Palīdzība frontes tuvumā
Latvijas Radio: Pirms šīs intervijas mēs sarakstījāmies, un jūs minējāt, ka tuvākajās dienās jūs strādājat uz evakuācijas mašīnām. Ko tas nozīmē praktiski – kā jūs dodaties pēc ievainotajiem, kur tas darbs norit tieši šobrīd?
Sarmīte Cīrule: Uz evakuācijas mašīnām – tas nozīmē, ka es ceļos 4.30 un braucu lielu gabalu, jo ceļi ir diezgan traģiski. Dodos uz konkrētu vietu, kur mēs bāzējamies, un tikko ir ievainots karavīrs, tad viņš tiek atvests pie mums. Tad mēs ļoti ātri darbojamies, jo katra minūte ir dārga. Novērtējam vispārējo stāvokli un to, ko vajag, uzlabojam, piemēram, apsējus un žņaugus. Tāpat ievadām arī nepieciešamās zāles un tad vedam pacientu tālāk uz slimnīcu. Ir tāds stabilizācijas punkts, kur ievainoto tālāk novērtē. Tur ir arī lielākas iespējas iejaukties ķirurģiski, ja ir vajadzība palīdzēt ievainotajam karavīram, un tad viņu pārved atkal uz nākamo punktu.
Tie etapi ir diezgan tādi… Lai jūs saprastu, – karavīrs var tikt pārvests pat 300 kilometru attālumā. Pēc tam viņam ir jāceļo arī atpakaļ uz savu kara daļu.
Kādas līdzšinējā pieredzē Ukrainā ir nopietnākās medicīniskā manipulācijas, kuras jums jāveic frontes līnijā?
Mēs stabilizējam arī smagus pacientus. Piemēram, man ir bijušas pirksta amputācijas un attiecīgi rokas pārsiešana vai gūžas ievainojumi, šķembas. Savukārt bāzē, kur esmu ikdienā, tur ir bijis tā, ka esmu griezusi ārā vecas šķembas no karavīra, jo ir bijuši ievainojumi senāk. Tāpat ievainoto ir ļoti daudz, un slimnīcās ne vienmēr bijusi smalka pieeja, un kāda šķemba nav pamanīta. Tad tas karavīrs atkal atnāk pie manis, un to šķembu var sataustīt.
Tāpat, piemēram, vieglas kontūzijas mēs ārstējam uz vietas. Protams, tā kā mēs esam tikai bataljons, mums nav tāda medpunkta iespējas, kā tas ir brigādēm, kur ir tādas kā mazas slimnīciņas ar visām gultām karavīriem. Mums tā nav. Mēs esam frontē, un mums visam jābūt ļoti ātri – vienkāršākajam veidam, kā varam palīdzēt.
Palīdz arī civiliedzīvotājiem
Vai darbs pamatā notiek ar ievainotajiem kareivjiem vai arī ar civiliedzīvotājiem?
Tur, kur mēs atrodamies, ir arī civiliedzīvotāji, un ir dažādi iemesli, kāpēc viņi nav aizbraukuši no savām mājām. Viņi ir šeit, un ir arī ievainojumi, jo ir artilērija, raķetes un bumbas, aviācija un droni lido. Ir cilvēki ievainoti un arī nogalināti, kā arī vēl ir hroniskās saslimšanas. Labi, ka man ir arī sarūpētas zāles, kuras, rūpīgi izvērtējot situāciju, varu iedot arī civiliedzīvotājiem, kuri netiek pie ārsta.
Mana prioritāte gan ir karavīrs. Protams, es palīdzu civiliedzīvotājiem akūtā situācijā, bet citādi es lūdzu viņiem pašiem doties uz aptieku.
Kā kopumā ir ar medikamentu pieejamību un atbalstu medicīnas jomā? Vai kaujas mediķiem Ukrainā visa pietiek?
Tas, kas kaujas mediķiem ir tā akūtā palīdzība, tur medikamentu pietiek, tos mēs sarūpējam, brīvprātīgie un armija dod. Bet vairāk problēmas ir ar hroniskiem pacientiem. Es vairākas reizes esmu runājusi ar pašiem karavīriem, jo viņiem ir "gali". Un tad arī mēģinām kooperēties. Piemēram, man ir kaut kādi medikamenti, kas man nav nepieciešami, tos es atdodu slimnīcai, savukārt slimnīca kādus citus medikamentus iedod man. Tāds barters.
Pusgads Ukrainas frontē
Kā saprotu, šajā nedēļas nogalē aprit tieši pusgads, kopš darbojaties kā mediķis Ukrainas frontē.
Es esmu kopš 24. septembra Ukrainā un frontē kopš 16. oktobra.
Nu, sajūta ir tāda, ka vesela mūžība pagājusi, jo mēs dzīvojam ļoti strauji.
Tāpēc es arī saku, ka esmu pateicīga par katru dienu. Man iesākumā bija ļoti grūti, bet tagad es sadzīvoju ar daudzām lietām un esmu arī parādījusi rotai un karavīriem to, kā es redzu [palīdzības sniegšanu], kā vajadzētu būt. Ir tāda savstarpēja mijiedarbība, jo karavīri saprot, ka tas viss ir par labu viņiem un mums visiem. Līdz ar to es jūtos emocionāli daudz labāk, bet, jā, tāds nogurumiņš ir.
Bet vai atceraties to brīdi, kad pieņēmāt lēmumu, ka jābrauc uz Ukrainu. Kā to izlēmāt?
Mans lēmums palīdzēt bija jau 2014. gadā, bet iepriekš mums nebija tiesības to darīt, un arī likumdošana to neļāva. Bet tagad, kad bija kara eskalācija pilnā mērogā un spridzināja arī Kijivu, tad man nebija jautājumu, es zināju, ka es to darīšu. Tāpēc, ka man arī ir pabeigts bakalaurs teoloģijā un es mācos vēsturi maģistra programmā.
Man tas nav tikai medicīna, bet arī vēsturisks aspekts un arī ticības, sirdsapziņas jautājums.
Un īpaši tas, ka tiek spridzinātas arī slimnīcas, nogalināti pacienti, ārsti, māsiņas. Un tad, lūk, te ir viena latviete, un ko es varu izdarīt no savas puses. Tāpat liels aspekts man ir tas, ka es rakstu maģistra darbu tieši par sievietēm nacionālajā pretošanās kustībā, tieši pētu to sanitāro funkciju tolaik meža apstākļos. Tad, kad es redzu, ka šodien 25 gadus jaunas meitenes, paramediķes Ukrainā tiek nogalinātas, tur mana sirds… Nu, man vienkārši bija jābrauc. Man bija nemiers, kamēr es atradu vietu, kur es varu kalpot.
Jūs arī pati cietāt sprādzienā decembrī un guvāt kontūziju. Bet ko cilvēks redz, dzird un jūt tādā brīdī, lai saprastu, kā tas ir tiem civiliedzīvotājiem, kas palikuši aktīvas karadarbības teritorijās?
Tas maļas pa galvu ik pa laikam, kā mēs vispār izdzīvojām. Mēs tikām atkosti, jo droni novēro, kas notiek. Soma bija kādus 50 cm no manis, un tajā bija viena šķemba iekususi iekšā. Labi, ka tā netrāpīja man. Protams, ir civiliedzīvotāji, kuriem ir pagrabi, kuros viņi patveras, bet tai konkrētajai mājiņai nebija pagraba. Mājas ir saspridzinātas, un tad mēģina tur kaut ko sastiķēt logus un sienas, lai var divas vai trīs istabas kaut kā apdzīvot.
Taču, teikšu godīgi, mēs neesam īpaši priecīgi, ka civiliedzīvotāji ir frontē, jo tad ukraiņu karavīrs nevar attīrīt mājas.
Ēkas var atjaunot, ja tās saspridzina. Un, kā mēs zinām, tad Krievijas Federācijas karavīrs civiliedzīvotājus izmanto kā vairogu. Tur tā morāle savādāka.
Nevaru nekad atslābt
Tā jūsu ikdiena neizbēgami šobrīd sastāv no ciešanām, no nāves klātbūtnes, jo redzat karavīrus ejam bojā un ir daudz risku. Citās intervijās esat norādījusi, ka jums nepatīk būt vājai, bet kas ir tā jūsu spēka recepte?
Tad, kad pienāk vakars un esmu izdarījusi bāzē visus darbus, citreiz tas ir divpadsmitos naktī, citreiz desmitos vakarā vai agrāk, tad es aizeju pie vienas ģimenes, viņi mani paēdina, mēs spēlējam kārtis, "Durakus" vai "Lotto". Tā es mēģinu atpūsties. Protams, rācija fonā man visu laiku skan, un es dzirdu, kas notiek rotā, un jebkurā brīdī mani var izsaukt.
Piemēram, mums šeit tagad ir viena sieviete stāvoklī, un viņai dzemdībām jābūt maijā, bet tās var būt arī ātrāk; un līdz ar to kaut kur zemapziņā es arī tam gatavojos. Ir plānots viņu vest uz slimnīcu, bet var arī nesanākt aizvest.
Es nevaru nekad atslābt, jo nāve ir reāla.
Es esmu pazaudējusi brīnišķīgu paramediķi pirms dažiem mēnešiem. Un es nemaz nerunāju par ievainotajiem un nogalinātajiem karavīriem, jo katra nāve ir traģēdija.
Bet jūs tad stiprina arī tā vietējā kopiena – ģimene?
Jā, tieši tā! Piemēram, viens vīrietis aizgāja bojā, un viņa sieva pateicībā par rūpēm, kuras sniedzu viņai, viņas sunim un arī tā pēdējā cieņa vīram, kas tika parādīta, – tad viņa nāk un kaut kādu mazumiņu atnes ,un tas atkal dod to spēku. Tāpat, piemēram, ievainotam karavīram ir arī plaušu karsonis, un pēc divām dienām viņš pasaka: paldies, Sarmīt, par zālītēm, man ir ļoti labi. Un tas uzreiz dod prieku. Tādas mazās lietiņas arī mani iepriecina un dod spēku, bet lielās lietas pēc tam.
Tikmēr šeit Latvijā jūs nupat esat atzīta par gada cilvēku medicīnā. Kā jūs šī ziņa tur sasniedza, kā reaģējāt, un ko jums nozīmē šāda nozares atzinība?
Es esmu kontaktos ar māsu asociācijas prezidenti Ditu Raisku, un viņa man atsūtīja ziņu, ka Latvijas Ārstu biedrība vēlas mani sakontaktēt, un tad es saņēmu ziņu. Es lasīju un, teikšu godīgi, man bija aukstas kājas un aizsitās elpa, jo es neko tādu negaidīju.
Es aizbraucu klusiņām uz Ukrainu un daru savu darbu.
Bet es biju bez vārdiem par šo, tas ir liels pagodinājums, un tas prasa arī ļoti lielu atbildību. Mans mērķis, protams, ir šeit būt līdz uzvarai, un es gribētu, lai tas būtu jau vakar. Mēs visi šeit gribam, lai karš beidzas ātrāk un ceram, ka būs ieroči un Ukraina varēs cīnīties un uzveikt Krievijas Federācijas armiju, jo nogalināts karavīrs… Tur ir ģimene, draugi, tur ir iznīcināta dzīve. Un es tiešām negribu, lai Latvija kaut ko tādu atkal piedzīvo, ko esam jau agrāk piedzīvojuši, un varbūt tāpēc esmu arī šeit. Šis karš ir sācies Ukrainā, un karam ir jābeidzas šeit.
Es neglābju pasauli, bet es varu glābt konkrētu cilvēku, kas ir manās rokās.
