Tālis Eipurs/Latvijas Radio: Labdien, iepazīsimies! Ar ko mums ir gods sarunāties? Gan ar katru no jums, gan arī ar jūsu organizāciju.

Valērijs: Es vadu biedrību "Ukrainas un Latvijas draudzība". Esmu Valērijs Olenijčuks. Un tas ir Ņikita.

Ņikita: Jā, esmu Ņikita Vasiļjevs. Es biedrībā atbildu par tehnoloģisko pusi tieši ierakumu svecēm, par kurām mēs sarunāsimies. Es to izveidoju un noslīpēju, un mēs pēc tās arī strādājam.

Kā jūs nonācāt pie sveču gatavošanas? Es zinu, ka Ukrainas atbalstam darāt arī citas lietas. Kāds īsumā ir jūsu ceļš līdz Latvijai un šai nodarbei. 

Valērijs: Mūsu biedrība jau pirms plaša mēroga kara uz Ukrainu sūtīja humānās kravas un automašīnas. Bet tad, kad sākās jau pilna mēroga karš, uzreiz ķērāmies pie plašākas palīdzības sūtīšanas. Mēs bijām brīvprātīgie bataljonā "Aidar" jau no 2014. gada. Bet tagad šeit, "Slokas papīrfabrika", kur mīt mūsu biedrība, ir kļuvusi par brīvprātīgo palīdzības centru Jūrmalā. Šeit esam apvienojušies un sākām pieņemt un sūtīt humāno palīdzību. Līdz šim esam nosūtījuši jau 117 automašīnu. Tie ir gan cilvēku evakuācijas autobusi, kā arī pikapi un džipi karavīriem.

Vēl pakāpjoties soli atpakaļ – no kurienes jūs paši esat? Zinu, kā jau daudziem, arī jūsu stāsts nav vienkāršs.

Valērijs: Esmu Ukrainas pilsonis, dzimis Luhanskas apgabala Severodoneckā. Mana pilsēta nu jau otro reizi ir Krievijas okupācijā. Tas bija 2014. gadā un nu arī 2022. gadā. Biedrību nodibinājām mēs, divi brāļi.

2014. gadā sākās karš. Mēs kļuvām par aktīviem bataljona "Aidar" brīvprātīgajiem. Pirmo mašīnu karavīriem – aidariešiem – aizsūtījām jau 2014. gadā. Tai sekoja arī otrā un trešā. Līdz plašajam iebrukumam bijām aizsūtījuši kādas 5–6 mašīnas, ne vairāk. Bet, sākoties plašajam iebrukumam, mēs jau zinājām, kā pirkt mašīnas, kā tās noformēt, nogādāt, kā noformēt kravas. Mēs uzreiz bijām gatavi pieslēgties palīdzēšanai. Steidzami vajadzēja pikapus, siltu apģērbu, zeķes. Cilvēki no Jūrmalas, no Rīgas mūs atrada, mūsu telefons bija vēstniecībā. Mēs mūsu "Slokas papīrfabrikā" ātri izveidojām humānās palīdzības centru. Ieviesām daudzkanālu telefonu zvanu pieņemšanai.

Kad jau ieradās pirmie bēgļi, redzējām, ka arī viņi grib palīdzēt pat tad, ja viņiem pašiem vajadzēja palīdzību.

Tā nu mēs ar Ņikitu un saviem draugiem sapratām, ka šos cilvēkus ar kaut ko vajag nodarbināt, jo viņiem ir liela vēlme palīdzēt. Un kāpēc gan negatavot ierakumu sveces, kuras mēs sākām taisīt jau vasarā. Mēs redzējām, ka Putins iznīcina infrastruktūru un drīz būs ziema. Tā arī sākām, ierakumu sveču gatavošana kļuva par vienu no mūsu pirmajiem projektiem. 

Mums ir arī projekts "Peremoga-mobil" jeb "Uzvarmobīlis" – braukājam pa visu Latviju, atrodam mašīnas. Mūsu draugi Saldū un Jūrmalā tās remontē. Brīvprātīgie tās dzen uz Ukrainu. 

Otrs projekts jau kļuvis par mūsu zīmolu – tā ir "Uzvaras uguns" jeb "Вогонь перемоги". Mēs uzskatām, ka šis būs uzvaras gads. Šajā gadā visa Ukraina un pasaule cer, ka šis karš beigsies. Bet ar šiem projektiem jau 65 tūkstošus kvalitatīvu ierakumu sveču esam nosūtījuši uz Ukrainu. Un turpinām sūtīt, un sūtīsim rīt, un sūtījām vakar. Mēs tās piegādājam regulāri.

Kā jūs dalāt savus pienākumus? 

Valērijs: Mans brālis Vitālijs šobrīd ir Ukrainā, tāpat arī braukā uz Bulgāriju un nodarbojas ar palīdzību. Ņikita ir mūsu draugs. Iepazināmies jau 2014. gadā brīvprātīgo pasākumā. Viņš bija atnesis mantas, lai tās varētu sūtīt uz Ukrainu. Un tā zinām viens otru jau no tā laika.

Un no kurienes esat jūs, Ņikita? 

Ņikita: Esmu dzimis Maskavā. Uz Latviju atbraucu jau 2013. gada sākumā pēc Putina rotācijas. Man bija skaidrs, kā tas viss tālāk attīstīsies. Kopš tā laika dzīvoju Latvijā. Bet pēc Krimas aneksijas, kad sākās karš, sāku meklēt, kā varu palīdzēt. Sākumā pārskaitīju naudu uz ukraiņu brīvprātīgo fondiem, bet tad atradu Valēriju, viņa brāli un draugus Slokā. Kopš tā laika draudzējamies un darbojamies kopā.

Iemesls, kāpēc mēs tiekamies šajā sarunā, protams, ir ierakumu sveces un raksts, kur intervējamais ar pseidonīmu Mehāniķis stāsta, ka daļu saņemto ierakumu sveču tur, pie frontes, neviens negrib izmantot, jo tās dūmo. Kādas bija jūsu domas par to? 

Ņikita: Vakarā, kad Valērijs man atsūtīja saiti uz rakstu, ierakstīju "Facebook" savu komentāru. Manuprāt, jebkurš raksts par ierakumu svecēm jāsāk ar pateicības vārdiem cilvēkiem, brīvprātīgajiem, kuri tās taisa. Pēc tam var teikt – es esmu izdomājis šādu tehnoloģiju, un tā ir labāka tādu un tādu iemeslu dēļ. Ja to jau sākumā nepasaka, tad tāds raksts nekam neder un tas neko nepasaka. Ja būtu tāds sākums, tad pēc tam jau var izvērtēt tehnoloģiju, kāpēc kaut kas ir slikti un kāpēc kaut kas ir labi. Tad raksts būtu informatīvs un izglītojošs. Tad raksts palīdzētu tiem, kuri vēl nezina un neprot. Bez tā šāds raksts vienkārši diskreditē brīvprātīgo kustību. Tad tam nav citas lomas. Domāju, ka tas ir mērķtiecīgi darīts.

Cik es zinu, tad to pavisam noteikti var saukt par kļūdu, nevis apzinātu rīcību.

Ņikita: Es domāju, ka tā pilnīgi iespējams bijusi apzināta rīcība un turpinu uz to uzstāt, jo tā netika piedāvāta apspriešanai. Tā tika vienkārši izlikta publiskajā telpā kā kritika. Kā visu Latvijas sveču kritika, kā visu Latvijas ražotāju un brīvprātīgo kritika. Un tas ir sitiens pa Latvijas reputāciju. Nevis pa Latvijas ukraiņu vai kādas citas atsevišķas kategorijas reputāciju. Tas ir sitiens pa Latvijas sniegtā atbalsta reputāciju. Un tas ir mērķtiecīgi.

Valērijs: Jā, jā, es pilnībā apstiprinu Ņikitas teikto. Mēs ar viņu par šo ilgi diskutējām. Saprotiet, kas par lietu, – ļoti daudzi man sūta saiti uz šo rakstu. Pat sāk nākt zvani no Ukrainas. Saprotiet, informācija nonākusi jau līdz turienei. Tātad Latvijā notiek kas slikts, Latvija nemāk izgatavot sveces, bet patiesībā mūsu izgatavotās 65 tūkstošus sveču zina gan ukraiņu, gan latviešu brīvprātīgie, gan Ukrainas armijnieki. Mums ir daudz atsauksmju, un viņi nesaprot, kādēļ Latvijā ir šādi raksti. Ņikita visu pareizi pateica, un te jau vairs nav tik svarīgi, kurš ko lej, kādās bundžās, ar kādu saturu tās piepilda, kādu kartonu izmanto. Pats bēdīgākais ir tas, ka mums no dažādām Latvijas pilsētām ved humāno palīdzību, konservus, dāvina mašīnas, ved sveces, ko izgatavojuši omes un opji. Jā, uz šīs palīdzības nerakstām, ka tās ir "Uzvaras uguns", taču mēs to sapakojam. Tur ir arī zeķes, bērnu zīmējumi un uz kastēm rakstām – no Latvijas iedzīvotājiem. 

Sveces, ko ražojam kopā ar Ņikitu, mēs jau brendojam ar savu nosaukumu, lai tās būtu uzreiz atpazīstamas, savukārt tajās svecēs, kuras izgatavo omes un opji, var būt cits kartons vai bišu vasks, nevis parafīns, – mēs to redzam, taču šā vai tā sūtām prom. Iedomājaties, cik nepatīkami šiem cilvēkiem tagad lasīt šo rakstu? Lasīt Mehāniķa teikto, ka tādas sveces pie viņiem tur vienkārši guļ kaut kur stūrī. Nav nozīmes, kas viņas tur nosūtīja, kas izgatavoja.

"Drošinātāja" intervija ar Mehāniķi

Par savām svecēm varam droši teikt, ka tās neguļ tonnām kaut kur noliktavās, jo mēs par savām svecēm skaidri zinām, kur un kam tās nosūtam. Taču kādam kaut kur tās guļ neizmantotas. Jā, tas ir slikti. Un tāds nu tas raksts arī sanāca.

Ko mēs varam darīt? Laiku atpakaļ nepagriezīsi, taču varam darboties labāk tagad un nākotnē. Pirms iztaujāju jūs tieši par svecēm, svarīgākais, ko sajutu no jūsu puses, – ko jūs varētu pateikt tiem cilvēkiem, kuri ir satraukušies, vai visu izdarījuši pareizi un vai šis darbs nav bijis veltīgs.

Valērijs: Latvija ir pirmajās vietās pēc humānās un militārās palīdzības. Un tādas akcijas, kā veidoja Ņikita un visi mūsu brīvprātīgie, kuri katru sestdienu darbojas pie mums Slokā, mēs visi kopā lējām un uz kara gadadienu divas dienas aicinājām pie sevis visus Rīgas, Latvijas iedzīvotājus. Cilvēki nāca un sanesa mūsu fabrikai parafīnu, vasku, jo katru sestdienu mums vajag pārstrādāt ne mazāk kā 600 kilogramus parafīna. Tas ir ļoti dārgi. 

Bet mums vajag 600 kilogramus parafīna, ne mazāk kā 2500 kārbas un ne mazāk kā piecus kartona ruļļus. Es zinu ne mazāk kā desmit citas organizācijas visā Latvijā, kas arī izgatavo ierakumu sveces. Esmu pārliecināts, ka katra šāda organizācija veic ja ne savus testus, tad vismaz iededzina savas sveces, redz, kā tās deg, cenšas un saprot, ko dara. Tā taču nav raķešu zinātne. Ir dažādas sveces – ir tādas, kas vairāk deg, ir tādas, kuru primārais uzdevums ir dot siltumu. Šīs ierakumu sveces ir daudzfunkcionālas. Mēs, piemēram, taisām tādas, kas primāri domātas siltumam, lai ātri varētu pagatavot ēdienu. Ar mūsu trīs svecēm 15 minūšu laikā var uzvārīt trīs litrus ūdens. Tātad maksimāli 15 minūšu laikā ūdens sāk vārīties. Mēs pieturamies pie šāda principa. Tā labi degs trīsarpus stundas. Ar mūsu sveču palīdzību sildās Bahmutā, Avdijivkā – pašos karstākajos punktos. Tie ir mūsu izlūki, kuri nedrīkst dedzināt ugunskurus. Sveces ir viņu glābiņš.

Es gribētu atgriezties pie cilvēkiem, kurus satraukusi šī publikācija. Zvana jums un citām organizācijām. Ir kopas, kuri uztraucas, vai dara pareizi. Kā jūs kā cilvēki, kuri zina, kā tas jādara, varētu viņus nomierināt? 

Valērijs: Zinu, ka ir cilvēki, kuri sveču izgatavošanā izmanto saulespuķu eļļu, palmu vasku un bezmaz ziepes tur liek, – tikai, lai tā degtu. Ja tā tiek izgatavotas sveces, tad patiesībā jāsāk uztraukties, jo šāda svece nedegs. Tā kūpēs, tā būs blīvi piebāzta ar kartonu. Proti, no šādas sveces nekādas jēgas nebūs. Bet, ja cilvēks visu dara pareizi, veic eksperimentus un redz, ka tā gan ilgi deg, gan labi silda, kāpēc uztraukties? Ja žurnālists pieļāvis kļūdu rakstā, to var izlabot. Es tikai lūgšu, lai cilvēki nesatraucas. Liels paldies viņiem par palīdzību. Par to, ka atved izejvielas, kopā ar mums izgatavo tās sveces un sūta tās prom. Godīgi pateikšu, – visu šo laiku pret mums nekādas pretenzijas sveču sakarā nav bijušas. Un neesam dzirdējuši, ka arī pret citiem bijuši iebildumi.

Lai vienkāršāk būtu saprotams, teikšu šādi – ir tāda lieta kā ukraiņu borščs. Tas jāvāra pareizi. Katrs var mēģināt un vārīt ukraiņu boršču. Taču ne katram galu galā sanāks ukraiņu borščs tāds, kādam tam būtu jābūt. Un ar svecēm stāsts ir tieši tāds pats. Katrs var tādas taisīt, taču jātiecas uz to, lai taisītu tās labi.

No vienas puses dzirdu, ka nav bijušas sliktas atsauksmes par svecēm, kas tiek sūtītas uz turieni, no otras puses, jūs liekat saprast, ka var izdarīt arī nepareizi.

Ņikita: Jā, protams.

Un ka izdarīt nepareizi nav nemaz tik grūti.

Ņikita: Iespējas ir dažādas – tur tas suns aprakts. Var uztaisīt sveci, kas degs deviņas stundas un nedaudz sildīs telpu, un var uztaisīt sveci, ar ko sildīt ēdienu. Tās ir divas dažādas sveces, saprotiet? Te viss sākas ar 9.–10. klases fizikas mācību vielu – ar degšanas temperatūras izprašanu. No šī brīža sākas kustība ierakumu sveces virzienā.

Valērijs: Gribu jums iedot piemēru – mūsu draugi no Rīgas Ukraiņu vidusskolas teica: "Mēs pie jums jau divas reizes esam braukuši, lai lietu sveces. Esam savākuši parafīnu, un tagad jūs ar Ņikitu divatā varētu atbraukt pie mums. Paņemsiet līdzi mucas, darbagaldus, bundžas, papīrus, un skolā uztaisīsim sveču liešanas akciju. Bērni par iepriekšējo pieredzi bija sajūsmā, taču visu skolu pie jums nevaram atvest, tāpēc brauciet pie mums." Mēs viņiem teicām: "Ar prieku." Mēs ar Ņikitu arī aizbraucām. Bērni un vecāki bija savākuši sveces – bija gan pilnīgi jaunas, gan sveču pārpalikumi. To visu kopā izvārījām mucā, izlējām 200 ierakumu sveces un sapakojām tās. Pēc tam man zvanīja no vēstniecības un teica, ka būšot pasākums par godu Ukrainas parlamenta spīkera vizītei. Palūdza pie Maidanā kritušo varoņu stenda iedegt dažas no tām svecēm, ko skolā nupat bijām izgatavojuši. Tas notika ārpus vēstniecības telpām, laukā bija apmēram tāds pats laiks kā šobrīd – bija vēss, ik pa laikam uzsniga, un tad nu tur dega tās mūsu sveces. Kādā brīdī pie manis pienāca vēstniecības pirmais sekretārs un saka: "Vaļera, vienā citā pasākumā, kad bija vēl vairāk sniega, ierakumu sveces dega labāk, gandrīz kā lāpas." Es viņam saku: "Tas ir izskaidrojams. Labi, ka mēs jums rādām un paši varat redzēt, ko nozīmē ierakumu sveces un cik dažādas tās var būt atkarībā no izejmateriāla."

Kāpēc mēs ar Ņikitu lūdzam, lai mums ved parafīnu? Mēs esam ļoti pateicīgi Latvijas iedzīvotājiem par viņu vestajām lietotajām svecēm, daudzi vēl arī tērē milzu naudu un pērk jaunas sveces, tādējādi krietni pārmaksājot par nekvalitatīvu parafīnu, kura kušanas temperatūra ir pavisam cita. Mēs sakām, ka ir uzskatāma atšķirība – ja vienkārši pārkausējam parastās sveces un to atlikumus, nepiejaucot klāt tīru parafīnu, tad beigās sanāks tā, ka šī svece nedaudz dūmos, kā arī degs ne tā, kā tas sanāk pie mums fabrikā lietajām ierakumu svecēm. Tur arī tā atšķirība. Tāpēc varbūt kāds nav apmierināts. Bet tas ļoti atkarīgs no pašas ierakumu sveces sastāva. Arī no izmantotā papīra, bundžas augstuma, bet tas jau ietekmē degšanas ilgumu. Bet temperatūra atkarīga tieši no sveces sastāva.

Citiem vārdos sakot, – nav nederīgu sveču, bet ir dažādi to izmantošanas mērķi? Ja šķiet, ka viena svece vai pat tonna neder vienam mērķim, tad tik jāizdomā, kur tādas sveces var izmantot?

Valērijs: 100%. Un kāpēc vest tonnām, lai tās gulētu vienā vietā? Man šķiet, ka tās vienkārši jāizvadā pa vairākām vietām. Mēs nesakām, ka tās sveces ir sliktas, slikti ir tas, ka tās atrodas vienā vietā pārāk ilgi. Ir neskaitāmas brīvprātīgo grupas internetā, kurās asarām acīs tiek prasīts – kam vēl ir vismaz 50 sveces? Lūdzu, atsūtiet mums, paši apmaksāsim pasta izdevumus. Tikai iedodiet lūdzu, – pakojam sūtījumu un steidzīgi vajag, lai tās dotos ceļā. Bet minētajā rakstā, kur minēts, ka tonna sveču tā vienkārši stāv – mēs īsti nesapratām to situāciju. 

Ņikita: Pielietojumu var atrast vienmēr, jo svecēm var būt dažāds pielietojums. Mēs mūsu sveces veidojam kā universālas. 

Valērijs: Un mēs tās veidojam, lai var ielikt kabatā. Mums atved arī daudz lielu bundžu. Un mēs sakām – diemžēl jūs esat tās atveduši lielā iepakojumā. To ir vismaz 150 un vēl netīras, un tās vēl jāapgriež. Jūs speciāli tās vedāt no Rīgas, iztērējāt ceļā kādus 15 eiro, bet mums tās vēl jāmazgā, jāapgriež, lai cilvēki pirkstus nesagriež. Ar to nav jēgas nodarboties. Bet par 15 eiro mēs nopirksim, piemēram, 150 jaunas bundžas, bet mūsu draugs Raimonds ir uzlicis ierīci, mēs bundžas apstrādājam, un mūsu brīvprātīgie vairs nesagriež pirkstus. Ņikita ierosināja ņemt divslāņu kartonu, lai to varētu vieglāk ieritināt bundžā. Un cilvēki, kuri to griež pēc viena šablona, nupat sestdien sagraizīja astoņus ruļļus kartona – kopā tie ir kādi 400 kvadrātmetri. Mums līdz ar to ir laba plūsma. Bērni savāc bundžas, nes uz galdu, tur tās pielies. Kāds griež kartonu, kāds griež daktis, kāds saritina. To pārsvarā dara karavīri, kas rehabilitējas "Vaivaros", un arī bērni. Visi jau visu zina. Viņi atnāk un viņiem nekas nav jāmāca. Jau tāda kā mini rūpnīca, un visi ir procesā.

Kur ir atšķirība starp zvaigznīti kartonā un spirāli kartonā?

Ņikita: Ja mēs taisām sešu vai astoņu staru zvaigznīti no bieza, trīsslāņu kartona, kas ņemts no kastēm, tad iegūstam dakti, kas degs pietiekami intensīvi, lai sasildītu telpu. Ja mēs taisām spirāli (un vēlams pēc mūsu "Uzvaras uguns" tehnoloģijas, kur lietojam dubulto spirāli ar atstarpi starp zariņiem), tad šī svece domāta lietošanai ārā. Tā derēs āra apstākļiem dažādu priekšmetu uzsildīšanai – katliņa vai kā tamlīdzīga. Tai degošā materiāla laukums ir lielāks, un tā īsākā laikā atdod lielāku enerģiju. Atšķirība ir enerģijas daudzumā, ko svece atdod vienā laika vienībā.

Un ko fizika saka par to, kas bija redzams Mehāniķa video?

Es saprotu, ka mēs visu nekad neizstāstīsim. Bet tomēr – kādi ir jūsu padomi par to, ko darīt un ko nedarīt, kad kāds vēlas ķerties pie ierakumu sveču taisīšanas. 

Ņikita: Būs jums tūlīt īsais kurss. Sāksim no galvenā. No siltumspējas, no tā – cik daudz siltuma rada materiāls degšanas laikā. Tīram tehniskam parafīnam siltumspēja ir 48 megadžouli uz kilogramu. Benzīnam ir 49. Tāpēc es parafīnu saucu par cietu benzīnu. Bišu vaskam, palmu vaskam šis skaitlis ir 30. Bet stearīnam, no kā taisa veikalu sveces, tie ir 21–22 megadžouli. Atšķirība ir vismaz divas reizes. Tāpēc stearīna sveces no veikala nesilda, tās dod gaismu. Tās nav domātas sildīšanai. Tas ir pats galvenais. Tāpēc mēs vienmēr cenšamies samaisīt tā, lai mums būtu divas daļas tehniskā parafīna un ne vairāk kā viena daļa sveču atlieku vai jaunu sveču no veikaliem.

Un kāpēc vispār tīrs parafīns būtu jājauc ar kaut ko?

Ņikita: Ja vien mums būtu tikai tīrs parafīns un mēs spētu kaut kā līdz cilvēkiem nogādāt ziņu, ka labāk noziedot 15–20 eiro, nevis tos iztērēt veikala svecēm. Mēs arī negribam aizvainot tos cilvēkus, kuri vēlas palīdzēt tā, kā viņi to saprot. Es ļoti priecātos, ja šāda ziņa aizietu līdz cilvēkiem. Bet mēs nevaram atļauties cilvēkus aizvainot un teikt, ka jūs rīkojaties kaut kā ne tā vai darāt kaut ko lieku. Mums uz to nav tiesību. Mēs esam pateicīgi par jebkādu palīdzību, kādu mums sniedz.

Jūs šo pateicāt vispieklājīgākajā iespējamajā veidā. Liels paldies jums par to.

Ņikita: Veikala sveces izmaksā apmēram 12–14 eiro kilogramā. Turklāt siltumspēja ir tikai 22 megadžouli. Bet parafīns no kādas ķīmijas vairumnoliktavas maksā 3–3,5 eiro kilogramā un ir ar divreiz augstāku siltumspēju. Lūk, tā ir visa lielā atšķirība. Ar šiem skaitļiem būtu jāpietiek.

Valērijs: Pie mūsu apjomiem tonna parafīna maksātu ap 3500 eiro. Mēs varam iedot kontaktus, kur maksā arī 3000. Lietuvā iespējams nopirkt tonnu pat par 2000 eiro. Bet tonna cilvēku pirkto sveču materiāla, kas nemaz nav parafīns, izmaksātu 12 000. Tāpēc, ja kāds vēlas palīdzēt, mēs tikai priecāsimies, ja ziedosit parafīnam. Un mēs arī ielūdzam pie mums uz meistarklasēm.

Kur var uzzināt par jūsu meistarklasēm, par jūsu tuvākajiem plāniem? 

Valērijs: Mūsu lapā "Peremoga.lv" ir redzami mūsu projekti. Tāpat arī "Facebook" meklējiet "Biedrība Ukrainas–Latvijas draudzība".

Ir gana daudz tādu sveču, kas izgatavotas no materiāliem, kuri, kā jūs teicāt, ir dārgi, nesilda. Un tādas arī gan jau ceļo uz Ukrainu. Kādas ir šādu sveču gaitas tur? 

Ņikita: Vairums no tām, kas ir lielās bundžās, labi noder telpu sildīšanai. Karavīri taisa visādus risinājumus no caurulēm, nelielas krāsniņas. Tur viņi ieliek sveces, tās uzsilda metālu – kādu trauku vai cauruli, un tas tad tālāk silda telpu. Svarīgi ir saprast, ka kartons pats par sevi nav degmateriāls. Tā ir tikai dakts, uz kuras sadegt parafīnam. Šādai ierakumu sveču idejai ir vairāk nekā 100 gadu. Tādas taisīja arī Pirmajā pasaules karā. Taisīja no avīzēm, lupatām bundžās ar eļļu vai vasku. Tas bija briesmīgi – tās dūmoja. Tās taisīja artilērijas šāviņos – tādas eļļas lampas. Tehnoloģijas uz vietas nestāv, mēs tomēr veicam izpēti, eksperimentējam.

Valērijs: Mūsu vēstnieks mums jautā: "Saki, Valērij, cik ilgi deg jūs svece?" Bet mēs ar Ņikitu pat īsti nesaprotam to jautājumu. Reāli nesaprotam. Mēs sakām – ja bundža ir 3,5 centimetrus augsta un 10 centimetru diametrā – tāda deg kādas 3,5 stundas. Tikpat platas, bet jau 5 centimetrus augstas – tās var degt piecas stundas. Bet jautājums jau nav par ilgumu. Mēs ar Ņikitu taisām tā, lai tās sildītu. Bet vēstnieks saka – bet citas organizācijas dižojas, ka viņiem tās deg sešas, astoņas stundas. Un mums ir grūti Ukrainas vēstniekam izskaidrot atšķirību starp sildīšanu un degšanu.

Ņikita: Ir jāsaprot atšķirība starp degšanas laiku un izdalītās enerģijas daudzumu. Tās ir divas lielas atšķirības. Jo mūs interesē nekas citas kā vien tas, cik daudz siltuma šajā laikā svece dos. Ja jums vajag tās sešas stundas – jūs vienkārši ņemat trīs sveces. Vai arī aizdedzat trīs sveces vienlaikus un uz tām divarpus stundas vāriet zupu. Fiziku nevar piemānīt. Ir sveces apgaismojumam, ir sveces ilgstošai sildīšanai, un ir tādas, kas domātas uzsildīšanai. Mēs mērķtiecīgi taisām tieši šīs pēdējās. 

Valērijs: Un mazas, lai varētu ielikt kabatā.

Tātad tās sveces, kuras cilvēki šeit Latvijā sataisa – tās vienkārši sanāk dažādiem mērķiem.

Ņikita: Pats galvenais vārds – tās ir DAŽĀDAS.

Valērijs: Mums pat veda tādas sveces, kurās ir 3–4 kilogrami parafīna. Pusspainis. Ir arī tādas. Un arī tādām noteikti atrodams pielietojums.

Pieprasījums pēc svecēm – kāds tas ir tagad un kāds tas būs?

Valērijs: Mēs līdz šim neesam tās sūtījuši vasarā. Jo vasarā mums vēl nebija šāda kara. Šovasar, protams, bija, bet ierakumu sveces vēl neviens netaisīja. Varbūt kāds taisīja, bet ļoti maz. Visi un arī mēs tās sākām taisīt rudenī. Sākām jau augustā. Zinājām, ka nāk ziema. Bet mūsu karavīri saprot, ka karš nebeidzas. Tas tikai tagad tiek gatavots. Esam pārliecināti, ka priekšā ir liels mūsu pretuzbrukums. Nevar taču tur visur piegādāt malku karavīriem un izlūkiem. Viņi neskraidīs ar malku. Tāpat arī būs lietus. Pat ja tie būs +30 grādi, lietū sausu malku atrast, ātri uzsildīt ūdeni vai konservu vietās, kur lido droni un termokameras, ir grūti. Tur ūdens jāuzsilda ātri un uguns jānodzēš. Tāpēc īsti nav alternatīvu gāzes plītiņām un mūsu ierakumu svecēm. Elektrības nav. Arī gāzes nav visur. Paši puiši saka – pat konservus mums nevajag tik daudz kā ierakumu sveces. Sasildīties – tas ir pats galvenais. Donbasa naktis ir ļoti aukstas. Dienā var būt +15, bet naktī jau -10. Sveces viņiem ļoti vajag. Jau esam sapratuši, ka tās taisīsim visu gadu. Ja vasarā tās izmantos nedaudz mazāk – vienkārši pildīsim noliktavas, un rudenī tās noderēs. Mūsu sveces noderēs arī pēc tam, kad uzvarēsim – tie būs labi suvenīri dāvināšanai.

Valērijs: Es te visu laiku saku, ka mēs sūtām karavīriem, bet, protams, ka ne tikai viņiem. Lūk, Andris – mūsu latvietis, kurš katru dienu izvadā humāno palīdzību Hersonā, tā bija arī Avdijivka un Bahmuta, jo tur jau karo, bet līdz tam tur bija daudz iedzīvotāju, kuri nekur negribēja braukt. Veselas ģimenes dzīvo pagrabos – vecāki, vecvecāki, bērni. Arī tur mūsu draugi piegādā mūsu ierakumu sveces kopā ar ēdienu. Zinu, ka viņi ved arī briketes. Visu piegādā tieši civiliedzīvotājiem, ne tikai karavīriem. Tātad sveces nonāk visur.

Pēc šī raksta Latvija varbūt nedaudz citādāk izskatās attiecībā uz svecēm, bet jūs arī teicāt, ka tas mūs parāda arī no citas puses, proti, mēs tik stipri gribam palīdzēt Ukrainai, ka tādēļ pat varam sastrīdēties.

Valērijs: Pilnīgi pareizi. Kad Ukrainā ieraudzīs arī šo interviju, cilvēki redzēs, ka Latvija palīdz ar visu, ko vien var. Es redzu, kā cilvēki reāli pārdzīvo, izlasot, ka kaut kur ir sliktas ierakumu sveces. Arī tagad, kad sarunājamies, man atkal atsūtīja saiti uz rakstu, ka Latvijas sveces esot sliktas. Bet mūsu uzdevums un pats galvenais ir, lai mūsu sveču būtu vēl vairāk un tās nonāktu tur, kur tās ļoti vajag. Tāpēc ir pat labi, ka tāds raksts bija, jo

tagad daudzi aizdomāsies, ieklausīsies arī mūsu padomos, paši paeksperimentēs.

Sapratīs, ka tīrs parafīns ar visiem Ņikitas pieminētajiem džouliem ir tas, ko vajag lietot pēc iespējas vairāk. Nevis stearīnu vai citas vielas. Esmu pārliecināts, ka pēc šīm intervijām no Latvijas tiks sūtītas vēl labākas sveces un tās nenīks noliktavās. Un arī tagad tām tur nav jāstāv, jo tās gaida visur.

Starp citu, viens papildjautājums – kur vispār var atrast labu parafīnu? Tas vispār ir tagad pieejams?

Ņikita: Jā, var – "kurpirkt.lv" vai "salidzini.lv" to var meklēt. Var sagūglēt.

Valērijs: Saprotam, ka mēs te nevaram nevienu reklamēt, bet lai cilvēki droši sazinās ar mums – lapās ir mūsu telefoni. Var rakstīt. Iedosim kontaktus. Tāpat var vienkārši ziedot uz mūsu rekvizītiem – tad mēs paši pasūtīsim Lietuvā un atvedīsim. Šobrīd Lietuvā tas ir vislētākais. Ap 2000 eiro.

Bet labā ziņa ir tā, ka tas ir pieejams.

Valērijs: Jā, ir. Ir daudz ķīniešu parafīna. To ved. No tonnas parafīna mēs izgatavojam 4000 izcilas kvalitātes ierakumu sveces.

Ņikita: Interesanti ir tas, ka šis parafīns ir iegūts no katlumāju dūmgāzēm. Kad šīs gāzes ekoloģiski attīra – iegūst parafīnu. Tam ir ļoti zema pašizmaksa. Tāpēc to ved par labu cenu. Tāpēc rodas jautājums, ko pie mums Latvijā dara ar dūmgāzēm. Varbūt pie mums arī kāds no tām taisa parafīnu?

Un pats pēdējais jautājums – ko jums katram personīgi šajā laikā novēlēt?

Valērijs: Divi vārdi – uzvaru drīz. To, manuprāt, gaida jau visa pasaule. Cilvēki grib atgriezties pie tās dzīves, kāda Ukrainā bija līdz 2014. gadam.

Ņikita: Man tur nav ko piebilst. Vēliet mums uzvaru.

Un arī mums tā būs uzvara. 

Valērijs: Jā, jums arī. Jo latvieši labāk nekā citi zina, ko nozīmē padomju okupācija. Kad mēs ar brāli izveidojām biedrību, domājām – kā to saukt? Izdomājām "Latvijas–Ukrainas draudzība". Mums tur fabrikā ir skatuve, bērni, bērnu muzikālās nometnes un lielas nākotnes ieceres. Mūsu biedrības mērķis ir dot iespēju draudzēties ukraiņu un Latvijas bērniem. Caur sportu, kultūru, ēdienu, caur visu iespējamo, lai turpmāk nekādi kari nebūtu iespējami. Bet tagad mēs draudzību stiprinām ar ierakumu svecēm. Un mums vajag uzvaru. Kopā.

Liels paldies jums par sarunu visu labu. 

Valērijs un Ņikita: Arī jums paldies. Visu labu.

Pilnu "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Interviju oriģinālvalodā klausiet šeit: