Jānis Juzefovičs ir Rīgas Stradiņa universitātes vadošais pētnieks, studējis Latvijas Universitātē, ieguvis maģistra grādu Stokholmas Universitātē un doktora grādu Vestminsteres Universitātē Londonā. Kā pētnieks strādājis arī Tartu Universitātē un Vidzemes Augstskolā. Juzefovičs ir daudzu publikāciju un grāmatas "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā" autors, un viņa pētnieciskās intereses ir krievvalodīgā auditorija Latvijā. Pirms akadēmiskās darbības strādājis arī kā žurnālists.
Gints Grūbe: Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Mazākumtautību iedzīvotāji retāk uzskata mediju sniegto informāciju par ticamu. Tā domā apmēram 15% no Latvijas mazākumtautību iedzīvotājiem. Tādu informāciju esam saņēmuši no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) un viņu pētījuma par Latvijas iedzīvotāju medijpratību.
Pirms kādiem pieciem gadiem mēs apgalvojām un arī tavos pētījumos tas iezīmējās – dzīvojam laikā, kad apkārt ir ļoti daudz informācijas, kas ir arī sarežģīta, pretrunīga un pat nepatiesa. Tad radās jautājums, cik lielā mērā mediji mums palīdz saprast to, kas un kā Latvijā un pasaulē notiek? Mēs redzam, ka arvien mazāk, jo tā uzticības līkne samazinās.
Jānis Juzefovičs: Ar to uzticēšanos medijiem jābūt uzmanīgiem, jo diezgan bieži, es pat teiktu, ka pamatā tas tomēr nav jautājums par uzticēšanos medijiem, bet par uzticēšanos citām un politiskajām institūcijām, par varas un sabiedrības attiecībām. Protams, tas ir kaut kāds novērtējums mediju darbam, bet nevajadzētu izmantot mediju centrētu pieeju. Ja pajautājām cilvēkam, cik lielā mērā jūs uzticaties vai neuzticaties medijiem, tur sakausējas kopā arī attieksme pret politisko eliti, politiskajām institūcijām. Līdz ar to tas nav jautājums tikai par uzticēšanos medijiem, tas ir jautājums par uzticēšanos institūcijām kopumā. To mēs ļoti labi redzam. Mazākumtautības kopumā mazāk uzticas institūcijām, ne tikai medijiem. Igaunijā vairāk uzticas institūcijām kopumā un arī medijiem. Tā ka es aicinātu skatīties to plašākā kontekstā.
Mēs visu laiku apgalvojam, ka atrodamies de facto hibrīdkara apstākļos, kur viens no rādītājiem ir cīņa par cilvēku prātiem. Vai, tavuprāt, šajos apstākļos būtu medijiem kaut kāds īpašs uzdevums? Tu pats arī savulaik rakstīji grāmatu par Latvijas Televīziju, kurā aplūkoji tās misiju kā nācijas veidošanas aspektu. Vai tu arī redzētu, ka šajā brīdī mums būtu jādomā par mediju ainu, tai skaitā par sabiedriskajiem medijiem, kuri no nākamā gada darbosies citā juridiskā statusā? Vai mums ir jāpārskata tas, vai medija kā nācijas veidošanas misija ir no jauna aktualizējama?
Tas ir bijis aktuāli gan iepriekš, gan tagad. Protams, karš droši vien rosina pārskatīt iepriekšējās prakses un varbūt kritiski palūkoties uz tām, bet vienlaikus ir jāsaprot – ja mēs domājam par nācijas veidošanu un uzstādījumiem, līdz šim ir dominējusi un turpina dominēt etnokulturāla pieeja, kas ir varbūt mazāk pilsoniskajās vērtībās balstīta. Tagad līdz ar karu [atnākusi] ideja, ka mēs varētu caur kaut kādām pilsoniskām vērtībām saliedēties varbūt, ka ne obligāti jālieto visiem medijiem latviešu valoda un ka tādā veidā mēs būvējam nāciju, bet tas etnokulturālais ir nostiprinājies. Es negribētu kritizēt tās pieejas, mēs varam nāciju būvēt dažādos veidos, bet domāju, ka Latvijas apstākļos mums droši vien būtu vajadzīgs līdzsvars starp etnokulturālo un pilsonisko perspektīvu. [Vajadzētu] kombinēt elementus no vienas un no otras pieejas.
Tu vari iezīmēt atšķirības, kas būtu etnokultūrālā un pilsoniskā pieeja?
Ļoti vienkārši runājot, vai nāciju veido tas, ka mēs visi skatāmies televīziju latviešu valodā, vai nāciju veido tas, ka mēs visi sekojam līdzi televīzijas ziņām, interesējamies par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, vienalga, kādā valodā, vai tas ir latviešu vai krievu valodā.
Tātad – kas ir svarīgāk? Vai tas, ka cilvēki saliedējas ap medijiem vienā valodā, vai tas, ka viņi iegūst informāciju – patiesu, uzticamu, drošu – neatkarīgi no tā, kādā valodā tas saturs ir veidots?
Saprotu, ka karš dod iespēju un arī varbūt pieprasa pārskatīt esošās prakses, bet jautājums – kas ir tas, ko mēs vēlamies sasniegt? Ja mēs runājam par uzstādījumu, ka mums nav vajadzīgs saturs krievu valodā vai [tas ir vajadzīgs, bet] mazākā mērā, nekā tas ir līdz šim, ko mēs ar to sasniegsim?
Cik ilgu tu jau pēti šo jautājumu?
Vairāk nekā 15 gadus.
15 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai redzētu tendences, kura auditorija izdzīvo.
Mēs tagad nomērījām, kas notiek ar mediju lietošanas praksēm pēc tam, kad tika atslēgti Krievijas propagandas televīzijas kanāli. Varētu domāt, ka tie, kuri mājās lieto krievu valodu ģimenē, varētu vairāk sākt lietot nacionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, vai Rietumu medijus, vai Krievijas neatkarīgos medijus. Bet tā tas nav noticis. Mēs redzam, ka interese par nacionālajiem Rietumu un Krievijas neatkarīgiem medijiem nav palielinājusies. Tātad tie, kas lietoja, tie lieto arī tagad un tādā pašā apmērā, tur nav nekādu būtisku pārmaiņu.
Ja politikas veidotāju mērķis ir panākt to, lai krievvalodīgie vairāk lietotu saturu latviešu valodā, tas visdrīzāk nenotiks.
Tavu grāmatu, kas balstīta arī tavā disertācijā, sauc "Nacionālā iedomāšanās postkomunistiskajā Latvijā". Kādā ziņā, tavuprāt, paradumi vēl aizvien ir balstīti šajos postkomunistiskajos argumentos?
Es negribētu pārspīlēt pagātnes nospieduma izskaidrošanu, proti, ka mēs varam izskaidrot visu ar pagātnes nospiedumu. Piemēram, ja skatāmies uz uzticēšanās rādītājiem medijiem, tad mēs saskaņā ar Eirobarometru esam vidējos Eiropas Savienības rādītājos. Tā kā ne īpaši sliktāk, ne labāk par pārējiem. Ir Rietumeiropas valstis, kurās rādītāji ir vēl sliktāki nekā pie mums. Mēs nevaram visu izskaidrot ar pagātnes nospiedumiem – ka šī ir kaut kāda postpadomju telpa, un tādā veidā mēs varam visu izskaidrot, lai arī ko mēs ar tiem konceptiem domātu un saprastu, kas ir diezgan strīdīgi. Bet, protams, mēs arī redzam pētījumos, ka tas, kā cilvēki domā par medijiem, kā viņi lieto medijus – tur ir arī nospiedumi no padomju perioda. Piemēram, tas, ka man ir jāpaskatās vakarā "Panorāma" vai "Vremja" un vienlaikus man ir jāpaklausās "Amerikas Balss" vai "Radio Brīvā Eiropa", un tad es to salieku visu kaut kā kopā. Īpaši krievvalodīgo vidū mēs esam dzirdējuši stāstus, ka tiek izvilkts no tā visa kaut kāds vidējais. Tas ir iemācīts no padomju perioda. Tāpat kā tas, ka īsti uzticēties nevienam nevar, ka ir jāskatās kritiski uz jebkāda veida informāciju.
NEPLP pētījums parādīja, ka cilvēki gandrīz vienādi uzskata, ka "Facebook" ir tikpat uzticams kā "Delfi".
Negribu komentēt rezultātus, ko neesmu redzējis, bet kopumā parasti cilvēkos ir vērojams normatīvisms, ka sociālajiem medijiem var mazāk uzticēties nekā konvencionālajiem medijiem. Bet es gribētu teikt, ka mēs diezgan bieži pārspīlējam mediju ietekmi, proti, ka tas, ko cilvēki skatās, automātiski nosaka viņu pasaules uzskatu. Mēs esam to redzējuši, ka cilvēki var lietot dažādus medijus, un tas ne obligāti sasaucas ar viņu pasaules redzējumu.
Man šķiet, ka tas parādījās arī kādā no taviem rakstiem Tartu Universitātē, ka tie, kuri patērē medijus krievu valodā, patērē ļoti dažādus medijus, lai pārliecinātos [par ziņu patiesumu] un veidotu savu trešo vai ceturto subjektīvo patiesību.
Jā, protams, krievvalodīgās auditorijas, tāpat kā tie, kuri mājās lieto latviešu valodu, mums ir dažādas. Ir cilvēki, kuri varbūt vairāk lieto Krievijas medijus, un tad ir tādi, kuri vairāk lieto nacionālos, bet liela daļa lieto visu kaut ko. Viņu pasaules uzskats tiek ietekmēts dažādos veidos. Bet viņu vidū var būt tādi, kuri vairāk ir prokremliski, un arī tādi, kuri ir vairāk prorietumnieciski, un motivācijas, kāpēc viņi lieto tos dažādos medijus, arī tur ir ļoti dažādas. Ir tādi, kuriem ir pienākuma apziņā un pilsoniskumā balstīta izpratne, ka tomēr ir svarīgi sekot līdzi dažādiem avotiem, visam un regulāri. Ir tādi, kuriem vienkārši ir interesanti paskatīties, kas notiek otrā pusē, kā viņi tur parāda kaut kādas lietas. Mums vienā pētījumā bija dalībniece, kura teica, ka viņai vienkārši tas šķiet izklaidējoši – paskatīties Krievijas televīzijas politiskos diskusiju raidījumus. Tas nenozīmē, ka viņa tāpēc pārņem prokremliskos naratīvus. Tā kā nevajadzētu mediju lietošanu attiecināt automātiski – ja es kaut ko lietoju, es tam uzticos un, ja es tam uzticos, es automātiski pārņemu tos mediju piedāvātos naratīvus. Tas ir daudz sarežģītāk.
Vai tavs mērķis būtu, ka mums ir tāds pilsonis, kura kritiskā domāšana ir tik augstā līmenī, ka viņš spēj bez problēmām tikt galā ar šo? Vai tā ir derīga recepte hibrīdkarā?
Tikt galā ar ko?
Ar dažāda veida propagandas vēstījumiem.
Mēs jau tagad [to] redzam. Nesen lasīju vienu interesantu "Re:Baltica" pētījumu, kura publicēti Krievijas propagandistu noplūdušie dokumenti, kuros tie propagandisti sūdzas, ka patiesībā nav pārāk liela ietekme viņu vēstījumiem. Ka Latvijas krievvalodīgie ir pārāk kritiski pret Krieviju attiecībā uz kara vērtējumu. Nepārspīlēsim cilvēku spējas tikt galā ar sarežģītu informāciju, bet arī nenovērtēsim tās par zemu. Ir, protams, auditorijas grupas, kuras meklē apstiprinājumu savam redzējumam, un tur [ir] vienalga, kāda veida informāciju piedāvājat. Domāju, ka tā varbūt ir problēma arī ar visām faktu pārbaudēm. Nesen biju vienā dezinformācijas konferencē, kurā bija ļoti daudz dažādu valstu faktu pārbaudītāju un dezinformācijas apkarotāju, kuriem
bieži vien ir pieeja – ja mēs iedosim pareizos, precīzos, patiesos faktus, cilvēki tāpēc mainīs pasaules uzskatu. Bet, ja cilvēks ir pārliecināts par kaut ko, viņam tie fakti nespēlē lomu.
Līdz ar to ir jautājums, cik efektīvas ir dažādās faktu pārbaudes. Nedomāju, ka to nevajag darīt, vajag nodrošināt cilvēkus ar patiesu informāciju, bet iedomāties, ka tāpēc tie cilvēki kaut kā mainīs savu pasaules uzskatu – tā tas nenotiek.
Jūs nesen sarunā ar pētnieku Mārtiņu Kaprānu Latvijas Radio [abi] viennozīmīgi piekritāt tēzei, ka tas, ka šobrīd mūsu mediju politika tiek veidota uz latviešu valodas bāzes, attiecībā pret tiem, kas lietoja medijus pamatā krievu valodā, ir sava veida sociāls eksperiments. Nezinu, varbūt jūs ar ironiju apzīmējāt to kā sociālu eksperimentu, bet jūs spriedāt par to, ka analizēt to mēs varēsim vien pēc gadiem 10.
Mēs varam paskatīties, ka igauņi iet tādu diezgan atšķirīgu ceļu no mums šajā ziņā. Tad mēs varēsim novērtēt, kura no šīm politikām ir veiksmīgāka. Jautājums tikai, pēc kādiem kritērijiem to vērtēt. Jau līdz šim mēs redzam, ka igauņi pēdējos 10 gadus ir investējuši daudz vairāk krievu valodas satura attīstībā. Tas, ko mēs tur labi redzam, vismaz attiecībā uz sabiedriskajiem medijiem, ir, ka krievvalodīgie vairāk lieto un arī vairāk uzticas sabiedriskajiem medijiem.
Ja mums mērķis ir veidot krievvalodīgo auditoriju tādu, kas vairāk lieto un uzticas sabiedriskajiem medijiem, tad varam domāt, ka igauņu līdzšinējā stratēģija ir bijusi pareiza.
Nekas neliek domāt, ka viņu izvēlētais ceļš būs nepareizs. Domāju, ka vairāk risku ir ar mūsu pieeju, jo līdz šim vismaz tas, ko mēs varam redzēt no pēdējiem pētījumiem, ir, ka krievvalodīgo vidū vairāk nostiprinās tāda apolitiska, apātiska…
Jūs izteicāties un tas bieži parādās, ka krievvalodīgie cenšas izvairīties no ziņām par politiku.
Jā, protams, tā var būt arī tāda stratēģija – vienkārši tikt prom.
"Eskeipisms".
Jā, tikt prom no kaut kādiem sarežģītiem, sāpīgiem, nepatīkamiem jautājumiem: es neko par to negribu zināt, lieciet man mieru, lai man par to nav jādomā un jāuzdod sev sarežģīti jautājumi, kurā pusē es esmu un ko par to visu domāju. Tas, protams, mijas ar nogurumu no kara, kas ir arī latviešu vidū populārs noskaņojums. Jā, [krievvalodīgo vidū] ir vēlme vispār distancēties no ziņām, politikas. Ja mēs domājam par pilsoniskuma ideāliem, kas tomēr paredz to, ka pilsoņi interesējas par notiekošo valstī un piedalās publiskajā dzīvē, tad tas nav labs signāls, ka cilvēki mēģina norobežoties no tā. Tur ir risks drīzāk panākt, ka viņi veidos savu noslēgtu un drošu vidi, kurā var apspriest sensitīvus politiskos jautājumus, vairīsies no publiskas diskusijas un ne pārāk sekos līdzi konvencionālajiem medijiem, bet sociālajos medijos atradīs savu drošo vidi, kurā tikt pie dažādiem viedokļiem un varbūt arī pašiem izpausties.
Kas ir sliktākais scenārijs?
Tieši tas, ko es jau minēju – mēs dabūsim apātisku, apolitisku [sabiedrības daļu], kura neiesaistās sabiedriskajā, politiskajā dzīvē. Tas nav mūsu interesēs – sabiedrība, kurā liela daļa novēršas no politiskās un sabiedriskās dzīves.
Gan Gruzijas, gan Moldovas gadījums, politiskās vēlēšanas abās šajās valstīs, parādīja, ka tika vērsts ļoti liels finansiāls ieguldījums tieši sociālo mediju virzienā no Krievijas puses.
Tas ir saprotams, jo auditorijas ir tur.
Vai ir pamats baidīties, ka informācijas ietekmes riski varētu būt vērsti uz tiem, kurus mēs potenciāli veidojam par šādu inertu masu?
Problēma ar sociālajiem medijiem ir tāda, ka mēs ne pārāk labi zinām, kas tur notiek. Īpaši slēgta tipa sociālajos medijos – "Telegram" vai "WhatsApp". Arī mēs, pētnieki, nevaram tiem piekļūt, ja vien kāds mums neļauj paskatīties, ko cilvēki tur dara. Ja cilvēki vairāk lietotu konvencionālos medijus, vienalga, latviešu vai krievu valodā, mums tomēr būtu lielāka iespēja izsekot, pētīt un saprast, kas tur notiek.
Tagad krievvalodīgie ir aizbēguši sociālo mediju vidē, un kas tieši tur notiek? Kas notiek "Telegram" grupās? Kādām grupām viņi tur seko? Nezinu, vai bez drošības dienestiem vēl kāds cits zina, kas tur notiek.
Bet tas ir loģiski, ka Krievija pievēršas sociālo mediju videi, jo krievvalodīgie tagad ir tur. "Telegram", "WhatsApp", "TikTok", "Youtube" – tās ir populārākās platformas, un tajās var atrast dažāda veida saturu, bet par to, kas tieši tur notiek, diemžēl mums ir diezgan maz zināšanu.
Pirms kara Ukrainā, 2019. gadā, iezīmējās viedoklis, ka informatīvā kara apstākļos sabiedriskajiem medijiem jāpaliek neitrāliem un objektīviem. Skaidrs, ka šis neitralitātes jēdziens šobrīd, kad ir reāls karš Ukrainā un ir šis hibrīdkarš, mums ir jāpārskata. Droši vien jāpārskata arī pašu attieksme par to, kāds tad ir uzdevums sabiedriskajiem medijiem? Kas tad ir neitralitāte?
Protams. [Piemēram], bija diskusija, vai Latvijas Televīzijas ziņu studijai jākrāsojas Ukrainas krāsās. Protams, ka sabiedriskajiem medijiem ir jānostājas pret agresiju, tas ir vairāk nekā skaidrs, bet vienlaikus sabiedriskajiem medijiem būtu jāspēj ziņot neitrāli, daudzpusīgi. Sabiedriskie mediji paši – žurnālisti un redaktori – ir ziņojuši, ka viņi izjūt pašcenzūru, ziņojot par šiem tematiem. Tas ir bīstami. Ja sabiedrisko mediju žurnālisti, piemēram, baidās ziņot par korupciju Ukrainā, tas nav labi. Mēs atbalstām Ukrainu, un no sabiedriskajiem medijiem tas ir pilnīgi okej un saprotami, ka viņi nostājas pret agresorvalsti, bet vienlaikus viņiem būtu jāspēj arī kritiski paskatīties uz kaut kādām Ukrainas praksēm.
Kā izvērtēt, kas ir svarīgākā starp šīm tēmām – korupcija Ukrainā un citi jautājumi? Kādi vēstījumi šobrīd būtu vēstāmi?
Protams, ir jāskatās, lai neiekrīti Krievijas propagandas slazdos. Tas ir arī viens no Krievijas propagandas naratīviem – korupcija Ukrainā. Vienlaikus arī nevarētu neziņot par to. Uztraucoši ir tas, ka žurnālisti paši saka, ka viņi baidās runāt par kaut kādām lietām. Tevis minētajā 2019. gada aptaujā, starp citu, bija gana liels atbalsts arī redakcionālās brīvības ierobežojumiem kaut kādos ģeopolitiskās krīzes apstākļos – ka nacionālo interešu vārdā mēs varam ierobežot medijus. Bija pietiekami daudz cilvēku, kas parakstījās par šādu ideju. Ja mēs to pajautātu tagad, 2024. gadā, domāju, ka latviešu vidū noteikti būtu pieaudzis tas īpatsvars. Protams, tas ir saprotami krīzes un apdraudējuma apstākļos, bet vienlaikus tas ir satraucoši, ka cilvēki ir gatavi ierobežot medijus.
Varbūt karš kaut kad beigsies un mēs atgriezīsimies pie pilna demokrātisko vērtību spektra un brīvībām, kā iepriekš.
Nezinu, kā tur būs. Saprotu, ka konteksts izmaina attieksmes, un tas ir normāli, bet mēs esam kļuvuši melnbaltāki savā pasaules skatījumā un varbūt neiecietīgāki pret pretējiem viedokļiem, tas jau Covid-19 pandēmijas laikā parādījās. Sabiedriskajiem medijiem arī ir jāspēj parādīt sabiedrības daudzveidību, dažādos viedokļus, un tajā pašā laikā neatbalstīt, netiražēt kaut kādus nepatiesus, nepamatotus vai zinātnē nebalstītus uzskatus, ja mēs domājam par Covid-19 pandēmiju, piemēram. Tas ir visai sarežģīti. Mēs varam normatīvi iedomāties, ka vajadzētu būt tā, ka mēs dodam vārdu [visiem], parādām sabiedrības daudzveidību, bet vienlaikus nevaram arī kaut kādas sazvērestības teorijas popularizēt. Tad kādā veidā sabiedriskajiem medijiem parādīt sabiedrības daudzveidību, kurā ir arī tās sazvērestības teorijas sastopamas, bet vienlaikus tās nepavairot un nenostiprināt? [Vajadzētu] par to runāt kritiski, bet runāt – neizvairīties no tematiem. Varbūt ir kaut kāda sabiedrības daļa, ko mēs redzējām jau pandēmijas laikā, kuriem ir sajūta, ka sabiedriskie mediji vai konvencionālie mediji izvairās no kaut kādiem tematiem, no kaut kādiem cilvēkiem, jautājumiem…
To jūs norādījāt arī pagājušajā gadā, kad veidojāt pētījumu kopā ar [sociālantropologu] Andri Saulīti par sabiedrisko mediju saturu. Jūs rakstījāt, ka netiek veicināta medijpratība un ka sabiedriskie mediji auditorijai nepalīdz izprast notikumu kopsakarības, ka pastāv pārāk deskriptīva pieeja un trūkst kontekstuāla skaidrojuma.
Ir daudz ziņu, kas lielā mērā ir tāda sabiedrisko attiecību informācija, bet ir maz analīzes, kas palīdzētu saprast.
Varbūt mēs esam maza sabiedrība un mums nav tik daudz ekspertu visās jomās?
Sabiedriskajiem medijiem vajadzētu attīstīt iekšējo ekspertīzi un tieši mazāk paļauties uz ārējiem ekspertiem. Ir jau mums pietiekami daudz gadu pagājuši kopš neatkarības atjaunošanas un sabiedrisko mediju sistēmas izveides. Mēs tomēr varētu gribēt, ka sabiedriskajiem medijiem ir iekšienē cilvēki, kuri spēj analizēt, skaidrot politiskos procesus, jautājumus, starptautisko politiku, ekonomiku. Mums tādu cilvēku sabiedriskajos medijos ir ļoti maz. Mums pamatā ir reportēšana, aprakstošā žurnālistika.
Cik noteicošs, runājot par informatīvo karu Baltijas valstīs un krievvalodīgās auditorijas paradumu salikt puzli kopā no ideoloģiski atšķirīgām un pretrunīgām informācijas daļām, ir arī sociālekonomiskais nošķīrums?
Mēs redzam visos mūsu pētījumos, ka tie, kuriem iet sliktāk sociālekonomiski, mazāk uzticas institūcijām, tostarp arī medijiem, tāpēc nevajadzētu pārspīlēt to atšķirību starp latviešiem un krievvalodīgajiem.
Patiesībā varbūt mums būtu vairāk jāuztraucas, ka veidojas šīs sociālekonomiskās plaisas, – ir iedzīvotāji, kuriem iet labi un viss ir kārtībā, kuriem ir labas izglītības…
Tas rada institucionālo krīzi kopumā.
Tas ir saistīts ar uzticēšanos institūcijām kopumā. Arī krievvalodīgo vidū mēs redzam, ka tie krievvalodīgie, kuriem iet labi, kuriem ir labas izglītības un labi darbi, un viņi ir veiksmīgi, viņi arī ir pozitīvāk noskaņoti pret institūcijām, pret medijiem, viņi mazāk arī lieto Krievijas medijus un mazāk ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu. Tiem, kuriem šeit ir grūtāk, gan latviešiem, gan krievvalodīgajiem, kuri ar grūtībām savelk galus kopā, tiem [ir citāda attieksme].
Tu arī esi vērsies pret nodalījumu – latviski runājošie un krieviski runājošie, [sakot,] ka šāda nodalījuma lietošana ir problemātiska, jo grupa, ko mēs apzīmējam kā krieviski runājošos, ir ļoti sadrumstalota un dažāda, tāpat kā latvieši.
Ja es saku krievvalodīgie, tas ir vienkārši tehnisks apzīmējums. Man ir kaut kā analītiski jānosauc. Tātad tie ir cilvēki, kuri mājās lieto krievu valodu.
Cik atvērta ir Latvijas sabiedrība mediju pētījumiem? Mēs dzirdam no sociologiem viedokli, ka cilvēki šobrīd slēpj savus politiskos uzskatus.
Jā, krievvalodīgo vidū ir diezgan grūti dabūt cilvēkus uz pētījumiem, kas ir saistīti ar politiskajiem jautājumiem.
Kādēļ viņi baidās?
Viņi uzskata, ka publiskajā telpā ir bīstami, ka ir kaut kādi nepareizie viedokļi. Viņi ir informēti par drošības policiju, par kriminālprocesiem, varbūt neiedziļinoties nemaz, kas tie ir par gadījumiem un kāpēc tur cilvēki tiek vesti uz tiesu. Viņi uzskata, ka atbalstu Krievijai vai citas idejas, kas varētu būt nepareizas, ir labāk paturēt pie sevis.
Varētu teikt, ka mēs vispār nezinām, ko domā būtiska sabiedrības daļa – 40% apmēram?
Gandrīz 40%, jā. Nav tā, ka mēs neko nezinām. Protams, ka ir dažādi veidi, kā mēs sociālajās zinātnēs varam tomēr noskaidrot.
Padomju laikā varēja pētīt dzeju, kā mēs zinām, un zemtekstus analizēt. (smejas)
(smejas) Nē, nē, ir citas metodes. Mēs cilvēkus ilgstoši pētām un izveidojam kontaktu ar viņiem, un viņi mums uzticas. Protams, ja tu vienreiz uzdod kādu tiešu jautājumu aptaujā, kurā pusē jūs esat – Krievijas vai Ukrainas, pastāv riski, ka tur varētu nebūt tās atbildes patiesas.
