonijās. Un man kauns viņām atkal prasīt, vai ir gatavs atkal doties ceļā. Bet viņas saka – jā!

Protams, ir arī citi lieliski partneri, kuri atrodas dažādās Ukrainas pilsētās. Dažus no viņiem esam satikušas, piemērām, Kijivā un ap to, taču ir partneri, kurus dzīvē nekad nemaz neesam satikušas un kuri ir brīnišķīgi. Mēs viņus pazīstam tikai caur zvaniem vai "Zoom" konferencēm.

Mums ar viņiem nekad iepriekš nav bijusi nekāda sadarbība, bet viņi uzticējās mums un atbalstījuši ne reizi vien. Tā kā mums izveidojies tādu partneru loks, kas tiešām ir ar plašām sirdīm. Un viņi negaida kādu atlīdzību – ka piesaistīšu viņus kādām no savām komerckāzām. Nekādā gadījumā. Neviens neko neprasa.  

Satiekot cilvēkus no frontes pirmajām līnijām, jūs saprotat - pēc tumsas būs spoža gaisma

Jūs teicāt, ka, tāpat kā citi ukraiņi, cerējāt, ka uzvara nāks ātrāk un karš neievilksies tik ilgi. Kas motivē jūs turpināt iesākto?

Karavīri. Ziniet, tas ir normāli, ka cilvēku noskaņojums svārstās, bet, esot karā, tas ir īpaši grūti.

Taču, ik reizi, kad mans vai draugu garastāvoklis ir pavisam slikts, es saku, ka jāpadomā par karavīriem - kā viņiem iet tur frontē.

Viņi sēž ierakumos, bet mēs guļam savās gultās. Mums jāturpina darboties. Cita motivācija nav nepieciešama. Vienkārši padomā par karavīriem. Tas parasti nostrādā uz visiem.

Jūs teicāt, ka līdz šim esat sarīkojušas 38 pasākumus. Plānojat turpināt, cik ilgi nepieciešams?

Jā, mēs mēģināsim, mēs centīsimies turpināt.      

Kad jūs uzsākāt šo kāzu biznesu 2016.gadā, jums droši vien bija ideja, kā tas būs. Skatoties no malas, šis šķiet bizness, kas piepildīts ar laimīgām sajūtām. Kā karš ietekmējis to, kā kāzu rīkošanas uzņēmējdarbība tiek uztverta kara laikā?

Ukrainā kāzas taisu tikai karavīriem. Bieži vien pirms kāzām vai bildināšanas, ko arī palīdzam sarīkot,

mēs rakstām līgavai vai līgavainim, kurš atrodas frontē, kaut kādus konkrētus jautājumus. Un atbilde neseko. Kad tā beidzot atnāk, būsim godīgi, ir bailes to lasīt…

Jūs saprotat, kāpēc. Emocionāli tas tiešām ir grūti. Mēs par viņiem visu laiku domājam, un arī pēc kāzām sekojam, kā viņiem klājas. Protams, negribas redzēt nekādas sliktas ziņas.

Bet, kad pienāk kāzas, jūs redzat viņu acis, jūs redzat viņu sāpes un jūs redzat viņu laimi.

Un ziniet, iedvesmojošākie un motivētākie pāri ir tie, kur viens no partneriem vai abi dien frontes priekšējās līnijās. Viņi motivē mūs visus. Kāzās viņi runā ar fotogrāfu, ar mums, ar ēdinātājiem, ar visiem pārdevējiem, un viņi mūs tiešām motivē. Viņi saka: neuztraucieties, karš tiks apturēts, mēs uzvarēsim, mēs tam ticam.

Motivācija nāk no cilvēkiem, kuri ir frontē, nevis no mums, kuri sēž mājās. Tas ir visai šokējoši, jo ja mūsu noskaņojums ir galīgi pašļucis, viņi ir tie, kas iedvesmo.

Viņi tic un viņi mūs motivē. Patiesībā tam vajadzētu būt otrādi. Tas ir vispārsteidzošākais, jo mēs jūtam žēlumu par viņiem, ka viņi ir tur frontē, bet tad viņi vienkārši parādās kā saule un mirdz un runā jautri, un viņi dalās savos spēcīgajos uzskatos. Tas ir grūti.

Bet, satiekot viņus personīgi, jūs saprotat, ka pēc tumsas būs spoža gaisma.

2023.gadā apjēdzām, ka nevaram uzlikt savu dzīvi uz pauzes

Jūs teicāt, ka taisāt tikai karavīru kāzas. Jūs vairs nerīkojat kāzas kā komerciālus projektus Ukrainā?

Nē, es to nedaru un patiesībā, nedarīju arī iepriekš. Es strādāju ar starptautiskiem klientiem visā pasaulē. Mums ir daudz vietas, kur rīkojam kāzas - Dubaijā, Itālijā, Spānijā, Kiprā, Turcijā, mēs nesen pievienojām Šveici, Malaiziju, Bali. Tev jābūt labam profesionālim tajā, ko dari.

Kā karš ir ietekmējis kāzu ceremonijas Ukrainā?

2022. un 2023. gadā, it īpaši 2022. gadā, kāzu ceremoniju nebija vispār. Tāpat kā jebkādu citu ballīšu. Tas Ukrainas kāzu un pasākumu biznesam bija patiešām grūts laiks. Ļoti daudzi profesionāļi bija spiesti mainīt savu biznesu vai iet strādāt lielveikalos, jo cilvēkiem bija jāpelna nauda, lai samaksātu rēķinus un izdzīvotu. Tas bija milzīgs kritums mūsu nozarē. Tas bija ļoti skumji.

Kaut kā 2023. gadā pamazām nozare sāka uzņemt apgriezienus, un tagad tai, manuprāt, klājas pieņemami. Protams, nav tā, kā bija pirms tam, bet cilvēki joprojām smagi strādā un, strādājot kāzu industrijā, spēj izdzīvot.

Attiecībā uz viesu skaitu, tie var būt 150 viesi, bet šobrīd gandrīz neviens nepulcē tik lielu viesu skaitu. Prioritātes mainās.

Varu pastāstīt par mūsu pieredzi – mums bija kāzas, kurās bija paredzēti 80 viesi, no kuriem 40 bija kareivji. Bet diemžēl viņi neatnāca, jo viņiem bija savi uzdevumi un viņi nevarēja paņemt atvaļinājumu pat tikai uz trīs stundām. Tātad patiesībā kāzas, kas bija plānotas 80 cilvēkiem, izrādījās tikai uz 40.

Bet, cilvēki rīko kāzas. Kādā brīdī mēs sapratām, ka karš nav tikai izdzīvošana - vispirms mums jāizdzīvo līdz nedēļas nogalei, tad vēl viena nedēļa, tad pirmais mēnesis.

Šķiet, 2022.gada rudenī atnāca atziņa, ka šis karš tik ātri nebeigsies, bet 2023.gadā apjēdzām, ka nevaram uzlikt savu dzīvi uz pauzes

-  bērniem ir jādzimst, cilvēkiem jāprecas, mīlestībai nevajadzētu likt gaidīt, jo dzīve iet un jūs nekad nezināt, vai rīt vēl būsiet šeit. Tā kā, dzīves prioritātes ir mainījušās.

Cilvēki sapratuši, ka jādzīvo ir šeit un tagad, neskatoties uz to, kas notiek apkārt, jo rītdienu viņu var arī nepiedzīvot.

Kāzas tagad nav lielas svinības. Tās diemžēl nav arī priecīgas svinības, jo visiem, kas nāk uz kāzām, acīs ir skumjas. Ziniet, tie ir lieli mīlestības svētki. Bet, no otras puses, ikvienam ir kāds, kurš līdz šai dienai neizdzīvoja.

Tā kā, dzīve nav uzlikta uz pauzes, taču vairs nav tā, kā bija pirms kara. Nav ballīšu, ir tikai svinības.

Vai kara dēļ ukraiņu kāzās radušās kādas jaunas tradīcijas?

Jā. Bet, jaunās tradīcijas patiesībā nozīmē labi aizmirstas senās tradīcijas. Arvien vairāk pāru šobrīd atgriežas pie mūsu senajām tradīcijām, kas Ukrainā bija pirms Padomju Savienības. Pirmkārt jau tieši kāzu apģērba ziņā - tradicionālās kāzu kleitas sievietēm un kāzu krekli puišiem, višivankas.

Dāmas arvien biežāk vairs nevēlas, lai līgavas pušķis būtu baltās krāsās, bet gan ukraiņu stilā – ar sarkanām rozēm un dažādiem ukraiņu simboliem. Arvien vairāk pāru baltās kāzu kleitas vietā izvēles ukraiņu tradicionālos tērpus. Un pat ja jaunajam pārim nav tradicionālie tērpi, kāzās daudzus viesus redzēsiet tērptus višivankās. Senās, aizmirstās tradīcijas atgriežas.

Kāzas, patiesībā, ir viena no lietām, kas manās acīs parāda nācijas noskaņojumu.

Cilvēki vairs negrib iet uz kompromisiem, vidusceļa vairs nav

Es vienmēr turējos pie tā, ka 2022. gadā pēc pilna mēroga iebrukuma kāzu skaits pieauga. Un, es to sev skaidroju ar pieņēmumu, ka cilvēki, kuri nezina, vai pienāks rītdiena, dara to, ko vēlas darīt, neatliekot to uz vēlāku laiku. Bet, gatavojoties šai intervijai, es ielūkojos statistikā, kas liecina, ka pēc 2022. gada piedzīvotā uzrāviena, laulību skaits kritās un šis kritums turpinās arī šogad. Statistika liecina, ka 2024. gada pirmajos sešos mēnešos laulību skaits samazinājies vēl par 15%, bet šķiršanās rādītāji, salīdzinot ar pagājušo gadu, auguši par 50%. Tāpēc es vēlos dzirdēt jūsu personīgo viedokli – kā ukrainietei, kā cilvēkam, kurš strādā šajā jomā - ko jūs par to varat teikt?

Domāju, ka karš izmaina dzīves principus. Un mūsu dzīves principi patiešām ir mainījušies. Vairums tagad visu redz kā melnu vai baltu.

Pirms kara es pati daudz runāju par zelta vidusceļu. Bet nav vairs tāda zelta vidusceļa.

Tagad ir tikai pa labi jebšu balts vai pa kreisi jebšu – melns. Nav vidusceļa, nav šīs pelēkās zonas pa vidu.

Daudzi cilvēki sapratuši, ka viņu dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem. Un tas, ko viņi savulaik uzskatīja par svarīgām lietām, vairs nebūt nav svarīgākās. Tieši caur šādu skatījumu nu tiek pieņemti lēmumi arī par precēšanos vai šķiršanos.

Kad sākās lielais karš, cilvēki steidzās noformēt civilās savienības, jo agrāk mēdza atlikt šo lēmumu uz brīdi, kad "būsim gatavi", taču nereti tā diena tā arī nekad nepienāca. Pēc kara sākuma cilvēki saprata, ka viņiem vairs nav šī bagātība – laiks. Jo, ja pat neesi frontē, raķete vai bumba var trāpīt tavai mājai vai mašīnai, kad ar to brauc. Tas nozīmē, ka nekad nevari justies drošībā. Tu nezini ko sagaidīt, kad liecies gulēt. Varbūt, kad modīsies, būs sācies trešais pasaules karš, kā mēs to piedzīvojām 24.februāra rītā un sapratām, ka karš ir atnācis pie mums.

No šāda viedokļa skatoties, tu saproti, ka lielie dzīves lēmumi jāpieņem te un tagad.  Un jāvadās pēc tiešām svarīgākajām lietām dzīvē.

Var teikt, ka esam atpakaļ tajā stadijā … ziniet, kad tika radīta pasaule, bija tikai dabiskais. Vēlāk cilvēks sāka radīt mākslīgas lietas. Un tagad esam atgriezušies pie dabai draudzīgiem produktiem, par to maksājot daudz vairāk, nekā citiem produktiem. Tas raisa jautājumu – kāpēc mēs vispār izveidojām mākslīgas lietas, kas piesārņo dabu?

Tas pats attiecas uz dzīves principiem. Mēs bijām tik izlutināti, bet nu esam atmesti atpakaļ izejas punktā, kad nākas secināt, kas tiešām dzīvē ir svarīgs.

Tieši šādi paskatoties uz dzīvi, daudzi steidzās laulāties, saprotot, ka es nevaru gaidīt – man nav laika gaidīt, kad būsim gatavi. Ja tu vēlies precēt mani un es gribu precēt tevi, tad mums tas jādara šodien, nevis pēc mēneša. Tas arī izskaidro laulību pieaugumu pēc kara sākuma un pēc tam arī šķiršanās pieaugumu. Es uzskatu, un varbūt daži to uztvers negatīvi, bet tomēr domāju, ka labāk, lai cilvēki šķiras un ir laimīgi atsevišķi, nekā nelaimīgi kopā dzīvo gadiem vai visu mūžu. Šis ir mans subjektīvais viedoklis.  Atkārtošos - cilvēki saprata, ka negrib iziet uz kompromisiem

[saruna apraujas, pēc brīža atkal atjaunojas sakari]

Zvans pārtrūka. Tikko atslēdza elektrību, pazuda wi-fi signāls un tāpēc zvans pārtrūka.

Tātad, jā – cilvēki vairs nevēlas piekāpties. Piemēram, iepriekš tik daudz ģimenes dzīvoja kopā nelaimīgas, domājot – bet mēs taču esam ģimene, mums taču ir bērni, varu kaut kā pievērt acis. Neesam laimīgi, bet nu labi – turpināsim tā dzīvot arī tālāk.

Taču šobrīd cilvēki to vairs nevēlas, jo saprot, ka šāda dzīve nav tāda, kādai tai būtu jābūt. Tas ir kā melns un balts – ja tev patīk, esi laimīgs, tu paliec. Ja neesi laimīgs - tas ir melnais, ir jābeidz būt nelaimīgam pašam un jābeidz nelaimīgus padarīt cilvēkus ap tevi. Ir jāiet tālāk.  Pelēkā vairs nav.

Tātad būtībā ukraiņi savos lēmumos ir kļuvuši vitālāki? Neatliek jautājumus uz vēlāku laiku?

Jā, tāds ir mans viedoklis. Piemēram, mums katram ir savs draugu un paziņu loks. Bet izrādījās, ka karš atklāj, kurš patiešām ir tavs draugs. Ja cilvēks, kuru iepriekš uzskatīji par savu draugu, sēž mājās un slēpjas no policijas, lai nekļūtu par karavīru, viņš vairs nav mans draugs, jo esmu patriotiska, esmu par savu valsti. Arī tas novelk līniju starp to, kurš ir un kurš nav tavs draugs. Redziet, jau atkal – nav vairāk šīs pelēkās vidus zonas – vai nu tu esi par Ukrainu vai arī esi gļēvulis, kurš kaut kur slēpjas no iesaukuma.  

Varat prasīt ikvienam ukrainim, tieši pateicoties šim iemeslam, daudzi ukraiņu pārtraukuši draudzības. Viņu vietā nākuši citi, ar kuriem uzskati sakrīt.

Redziet, dzīves prioritātes ir pilnībā mainījušās. Jūs saprotat, ka vairs nevarat izturēt cilvēkus, kas runā krieviski. Kā vari runāt krieviski, ja šī valoda tagad nogalina? Nogalina tavus kaimiņus, nogalina … cilvēkus.

To vairs nevar paciest. Un katram ukrainim tagad ir vismaz viens cilvēks, kurš agrāk bija draugs, bet tagad vairs nav, jo viņiem ir atšķirīgs skatījums uz karu.