Palīdz Ukrainai kopš 2015. gada

Latvijas Radio: Sāksim ar to, cik daudz vari stāstīt pats par sevi, par to, kas tu esi? 

Nu, es esmu drusku pāri 40 gadiem vecs, dienu Ukrainas ZSU (Збройні сили України; Ukrainas Bruņotie spēki – red.), esmu atbildīgs par tehniku, transportu, par transporta evakuāciju. Tas arī īsumā viss. 

Kā, kad un kāpēc tu nonāci tur, kur tu tagad esi? 

Nesen, no janvāra beigām es esmu šeit. Vienkārši man ir pazīstams kāds, kurš arī dien šeit, un viņiem radās problēma, ka netiek galā ar transportu. Galvenokārt tāpēc, ka tās mašīnas nav padomju [laiku], tās ir Eiropas mašīnas vairāk.  Tās nav ne VAZ, ne LADA, ne kaut kas līdzīgs, un viņu mehāniķiem nav tās kapacitātes, viņi netiek galā tāpēc, ka nezina, nepazīst šo transportu. Tāpēc aicināja mani palīgā, zinot manu iepriekšējo pieredzi visās lietās saistībā ar karu Ukrainā jau no 2015. gada. 

Vietējie ukraiņi, ja? 

Tur tas latvietis viens ir pa vidu arī, protams, bet viņi aicināja, lai es palīdzu pēc iespējas, cik vien varu. Šī transporta tēma ir ļoti smaga šeit. 

Teici, ka pirms tam esi bijis pietiekami saistīts ar karu Ukrainā, – kādā veidā?

Es pirmo reizi uz Ukrainu jau 2015. gada augustā biju atbraucis. Es aktīvi darbojos kā volontieris [brīvprātīgais]. Aktīvi karojis pats gan neesmu, nevarēju atļauties to, jo bija mazi bērni mājās uz to brīdi. Bet es darbojos Ukrainas brīvprātīgo armijā, piektajā bataljonā. 

Darot ko? 

Pārsvarā visa sagāde un volontierisms. Gādājām visu paši, jo mums nebija nekāda atbalsta ne no valsts, ne vispār kāda atbalsta. Mums bija reāli uz tādu pašu cilvēku iniciatīvas kā mana izveidots pašpietiekams vesels bataljons, kas nav maz. 

Cik tas ir lielumā, ko nozīmē bataljons? 

Ziedu laikos bija ap 600 cilvēkiem. Jūs varat iedomāties, kas tas ir, tā ir vesela neliela armija principā. Sadarbojāmies, protams, ar reālo armiju un koordinējāmies. Ukrainas brīvprātīgo armija ir saglabājusies vēl joprojām un vēl joprojām darbojas. Mūsu piektais bataljons ir kā pamats daudz kam, jo no tā tagad jau ir izveidojies septītais bataljons, trešais bataljons, tie paši gospitaljeri ["Госпиталье́ры"] ar Janu. Viņa arī sāka no piektā bataljona. Jana tad, kad muguru salauza, bija pie mums, piektajā bataljonā, tajā laikā. Jana ir gospitaljeru veidotāja, kā viņai bija uzvārds? – Zinkeviča. Viņa bija mediķis pie mums, piektajā bataljonā, un pēc tam tā izveidojās kā atsevišķa vienība. Arī Kijivā, kad mums bija kopējā bāze, gan pieciniekam, gan Janai un gospitaljeriem, mēs visi kopā bijām. 

Palīdz, lai sagrautu Krieviju

Klausoties, kādu valodu un terminoloģiju tu izmanto, tev Ukraina šobrīd izklausās pēc otrajām, varbūt pat pirmajām mājām. Tu esi tajā visā iekšā un zini tikpat daudz, ja ne vēl vairāk, kā paši ukraiņi, par to, kas tur notiek ar kara darbību, apgādi un vēl visu ko.

Jā, man ir tā, ka cilvēki no Ukrainas zvana un prasa, vai es nevaru atrisināt kaut kādas lietas. Es esmu Latvijā, un viņi man zvana un prasa, vai es nevaru tur kaut ko palīdzēt vai tur kaut ko ieteikt, vai es gadījumā nepazīstu kādus cilvēkus. Es saku – bet jūs taču esat Ukrainā, paši risiniet, bet viņi atbild – tu labāk zini. Saproti, līdz tam pat ir brīžiem, bet nu nekas, viss kārtībā, protams, man Ukraina ir tuva, un tāpēc es arī te esmu. Sākās gaisa trauksme tieši, pagaidi… 

Labi... 

Nē, nē, viss kārtībā, es jau te esmu pieradis. 

Varam turpināt sarunu? 

Jā, jā, viss kārtībā. Man te visu dienu gaudo brīžiem. 

Es gribēju jautāt, kāpēc tev ir svarīgi darīt to, ko tu tur dari? 

Kāpēc es to daru? Es tādu apziņu par to īsti esmu guvis varbūt tikai tagad, tas man reāli ir palicis skaidrāks, jo situācija ir tāda, ka es varu 100% ar pārliecību pateikt pēc visiem šiem notikumiem – ja Ukraina mazliet piekāpsies kaut vienu metru Krievijai, tas būs atliktais karš. Tas būs atliktais karš viņiem, atliktais karš mums. Uz doto brīdi Krievija ir jāsagrauj te un tagad, mēs nevaram to atlikt, jo tad mēs atliksim to karu priekš saviem bērniem. Un tāpēc es esmu šeit, lai ar savu darbu vismaz [palīdzētu], jo es uzskatu sevi jau drusku par vecu, lai varētu iet karot tīri kontaktā un tā tālāk, tāpēc daru to, ko daru. Ja es būtu, piemēram, kaujas grupā, ar savu veselību un visu pārējo būtu viņiem kā apgrūtinājums, es nevarētu to. Tur jābūt fiziskajam, izturībai un tā tālāk, es apzinos, ka es vairs to nevarētu. Visdrīzāk. Ja baigi vajadzētu, es ietu un darītu, bet vai es to spētu tagad? Ir puikas, kas to efektīvāk dara, tāpēc arī es novērtēju savas iespējas un daru to, ko daru. 

Evakuē un labo auto

Ārpus tā, ko tagad dari, agrākos gados kaut kādās darbībās ar ieroci rokās bijis, kādā kontaktā? 

Zonā es esmu bijis, bet ar ieroci rokās karojis neesmu. 

Ko tieši tu šobrīd dari Ukrainā? Sacīji, ka esi tur nu jau vairākas nedēļas.

Tā ir autobāze, tas ir auto transports, ko labot. Mašīnu ir daudz, visas, protams, es salabot nevaru, visas tīri fiziski nevaru paspēt, jo vairāk nekā mēnesi jau esmu bez brīvdienām. Nu jau drusku tā kā prasās [atpūsties], drīz prasīšu noteikti, lai iedod kādu dienu brīvu, jo matus pat nav, kad aizbraukt un nogriezt. Uz doto brīdi es daru tā, ka es laboju tās mašīnas, kas ir ļoti problemātiskas, kurām ir ļoti grūti atrast motoru un kārbu speciālistus, jo viņu vienkārši šeit nav. Sarežģītās lietas es daru pats, bet, piemēram, pārskrūvēt riteņus, kaut ko tādu, to mēs vedam darīt [citiem]. Es skatos, kas ir vajadzīgs, kas jādara, un tad sūtām prom, mēģinām atrast servisus, kas nomaina detaļas, kuras vienkārši var nomainīt. Un tad arī ir auto evakuācija.

No kaujas zonas vedu ārā bojātos transporta līdzekļus. Es braucu pēc tiem pats. 

Cik tuvu pirmajai līnijai? 

Nu, kā tev teikt, – tur, kur baukšķ caurām dienām. Kā lai tev pasaka precīzi? Braucu tur, kur vajag. Ir šoferīši, kas ved degvielu, kas ved ēdienu, mēs darām katrs savu darbu. Man ir izsaukums, es braucu uz turieni un savācu to mašīnu ar evakuatoru, jo tās pārsvarā visas ir nebraucamas, protams. Viņi jau te brauc līdz pēdējam, kamēr nolūst riteņi, saproti. Kamēr tā mašīna kustas, tā tiek braukta, bet diemžēl tas izvēršas ļoti smagā remontā.

Protams, rezerves daļas ir liela problēma, tās nevar piegādāt, un liekas, ka ar kamieļiem tās ved.

It kā citreiz liekas parastas lietas, parastas skrūves, bet tās sanāk pat dienas četras gaidīt. Latvijā tas, protams, liekas smieklīgi. Man tikko bija viena mašīna, kurai amortizatoriem vajadzēja skrūves – četras gabalas, es tās gaidīju četras dienas. 

Daudz mašīnu no Baltijas valstīm

Mēs Latvijā dzirdam arī, ka mašīnu trūkst un trūkst vienmēr. Cik spiedīga tā situācija ir, ko tu redzi? 

Mums ir daudz Latvijas mašīnu – no biedrības "Tev", no biedrības "Tavi draugi", no Ukraiņu atbalsta biedrības. Mums ir mašīnas, kuras es redzu pēc uzlīmēm, kuras pats esmu remontējis. Ar vienu no tām es arī pats braucu tagad. Poļu mašīnas mums ir, slovāku mazāk, čehu ir,  lietuviešu mašīnas ir. Ukraiņu mašīnu gandrīz nav. Angļu mašīnas mums ir gana daudz. Ar angļu mašīnām viss it kā ir labi, bet ir baigā problēma – tad, kad ir tās specifiskās daļas [vajadzīgas], kas ir angļu pusei, piemēram, stūres pusei, tad ar tām ir liela problēma, jo tās jau nevar pasūtīt šeit. Tad mēs meklējam variantus, atved mums kaut ko no Latvijas un tā tālāk. 

Tu droši vien arī nojaut vai varbūt pat zini, kāda ir situācija kopumā Ukrainā ar tām mašīnām? Kuras tad ir valstis, kuras tās atdzen visvairāk un apgādā? 

Pie mums tomēr redzu vairāk Baltijas mašīnas. Poļu arī ir, un ir Anglijas mašīnas. Ir tā, ka es arī sākumā nesapratu, kāpēc te visi brauc ar tiem [valstu numuriem] un neliek melnos armijas numurus. Bet tā ir Ukrainas birokrātija, ka, ja viņi uzliek uz melnajiem numuriem to mašīnu, tas cilvēks, kam ir mērķtiecīgi ziedota mašīna, vairs nevar [to saņemt]. Piemēram, es noziedoju pazīstamam mašīnu, viņš uzliek melnos armijas numurus, un pavēlniecība viņam saka – nē, tu ar to nebrauksi, brauks Vasja, Petja, Stjopa, jo viņiem vairāk vajag. Mašīna aiziet pakļautībā. Tāpēc viņi visi saglabā tos [oriģinālos] numurus, un arī armijas daļa piemiedz acis, jo tad viņiem nav atbildības nekādas uzreiz. Jo, ja ar to mašīnu izraisa avāriju vai kaut kas notiek, viņiem nav jāatbild ne par ko. Ja ir melnie numuri, tad uzreiz ir birokrātija, apdrošināšanas, un viņi, protams, no tā izvairās, tāpēc piever acis. Viņiem liekas, ka tā ir ļoti labi. Nē, nu, viss darbojas, viss notiek, un to cilvēku, kas ir ar saviem numuriem, policija arī neaiztiek un tā tālāk. Un tad, kad viņam ir tā mašīna, kas tieši viņam ar mērķi ziedota, viņš pret to arī attiecas normālāk – pieskata un tā tālāk.

Tad, kad ir tie melnie [valsts] numuri, viņi brauc kā indiāņi. Mēs viņus par indiāņiem saucam. Tur vēl ir, kur augt. 

Tā vieta, kur jūs esat, es minēšu, ir pietiekami tuvu, lai karavīri spētu strādāt ar tām mašīnām, bet tajā pašā laikā, lai būtu drošībā? 

Teiksim tā, no Krievijas [pakļautībā esošās] pilsētas Berdjanskas izšautā raķete līdz mums lido 40 sekundes. 

Un tās lido?  

Jā, tās lido daudz un bieži. Pieklusums tagad ir kādu nedēļu, bet ar bažām mēs gaidām, kāpēc tagad ir tāds klusums. S300 raķetes lido pastāvīgi. Tas attālums ir 40 sekundes, un no sākuma ir baukš, un tikai tad sāk gaudot sirēna. Ja gaudo gaisa trauksme, mēs zinām, ka tas ir garām, ka tas nav pa mums. 

Auto cenšas saudzēt

Es saprotu, ka ir dažāda veida mašīnas. Vienas ir tās, kas ir tikko atvestas, vienas ir tās, kuras jau ir salauztas tur uz vietas dažādās operācijās, un ir karā cietušās burtiskā nozīmē – ar apšaudēm un mīnām. Kā tu teiktu, kādi ir tie remonta veidi lielās līnijās? 

Vairāk jau ir tādi tīri mehāniski [darbi]. Ja tā mašīna ir galīgi samalta, to nav jēgas taisīt, tad es meklēju, kur to nodot, lai būtu maksimāli izdevīgi – apmainīt, samainīt, izjaukt detaļās vai nodot. Ja tā ir reta mašīna, mums te ir viena tāda "Mazda", tas džips saucamais, mums tas te ir vienīgais tāds, detaļas mums nevajag, un tas drusku aizdegās, izdega motortelpa. Doma ir, ka to nodos šrotā un par iegūto naudu mums būs finanses, par ko detaļas citiem auto nopirkt. Bet sataisīt mēs to nevaram, jo tā ir ļoti reta.

Visi jau cenšas tās mašīnas saudzēt, jo bez mašīnas tev, rupji runājot, ir pakaļā. Tāpēc tās mašīnas cenšas saudzēt, slēpj.

Piemēram, piebrauc kaujas uzdevumā noteiktajā punktā, izsēdina cilvēkus, un mašīnu noslēpj. Ja tu brauc ar mašīnu un pa tevi jau šauj, tu esi par traku, par tuvu piebraucis. Pārsvarā tagad tā fronte vairāk vai mazāk stāv uz vietas lielākajā daļā, tā kustība nenotiek tāda, un tu vari to mašīnu vienkārši nolikt konkrētajā punktā, noslēpt. Visi karavīri grupā to zina, un mašīna tiek maksimāli saudzēta, jo bez mašīnas – pamēģiniet ar uzkabi aizmukt 10 kilometrus. Nu būs, kā būs.

Mašīna var būt tavas dzīvības cena. Katrs sīkums, kas tai mašīnai nav izdarīts, var izrādīties katastrofāls.

Mums tikko bija gadījums, kad brauca ar munīciju piekrauts pilns "ZIL", un tas "ZIL" negāja, brauca lēnām, knapi vilkās, un tur vēl kalniņš bija, un krievu tanks tiešā trāpijumā… Gāja bojā visi. Tas bija burtiski tikko, pirms divām nedēļām. Tikai tāpēc, ka mašīna negāja. Ja mašīna būtu gājusi normāli, tas tanks nevarētu trāpīt viņiem. Tas šautu, bet aizšautu garām, jo nevar pa kustīgu mērķi trāpīt. Bet mašīna nekustējās, knapi vilkās. 

Kad jūs saprotat, ka konkrētā mašīna vairs nav derīga, ka tā vairs nebrauks? 

Kad pusdegusi ir tāda, kad tās remonta izmaksas pārsniedz saprāta robežas, tad to mašīnu liek maliņā. Tad, kā ar to lietuviešu "Mazdu", mēs domājam, ko ar to darīt, kādā veidā gūt maksimālo labumu turpmākajai darbībai, lai izmantotu to pilnībā. Protams, var jau visu sataisīt, bet mums tas remonts ir jāveic maksimāli ātri, maksimāli lēti. Naudas nav, cilvēki vāc detaļas, skraida un meklē pa visām malām.

Tās naudas nav tik daudz, ka tu vari aiziet un pasūtīt, – mums, lūdzu, šito, šito un šito atvediet. Tā gribētos, bet diemžēl tā nav. Tad ir jāimprovizē. 

Kopš tu esi tur, cik mašīnām ir pateikts "paldies" tavā redzeslokā? 

Nu, pagaidām tikai tai vienai "Mazda", pārējās visas man ir izdevies reanimēt. 

Kādas mašīnas vēl vajadzīgas?

Pastāsti, kādai ir jābūt mašīnai, lai ar to varētu doties uz operāciju? Kādā tehniskajā kārtībā tai jābūt, ar ko tai jābūt aprīkotai, jābūt vinčai vai vēl kaut kam? 

Nē, aprīkotai nav jābūt, tas trakais aprīkojums brīžiem neko nedod. Ir jābūt lētai uzturēšanai, vieglam remontam.

Man dotajā brīdī ir kādas četras amerikāņu mašīnas. Mums, Latvijā, to nav, mēs maz kā mehāniķi saskaramies ar tām amerikāņu mašīnām, un katra ir citādāka. Ej tagad un izzīlē! Kamēr tu saproti tās uzbūvi, tās problēmas, kas varētu būt. Man ir, ar ko salīdzināt arī. Mums tajā brīvprātīgo bataljonā bija tāda stingra līnija noturēta par mašīnu tipiem, kādas mums vajag. Tad šeit ir tāds rasols nenormāls, viņi ņem visas, lai tik ir tas transports. Viņiem arī nav variantu, viņi ir oficiāla ZSU daļa un viņi savādāk nevar – volontieri atved to mašīnu un viņiem tā ir jāņem, viņi nevar atteikties vai samainīt pret tādu, kādu vajadzētu.

Visdzīvākā, vislabākā mašīna karam ir "Volkswagen T4" ar 2,5 litru dīzeļa motoru, kas ir visspējīgākā mašīna, ko es esmu redzējis, – lēta, patērē maz degvielas un ir ļoti izturīga pa Ukrainas ceļiem.

Jo, protams, ceļi šeit ir tādi, kādi ir. Es varu pateikt, ar evakuatoru es braucu, man te bija viens izbrauciens it kā uz vienu pusi 120 kilometri. Es no rīta 10 iesēdos mašīnā un deviņos vakarā atgriezos. Aizbraucot līdz galam, bija varbūt pusstunda uzkraušanās, un uzreiz braucu atpakaļ. Tāda ir tā situācija. 240 kilometrus es braucu otrajā, trešajā ātrumā ar smago mašīnu, vienkārši nevar pabraukt. Tagad nāk pavasaris, viss kūst vaļā un vēl traģiskāki tie ceļi kļūst. 

Jānis Ratkevičs no latviešu vienības Ukrainā atsūtīja pat veselu sarakstu, kā gatavot auto karam. Tur ir kādi 40 punkti. 

Jānis Ratkevičs ir pārāk liels ideālists. Viņš, protams, ir malacis, viss ir baigi labi, un tas būtu skaisti, bet teikšu tā – ja mums būtu katrā mašīnā vismaz rezerves ritenis, domkrats un atslēga, tad jau būtu baigi labi. Bet reālā situācija ir tāda, ka pat to nav. Tā kā visi tie punkti principā šeit ir nesasniedzami. Pat ja tāda mašīna atbrauks, pēc nedēļas tā vairs var nebūt tajā mašīnā, viss būs pazaudēts, izsēts. Iedos to mašīnu indiāņiem, tad vispār tur pazudīs viss. Man ir tā, ka man pat nav domkrata un atslēgu, ar ko riepas atskrūvēt. Es nevaru katrā mašīnā to nodrošināt.

Es iespēju robežās skatos, lai mašīnām ir rezerves ritenis, bet domkrats vai atslēga, ar ko to atskrūvēt, tas vienkārši pazūd. 

Tāda ir Ukraina, tā varētu teikt? 

Jā, tāda ir Ukraina diemžēl, tāda tā ir, un šajā jautājumā viņiem vēl stipri, stipri ir jāpiestrādā. 

Tajā pašā laikā es negribu tiem, kuri ziedo savas mašīnas, tagad sadzīt dūšu papēžos. Lai arī iet dažādu vieglprātību dēļ varbūt bojā tās mašīnas, tas nenozīmē, ka tās nevajag. Kaut kādu laiku jau tās nokalpo? 

Jā, protams, pat ja tā izpilda pāris misijas, tas jau ir tā vērts. Es, esot šeit uz vietas, redzu vēl vairāk to, ko es zināju jau iepriekš, bet es tāpat nenolaižu rokas, un es turpinu to darīt. Vajadzētu varbūt visiem tiem, kas palīdz… kaut vai ar tām pašām ierakumu svecēm.

Mums te stāv kāda tonna ierakumu sveču no Latvijas. Tās neviens neņem tāpēc, ka tās ir uztaisītas nepareizi.

Es centos vairākas reizes parādīt tiem taisītājiem, tiem sveču lējējiem, bet tās ir uztaisītas nepareizi. Tās negrib ņemt, jo tās kūst un neizdeg līdz galam. 

Kas ir tā galvenā kļūda izgatavošanā? 

Galvenā kļūda izgatavošanā ir tā papīra iemuļļāšana tur iekšā bundžā. Viņi samučkā to papīru, sarullē tur kaut ko un iestumj iekšā, un tā papīra ir ļoti daudz, svece nedeg un kūp. Jūs pamēģiniet aizdedzināt. To papīru vajag likt iekšā kā tādu pārsliņu, lai sanāk, un tad ieliet, un tad ir pareiza tā svece. Es saku, mums tās sveces stāv. "Facebook" es jau mēģināju rakstīt, bet tur atkal – jā, mēs taisām sveču liešanas akcijas un visu pārējo. Viss jau ir skaisti un labi, bet nedariet tā. Tā ir palīdzēšana palīdzēšanas pēc.

Tāpat ar tām mašīnām. Nevajag tā, ka tagad man te stāv kaut kāds dranduļets, un es to atdošu, gan jau ka vajadzēs. Nu nevajag. Jo tas ceļš līdz šejienei jau ir nepilni divi tūkstoši kilometru no Latvijas. Parēķiniet, cik degvielā mēs nodedzinām. Nevajag palīdzēt palīdzēšanas pēc, vajag palīdzēt konkrēti. Ja nezināt, pajautājiet. Ukraiņi, protams, ir pateicīgi un priecīgi, ka par viņiem atceras, viņi jau ņems. Tāpēc varbūt vairāk vajag koordinēt, ko tieši vajag. Es ļoti piekrītu, ka vajag tomēr zināt, ko darīt. 

Vai te ir priekšstats, cik tādu  vietu kā tavējā ar 50 mašīnu autoparku, cik tādu ir šobrīd pa visu frontes līniju? Es minēšu, ka nav runa par simtiem, ka ir vairāk. 

Ir vairāk, noteikti. Rēķiniet paši, ja frontes līnija ir vairāk nekā 1000 kilometru. Mūsu atbildības zonā ir varbūt 50, varbūt pat nav. Es nemaz tādus jautājumus neuzdodu. Kara sākumā bija tā, ka dienā gāja bojā pavisam kopā 50 mašīnas, kas nav vairs remontējamas. Kāda situācija ir uz doto brīdi? Protams, ka mašīnu tagad ir mazāk. Pat ja tev ir nauda, tās ir grūti nopirkt. Tos pašus džipus nopirkt ir ļoti liela problēma.

Tos džipus, kam ir kravas kaste, par tādiem mēs pat nesapņojam. Tas mums ir tāds sapnis, tos mēs tiešām saudzējam, remontējam līdz pēdējam, cik vien var. 

Kas tieši tavā darbības lokā ir tāds, kas mums Latvijā šķiet vienkāršs, bet tev tur ir zelta vērtē? 

Tie paši pikapi, tas ir topa virsgals viennozīmīgi. Bet jebkuras termālās iekārtas redzēšanai naktī, tās ir ļoti svarīgas, tās mēs vācam, kā varam un ko varam. Par transportu – mums laikam vairāk ir vajadzīgas finanses, lai mēs varam nopirkt detaļas. Tas ir būtiskākais, jo detaļas es nespēju paspēt nopublicēt un no Latvijas piegādāt. Kamēr tās atnāks, tās jau būs vismaz divas, trīs nedēļas. Varu pateikt lielu paldies visiem, kas atbalsta, un lūgt turpināt atbalstīt, un neko vairāk. Ēdiens mums ir ļoti labs, nevaram sūdzēties galīgi. Sveces mums vēl ir. Sliktākajā gadījumā lietosim arī šīs, kas ir [nepareizi uztaisītas].

Galvenais jau ir visas tās tehnoloģijas, kas ir vajadzīgas. Mums te ir latvieši, kas ir dronu operatori, es zinu, ka viņiem ir vajadzības.

Tās ir tehnoloģijas, ar kurām mēs pārspējam ienaidnieku, tās ir svarīgākās.

Te, darbnīcā, mēs kaut ko izdomāsim, atradīsim, lēnā garā kaut kādā veidā mēs tiekam galā ar visu, jo instrumenti, tie jau ir savākti. Man būtu ļoti svarīgs dators, ar ko diagnosticēt defektus mašīnai, jo mašīnas, kas nāk ar to elektroniku, tās nav labākās, bet ir diezgan daudz. Un man nav tā diagnostikas kompjūtera, ar to es te jūdzos pēc vectēvu metodēm. Pārējos instrumentus jau cilvēki saziedoja, tie jau ir ceļā. Tad par instrumentu trūkumu vairs nevarēšu žēloties. Galvenais jau ir sasniegt mūsu kopējo mērķi, uzvara ir jāsasniedz ar jebkuriem līdzekļiem  mums. 

Ko tev pašam novēlēt? 

Lai veselība iztur, pārējais jau ir sīkums.