RAKSTA CEĻVEDIS:
► Ansis Cīrulis: starp tautisko un laikmetīgo
Ansi Cīrulis piedzima 1883. gadā; viņu mēdz dēvēt par vienu no neparastākajiem un ražīgākajiem latviešu māksliniekiem, kura veikumu pat ir grūti uzskaitīt un kategorizēt – tik daudzveidīgs un plašs tas ir. Interjera un mēbeļu dizains, keramika, glezniecība, grafika, tēlniecība –, šķiet, viņš paguva iemēģināt roku teju ikkatrā mākslas veidā. Cīruļa darbības sfēras caurauž etnogrāfiskie motīvi, kas meistarīgi savienoti ar laikmeta valdošajām modes vēsmām mākslā. Aizrāvies ar latviskuma meklējumiem, Cīrulis aktīvi darbojās pie Latvijas valstij svarīgu nacionālās identitātes elementu izstrādes, piemēram, radot dizainu pirmajai Latvijas Republikas pastmarkai, kā arī nosakot valsts karoga proporcijas.
Cīruļa neparasto stilu un talantu novērtēja ne tikai Latvijā. Viņš saņēmis arī vairākus starptautiskus apbalvojumus: Grand Prix Pasaules izstādē Briselē (1935), zelta medaļu Pasaules izstādē Parīzē (1937), kā arī zelta medaļu Pirmajā starptautiskajā amatnieku izstādē Berlīnē (1938). Kopā ar savu skolotāju Jūliju Madernieku viņš lika pamatus latviešu lietišķajai mākslai un dizainam, un mākslinieka ietekme atbalsojas līdz pat mūsdienām. Kā redzamākā atsauce uz Cīruļa daiļradi minams burtveidols "Cīrulis Display", ko radījusi dizaina studija "Asketic", iedvesmojoties no viņa veidotajām burtu formām.
No Jūrmalas līdz Parīzei un atpakaļ
Cīrulis piedzima kuplā deviņu bērnu ģimenē Majoros. Viņa tēvs strādāja par namdari un arī savam dēlam Ansim bija nolūkojis līdzīgu amatu, tālab 14 gadu vecumā nosūtīja viņu skoloties par mūrnieku būvuzņēmumā "Alberts un Sēja". Paralēli mūrnieka amata apguvei Cīrulis sāka mācīties Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā, kur zīmēšanu viņam pasniedza vācbaltiešu gleznotājs un ilustrators Bernhards Borherts.
Lēni, bet apņēmīgi viņš virzījās arī arvien dziļāk mākslas pasaulē. Viņš turpināja apgūt radošās gudrības gan Venjamiņa Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā, gan Jūlija Madernieka studijā. Tieši Maderniekam bija milzīga lomu Cīruļa mākslinieciskajā virzībā. Lielu ietekmi Cīruļa karjerā atstāja arī Parīzē pavadītās ziemas, kur viņš vairāku gadu garumā apmeklēja Žiljēna akadēmiju, papildinot zināšanas un prasmes mākslā, kāri tverot pasaules tendences un lielpilsētas mutuļojošo noskaņu. Šī pieredze vēlāk ļāva ienest laikmetīgumu un plašu vērienu arī Anša Cīruļa nacionālo ideju caurstrāvotajā mākslā un dizainā tepat Latvijā.
Nacionālās identitātes simboli
Gluži vai par leģendāru burtu dizaina ikonu un saukli kļuvis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka 3. rotas karoga uzraksts "Bez cīņas nav uzvaras", ko Ansis Cīrulis 1917. gadā radīja sev vien raksturīgajā burtveidolā. Sauklis nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās, un Anša Cīruļa radītos burtus turpina apspēlēt latviešu dizaineru jaunā paaudze.
Lai gan Latvijas karoga vēsture ir senāka par 20. gadsimta sākumu, tomēr tieši Ansis Cīrulis izrādījās tas vīrs, kurš pielika punktu diskusijām par vislabākajām karoga proporcijām, iesakot krāsu attiecību 2:1:2. Šī proporcija beigu galā tika apstiprināta kā īstā un vienīgā. Lielu lomu nospēlēja fotogrāfa Jāņa Rieksta radītās pastkartes ar Anša Cīruļa ieteikto valsts karoga metu, popularizējot jauno karoga versiju un padarot to tautā iecienītu.
Ansis Cīrulis tika arī pie iespējas radīt svaigi nodibinātās Latvijas Republikas pirmās pastmarkas dizainu. Mākslinieks uz pastmarkas attēloja iedomātu Latvijas ģerboni ar sauli, viļņotiem stariem un trīs vārpām pašā centrā.
Plaša spektra aroda meistars
Cīruļa darbība neaprobežojās ar vienu mākslas jomu, viņš izmēģināja teju visas. Parīzē viņš aizrāvās ar glezniecību un iespaidojās no vietējiem māksliniekiem, radot simbolisma pilnus darbus. Atgriezies Rīgā, mākslinieks akvareļos atspoguļoja laikmeta realitāti – Pirmo pasaules karu. Vēlāk Cīrulis aktīvi pievērsās grafikai un nacionālās identitātes simbolu radīšanai, tomēr nesmādēja arī vienkāršākus darbus, veidojot vizuālo noformējumu plakātiem, avīzēm, grāmatzīmēm, reklāmām, ielūgumiem, pastkartēm un citiem izstrādājumiem.
Patika uz gleznošanu Ansim Cīrulim nezuda arī vēlākos gados, kad viņš pievērsās mitoloģiskām ainām iz senlatviešu dzīves, kā arī nacionālo pašlepnumu veicinošu sižetu atspoguļošanai ar čakliem lauku saimniekiem un idilliskām ainiņām no tautas dzīves. Cīrulis ar vērienu iemēģināja roku ne tikai dažādos mākslas veidos, bet arī formātos – viņš vienlīdz meistarīgi apgleznoja gan nelielus audeklus, gan plašas sienas. Vairāki no Cīruļa veidotajiem sienu gleznojumiem diemžēl gājuši bojā. Līdz mūsdienām tie saglabājušies tikai trīs vietās: bērnu sanatorijā "Ogre", Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zālē un Dzintaru koncertzālē.
Ansis Cīrulis aktīvi darbojās arī lietišķajā mākslā un dizainā, projektējot mēbeles, veidojot metus gobelēniem, paklājiem, porcelāna apgleznojumiem, metāla svečturiem un pat Rīgas pils vārtiem. Cīrulis attīstīja arī savu autortehniku, ko nodēvēja par madarošanu – sietspiedes tehniku auduma rotāšanai, kas tika augstu novērtēta arī starptautiskās mākslas izstādēs.
Iekļūt Latvijas Kultūras kanonā
Tikai retajam laimējas iekļūt Latvijas Kultūras kanonā ar mūža laikā paveikto. Ansis Cīrulis šo godu izpelnījies ar Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zālei veidoto interjeru. Lai Rīgas pilī godam varētu uzņemt ārzemju viesus un viņus iepazīstināt ar jaunizveidoto Latviju, prezidents Jānis Čakste 1923. gadā izsludināja konkursu par Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zāles interjera izveidi.
Žūrija tika izvēlēta gana nopietna un respektabla – iesniegtās skices cītīgi vērtēja tādi Latvijas mākslas grandi kā Vilhelms Purvītis, Eižens Laube, Teodors Zaļkalns, Rihards Zariņš un citi.
Laikmeta Art Deco modei atbilstošais, bet izteikti latviskās noskaņās ieturētais Cīruļa piedāvājums ieguva žūrijas augstāko novērtējumu, un mākslinieks varēja ķerties klāt darbam.
Cīrulis izstrādāja interjera dizainu visai zālei, sākot ar apjomīgiem griestu gleznojumiem un beidzot ar tādiem sīkumiem kā mēbeļu auduma raksti. Mākslinieks izpaudās ar vērienu, izveidojot krāšņu un iespaidīgu interjeru, kā arī ikonisku mēbeļu ansambli, kas ietekmēja visu turpmāko latviešu dizaina attīstību. Formās smagnējās mēbeles Ansis Cīrulis greznoja ar smalkiem latviešu etnogrāfisko rakstu rotājumiem, tiesa, brīvā stilizācijā. Interesanti, ka Sūtņu zālē tika saglabāts senais parkets, kura ģeometriskais dizains labi iekļāvās Cīruļa izstrādātajā interjera vīzijā.
► Artis Nīmanis: stikla pasaules brīnumainā maģija
Lai gan Arta Nīmaņa un zīmola "an&angel" radītie elegantie stikla dizaina trauki ietilpst ekskluzīvā dizaina kategorijā, tāpēc nebūs pa kabatai katram, tomēr papriecēt acis ar tiem klātienē iespējams, piemēram, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā. Šos traukus raksturo formu un līniju izsmalcinātība, līdz pēdējam puteklītim spoži nopulētas virsmas un neparasts spoguļa efekts. "an&angel" var lepoties, ka viņu ražotie produkti sastopami dizaina veikalos daudzviet pasaulē. 2013. gadā zīmola veikums tika novērtēts ar prestižo "Red Dot Design Award" - vienu no iekārojamākajām starptautiskajām balvām dizainā.
No lāstekām līdz mākslai
Nīmanis uzauga Cēsīs un bērnību atceras kā brīnišķīgu un bezrūpīgu. Dizainers daudz laika pavadīja kapos, palīdzot savam tēvam tēlniekam ar pieminekļu uzstādīšanu. "Tas man likās ļoti smags darbs – granīts, akmeņi, putekļi. Kaut gan beigās izrādījās, ka nekur tālāk neesmu ticis," viņš smejas. Desmit gadu vecumā viņš uzsāka savas radošās gaitas bērnu mākslas skolas keramikas nodaļā. Ziemās viņam patika meklēt un apjūsmot lāstekas, dabas brīnumaini caurspīdīgos veidojumus un ledū mirdzošos kristālus. "Man ļoti patika forma kā tāda un plastika," atceras Nīmanis. Pēc 9. klases viņš iestājās toreizējā Rīgas lietišķās mākslas koledžā, kur apguva stikla apstrādi un vitrāžu veidošanu.
Studējot Latvijas Mākslas akadēmijas stikla nodaļā, Nīmanis beidzot saskārās ar karsto stiklu.
"Tā ir nenormāla maģija – karstais stikls, kas kā ūdens pil un tek, un tam nevar pietuvoties, jo tas ir ļoti karsts,"
viņš jūsmo.
Saprotot, ka vajag virzīties uz ko praktiskāku, maģistra darbā viņš kopā ar kolēģi izstrādāja trauku grupu, savā ziņā liekot pamatus visai turpmākajai karjerai.
Nīmanis skaidro, ka stikls ir materiāls, kas nekad neapnīk – brīdī, kad sāk šķist, ka tas iepazīts līdz pašiem pamatiem, atklājas, ka izzināta vien neliela daļiņa. Lai iegūtu stiklu, nepieciešami visi četri elementi: uguns, gaiss, ūdens un zeme. Varbūt tieši šajā apstāklī slēpjas stikla noslēpumainība un bezgalīgo eksperimentu potenciāls. Ik dienu var izdomāt ko jaunu un izpausties visās tehnikās – likt stiklu uz pīpes un pūst, ievietot krāsnī uz iepriekš sagatavotas formas vai apstrādāt aukstā veidā griežot, zāģējot, līmējot, slīpējot.
"Misija Latvietis"
Tie ir stāsti par ļoti izciliem Latvijas cilvēkiem gan pagātnē, gan mūsdienās, kas sasnieguši virsotnes dažādās jomās ne tikai pašu mājās, bet arī starptautiski. Citus izcilo latviešu stāstus lasi šeit.
Spoguļi, kas liek aizbraukt šīberim
Arta Nīmaņa un "an&angel" firmas zīme ir stikla pārklāšana ar metālu, iegūstot sfēriskas spoguļu virsmas, kurās viss atstarojas. "Pamatdoma bija tāda, ka tas trauks nekad nav tukšs," viņš skaidro, norādot, ka šādā bļodā pietiek ielikt vienu ābolu, lai tas ar savu krāsu un formu vizuāli piepildītu trauku. "Tāpēc visi mākslas objekti – metalizētie, pārklātie – ir ļoti dinamiski, jo jebkurš gaismas stars atstarojas, līdz ar to objekts ir mūžīgi mainīgs un iekļaujas jebkurā vidē."
Iedvesmu eksperimentiem ar metāla pārklājumiem dizainers guva, skatoties filmas "Terminators" otro daļu, kurā viens no filmas tēliem pārtop metāliskā cilvēkā. "Un tā nejauši es nokļuvu Cietvielu fizikas institūtā, ar kuru sadarbībā mēs piecus gadus cīnījāmies, lai metālu dabūtu kopā ar stiklu. Un rezultātā tu kļūsti par tādu kā fiziķi, ķīmiķi, tehnologu," sarežģīto procesu atminas Nīmanis. Tieši šo pūliņu rezultāts vēlāk atnesa prestižo "Red Dot Design Award" balvu, bet jaunā tehnoloģija iekaroja nozīmīgu vietu Nīmaņa radošajā darbībā.
Sfērisko spoguļu radītie atspulgi liek pazust telpas sajūtai un neļauj noteikt objekta patieso dziļumu. Dizainers atceras: "Sataisīju lielos sfēriskos spoguļus, un mēs karinājām pirmo izstādi. Kad tu trīs dienas tos spoguļus nēsā, trešajā dienā liekas, ka ir parādījusies kaut kāda piektā dimensija. Liekas, ka acis tevi māna." Nīmanis klāsta, ka līdz konkrētam attālumam sfēriskais spogulis, kas vērsts uz iekšpusi, apgriež attēlu kājām gaisā, bet vienā brīdī attēls atkal iegūst pareizo virzienu: "Kā es saku – nevajag ne alkoholu, ne narkotikas, vienkārši var sēdēt uz šūpojošā krēsla un visu laiku tur nirt iekšā kaut kādā nenormālā maģijā. Tur var vienā brīdī šīberis nobrukt."
Ja dauzāmies, tad pa īstam
Kā jau lielākā daļa mākslinieku, arī Artis Nīmanis mīl eksperimentēt: "Man patīk spēlēties! Ja dauzāmies, tad pa īstam!" Viņš ir atradis lielisku vietu, kurā var izpausties ar radošām idejām un izmēģināt trakas vīzijas – tā ir "Pavāru māja" Līgatnē, kas pieder viņa draugam Ērikam Dreibantam. Pats dizainers smejas: "Kad es jūtu, ka man vajag kaut ko interesantu, zvanu Ērikam!" Restorāna apmeklētāji īpaši iemīļojuši Nīmaņa radīto viļņoto stikla sienu – viesiem patīk tai pārbraukt pāri ar roku un sajust virsmas krokojumu.
Savukārt kā vienu no neparastākajiem Nīmaņa eksperimentiem var minēt pasaulē pirmo stikla velosipēdu, ko viņš radīja kopā ar mākslinieku Gati Vasiļjevu. Tagad šis vienā eksemplārā radītais brīnums gozējas Šanhajas stikla muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā Ķīnā.
Turpmākiem eksperimentiem Nīmanis ieplānojis tehnoloģiskus izaicinājumus – viņš strādā pie idejas apvienot stikla objektus ar LED ekrāniem. Dizainers skaidro, ka iecerējis uzpūst lielu, formā vienkāršu bļodu, kas darbotos kā ekrāns, uz kura var attēlot jebko, kas ienāk prātā.
Laika gaitā Nīmanis nonācis pie secinājuma, ka visa vērtība un bauda slēpjas darba procesā, nevis rezultātā.
"Tas nav naudas pelnīšanas pasākums. Tas ir dzīvesveids. Jā, būs grūti. Būs kļūdas. Būs sāpīgi. Bet no tā sastāv viss process, arī radošais. Nu, kļūdījies – atrodi risinājumu, kā nekļūdīties. Tā ir tā garšīgā zupa, tas process." Viņš vēl piebilst, ka ir pārliecinājies – ja gribas un ir ļoti liels spīts, tad visu ko var izdarīt.
► Germans Ermičs: krāsaini eksperimenti starp vairākām dimensijām
Dizainers Germans Ermičs nāk no Rīgas, bet savu darbnīcu izveidojis Amsterdamā un veiksmīgi nes Latvijas vārdu pasaulē, eksperimentējot ar dažādiem materiāliem un dimensijām, kā arī risinot filozofiskas dabas jautājumus par krāsas, formas, telpas un skaņas attiecībām. Viņa veidotie interjera objekti un mēbeles izceļas ar ārkārtīgi askētiskām formām un līnijām, bet nereti vislielāko lomu spēlē tieši krāsa un tās pludinājumi. Ermiča suģestējošie stikla objekti iekarojuši gan pasaulslavenu mākslas galeriju īpašnieku sirdis, gan izpelnījušies tik populāra zīmola kā "Instagram" uzmanību, izvēršoties sadarbībā. Zināmākais no Ermiča darbiem ir maģiskām toņu pārejām veidotais stikla krēsls "Ombré Glass Chair", kas apskatāms arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā.
Ceļa meklējumi
Bērnībā Germans Ermičs nopietni aizrāvās ar sportu un gribēja kļūt par profesionālu hokejistu, tomēr trauma šim sapnim pielika punktu. "Man bija jāatrod kaut kas cits, ko darīt," atceras Ermičs. Viņš daudz cītīgāk pievērsās mācībām, kā arī atklāja sev pilnīgi jaunu pasauli – mākslu, mūziku, kultūru. Sports gan nekur nav zudis – Ermičs joprojām ar lielu prieku sporto, jo fiziskās aktivitātes dod atslodzi no ikdienas darbiem.
Viņš atzīst, ka sportisko mentalitāti pamana arī savā pieejā darbam, kam raksturīga mērķtiecība, neatlaidība un disciplīna.
Dizainers atceras, cik grūti bija izvēlēties augstskolu, kurā iesniegt dokumentus. Pēdējā brīdī pieteicies studijām Rīgas Tehniskajā universitātē, tomēr tur pieejamā dizaina programma nesaskanēja ar Ermiča vīziju: "Tas bija vairāk par materiālu īpašībām, fiziku, ķīmiju un inženieriju. Tas nebija tas dizains, ko es biju iztēlojies. Pēc pusgada es aizgāju prom." Ermičs aizbrauca uz Dāniju un tur atrada Krabesholmas Tautas augstskolu, kurā jaunieši var mācīties sevis izvēlētā virzienā bez iestājeksāmeniem vai atzīmēm: "Tur var sevi sagatavot nākamajam solim. Sagatavot vai vienkārši pamēģināt." Latvietis gadu pavadīja, mācoties dizainu un mākslas vēsturi, bet vēlāk devās uz Nīderlandi, kur iestājās prestižajā Eindhovenas Dizaina akadēmijā.
Ermičs smejas, ka toreiz bija viens no pirmajiem latviešiem, kas studēja šajā augstskolā, bet tagad latviešu īpatsvars ir krietni pieaudzis.
Jau kopš bērnības viņu suģestējuši spoguļi: "Skaties spogulī un nesaproti, kā tas var būt, ka otrā pusē ir tas pats, kas šeit. Tā ir maģija, kas nepazūd. Protams, es saprotu, kā tas darbojas, bet tā sajūta tomēr nepazūd."
Ermičs skaidro, ka dizainā spogulis viņu interesē kā materiāls, kas paplašina telpu un sniedz iespēju spēlēties ar dažādām ilūzijām. Kā Eindhovenas Dizaina akadēmijas noslēguma darbs tapa "Isometric Mirrors", kurā dizainers divās dimensijās radīja šķietamu trešo dimensiju. Neparastais objekts piesaistīja pazīstamās Milānas mākslas galerijas vadītājas Rosanas Orlandi uzmanību, un viņa piedāvāja darbu eksponēt savā galerijā, tādējādi ieaicinot Ermiču ekskluzīvā dizaina pasaulē.
Drīz vien Germans Ermičs pievērsās eksperimentiem ar krāsu tehnoloģijām, dažādiem stikla tipiem un apdares iespējām. "Tas bija tāds garš, pētniecisks process, kurā kādu laiku vispār netapa neviens darbs, bet drīzāk paraugi. Un tad es sāku domāt, ko man ar to visu darīt, jo izskatās ļoti forši," viņš atceras. Pēc vairāku gadu eksperimentiem radās dizainera pirmā kolekcija "Shaping Colour", kurā viņš nodevās krāsas un formas mijiedarbības pētījumiem. Kas ir svarīgāks – krāsa vai forma? Vai krāsa var noteikt objekta formu? Vai objekta forma nosaka krāsu? Šie bija jautājumi, ko Ermičs centās risināt kolekcijas darbos.
Līdz šim izskanējušie "Misija Latvietis" stāsti
- Latvieši dizainā: Ansis Cīrulis, Artis Nīmanis, Germans Ermičs.
- Latvieši medicīnā: Bruno Birmanis, Monta Brīvība, Veronika Puiša.
- Latvieši aviācijā un robotikā: Kārlis Irbītis, Jānis Putrāms, Ingemārs Butkevičs.
- Latvieši arhitektūrā: Edvards Liedskalniņš, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga.
- Latvieši autobūvē. Mārtiņš Zalmans, Anatols Lapiņš.
Dizainers atceras, ka jau kādu laiku vēlējies uztaisīt krēslu: "Tas nav noslēpums, ka krēsls ir objektu karalis. Visiem arhitektiem ir svarīgie krēsli, visa pasaule ir ap krēsliem dizainā. Tas ir būtiski." Viņš smejas un atzīst, ka dažāda dizaina krēslu ir krietni vairāk, nekā būtu nepieciešams, bet aizvien šķita svarīgi uztaisīt arī savu versiju par šo mēbeli. Viņu gan darīja bažīgu fakts, ka pasaulē jau eksistē viens ikonisks stikla krēsls – japāņu dizainera Širo Kuramatas 1976. gadā radītais "Glass Chair".
"Bet man bija ļoti precīza ideja par to, kā un kāpēc es to gribu darīt. Un šī ideja bija par krāsu un par to, kā var definēt krēslu ar krāsu. Jā, tas krēsls ir no stikla, bet tam īstenībā nav nozīmes. Tas ir par to, kā es veidoju pašu objektu no krāsas un kādu pieredzi tā sniedz," viņš skaidro.
Un tā tapa dizainera pazīstamais krēsls "Ombré Glass Chair", kas palīdzēja latvieša karjerai uzņemt straujus apgriezienus.
"Instagram" veiksmes stāsts ar varavīksni
Kādu dienu Germans Ermičs saņēma e-pastu, kurā bija izteikts piedāvājums sadarboties ar "Instagram". Mūsdienās, kad internets ir pilns ar viltus piedāvājumiem, krāpnieciskām ziņām un tamlīdzīgām blēdībām, no sākuma šķitis, ka tas ir kārtējais e-pasts, kurā viņam kaut ko grib pārdot. Vēlāk atklājās, ka tas nudien ir īsts sadarbības piedāvājums no sociālo tīklu milža "Instagram" ar aicinājumu veidot uzņēmuma paviljonu dalībai vienā no pasaulē nozīmīgākajiem reklāmas jomas festivāliem "Cannes Lions".
Ermičs skaidro, ka "Instagram" festivālā ik gadu veido savu prezentāciju, izvēloties kādu īpašu mākslinieku tās radīšanai: "Tieši gadu pirms manis bija izvēlēta Esa Devlina - pasaulslavena scenogrāfe, kas veido Bejonse koncertus un milzīgus, milzīgus pasākumus."
Tas dizaineram radīja papildu stresu, tomēr viņš pieņēma izaicinājumu un ķērās pie darba, radot paviljonu ar nosaukumu "Where the Rainbow Ends".
"Kur tad īsti beidzas varavīksne? Mana atbilde – varavīksne nekur nebeidzas, tai nav nedz sākuma, nedz beigu. Tas ir par to, vai mēs redzam varavīksnes krāsas. vai nē. Uz fasādes es gribēju atspoguļot visas varavīksnes krāsas. Uz viena sāna ir siltās krāsas, kas pakāpeniski izdziest un kļūst par caurspīdīgu, bezkrāsainu stiklu. Otrā pusē ir aukstās krāsas. Paviljona aizmugure ir bezkrāsains spogulis, kas patiesībā ir tā redzamā gaisma, kurā ir viss krāsu spektrs." Stikla paviljona iekšienē skatītāji tika aicināti ļauties gaismas un skaņu pieredzei, un vienīgais objekts telpā bija sols. Beigu galā Ermiča radītais paviljons kļuva par ļoti fotografētu objektu festivālā, par ko "Instagram", protams, dikti priecājās.
Rotaļas ar marmoru
Lai gan Ermiča vārds visiem vairāk saistās ar pasakaini skaistajiem stikla darbiem, tomēr viņš pats sevi nedēvē par stikla dizaineru un labprāt iepazīst arī citus materiālus. Tā, piemēram, viņa interešu lokā nonācis dabīgais akmens, tostarp arī marmors. Arī akmenī Ermičs pievēršas eksperimentiem ar divām un trim dimensijām. Viņš stāsta, ka jaunākie izpētes darbi ietver marmora raksta pārvēršanu taustāmā tekstūrā:
"Pagaidām man vēl nav skaidrs, kā es to izmantošu, bet man ļoti patīk strādāt ar jauniem materiāliem, līdz es atrodu kādu foršu veidu, kā tos izmantot."
Ermičam projektu izveidē pati svarīgākā esot ideja – lai tā viņu aizrauj, interesē, izaicina. Viņš stāsta, ka ideja var būt konceptuāla, bet tā var būt arī estētiskas dabas. Dizainers piebilst – tas gan nenozīmē, ka viņš grib skatītājam uzspiest savu naratīvu: "Es to atstāju cilvēku interpretācijai. Ja mana ideja tiek uztverta, tas, protams, ir ļoti forši, bet es arī priecājos, ja cilvēki saskata kaut ko pilnīgi citu."
Ermičs atzīst, ka parasti sev uzstāda augstu latiņu: "Ja es nevaru to sasniegt, tad man bieži vien ir sajūta, ka labāk to vispār nedarīt. Darīt darīšanas pēc man nav interesanti. Man patīk kaut ko iemācīties procesā un izdomāt kaut ko jaunu." Tas izskaidro Ermiča plašo darbības spektru – viņa radošajā bagāžā ir izsmalcināti stikla interjera objekti, marmora mēbeles, Rīgas maratona medaļas, piecu eiro kolekcijas monēta, metro stacijas ieeja Seulā, kā arī noris darbs pie scenogrāfijas izrādei Dailes teātrī un tiek meklēti tehnoloģiski risinājumi estētiski glītiem saules paneļiem.
► Raidieraksts ar Germanu Ermiču
"Misija Latvietis" – iedvesmojoši stāsti par mūsu varēšanu
