Kā Bruno izlēma pieteikties dienestam?
Bija daudz pārdomu, ko darīt pēc skolas. Bruno pirms tam bija diezgan nopietni pievērsies boksam – junioru līmenī bija Latvijas čempionātā, pa Eiropu brauca. Treniņu dēļ pārgāja uz tālmācību, jo ritms bija diezgan intensīvs. 11. klases beigās viņš izlēma beigt nodarboties ar boksu, par ko mamma bija priecīga (Smejas.). Bruno neatgriezās parastajā skolā, pabeidza 12. klasi attālināti.
Viņš bija dzirdējis par pirmo iesaukumu. Es gan teicu, ka pie mums viss parasti tik lēni notiek, ka sazin kad tas notiks.
Tiklīdz izsludināja, viņš pieteicās. Bija arī satraukums, vai izies medicīnisko pārbaudi, jo viņš ļoti gribēja tikt. Es teicu: "Bruni, kā tu ar saviem dotumiem vari neiziet?"
Domāju, motivēja arī tas, ka viņš gribēja paceļot pa pasauli pēc skolas un dienestā bija motivējošs finansiālais aspekts – stājoties brīvprātīgi, nopelna 600 eiro mēnesī. Nekādu izdevumu viņam nebija, varēja iekrāt. Viņš tiešām to ir realizējis. Sākumā biju bažīga par to, nedomāju, ka līdz galam tas izdosies.
Iekrāšana?
Kompensācija par dienestu
VAD karavīram, kurš pieteicies dienestam brīvprātīgi, ik mēnesi izmaksā kompensāciju 600 eiro apmērā un, pabeidzot VAD, papildus vienreizēju kompensāciju 1100 eiro apmērā.
VAD karavīram, kurš dienestā iesaukts obligātā kārtā, ik mēnesi izmaksā kompensāciju 300 eiro apmērā un, pabeidzot VAD, papildus vienreizēju kompensāciju 1100 eiro apmērā.
Šīs summas saņem "uz rokas", no tām neatvelk nodokļus.
Jums prāts bija mierīgāks, kad viņš bija dienestā vai kad ceļo pa pasauli?
Dienestā neziņa bija tikai pirmās nedēļas līdz notika vecāku dienas, kad varēja braukt ciemos. Man kā vecākam bija svarīgi redzēt klātienē, kā tur iet. Dienestam tuvojoties beigām, viņš Ādažos atkal atgriezās boksa treniņos – bija brīnišķīgs treneris, Brunis arī aizbrauca uz Vāciju pārstāvēt Latviju. Par atgriešanos boksā man kā mammai drīzāk bija uztraukums – cīņas notiek bez galvassegām, bija viņš diezgan saskādēts.
Par dienestu bažu nebija. Kad iestājās un nodeva zvērestu, bija liels aizkustinājums. Tā bija kā nabassaites pārraušana, kad saproti – viņš ir tiešām liels. Viņš tomēr ir bijis tavā lokā, un tagad tu palaid.
Bruno ir vienīgais bērns?
Ģimenē mums ir četri bērni, bet Bruno ir vecākais, izgājis lielajā dzīvē. Dienesta laikā bija ļoti forši pasākumi, kur padomāts arī par mazajiem bērniem. Ģimenes dienās izrādīja tehniku un tā tālāk. Man kā lielai daļai cilvēku nebija viedokļa par armiju, varbūt bija arī stereotipi. Vecākiem cilvēkiem varbūt ir atmiņas par padomju armiju.
Jums bija bažas par tā dēvēto "ģedovščinu" jeb ārpus reglamenta attiecībām, kādas bija raksturīgas padomju armijā?
Nebija, jo, pirmkārt, tas ir pirmais iesaukums – jauns veidojums, kas nav bijis iepriekš un kur nevar būt nekādu tradīciju. Klātienes tikšanās guvu pārliecību par viņu vada komandieriem, ka tā tas tur nenotiks. Viņi ir kā maza komanda, kas izveidota pēc nejaušības principa, un tev ar citiem ir jāsadzīvo, jājūtas kā ķēdes posmam un visiem kopā jādarbojas. Tur bija trīs lielās nodaļas, ko sīkāk sadalīja pa mazākām grupām, kas dzīvoja vienā istabiņā. Dzīve viņus bija sakomplektējusi šādi, iemetusi vienā istabiņā un savā starpā jātiek galā. Viss bija vada ietvaros – katrs individuāli var būt spēcīgāks vai vājāks, bet sniegums ir tik stiprs, kāds ir vājākais posms.
Vai tādu dzīves pieredzi citur nevar gūt?
Nereti to var iegūt darbā, kad ieved kolektīvā, kur kolēģus neizvēlies un tev ar viņiem ir jāsadzīvo. Te tas bija vēl izteiktāk. Zinu, ka viņiem brīžiem bija izaicinājumi, bet varēja tikai pie sevis pabubināt – var patikt, nepatikt, bet ar visiem kopīga valoda jāatrod. Viņš ir komunikabls, ar to problēmu nav, bet cilvēki ir dažādi un ir jāmāk kopīga mērķa vārdā sadarboties.
Dienestā Brunis ieguva draugus. Varēja novērot, ka, ejot kopā cauri pārbaudījumiem, viņi sāk viens pret otru citādi attiekties. Diezgan daudzi pēc tam aizgāja militārajā virzienā, arī Brunis tika aicināts – viņš nebija noraidošs, bet gribēja doties ceļojumā, padomāt, pirms uz to parakstīties.
Uzskata, ka mūsdienu astoņpadsmitgadnieki ir salīdzinoši nenobrieduši. Jūs tam piekrītat?
Nevar visus likt pār vienu kārti, bet piekrītu, ka ne visi raujas līdz ar pilngadības sasniegšanu kļūt neatkarīgi – sākot ar sadzīviskām lietām, tikšanu galā ar sevi.
Dienesta sākumā viņus kārtīgi dricelēja par elementārām lietām – gulta jāsaklāj, sega jāsaloka A4 lapas lielumā, gultā nedrīkst sēdēt, tikai blakus.
Pēc dienesta Brunim pilnīgi noteikti auga pašapziņa un pašpārliecinātība. Viņš neapjūk un jūtas brīvi jebkur pasaulē. Man šķiet, ka viņam ir drosme un nav bail ne no kā. Prioritāri viņš to ieguva ar fizisko formu, kas sākotnēji bija jau boksā. Puiši dienestā tika iemācīti ar abām kājām uz zemes stāvēt. Tas iedod vīrišķību un pamatīgumu, kas gada laikā tikai audzis.
Ko jūs domājat ar vīrišķību?
Pastāvēšanu par savu viedokli. Kā mamma iepriekš varēju viņu virzīt ar savu uzstādījumu, pateikt: "Nē, būs tagad tā."
Bet te saproti, ka viņš ir jauns vīrietis ar pilnīgi pamatotu domu, skaidru vīziju un savu viedokli. Tas nav puišelis, kuram var pateikt: "Tu darīsi tā."
Reizēm domāju, ka varētu no viņa pamācīties vadīt emocijas un reakcijas uz ārējiem faktoriem. Mana definīcija vīrišķībai ir, kad tev sēž pretī cilvēks un tu redzi, ka viņš var gan fiziski sēdēt taisnu muguru, gan nepārprotami un skaidri paust savu viedokli. Pretējam man ir tāds formulējums "galerts", un tu redzi, ka pretī nav "galerta" veids. Ir sajūta, ka stāv ar abām kājām uz zemes. Arī fiziskā izturība ir augusi. Tagad viņš turpina sportot, piemēram, Turcijā atrod jaunas paziņas, ar ko spēlēt volejbolu, iet uz boksa treniņiem.
Vai viņš joprojām gultu klāj pēc noteikta formāta?
Tas nav novērots, bet plānošana un disciplīna ir lielāka, cik sanāca pavērot, – pēc dienesta viņš tikai mēnesi bija mājās un tad devās prom. Atgriežoties palika 20 – viņš jau ir liels, ko man citādi varbūt būtu grūti pieņemt.
...ja dēls nebūtu dienestā?
Jā, tad laiks automātiski slīdētu uz priekšu. Nupat bija skola, dzīvojam no Rīgas netālu, var taču viss notikt ar mammas gādību arī turpmāk.
Daudziem ir stereotips no padomju armijas, kur jaunietis aiziet varbūt vēl apaļiem vaigiem, bet atgriežas izdēdējis no sliktas barošanas.
Šeit bija pilnīgi pretēji un to būs grūti pārtrumpot – barošana viņiem bija dievīga. Brunis tur tika labā maizē, bija sajūsmas vārdi par ēdienu. Arī sporta komplekss bija labā līmenī. Tehniskais aprīkojums un sadzīves apstākļi bija labi.
Kartupeļi pašiem arī bija jāmizo vai tikai jānāk ēst?
To neesmu dzirdējusi, viņš noteikti būtu teicis. Sadzīviski pašiem vajadzēja tikt galā.
Piemēram, jāmazgā apģērbs?
Ne ar rokām Daugavā, bet veļasmašīnā gan, jāliek žāvētājā. Ja kādam mājās tas mazāk iemācīts, tad varbūt arī tas sākotnēji bija dzelžaini. Bija arī sodīšanas funkcija par kaut kādiem pārkāpumiem – par apģērbu, salutēšanu, gultas klāšanu, laicīgu ierašanos. Ne jau nāves spaidi, bet kaut kas motivējošs. Man kā četru bērnu mammai liekas, bez motivēšanas un konsekvences nav iespējams – ja kaut ko pārkāp, tad tevi soda.
Ja nebija noliktas kādas ieskaites, tad viņus nelaida mājās. Kaut kas bija jānokārto arī visiem – ja viens izkrīt, tad visiem ir sods.
Bija kāds kolēģis, kuram pārējie lika mācīties, lai visi tiktu mājās. Bija arī mežā jāceļ telts ierobežotā laikā. Ja lielāko daļu uzceļ, bet neiekļaujas laikā, tad ir vēlreiz svilpe un jāsāk no sākumiem – visiem, ne tikai tiem, kuri neizdarīja. Tu vari izdarīt, cik kolosāli gribi, bet, ja nesanāk kādam, tad sekas ir visiem – kolektīvā atbildība. Man tas liekas forši, bet dēlam droši vien šķita citādi.
Kāda bija radinieku attieksme pret Bruno lēmumu dienēt?
Visi radinieki sekoja līdzi un izjuta lielu lepnumu. Pats dienests ir brīnišķīgs, nedod Dievs, ka mums būs jādomā par reālu kara darbību. Runājot par saistībām un pienākuma sajūtu – patriotisma gars un jaunības maksimālisms ir ļoti izteikts. Viņš runā frāzēs: "Ja dzimtene, tad es…"
Kādas tieši frāzes viņš saka?
Ja vajadzēs karot, tad ies, un viņš ir gatavs atdot dzīvību. Savā ziņā es ļoti priecājos, ka viņš to skaļi definē. Tātad tāda ir viņa pārliecība.
Jums kā mātei, dzirdot šādus vārdus, ir tikai prieks?
Es droši vien mēģinu izslēgt varbūtību, ka dzīvē to nāksies pielietot un jauniešiem tiešām nāksies karot.
Tas, ka bērns dienē, šobrīd ir pilnīgi citādi nekā pirms 2022. gada, kad nebija pilna mēroga kara tepat Eiropā.
Man ir gandarījums, ka viņa un arī mana pārliecība X stundā ir nevis mesties bēgt, bet būt te un iet tajās rindās, ja vajadzēs. Kā mammai ir grūti to iedomāties, bet viņa attieksme nav grozāma vai apspriežama. Maijā viņam jābūt uz apmācībām kā rezerves karavīram. Kad Bruno paziņoja, ka dosies ceļojumā, tad stingri teica, ka jebkurā gadījumā būs atgriezies maijā.
Parādoties pirmajām ziņām par VAD, izskanēja arī vecāku viedokļi: "Es savu dēlu dienestam nedošu". Tāpat bija diasporas tautieši, kuri teica, ka tādā gadījumā jādomā, vai viņiem vajag Latvijas pilsonību. Jūs saprotat šos cilvēkus?
Vienīgais, ko varētu saprast, ir, ja kāds ir "supergudrais Einšteins", kurš pēc skolas aiziet mērķtiecīgi uz augstskolu, un tā tiešām ir mūsu gaišā galva, kurai lielāks pienesums būtu akadēmiskajā laukā. Citas kliegšanas es nesaprotu. Es vispār esmu pret pāraprūpi, ko var novērot arī skolā: "Mans bērniņš. Nedod Dievs, kāds skolotājs ko sliktu izdarīs". Ar dienestu var vilkt līdzības. Varbūt to saka cilvēki, kuriem ir negatīva pieredze no krievu armijas. Man tādu bažu nebija, pēc Bruņa dienesta vairākiem ģimenes draugiem arī bērni ir devušies dienestā, un arī tur bijusi brīnišķīga pieredze.
Neko sliktu dienestā neredzu, noņemot fonu par reāliem kara draudiem, bet to tāpat nevar izslēgt.
Tomēr, domājot par to, par ko neviens nevēlamies domāt – vai vecāks jūtas drošāk, ja apdraudējuma gadījumā bērnam ir dienesta pieredze?
Protams! Viņam ir elementāras zināšanas par ieroci, taktikām un ko darīt tādā brīdī. Skriet kā aunu baram nekad nevar būt labi. Mēs esam maza tauta un valstiņa, bet tas mums neliedz izsliet muguru un stāvēt ar abām kājām uz zemes.
