Bērni ir arī skolotāji. Saruna ar hokeja treneri un trīs atvašu tēti Arti Ābolu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Artis Ābols ir ne tikai viens no Latvijas augstākās hokeja līgas atslēgas cilvēkiem, bet arī trīs bērnu tētis. Viņš piekrīt, ka bērni ir arī skolotāji, un mudina jaunos tēvus izmantot iespēju iet bērna kopšanas atvaļinājumā, lai stiprinātu saikni ar saviem bērniem.

Apprecējies, būdams vēl pavisam jauns, 20 gadu vecumā, bet trīs gadus vēlāk kļuva par tēti vecākajam dēlam Rodrigo, kurš, Arta vārdiem runājot, esot talantīgāks hokejists nekā savulaik viņš pats. Rodrigo ir Latvijas hokeja izlases uzbrucējs un šobrīd ar ģimeni dzīvo un profesionāli hokeju spēlē Zviedrijā. Tikmēr Ābolu vidējā meita Vendija 2022. gadā absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultāti, savukārt jaunākajai meitiņai Enijai ir septiņi gadi, un viņa vēl dzīvo kopā ar vecākiem.

Artis, ilgstoši būdams ārpus Latvijas – spēlēdams Zviedrijas un Somijas hokeja komandās –,  saka, ka ir ļoti laimīgs būt dzimtenē, kur dzīvojas starp Babīti un Enguri – abām Ābolu dzīvesvietām. Vēlme savas zemes izjūtu sniegt arī bērniem savulaik bijusi par iemeslu neturpināt profesionāla hokejista karjeru Zviedrijā. Ārēji vīrišķīgs, noteikts un pat šķietami skarbs, Artis smejoties sevi sauc par romantisku, nostalģiski melanholisku latvieti, kam patiesībā nepiemītot nekā no tām īpašībām, kas nepieciešamas īstam hokejistam.

Ar mazdēlu Aleksī un visi trīs bērni - Rodrigo, Vendija, Enija.
Ar mazdēlu Aleksī un visi trīs bērni - Rodrigo, Vendija, Enija.

Artis: Kaut kāds ļoti liels latviskums ir manī. Kaut arī Zviedrija atbilst maniem standartiem – mierīga un sakārtota valsts, dzīvošanu ārpus Latvijas vienmēr esmu pacietis ar grūtībām: vienkārši bija jābrauc, bija jāspēlē. Kad man piedāvāja kārtējo līgumu uz trīs gadiem, es atteicos parakstīt, jo Rodrigo bija paaudzies, viņam bija jāsāk iet skolā. Es biju izdomājis, ka skolā jāiet Latvijā. Jo es negribēju piedzīvot brīdi, piemēram, pēc trim klasēm, kad viņš man pateiktu: ej tu ratā ar savu Latviju, man te, Zviedrijā ir dzīve...!  Tā mēs atbraucām uz Latviju. Tas, ka tagad dzīve ir iegrozījusies tā, ka Rodža spēlē Zviedrijā, – tas ir saprātīgi viņa situācijai pašlaik, bet ar mani tur nekāda sakara nav.

Rodrigo Ābols intervijā LTV "Sporta studijas" žurnālistiem izteicies, ka uz saviem vecākiem vienmēr skatījies kā uz elkiem, kam gribas līdzināties: "Tēvs mani vienmēr motivē un dzen uz priekšu..."

Artis: To ir patīkami dzirdēt. Bet es viņam (un arī citiem puišiem) reizēm saku arī tieši pretējo: nepārspīlē ar atbildību, neuzliec sev kaut kādu nevajadzīgu papildus spiedienu. "Kurš tad, ja ne es?" – tagad Rodrigo un kādreiz arī es, esot komandas kapteinis, sev uzkrāvu tādu nastu.

Ar dēlu Rodrigo
Ar dēlu Rodrigo

Tas nepalīdz, tas visu padara tikai sliktāku. Kaut arī vēl joprojām es īsti nezinu, kā no tā abstrahēties pilnībā, bet skaidrs, ka nevar sevi visu laiku dedzināt.

Esmu tam visam gājis cauri un runāju par to tāpēc, lai jaunajiem hokejistiem ir, ko mācīties: ja pēkšņi vienā dienā tu pamodīsies, un ir beigusies karjera, un mājās ir sieva un divi bērni, un tu gaidi algu, kuras nākamajā mēnesī vairs nebūs, tad tā nav laba perspektīva. Īpaši, ja tu esi dzīvojis no algas līdz algai un neesi neko iekrājis. Ir jāņem vērā, ka viss ir laicīgs, un hokejs vēl laicīgāks.

Jums tā bija. Un?

Jā, man tā bija. 2008. gadā es vēl biju spēlētājs, bet salauzu roku. Tik neveiksmīgi, ka nevarēju to pat pakustināt. Neviens nesaprata, ko ar to roku darīt, taisīja konsīlijus, vai ņemt skrimsli ārā vai neņemt? Būs labāk vai nebūs? Tagad man tā locītava joprojām līdz galam nekustas, bet dzīvot netraucē, taču mana hokejista karjera ar šo arī beidzās.

Man nāca laime nelaimē.

Proti, piedāvājums no Viestura Koziola, kas bija jaunā "Dinamo" dibināšanas prezidents: iet par galvenā trenera palīgu. Pie Šuplera, toreizējā galvenā trenera, es biju spēlējis, ar Normundu Sējēju, kas bija ģenerālmenedžeris, es biju spēlējis kopā. Man paveicās. Bet vai man bija varianti? Man nebija variantu! Jo man nebija tādu iekrājumu, lai sēdētu un domātu, ko darīt...

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Varbūt, ka es neesmu īstais piemērs, jo citi ir nonākuši daudz lielākā bezizejā. Vai gan var būt vīrietim vēl trakāks trieciens pašapziņai, patmīlībai? – tu biji veiksmīgs sportists, pelnīji pietiekoši, dzīvoji labi. Tu esi pieradis pie tā, ko tu varēji. Un tad kritiens. Daudzi sāk skatīties ne tur, kur vajag – glāzītē, ģimenes jūk... Es neminēšu vārdus, bet ir piemēri. Tāpēc es vienmēr puišiem saku: ir jābūt alternatīvai, ir jāmācās, jāiegūst profesija!

Sporta žurnālistu vidū Ābols tiek uzskatīts ne tikai par vienu no profesionālākajiem, bet arī – inteliģentākajiem treneriem, kas gluži tēvišķi domā arī par to, kādas būs jauno hokejistu dzīves pēc profesionālās karjeras beigām. Tēvišķo pienesumu savai paša ģimenei Artis gan nevērtē kā labāko iespējamo, kaut kādā mērā velkot paralēles ar savu paša tēvu.

Savā ziņā mēs ar manu tēti esam līdzīgi – mēs abi daudz neesam bijuši mājās. Viņš ir tālbraucējs, es esmu bijis hokejists, tagad treneris, – kaut gan profesijas ir ļoti atšķirīgas, bet situācija veidojas līdzīga. Tāpēc par to, vai mēs esam tie labākie piemēri? – es stipri šaubos. Un tas, kas mums abiem nav izdevies, ir tradīciju veidošana. Iepretim, piemēram, hokejistu Rēdlihu ģimenei, kas tādu latvisko ģimenes tradīciju un radošuma ziņā varētu būt paraugģimene. Nu, vismaz no malas tā šķiet, cik man bijusi saskarsme ar Rēdlihiem.

Pa kreisi - Āboli - līdzjutēji. Vendija un Enija fano par brāli Ābolu TV ekrānā; Centrā - Āboli - tr...
Pa kreisi - Āboli - līdzjutēji. Vendija un Enija fano par brāli Ābolu TV ekrānā; Centrā - Āboli - treneris un spēlētājs; Pa labi - ar HK Zemgale šajā pavasarī izcīnīto "Optibet" hokeja līgas kausu

Kāds bija jūsu tētis, kā jūs atceraties savu bērnību?

Vecāki mums ar brāli, kas ir piecus gadus jaunāks, bija diezgan stingri. Disciplīna, atbildīgiem būt, tas, ko latvieši izsenis sauc par darba tikumu... Mammai ir piecas māsas un pieci brāļi, mūsu ģimene bija vienīgā, kas dzīvoja Rīgā, un katras brīvdienas braucām pie vecāsmammas un krustmātes uz laukiem. Vasarā tur bija jākaplē, bet galvenais – siena laiks. Un man ļoti patika, jo dabūju arī ar traktoru pabraukt, pastūrēt to vezumu. Kad pieaugu, tad jau bija grūtāks darbs – bija jādod augšā vai jāņem pretī, kad sienu krāmēja šķūnī iekšā. Vai citreiz varēja ar zirgu braukt, kad kartupeļi bija jāstāda. Tētis arī bija lauku zēns un uzskatīja, ka pašiem kartupeļi ir jāizaudzē. Mamma gan pukojās: lētāk būtu nopirkt! Bet nē!

Tētis teica, – ja ir zeme, tad jādara pašiem. Un mums ar brāli bija jābrauc un tie kartupeļi jāstāda, jākaplē, jāvago un beigās arī jāvāc.

Bērnības laiks man iemācīja arī mīlestību pret mašīnām. Tētis brauca arī autokrosā agrāk, un es arī pats esmu piedalījies tajā saucamajā "VAZtus" krosā, no vārda VAZ-tusiņš. Tas bija 2013.–2015. gados, tad autosacensībās tā riktīgi atslēdzos no hokeja, tobrīd būdams "Dinamo" galvenais treneris. Jā, braukšana man joprojām patīk, katru brīdi, kad es braucu ar mašīnu, – man tā ir bauda.

Bet par vecākiem – jā, bija stingri, bet taisnīgi.

Jūs teicāt – iemācīja disciplīnu. Kā tas notika?

Mamma prasīja, lai ir kārtība mājās: pašam jābūt un drēbēm tīrām, – tas mums ir iedzīts. Jo mamma vienmēr bija mājās, atsāka strādāt tikai tad, kad brālis sāka iet skolā. Un, lai gan mums ar brāli katram savas istabas nebija, tikai divistabu dzīvoklis, – tagad es esmu ne tikai kārtīgs, esmu pat pedantisks, kas varbūt nav mana sliktākā īpašība.

Un arī sports disciplinēja. Mani vecāki, kaut ne profesionāli, bet daudz sportoja. Mammai bija labi rezultāti rokasbumbā, kaut uz Murjāņiem viņa neaizgāja. Tētis bija trenējies volejbolu spēlēt. Un laukos arī – mammas brāļi vai mani brālēni – vienmēr tika spēlēts volejbols, futbols. Ziemā tīrījām dīķi, spēlējām hokeju. Mums ģimenē vienmēr bijusi tā aktīvā atpūta.

Tas jau gan sasaucas ar Rēdlihu tradīciju – sportot kopā lielā radu saimē...

Nu, jā, vienreiz saskaitījām, ka kopā laikam kādi 35 sanākam.

No kura novada?

Es jūtos kā pilnīgs latvietis, bet no mammas puses esmu puspolis. Jo mammas vecāki ir poļi, kas 30. gadu beigās atbrauca uz Latviju strādāt. Kad sākās visi Otrā pasaules kara notikumi, Hitlers iegāja Polijā, robeža bija ciet, un viņi, atpakaļ netikdami, palika uz dzīvi Latvijā. Izmitinājās Kurzemē, Zemgalē. Pa to pusi arī ir sanācis būt un latvisko sasmelties. Mana bērnības mūzika bija Ilmārs Dzenis, Mondrusa, pēc tam "Čikāgas piecīši". Kad es vēl puišelis biju, man ļoti patika dziesma "Es ceru, ka kādreiz man dārziņš būs".

(Smiekli)

 Jā! Es jau ar smejos, ka esmu romantiski, nostalģiski melanholisks latvietis. Nekā no īsta hokejista (smejas).

Redz, mums nebija privātmājas Rīgā, dzīvojām Hruščova laika celtnē, bet ļoti gribējās savējo. Un, kā mēdz teikt, – ar vēlmēm vajag būt uzmanīgam. Tagad ir sagadījies tā, ka šodien mums ir divas mājas. Izmēros nelielas, ko mēs ar sievu tāpēc saucam par diviem autonomiem dzīvoklīšiem. Babītē un Engurē. Pļaujama zāle ir vienā, ir otrā. Tāpat kā puķes, kas jākopj. Bet nu tas ir savs. Un pat jaunības laikā, kad nedēļas nogalē visi mani vienaudži teica: "Traks neesi! Jāiet uz Vecrīgu!" Es vienmēr braucu uz laukiem. Jo man patika. Un sievai tāpat.

Tas romantiski – nostalģiski – melanholiskais profils? (smiekli)

Jā, jā. To es arī kādreiz, pašos KHL [Kontinentālā hokeja līga – red.] pirmsākumos Laurim Dārziņam teicu: "Tu esi latvietis, es esmu latvietis, un ar to mēs varam lepoties. Bet, kad tu esi laukumā, aizmirsti to. Jo mūsu latviskais smalkums laukumā nepalīdz absolūti. Pieklājīgs, foršs puika esi ārpus laukuma. Bet uz laukuma ir cīņa, re, kur ir ripa, un jūs esat divi – kurš viņu paņems?"

Tas tāds tēvišķs trenera piegājiens izklausās...

Nu, jā, varbūt. Man, protams, ģimene vienmēr bijusi svarīga, bet es apzinos, ka... (domā) Var jau slēpties, un varbūt, ka es arī esmu daudz norakstījis uz hokeju, bet jāsaka, ka mana sieva Daiga ir lielāko audzināšanas daļu uzņēmusies uz sevi, – man ir bijis ļauts koncentrēties uz savu darbu. Sieva man ir atļāvusi palikt pašam ar sevi un hokeju. Tāpēc es ar prieku skatos, ka Rodrigo daudz vairāk ņemas ar savu dēlu nekā es ar viņu kādreiz.

Rodrigo Ābols
Rodrigo Ābols

Nu, protams, ar Rodrigo mūsu kopējā nodarbe jau no bērnības bija hokejs. Kad es Zviedrijā spēlēju, viņš jau turpat ratiņos vienmēr gulēja. Un, kad paaugās, pa ģērbtuvēm vienmēr ar mani kopā vandījās, un tad mēs gājām vai ar riteni braucām mājās. Kaut gan tas tagad muļķīgi skan, bet padomju sistēmā bija citādi nekā tagad. Attieksme bija pavisam cita. Toreiz darbs bija galvenais, un ģimene pēc tam. Pat veselības problēmas bieži neko nenozīmēja. Piemēram, sāp galva – kas tas tāds? Sāp vai nesāp, ir jāiet un jāspēlē! Mēs taču nevis strādājām, lai dzīvotu, bet dzīvojām, lai strādātu. Un ar šādu spiedienu grūti ir atstāt darbu ārpus ģimenes. Mana vecākā meita man ir teikusi: "Man mājās vajag tēti, nevis treneri!" Kas nav kompliments laikam...

No otras puses – laikam jums ir diezgan atklātas attiecības, ja viņa var tā formulēties. Vai nav tā?

Vendijas izlaidums RSU
Vendijas izlaidums RSU

Man jau liekas, ka vienmēr var labāk, bet jāprasa viņai.

Bet, ja jūs iesākāt par meitu, kā ir būt meitu tēvam? Viens ir būt kopā ar dēlu hokejā, bet ar meitām, – tas ir citādāk, vai ne?

Ir tas teiciens, ka tēvi gaida dēlus, bet mīl meitas. Kaut gan es mīlu tikpat daudz dēlu, kā meitas, bet attieksmē atšķirība ir. Šķiet, ka tad, kad meitas ir mazākas, ir vieglāk, bet tagad, kad meitai ir 22 gadi, man joprojām gribas palīdzēt, lai viņai labāk. Bet brīžam tas mans gādīgums laikam iet pāri, jo viņa saka: "Kāpēc tu neļauj būt man pašai?"

No manas puses attieksme pret meitu emocionāli ir citādāka nekā pret Rodrigo, kas hokejā ir daudz sasniedzis, ir pašpietiekams un savas ģimenes vajadzības var pilnībā nodrošināt. Bet meitas gadījumā, gribot palīdzēt, sanāk kaut kādā mērā ierobežot viņas lēmumus, vai ne? Esmu par to daudz domājis. Tēvam, gribot nodrošināt meitai komfortu, pie kā viņa ir pieradusi līdz šim, vienmēr ir tā dilemma – cik tu palīdzi un cik tu jaucies? Jo, skaidrs, ka viņai pašai ir jātiek ar visu galā, viņa ir pieaudzis cilvēks. Un te nekādu padomu nav, katram tēvam pašam ir jāsajūt, kā rīkoties. Nu tā laikam... Tāpat es viņai bakstu, ka bakalaurs tagad ir iegūts, jāiet tālāk mācīties, jāiegūst maģistrs, lai nav jāgaida bagāts princis, bet lai dzīves komfortu pati var sev nodrošināt... Tā tas ir.

Vai atceraties mirkli, kad jūsu pirmais bērns, kad Rodrigo piedzima? Tad laikam vēl dzemdībās nedrīkstēja būt klāt, ja?

Nē, laikam jau drīkstēja, bet es, toreiz jau hokejists, biju pie drauga, kas man remontēja mašīnu. Mobilo tālruņu vēl nebija, bija peidžers, un brīdī, kad manai mašīnai bija noņemta stūre, atnāca ziņa no mammas: apsveicu ar dēlu (!) piedzimšanu! Es domāju: "Dēlu? Divi dēli?" Bet nē, bija viens (smejas). Taču Rodrigo dzemdībās klāt nebiju.

Meitām?

 Meitām biju. Bet Rodža dzima arī sniegiem bagātā ziemā, toreiz nesanāca.

Viņš arī ziemā dzimis, tāpat kā jūs?

 Jā, 5. janvārī! Divas dienas pēc manas dzimšanas dienas.

Skaisti! Bet tās pirmās grūtības kā jūs atceraties? Kad jūs no jauna, sportiska, vīrišķīga, un, iespējams, uz sevi diezgan fokusēta vīrieša, kas, kā pats sakāt, ir perfekcionists, izaugāt par tēvu?

Jau ar pirmajiem lēmumiem varbūt. Jo, ja ne Rodrigo, varbūt mana karjera būtu iegrozījusies citādi. Atceros, Rodrigo Laviņš toreiz jau bija gadu nospēlējis Amerikas Austrumkrasta līgā Talahasī "Tiger Sharks", un viņš jau bija man tur sarunājis pārbaudes laiku. Vienīgi vajadzēja par savu naudu aizbraukt, un, ja tu tiec komandā, viņi to uzreiz apmaksā. Laviņš toreiz man garantēja, ka es tikšu. Bet sieva bija stāvoklī, un es domāju – kā es braukšu? Tūlīt būs mazais, kur es ellē ratā skriešu? Un es neaizbraucu. Ja būtu aizbraucis, droši vien tā karjera citādi būtu iegrozījusies, bet es attiecos.

Nenožēlojat?

(Noplāta rokas) Saka jau, ka muļķīgi ir nožēlot... (smaida) Izmainīt tāpat neko nevar. Jāmācās dzīvot šeit un tagad. Dzīve ir mistērija, kuru daudzi dzīvo atmiņās vai cerībās, bet šis brīdis paiet vienkārši garām. Es tā negribētu...

Es nezināju, ka jūs esat domātājs, tas ir interesanti! Vai kaut kādā mērā uz to jūs pamudinājuši arī bērni un jaunieši, ko trenējat?

Man jau tie jaunieši līdz šim nav bijuši, tagad tikai, kļūstot par U20 treneri... Bet par filozofiju, – negribētos teikt, ka tas ir vecums, gribētos cerēt, ka kāds viedums varbūt (smejas), jo 35 gados es daudz nefantazēju (smejas)... Bet bērni ir arī skolotāji, to nevar noliegt.

Paturpinot par tēvišķo lomu trenera darbā. Jūs savulaik esat izteicies, ka dažreiz, pieņemot lēmumu par kāda hokejista atstāšanu komandā, jums ir iekšējs konflikts. Kā tēvs jūs gribētu dod sportistam iespēju, ņemot vērā arī kādus viņa grūtību brīžus, bet kā trenerim jums ir jāpieņem daudz skarbākas izvēles.

Tā mēdz būt, jo tu kā treneris daudziem cilvēkiem izlem likteni – ņemt komandā, neņemt komandā? Ņemt līdzi uz turnīru vai neņemt? Un, protams, ka katram sportistam ir arī kāds grūtību un vājuma brīdis. Cirst un atskaitīt no komandas jau ir viegli... Te es varētu citēt Šupleru (Juliuss Šuplers – KHL komandas Rīgas "Dinamo" galvenais treneris, 2008.–2011. gadā – red.), kurš teica man: "Arča, ja viss būtu tik viegli, tad arī mana sievasmāte varētu būt galvenais treneris!" Tāpēc cilvēciskās kvalitātes trenera darbā ir ļoti svarīgas, un katram līdz tam ir jāizaug pašam. Jo, lai cik augstu es vērtēju, piemēram, Hārtliju (Bobs Hārtlijs, Latvijas hokeja izlases galvenais treneris, 2016.–2021. gadā – red.), es nevaru viņu kopēt. Un nemaz netaisos. Esmu pietiekoši stūrgalvīgs, varbūt labā nozīmē. Tāpat ir ar kļūšanu par tēvu. Arī nesanāks ideāli, kā saka, neviens no mums pie svēto galda nevar sēdēt...

Bet hokejisti taču pamana un novērtē kādas lietas...

Es domāju, ka mana āriene nedaudz kontrastē ar manu būtību. Proti, es izskatos skarbāks,  nekā es esmu. Varbūt man aizsargbarjera ir izskatīties tādam baigi stingrajam, bet, manuprāt, es tāds neesmu. Vismaz es tā domāju. Jā, es gribu, lai viņi zina, kādas ir manas prasības. Tagad, kad es sāku, viņi vēl nepazīst mani, un es viņus: cik daudz viņi var, cik ne? Un tas, ka es esmu diezgan vokāls treniņos: "Atrāk, atdod, ejam!" – tas ir tikai tāpēc, lai viņi saprot, kas ir tas līmenis, ko es no viņiem gaidu! Es jau viņus nelamāju: tu, ķēms, tizlenis! Es viņus nepazemoju. Es saku: kustinām kājas, ripa staigā, jā, ātrāk, tuvāk klāt!

Vai var teikt, ka arī jūsu bērni ir veidojuši jūs kā treneri?

Noteikti, ka jā! Un arī tās nepatīkamās situācijas, kas Rodrigo bijušas ar citiem treneriem. Jo, pirmkārt jau tu esi cilvēks un tikai tad treneris.

Varbūt, ka visi ne? Publiskā telpā ir vairākkārtīgi runāts par treneru rupjo uzvedību tieši hokejā...

Protams, tā ir pašsavaldīšanās, cik tu vari iekost mēlē un nepateikt visu, ko gribas. Vai cik tu ļauj savām emocijām sprāgt ārā un gāzt pār savu hokejistu galvām visu, kas tev ir uz mēles. Tas nav normāli, bet es arī saprotu, ka profesionālajā sportā tas var notikt arī ar normāliem cilvēkiem. Vai tas dos rezultātu? – tas ir cits jautājums. Tur ir jāzina priekšvēsture. Bet hokejistiem ir arī jāsaprot, ka tu reizēm esi nikns.

Kas attiecas uz jauniešiem, tur jābūt īpaši uzmanīgam. Es ļoti labi zinu, ka jaunieti var arī salauzt.

Man pašam tā bija. Man treneris bija tāds Mihails Beskašnovs (lai viņam vieglas smiltis, viņš pirms pāris gadiem nomira) – skarbs slāvs, prasīgs, kas nebūtu tas trakākais, bet tā lamāšanās pārgāja uz pazemošanu, un viņš mani psiholoģiski salauza. Nonāca tik tālu, ka man bija bailes laukumā kļūdīties. Un, ja tev ir bail kļūdīties, tu esi nulle! Tad tu vari beigt spēlēt.

Jā...

Protams, trenerim ir jābūt laikam savus spēlētājus iepazīt, jo viens varbūt ir tāds delveris, kuram var uzbļaut, skarbāk pateikt, savukārt cits ir jūtīgāks, kam tas nekādā gadījumā nestrādās. Man bija tieši tā, es jau gāju no hokeja projām. Pēc tam aizbraucu uz ārzemēm, tur bija cita attieksme, un tad, kad atbraucu atpakaļ, tad jau par mani bija cits viedoklis: šitas var kaut ko arī uzspēlēt! Tā tas ir. Tā kā es nebiju tik psiholoģiski spēcīgs, mani salauza. Un es nebiju infantils, nepieaudzis, noteikti nē, bet trenera nepareizās attieksmes dēļ manī palika daudz vairāk iekšā, nekā es dabūju ārā. Kā hokejistā.

Un tāpat var notikt tēta gadījumā, vai ne?

Protams. Un tas ir daudz traģiskāk. Salīdzinoši – hokejs ir štrunts! Nu, kā štrunts? – tā bija mana dzīve, karjera, viss toreiz tas bija.

Es aizdomājos, ka ģimenēs, kurās tēva nav (un tādu ir daudz), varbūt mamma atved dēlu uz hokeju ar domu, ka dēlam tur būs vīrišķības skola. Un dabū kaut ko pavisam citu, vai ne?

Nu, puikām ļoti vajag vīrieti pieaugot. Viņiem vajag piemēru blakus. Un gudrs treneris te var darīt ļoti daudz. Ja tās gudrības nav, ja zēns tiek atstumts, tad tā vietā ir iela, ne paši labākie draugi, un tas aiziet pavisam greizi, vai ne? Tāpēc loģiski, ka bērnu komandu trenerim būtu jāzina, kas ir audzēkņa ģimene, kas ir vecāki. Un tad, nedodot tam puisim sportā nekādas priekšrocības, tomēr attieksmē ņemt to vērā.

Jā, trenera un tēva loma ir vienlīdz komplicētas.

Nu, jā. Arī Rodrigo nav bijis vienkārši, jo es viņam esmu bijis gan tēvs, gan treneris Latvijas izlasē. Kaut vai nianse – kā mani dēvēt treniņos? Par tēti taču nesauksi (smaida).

Esmu lasījusi, ka Rodrigo ir teicis: hallē treneris, ārpusē – tētis. Viņš ir teicis arī, ka treneru lietās savu degunu nebāžot. Darot, kas ir viņa kompetence.

Protams, tas ir profesionāli atstrādāts. Treniņu procesā viņš mani ir saucis arī par Arti (smaida). Bet būdams ģimenē, arī esmu bijis trenera ādā. Proti, ne vienmēr esmu bijis pilnībā klātesošs, pat fiziski būdams mājās. Jo man pa galvu jaucās domas: tas man vēl jāizdara, ar to man jāparunā utt. Un pēc zaudējumiem man sieva bieži ir ļāvusi tikt galā ar savām emocijām, nevis uzdevusi jautājumus: nu ko? Nu kas? Jo tad es varēju iet pa gaisu. Tagad tas gan ir mazāk nekā iepriekš. Bet, lai visu sevī izreaģētu, man ir bijis vajadzīgs laiks. Un, kad atbraucu mājās, visam jābūt kārtībā, visi jau smējās: ģenerālis atbrauca (nosmaida). Tāpēc es domāju, ka es neesmu tas labākais tēta piemērs. Es neesmu mācējis vienmēr būt šeit un tagad.

Tad laikam tas vecais teiciens "aiz katra veiksmīga vīrieša stāv gudra sieviete’", ir pareizs, vai ne?

Ar sievu Daigu Rodrigo kāzās
Ar sievu Daigu Rodrigo kāzās

Protams, ka tā ir. Man ir grēks sūdzēties. Es varēju mierīgi strādāt, zinot, ka mājās viss ir kārtībā, tas ir ļoti svarīgi.

Vai arī aiz katra laba tēva ir gudra un mīloša sieviete?

Es domāju, ka tas ir tas pats. Bet par mani kā tēvu ir jāprasa lielajiem bērniem – Rodrigo un Vendijai. Enija atbildēs vēlāk, kad paaugsies.

Starp citu, kā jūs izdomājāt tādus vārdus bērniem? Enija, Vendija, Rodrigo?

Rodrigo ir mana ideja. Kā pirmais ir jāmin mans draugs Rodrigo Laviņš. 1995. gadā, īsi pirms dēla dzimšanas, man mašīna bija laikam remontā, un Rodrigo mani kaut kur veda. Mēs sēdējām mašīnā, un es viņam saku: "Zini, kas ir? Ja piedzims puika, es viņam likšu vārdu Rodrigo." Un es atceros viņam to reakciju: "Ko? Nemuldi!" (smejas) Es saku: "Nopietni! Nu, ja tu būtu galīgais sūda brālis, tad es vārdu Rodrigo neliktu..."

Un otrs Rodrigo ir Rodrigo Fomins. Jo tobrīd viņam iznāca kasete ar Imanta Kalniņa dziesmām, un īpaši uzrunāja dziesma "Smilšu rausis" ar vārdiem "puisīt, kāpēc smilšu rausi..." un kā tur tālāk bija? Mums abiem ar sievu ļoti patika tās dziesmas, un kasete mašīnā visu laiku skanēja. Starp citu, Igo mums ir simpātisks joprojām, – augustā sieva ir nopirkusi biļetes uz viņa koncertu Dzintaru koncertzālē.

Vendija?

Vendija ir Daigas izvēle, varbūt no "Pītera Pena". Un Enija – nevarēja viņai arī tādu ļoti latvisku vārdu likt, jo tas tad ļoti atšķirtos no Rodrigo un Vendijas. Tas gan nebija no "Likteņa līdumniekiem", kur Enija ir tāds smags personāžs, bet kaut kā tas vārds iepatikās, un mazā tika nosaukta par Eniju. Šķita ļoti skanīgs vārds.

Ar sievu Daigu un jaunāko meitu Eniju
Ar sievu Daigu un jaunāko meitu Eniju

Jūsu mazdēliņam arī vārds nav nekāds parastais?

Jā, Aleksī. Es teicu dēlam un viņa sievai Paulai: jums taču vienmēr visi prasīs paskaidrojumus par to vārdu... Bet vispār tas laikam ir somu vārds. Rodrigo spēlēja Springfīldā, un viņam bija komandas biedrs, soms Aleksī, viņiem tas vārds patika. Un, nu, ko tur teikt?

Vēlāk es vienā Rodrigo intervijā izlasīju, ka viņš esot gribējis atjaunot mūsu ģimenes tradīciju: visi vīriešu vārdi sākas ar burtu A. Mans vecaistēvs bija Alberts, tētis ir Aivars, es pats esmu Artis, mans brālis ir Armīns, kuram vārdu, starp citu, ieliku es... Ar savu dēlu biju pārtraucis šo tradīciju, bet nu tagad tā atkal ir atjaunota – Aleksī Ābols.

Un kāda ir sajūta būt vectētiņam?

Forša! Bet tas ir citādāk! Mēs ar sievu smējāmies: atnāc ciemos pie mazbērna, "uķi-puķi" paspēlējāmies, nu lūdzu! – atdodam bērnu vecākiem un brīvi dodamies uz mājām. Tajā pašā laikā es vairāk izprotu savu vecāku reakciju uz mūsu bērniem kādreiz – tāds lielāks sasprindzinājums, kad viņš ir pie tevis. Jo tas nav tavs bērns. Ir lielāka atbildība, nekā kad paša bērni bija mazi.

Bet vispār jau ļoti interesanti ir. Rodrigo stāstīja, ka laikā, kad viņi gaidījuši Aleksī, viens hokeja komandas biedrs teicis: kad tev piedzims bērns, tad tu sajutīsi tādas jūtas, kādas pirms tam nepazini. Un kaut ko līdzīgu es varu teikt arī par sevi tagad. Tev ir prieks par savu bērnu, ka viņam ir bērns. Un papildus tu priecājies par to mazo cilvēku. Un tad, kad atbrauca Rodrigo ar sievu un arī ar draugiem pie mums uz Enguri, tad mēs ar mazo vecīti (rāda telefonā bildes kopā ar mazdēlu) un sievu gājām uz koncertu. Re, baigais piena pika viņš izskatās, 11 mēnešu viņam ir tagad. (Artis rāda arī citas bildes un video, kur kopā ar meitu Eniju dejo Dona koncertā)

Stereotipisks jautājums, bet tomēr kas ir bijuši skaistākie brīži jūsu kā tēta dzīvē?

Bērnu dzimšana. Es pirmīt iesāku, bet mēlei jau kaulu nav (smejas), – vienu saku, un divas domas jau galvā, ko gribas pateikt, bet, atgriežoties pie tā, kas mani ir mainījis līdz ar bērnu piedzimšanu? – man šķiet, ka bērnu piedzimšana pati par sevi maina vīrieti. Un tagad, runājot arī ar Rodrigo, viņš saka, ka viņam ar sievu Paulu ir tāpat: ja dzirdi par kādu nelāgu atgadījumu ar bērniem, tu uztver to daudz asāk nekā līdz brīdim, kad tev pašam bērnu nav.

Es domāju, tu kļūsti atbildīgāks, uzņemies rūpes, kā apgādāt. Un arī jūtas, kādu, kā teica, Rodrigo komandas biedrs: tu izjūti jūtas, kuras līdz tam tu neesi pazinis.

Ja piedzimstot bērnam, vienlaicīgi vīrietis tiek iniciēts, vai izmainās arī jūtas pret sievieti, pret bērnu māti?

(Domā) Es domāju, ka jā. Jo ne jau tu esi bērnu tos deviņus mēnešus iznēsājis. Un ne jau tu, bet viņa dzemdē. Un noteikti, vismaz iesākumā viņa būs tava bērna tuvākais cilvēks.

Pateicības jūtas...? (domā) Tas kaut kā ne visai skan. Bet, ja nebūtu viņas, nebūtu bērnu... Protams, ir lasīts, ka ir vīrieši, kas jūtoties atstumti, bērniem piedzimstot, ka viņiem netiek pievērsta uzmanība vai tamlīdzīgi. Es nezinu. Es tā nejutos.

Jaunajiem tētiem teiktu vienu: izmantojiet mirkli dibināt attiecības ar saviem bērniem! Un, ja ir iespēja, ņemiet bērna kopšanas atvaļinājumu. Jo, kad bērnam būs 20, tad jau vairs neko. Tad tikai augļus varēsi vākt! Kas būs, tas būs.

Vispār sabiedrībā es skatos, ka ir ļoti labas tendences – jaunie tēvi, kas man ir apkārt, – viņi ļoti pievēršas bērnu audzināšanai.

Manā jaunībā bija cita attieksme: tēvam bērna kopšanas atvaļinājums? Kas tas tāds? Kas – tev sievas nav? Tagad tas mainās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti