Gaidot grāmatas "Latvieši tur. Latvijas emigrantu mobilitāte un iesakņošanās Lielbritānijā 21. gadu simteņa sākumā" atvēršanas svētkus, kas būs 17. maijā, raidījums "Globālais latvietis. 21. gadsimts" studijā aicināja grāmatas autoru, komunikācijas zinātnes doktoru Mārtiņu Kaprānu, žurnālistu Uldi Āboliņu, kurš savā profesionālajā karjerā padziļināti sekojis līdzi Lielbritānijas latviešu gaitām, kā arī sarunā piedalās žurnāliste Ilze Kalve, kura skatītāju vērtējumam nodevusi jau trešo daļu trīsdaļīgajai dokumentālajai filmai "Latvieši Apvienotajā Karalistē", kas tapusi "Daugavas Vanagu" fonda 75 gadu jubilejas ietvaros, un šīs filmas projekta vadītāja Vera Antipova.
Dzīvojama dzīve – kāds to ārzemēs atgūst, bet kāds pirmo reizi iegūst
Filma "Latvieši Apvienotajā Karalistē", autores Ilzes Kalves vārdiem runājot, ir ļoti apjomīgs vēsturisks stāsts par latviešu nonākšanu Apvienotajā Karalistē līdz pat mūsdienām. Tikmēr Mārtiņa Kaprāna kā pētnieka intereses saistībā ar latviešiem Apvienotajā Karalistē saistās ar cilvēkiem, kas strādā mazkvalificētu un vidējas kvalifikācijas darbu.
"Mana grāmata ir par to tipisko Latvijas emigrantu, kurš ir aizbraucis pēdējo 20 gadu laikā no Latvijas. Tipisks nozīmē to, ka es nevaru aptvert tādas specifiskākas aizbraucēju grupas vai kategorijas. Piemēram, tos, kas aizbraukuši mācīties, bet palikuši tur uz dzīvi, palikuši Londonā un strādā finanšu jomā. Es vairāk orientējos uz tiem tipiskajiem, kuri dzīvo Anglijas ziemeļos, vidienē, kuri aizbrauca no Latvijas sociāli ekonomisku apsvērumu dēļ, meklējot jaunas dzīvojamas dzīves iespējas," paskaidroja Kaprāns.
Kaprāns uzsvēra, ka "dzīvojama dzīve" ir viens no grāmatas atslēgas vārdiem. Intervijās jaušams, ka daļa aizbraukusi, izmisuma dzīti, savukārt otrs atslēgas jēdziens, kas izskan grāmatā, ir "mobilitāte un iesakņošanās".
Tā nav tikai telpiska mobilitāte, aizbraucot no vienas vietas uz otru, vai arī pārcelšanās uz Lielbritāniju, meklējot labāko vietu. Tā ir arī sociālā mobilitāte. Centieni svešajā zemē "izsisties" un darīt visu iespējamo, lai dzīvotu šo dzīvojamo dzīvi. Kāds bieži vien šo dzīvojamās dzīves sajūtu atgūst, bet cits dzīvojamo dzīvi iegūst pirmo reizi.
Par tipisku Latvijas aizbraucēju nav iespējams runāt
Iesakņošanās ir ne tikai sociāla, atrodot jaunus draugus un jaunu jēgu savai dzīvei, bet arī tīri emocionāla – veidojot māju, ģimeni un rodot jaunas dzīves sajūtas. Žurnālists Uldis Āboliņš pauda, ka par tādu tipisku Latvijas aizbraucēju uz Apvienoto Karalisti nav iespējams runāt. "Man ir tik baisi bail ģeneralizēt vienu vidējo latvieti Lielbritānijā, jo arī veidojot savus sižetus, allaž cenšoties atrast intervējamos, sastopos ar viedokli – "nu, jūs jau atkal stāstīsiet par tiem, kas tajās lauksaimniecības vagās sēž, un par tiem, kas tajās fabrikās strādā, bet kāpēc nestāstāt par tiem, kas strādā kvalificētu darbu". Līdz ar to kā žurnālists cenšos ņemt no visām kategorijām," skaidroja Āboliņš.
"Ir ļoti grūti sasniedzami latvieši, kuri Londonā stāstītu par savu ceļu un ikdienu vidusšķiras un augstāku amatu pozīcijās.
Lielāko daļu manis veidoto sižetu caurstrāvo Mārtiņa teiktais par dzīvojamo dzīvi. Un vienmēr ir tas salīdzinājums – tik, cik var nopelnīt Latvijā mēnesī, viņi parasti nopelna Lielbritānijā nedēļā. Un par to, ko viņi spēj, tur esot, atļauties. "
Atbraucot uz dzimteni, sarežģīti atrast kopīgas intereses
Vera Antipova, cenšoties raksturot latvieti Lielbritānijā, stāstīja savu pieredzi, uzsverot, ka viņa dzīvo pašā valsts viducī. Atbraukusi ar augstāko izglītību uzreiz pēc augstskolas beigšanas, sākusi strādāt noliktavā, un arī Veras draugi darījuši to pašu.
"Tas mums bija tāds "fun", prieks, lai iemācītos angļu valodu. Pāris gadu vēlāk, kad pati sajutos gana spēcīga, sāku meklēt iespējas. Tagad, 12 gadus vēlāk, es droši varu teikt, ka esmu pilnīgi citāda nekā latvieši Latvijā.
Atbraucot uz Latviju, ir sarežģīti atrast kopīgas tēmas vai intereses. Diemžēl tā tas ir, kaut vai ieejot veikalā un uzsmaidot pārdevējai, viņa jūtas neērti.
Es šeit, Lielbritānijā, esmu aktīva kultūras un sabiedriskās dzīves darbiniece," pastāstīja Antipova.
Latvijas iedzīvotājiem jāmaina augstprātīgā attieksme
Skaidrs, protams, ka ne visiem ir nepieciešamība iesaistīties sabiedriskajā dzīvē vai kāpt pa karjeras kāpnēm. Kā sarunā atklāja komunikācijas zinātnes doktors Kaprāns, ir latvieši, kas jūtas labi, laimīgi, apmierināti, darot arī zemākas kvalifikācijas darbu, tāpēc Latvijā palicējiem noteikti vajadzētu mainīt savu, iespējams, nereti augstprātību, runājot par latviešiem Apvienotajā Karalistē.
"Ir bijuši cilvēki, kurus es intervēju un kuri saka – es strādāju noliktavā vai fabrikā, un es tur strādāšu arī nākamos desmit gadus. Mani neinteresē nekur tikt uz augšu. Es jūtos komfortabli, es varu atļauties māju, ko es nekad Latvijā nevarēju atļauties, es varu nodrošināt savus bērnus ar visu, ko viņi vēlas, un man nevajag neko augstāku. Ar kādām tiesībām es pēkšņi varu uzskatīt, ka šis darbs ir... Kādam jau ir jāstrādā fabrikā, tie salāti jāpako, lai anglis valsts dienvidos, kaut kur Braitonā varētu tos salātus ēst. Kādam ir jādara arī šie darbi. Te jāskatās, kā mēs raugāmies uz darba tirgu. Darba tirgū latvieši tur ir, un viņi strādā kopā ar daudziem citiem.
Pat ja viņi nesasniedz milzīgus kalnus, viņi dzīvo tiešām veiksmīgi un ir apmierināti ar dzīvi. Tāpēc mums te, Latvijā, nevajadzētu iekšēji domāt, ka nu viņi tur ir zaudēti, viņi, lietojot kaut kādu padomju terminoloģiju, ir klaida latvieši, kuri nav atraduši sevi.
Viņi ir atraduši sevi, un bieži vien viņi caur sevis jauno atrašanu no jauna atrod Latviju," pauda Kaprāns.
"Drīzāk mums nopietni jāpārdomā, kā uzrunāt un iesaistīt viņus, lai tie, kas ir gatavi saiknei ar Latviju, būtu sasniedzami. Skaidrs, ka aktīvo diasporas latviešu Apvienotajā Karalistē no visiem aizbraukušajiem ir vien neliela daļa. Lēšams, ka tie varētu būt ap 10% Latvijas valstspiederīgo – tie ir tie, kuri dzied, dejo, apmeklē latviešu pasākumus. Tāpat notiek jaunu nodarbju meklējumi – piemēram, zolīte, novuss, kur klāt pienāk jauni no Latvijas aizbraukušie."
Aktīvie ārzemju latvieši jāuztver kā skaņas pastiprinātāji
Kaprāns uzskaita un aplūko savā grāmatā attālinātas piederības veidus, norādot, ka kultūra ir viens, politika cits, bet vēlēšanas ir vēl viens no veidiem, kā latvietis parāda savu piederību tai, dzīvojot ārpus Latvijas. Ir dažādas cilvēku kategorijas, piemēram, vienus aizrauj kultūrtelpa, tostarp, piemēram, grupas "Tranzīts" koncerts, tāpat ir arī jaušama aktīva latviešu iesaiste labdarībā.
Bet te ir nākamais jautājums – ar kādām tiesībām mēs, šeit Latvijā dzīvojošie, varam paģērēt, lai aizbraukušais iesaistītos diasporas aktivitātēs?
Žurnālists Āboliņš komentēja: "Jautājums ir, kāpēc mēs vispār gribam, lai tas Lielbritānijas latvietis izjūt spiedienu, ka viņam kaut kas jādara, jāvelk tautiskās zeķes, jāiet dejot, dziedāt korī. Galu galā, vai mēs šeit Latvijā visi dejojam tautiskās dejas, visi ejam latviešu korī? Mēs to nedarām. Mēs arī pēc darba esam noguruši, aizejam mājās, iedzeram tēju, paskatāmies televizoru un ejam gulēt. Tieši tāda pati sabiedrības masa ir Lielbritānijā. Tikai cita ģeogrāfiskā lokācija."
"Aktīvos latviešus, lai arī viņu ir šķietami nieka 10%, vajag uztvert kā skaņas pastiprinātājus – kā identitātes pastiprinātājus un novērtēt viņu spēju aizraut kādu kūtrāku," norādīja Kaprāns, piebilstot, ka sliktāk būtu tad, ja nebūtu arī šī nelielā kodola.
