Arnis Krauze: Novembris ir Latvijas Televīzijas jubilejas mēnesis. Latvijas Televīzijai šogad 70. Tādēļ nolēmām, ka šis ir īstais laiks satikties ar kādu televīzijas cilvēku, kurš kā žurnālists, īpaši 90. gados, bija klātienē gaidīts ciemiņš daudzās Latvijas lauku sētās un savs cilvēks tūkstošiem skatītāju arī no televizora ekrāna. Man ir jo īpašs prieks šodien satikt Dainu Bruņinieci, jo viņa ir gan reiz ļoti populārā un novērtētā raidījuma "Savai zemītei" autore, gan arī krietnu laiku strādājusi Latvijas Televīzijas "Panorāmā". Tā nu sanāk, ka mēs abi esam pamatīgu gadu cēlienu aizvadījuši "Panorāmā", vien katrs savā laikā, bet mēs abi esam panorāmieši.
Daina, pēdējos gados, esot ārpus Rīgas, laukos, nereti pie manis pienāk ļaudis jau gados, kas arvien vēl ir cītīgi televīzijas skatītāji, un jautā: "Nez kā mūsu Dainītei klājas šodien? Ko dara, kā jūtas, vai vēl atmin tos daudzos lauku cilvēkus, pie kuriem ar mikrofonu un kameru ir viesojusies?"
Daina Bruņiniece: Paldies, Arni, tu ielēji balzamu manā dvēselē. Tas ir silts sveicinājums. Vispirms, kā man klājas… Tā kā visiem dzīvē. Ir labas dienas, ne tik labas, mēs visi dzīvojam šai zemītē.
Tu esi pilsētniece vai lauciniece?
Es šobrīd esmu tāda pilsētniece ārpus pilsētas. Mazu gabaliņu, pabraucot piecas minūtes no pilsētas centra, no Jelgaviņas, dižas muižas, ir manas mājas. Manas krustvecāku mājas, kuras es mantoju un tagad esmu sakārtojusi tādai labai dzīvošanai. Par cilvēkiem, saviem mīļajiem cilvēkiem, protams, es domāju bieži, jo tas ir milzīgs laiks manā dzīvē. Tas ir ļoti piepildīts laiks, ko es atceros ar bezgala lielu sirds siltumu, kas man arī iedod labu enerģiju tad, kad varbūt šīs enerģijas pietrūkst. Atceroties atmiņas arī silda, tikai nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās, bet labajās atmiņās. Kā kādreiz teica mans mīļš varonis no Iecavas puses Strēļa tēvs: "Nevajag rakņāties tajās sliktajās atmiņās, tu jau neko negūsti, tik sevi bendē nost, bet parakņājies tais siltajās." Man ir liela lāde, kur rakņāties. Man vēl tagad ir cimdu, zeķu un dažādu prievīšu kaste, ko es katru pavasari nesu ārā vēdināties, saulītē čubināt, saprotot to, ka tagad jau tās siltās istabās un tās siltās zeķes vairs tik daudz nevajag, bet es viņas turu kā tādu labu, mīļu atmiņu. Tā kā – paldies.
Latvijas Televīzijai šogad 70. Šķiet, ka Latvijas Televīzija bija tava pirmā darbavieta, un faktiski viss darba mūžs arī televīzijā tika aizvadīts.
Nu, tā var uzskatīt. Bija dažas epizodes mazlietiņ pirms tam, jo es ātri sāku skolā iet, ātri beidzu, un tad man bija tā kā viens gads… Mana mīļā mammīte, viņai bija diezgan slikti ar veselību, un tad es varēju likt šo rezerves gadu lietā. Bet vispār televīzija ir viss mans mūžs. Kaut gan tad, kad mēs mācījāmies, tad mūsu kursa – toreiz bija tā saucamie kuratori vai vadītāji, izcilais pasniedzējs Ābrams Kleckins sacīja tā: "Nu pamēģiniet studiju laikā visu, jo tas ir laiks, kad jūs varat izmēģināt, kur jums tā roka un kur jums tas prāts, un kur tā kā veiksies labāk." Tad es pamēģināju gan presē – toreiz bija tāda Talsu avīzīte "Padomju Karogs". Tad es pamēģināju "Padomju Jaunatnē" toreiz pie Intas Burānes – ļoti apbrīnojamas žurnālistes. Toreiz arī Andris Bergmanis vēl tur bija, un es vēl tagad ar siltām domām par viņiem piedomāju. Andris Bergmanis jau, protams, ir citur. Tad es aizgāju uz televīziju, jo televīzija jau bija tā vilkme, televīzija toreiz bija salīdzinoši jauna lieta, televīzija bija vienīgā televīzija. Tagad jau mums ir televīziju vesels bars, bet toreiz bija vienīgā televīzija, un tur tikt pastrādāt bija droši vien katra žurnālista liela vēlēšanās un arī zināms sapnis. Tad es pieteicos tur, bet pirmā televīzijas prakses pieredze man bija tāda diezgan ne visai, jo toreiz jau tās redakcijas bija, un propagandas redakcija un citas, un kultūras redakcija un tā, un es nokļuvu tur…
Pie propagandistiem?
Pie propagandistiem, toreiz gan es nezinu, vai gluži tā to nodaļu sauca, bet tur jau arī tā bija, tur propagandēja arī šo un to. Tad bija tā, ka man uzticēja tādu pienākumu: aizbraukt uz Daugavpili un atvest no Daugavpils muzeja kaut kādu spāņu kara ģitāru. Es to, protams, izdaru un atvedu, un tā ģitāra ir zem kara tanka gandrīz pakļuvusi. Protams, toreiz Ināra Jaunozola tā paskatījās, un es sapratu, ka man viņu nevajadzēja vest, bet toreiz nekādu telefonu nebija, tu jau nevarēji piezvanīt, vai vajag vai nevajag.
Dīvainā kārtā pāris tavas "Panorāmas" reportāžas ir arī saglabājušās, un tās mēs arī palūkosim, bet, protams, mūsu pamata stāsts ir par raidījumu "Savai zemītei". Man un, es domāju, daudziem šis raidījums saistās ar vienu dziesmu – "Es savai tēvzemei", kura visus šos gadus raidījuma ievadā arī skanēja…
Nē, ja drīkst, sākumā, pirmos piecus gadus, raidījuma ievadā skanēja Ivara Vīgnera un mana mīļotā dzejnieka Jāņa Petera dziesmiņa "Aijā mazo ganiņ, augsim lieli mēs savai mātei".
Ak, jā!
Bet tur laikam bija "savai zemītei un visai pasaulei" pēc tam tas pēdējais pantiņš. Tas bija pirmos piecus gadus, bet tālāk viss ir pareizi un taisnība.
Man kaut kā, kolīdz es dzirdu "Es savai tēvzemei", acu priekšā uzreiz esi, Daina, tu un tavs raidījums, bet mūs klausās arī paaudze, kura varbūt pat nebija dzimusi, kad ēterā bija raidījums "Savai zemītei" un sestdienu vakaros to skatījās tūkstošiem skatītāju, tāpēc ievadā mazs raksturojums par tevi un raidījumu no 1996. gada publikācijas laikrakstā "Diena". Tās autore Vita Pētersone.
"Jau sesto gadu katru otro sestdienas vakaru televīzijā ir raidījums "Savai zemītei". Pēc pirmā raidījuma tā veidotāji saņēma 500 vēstules. Desmiti vai simti, bet vēstules nāk joprojām, jo raidījuma popularitāte ir liela. Nepretenciozi un sirsnīgi skan vienkārša melodija. Kārtējo sestdienu Daina Bruņiniece ir pie lauku cilvēkiem, kuri stāsta, rāda, dejo, dzied, dažs tīšām smīdina skatītājus, dažs negribot izraisa žēlumu. Skraida bērni, rej suņi, kaķi kūtiņā lok svaigu pienu, uz mūrīša kāds vecāks cilvēks ada siltas zeķes vai grebj karotes. Visbiežāk istabās ir tautisks interjers, taču nav retums arī modernas un plašas halles. Bet tas ir tikai fons, tā, starp citu. Centrā ir vitālas lauku ģimenes, raksturi. "Savā zemītē" cilvēki negaužas skatītājiem jau sen apnikušajā manierē, kas raksturīga vairākumam raidījumu. Viņi gan arī nespriņģo kā teļi aplokā bez jebkādām problēmām. Nepilnā stundā, kas televīzijā atvēlēta "Savai zemītei", lauku ļaudis uz ekrāna ar pašcieņu dzīvo savu dzīvi savā laikā, nevis grūtākajā, nevis vieglākajā tautas vēstures posmā."
Tāds raksturojums, kas man jau šķiet gana precīzs un trāpīgs.
Paldies! Vita Pētersone ir mana darba audzinātāja "Padomju Karogā", viņa arī ir izcila žurnāliste. Vēl bija žurnāliste Boguša un, protams, daudz tādu jauku un gaišu cilvēku, bet Vita man bija tāda īpaši mīļa. Bet ne tādēļ viņa droši vien to rakstīja. Paldies viņai milzīgs! Es kaut kā laikam to biju pat palaidusi garām, un tici, Arni, man nav nemaz tik viegli par sevi tos vārdus klausīties. Es vienmēr mazliet mulstu. Es kaut kā mulstu, jo es nezinu, vai tas ir pelnīti. To ir pelnījuši tie cilvēki, tie patiesie cilvēki, kas laukos dzīvo. Lauki aizvien bijuši Latvijas un latviešu ētiskā koda turētāji, un viņi tādi ir arī šodien. Protams, noguruši daudzviet un varbūt ne tik laimīgi, bet viņi ir, un mums par viņiem ir jātur, kā lai saka, rūpe. Vajadzētu turēt rūpi, cik nu mēs varam, jo katra tāda vieta, kas ir laukos sakopta, kur aug šie bērni, kur ir viss šis, ko Vita raksta, tā ir tāda stipra, maza saliņa, kas palīdz noturēties tai vietai un ne tikai tai vietai, bet arī visai Latvijai, jo tādu saliņu jau ir daudz. Kā Imants Ziedonis savulaik raidījumā teica: "Latvija ir pilna mirdzuma, tikai mums viņa kaut kā vairāk ir jāsargā, vairāk jālolo. Vairāk jādomā par viņiem."
Kā radās doma par šo raidījumu – arī tas tev tiek vaicāts 1996. gadā šajā "Dienas" rakstā, un, lūk, kā tu toreiz stāsti:
"Tas notika, laikiem mainoties. Man ieteica sākt kaut ko par laukiem. Toreiz jau bija "Lauku ekrāns", "Lauku aktualitātes". Sevišķi tas neaizrāva, jo man nekad nav paticis otru pamācīt. Žurnālists kā tāds liels lauku speciālists iesaka slaukt govis vai grābt sienu… Man vienmēr ir gribējies uz ekrāna rādīt tādu mūrīša sajūtu, lai plūst siltums. Gribējās būt mājās, kurās visiem ir tīkami. Tolaik šajās "Lauku aktualitātēs" un citās programmās rādītie cilvēki dzīvē nemaz nebija tādi, kādi uz ekrāna. Visas tās pirmrindnieces un vimpeļu saņēmēji patiesībā dzīvoja citādāku dzīvi, bija sarežģītāki, taču es nevarēju sākt ar viņiem sirsnīgas sarunas par dzīvi un likteņiem, jo tad nāca Sibīrija, leģions vai kāds cits stāsts."
Lūk, tāds ir tavs stāsts no 1996. gada par "Savai zemītei" tapšanu.
Jā, es patiešām biju piemirsusi šo ļoti jauki uzrakstīto Vitas stāstu.
Pirmie "Savai zemītei" raidījumi Latvijas Televīzijā parādījās 1988. gadā?
Jā, varētu tā sacīt, apmēram tā. Reiz, sensenos laikos, kad Atmodas gadi sāka gaisā virmot, kad Latvijas Televīzijā dzima daudz raidījumu, piedzima arī raidījums "Savai zemītei", kuram neviens nebija paredzējis tik ilgu mūžu. Raidījumi nāk un iet, bet sanāca tā, ka, jā, 30 un vairāk gadus mēs bijām kopā ar saviem skatītājiem. Vēl pavisam nesen man pat zvanīja un satiekot teica: "Es taču tevi redzēju no rīta agri." Zini kā, vecākiem cilvēkiem vairs miegs nenāk tik…
Jā, televīzijā taču reizēm pa nakti rāda…
Jā, sešos no rīta un naktīs rāda, un tad, kad cilvēkiem nenāk miegs, viņi pēkšņi ierauga "Savai zemītei", un es taču tevi redzēju atkal… Tas ir prieks.
Viens no raidījuma zināmākajiem personāžiem bija zemnieks Juris Strēlis. Diemžēl viņa vairs nav starp mums, bet tos vārdus un atziņas, kuras viņš pauda tolaik, noteikti var attiecināt arī uz šodienu.
Tieši tā. Kad Juris Strēlis aizgāja, es trīs reizes rakstīju ievadu, jo mana balss drebēja. Viņš bija tiešām… Tās mājas vispār bija ļoti siltas. Arī viņa sieviņa… Tur varēja vienmēr aizbraukt un to pamatīgumu paskatīties. Es arī savā mazajā grāmatiņā esmu viņam veltījusi vienu sadaļu. Šodien tiešām, Arni, ir tā, ka mēs…. Es arī esmu apjukusi šajā laikā. Es visu laiku skatījos ar tādu diezgan lielu optimismu, nu mēs tiksim pāri, nu, kaut kas ir tā jāsakārto vairāk un jāpārvar. Bet zini, es nācu šodien uz radio, un es ieraudzīju, ka Rīga ir tik tukša. Es ieraudzīju, ka Vecrīgā katra otrā, teiksim, ēka ir aizvērta, kur kādreiz bija… Man palika diezgan neomulīgi. Mēs varam uz daudz ko novelt. Mēs vēlām visu laiku uz padomju gadiem, uz to situāciju, kādā mēs bijām un ka tur bija, lūk, tā un… Uz ko mēs tagad varam novelt? Protams, mēs varam novelt uz karu, jo šī dramatisma pilnais laiks daudz ārda un viss…Bet mēs nevaram novelt to, kas ir uz mūsu sirdsapziņas, uz to cilvēku sirdsapziņas, kam par to tomēr ir jātur rūpe. Savulaik Ilze Indrāne kādā sarunā teica, arī vienā raidījumā sen atpakaļ, bet es atceros to, ko viņa teica, jo arī tad bija laiki, kad gribējās kaut ko vairāk saņemt, nu, kaut kādu sapratni. Viņa teica: "Tu paskaties uz to pīlīšu baru, kas nāk, uz tiem pīlēniem, un kā tā mamma skrien un viņus visus kaut kā sagana kopā, lai tas tur nenokrīt, vai tas tur kaut kur nepazūd, un to izdara mazā pīlīte." Mēs neesam liela valsts, mēs neesam tik daudz. Mēs skatāmies tagad uz Krieviju un šausmināmies, kāds tur ir, atvaino, bardaks, kas tur viss notiek. Jā, tā ir milzīga valsts, milzīgs monstrs mums blakām, bet mēs savā valstiņā…
Labi, mēs daudz ko esam izdarījuši, es negribu noliegt, ir ļoti daudz kas izdarīts, ir ļoti daudz skaistu, padarītu darbu arī laukos, bet kopēji… Es esmu nobažījusies.
Mums jāpārtrauc šie… Nu šī pretstāve. Mēs tagad esam nostājušies pretī tiem, kas tomēr lemj un kam būtu jādomā vairāk par to visu un tautu. Šobrīd par daudz ko sāp mana sirds. Piemēram, par lauku mazajām skoliņām. Es saprotu, ka mēs nevaram cilvēkus radīt vairāk, nekā viņi mums ir, un mums ir tik daudz naudas, cik mums ir, bet atrast kādu modeli, lai šos mazos bērniņus, kuri vēl tur ir, un šīs jaunās ģimenes, kuras vēl tur cīnās, kaut kādā veidā līdz 4. klasei izskolotu turpat…. Nu lai kopā sanāk skolotāji, sabiedrība, lai sanāk vecāki. Es nezinu, ko salikt kopā, lai ministrija izdomā modeli, kā šajos laikos laukos radīt apmācības sistēmu…
Daina, tu pati esi mācījusies šādās, kā saka, mazās skolās – Glūdā un arī Dursupes skolā. Tās skolas vēl arvien ir?
Diemžēl Glūdas skolu… Tāpēc mēs arī pārcēlāmies no Dobeles puses, no Glūdas skolas, jo toreiz arī likvidēja mazās skoliņas. Tā bija apvienotā skola, tur bija gan krievu, gan latviešu bērni, jo tā ir tomēr Zemgales sirds, tur ļoti daudz cilvēkus izveda, līdz ar to vieta tukša nepalika, kā tu saproti. Bet arī tad bija kaut kādas reformas, un tā mēs pārcēlāmies uz Kurzemes pusi, uz Balgali. Diemžēl arī manas skoliņas vairs nav. Tur gan tagad ir bērnudārzs, tur ir vēl bērni, bet skološanās lieta jau ir 10 un vairāk kilometrus tālu.
Nu, protams, ka skola un visas šīs lietas ir lauku asinsrite. Ja mēs viņu pārcērtam, nocērtam, ko tad mēs gribam?
Nu ko tad mēs gribam sagaidīt, ka jauni cilvēki tagad vizinās bērnu tik tālus gabalus, un bērniņš celsies sešos no rīta un kaut kādā autobusā brauks pa mājām, lai viņu savāc un vēl pārējos? Ir jāatrod modelis. Kādreiz bija internāti, piemēram. Nu drusku piezemējamies, jo mēs dzīvojam šobrīd tādā laikā, kad mums ir bišķiņ jāsaspringst. Mēs dzīvojam šajā kara ēnā, tāpēc arī kaut kādā veidā ir jādomā drusku savādāk, lai savu spēku tik ļoti nepalaistu vējā, nu tos cilvēkus un tā tālāk.
Daina, paldies par šīm pārdomām! Ja reiz mēs pieminām tavus skolas gadus, tad man ir sagatavoti arī pāris jautājumi par taviem jaunības un pusaudžu gadiem un par šo izvēli – mācīties žurnālistiku, lai gan es lasu, ka bijis arī variants, ka Daina Bruņiniece varēja kļūt par agronomi.
Jā! (smejas)
Bet kļuva par žurnālisti. Ir tāds portāls "Dižļaudis Zemgalē", un tajā es atradu šādu ierakstu: "Daina Bruņiniece 10 gadus dzīvojusi Zemgalē, Glūdā, pēc tam ģimene pārvācās uz dzīvi Balgalē. Maza būdama, Daina aizraujas ar tehniskām lietā. Reiz mājās saplīst gludeklis, un Daina nolemj to salabot. Pirmais mēģinājums beidzas ar to, ka visā mājā pazūd elektrība, bet Daina vēlreiz izpēta gludekli, saprot savu kļūdu un beigās to salabo. 12–13 gadu vecumā ar draugiem Daina iemācās salabot arī salauzto mopēdu. Dzīvojot laukos, nākas daudz strādāt. Visas garās biešu vagas un siena laiks – visam Daina ir gājusi cauri."
Jā, un nebūt ne mazu mirkli nenožēloju to, kaut gan tajā laikā… Kad bija siena laiks, mana vecā mamma parasti teica: aizej, lietiņ, rūkdams, kaukdams, pie tiem melniem cilvēkiem, atnāc, saulīt, spīdēdama, pie tiem baltiem cilvēkiem. Bet mēs, bērni, skaitījām otrādi, jo tad bija siens jāgroza, tad bija jāvālo, tad tas, protams, bija jākrauj kaudzītēs, zārdos. Bet, jo tālāk tu dzīvo no tā laika… Es uzskatu, ka man ir bijusi milzīgi jauka bērnība, tāda pilnasinīga. Par tiem visiem gludekļiem, jā, es biju tehniska meitene, un man tika rokās tas mopēds, kurš bija cietis, un tad es tur darbnīcās dabūju vienu onkuli, ar kuru mēs paši to sataisījām. Tad es ar to mopēdu laidu un darīju arī tādas mazas biznesa lietas. Man bija mopēds… Iedomājies – mopēds laukos? Puikas visi apkārt stāv, un mums apkārt dzīvoja vieni vienīgi puikas, tur nebija tādu meiteņu, un tad es viņiem saku – labi, garās biešu vagas pa kilometram… Mums bija četras vagas, es vēl kā šodien atceros – katrai ģimenei. Un tad tās vajadzēja izravēt. Ravēt, protams, brauca arī tā saucamie gucuļi, bet viņi jau ravēja tā, ka šis tas palika un šis tas nepalika. Mēs ravējām cītīgi, jo mamma bija piekodinājusi, ka tas ir jādara tā. Tad es tiem puišiem teicu: noravēsim man 10–15 metrus, tad es iedošu tev vienu līkumiņu izlaist. Puikas stāvēja rindā! (smejas)
Darījums!
Darījums, jā... (smejas)
Daina, diezgan ilgus gadus tu tomēr strādā arī Latvijas Televīzijas "Panorāmā". Turpmākajās minūtēs pārrunāsim dažas epizodes no "Panorāmas" darba gadiem. Par "Panorāmu" 80. gados arī, lai ir viens citāts no laikraksta "Dzimtenes balss". 1981. gads, raksta autors Eduards Liekne. Šeit ir stāsts par kombainieru svētkiem:
"Smaidīgām sejām no automašīnām ārā kāpj republikā pazīstami cilvēki. Viņu vidū ir Ogres rajona kolhoza "Lāčplēsis" kartupeļu kombainieris Ignāts Pile, Bauskas rajona kolhoza "Uzvara" cukurbiešu kombainieris Aļģis Misūns. Atbrauc arī Liepājas rajona padomju saimniecības "Medze" direktors Alfonss Ziņģis. Pārstāvēti ir visi mūsu republikas novadi. Pie Kultūras pils durvīm viesus sagaida Latvijas Televīzijas lauku raidījumu veidotājas – Līga Blaua un Daina Bruņiniece, diktors Juris Lapiņš. Uz skatuves arī aktrise Antra Lieckalniņa un radio vieglās mūzikas orķestris. Divi brangi vīri nes alus mucu ar šī rudens miestiņu. Restorāna "Sēnīte" šefpavāre Mairita Krīgere pagaidām noslēpumaini smaida. Sākas gadskārtējais Latvijas Televīzijas kombainieru svētku video ieraksts. Vīri kameru priekšā ir samulsuši, bet Daina Bruņiniece un Līga Blaua ar saviem jautājumiem jau ātri spēj viņu valodu atraisīt."
Jā, mēs ar Līgu Blau bijām tās lauku ceļa gājējas. Viņa toreiz tiešām vadīja šos lielos pasākumus. Es vēl toreiz tur tā kā nebiju, bet tad viņa mani uzaicināja vadīt šo pasākumu, un tas bija liels pagodinājums, jo tie tiešām bija tādi īsti ražas svētki, uz kuriem cilvēki brauca un priecājās.
Bet man tāds priekšstats ir vienmēr, ka tie lauku cilvēki ir tādi diezgan runātīgi. No šī raksta var spriest, ka tur…
Zini, "Panorāmas" laikā bija traka lieta vispār. Redz, tagad ir tā, ka tu vari runāt, cik tu gribi, kamēr tu no tā cilvēka dabū to, ar ko jūti, ka tev sanāks tas stāstiņš. Tad jau bija, kā es saku, šie metri [filmas limits]. Cilvēkam normālam, piemēram, bija trīs metri – tarkšķēja kamera, gāja filmiņa. Bērnam un suņiem bija pieci metri. Bērniem un dzīvniekiem – tiem bija vairāk. Tad mēs kopā ar operatoriem izdomājām tādu mazu piegājienu, ka viņi kaut kā izdomāja – man tāds slēdzītis rokā bija, un saproti, kamēr tas cilvēks mulst un viņš nevar saprast, un tomēr tie bija laiki, kad tev arī ir bail pateikt kaut ko ne tā…
...kaut ko lieku.
Tas bija toreiz tā, jā. (..) Tad tu to slēdzīti izslēdzi, līdz ar to tā lenta apstājās, un tad, kad tu juti, ka viņš sāk tev teikt kaut ko normālu, tad tu atkal ieslēdzi viņu. Tā tu varēji kaut kādā veidā kaut ko jēdzīgu dabūt.
Daina, vēl viena epizode no taviem "Panorāmas" laikiem. Te būs raksts no laikraksta "Cīņa", 1983. gads, un tajā pieminēta arī virkne tavu kolēģu. Raksta nosaukums: "Katru vakaru pulksten astoņos."
"Bauskas rajona kolhozā "Uzvara" ražas vākšanas laikā vīriem launagu uz lauku atved pirms pulksten 20. Saņēmuši savas porcijas, viņi sasēžas ap nelielu pārnēsājamo televizoru, un ekrānā iezaigojas titrs: informatīvā programma "Panorāma". Pusstundas laikā ražas vācēji gan atpūtušies, gan uzzinājuši jaunumus republikas dzīvē. Pēc tam ļaudis pāris stundas vēl ražīgi strādāja. "Redzot mūsu raidījumam pievērsto uzmanību, radās lepnuma izjūta un atziņa, ka jāstrādā vēl labāk," tā saka Latvijas Televīzijas informatīvo raidījumu galvenās redakcijas galvenais redaktors Jānis Dimants. Daudzi ļaudis vairs nevar pat ne iedomāties savas vakara stundas bez "Panorāmas". Pie tās pierasts kā pie neatņemamas ikdienas sastāvdaļas. Jānis Dimants palīdzējis veidoties par žurnālistiem Veltai Puriņai, Dainai Bruņiniecei, Vijai Ķenavai, Aldim Neimanim un citiem. Šos un vēl vairākus citus "Panorāmas" redaktorus labi pazīst televīzijas skatītāji, jo viņi bieži parādās kadrā, komentē notikumus, intervē darba darītājus."
Vai, kādas zelta atmiņas tu esi uzracis, kas silda sirdi! Jā, tā jau tas bija, ka Dimants bija mūsu darba audzinātājs. Es sāku vispār strādāt jau 4. kursā, man šķiet, jo toreiz Velta Puriņa vai Mārīte Grunte, tādas divas jaunas žurnālistes, viena no viņām gaidīja bērniņu, un tad mani paņēma par redaktora vietas izpildītāju. Tāds amats arī toreiz bija. Tad es sāku darboties. Visādi tur gāja, bet beigās es saņēmos un teicu: "Nu labi, tad es jums parādīšu." Jo sākumā jau ir tāds apjukums. Tu jau arī nezini, jo tomēr informatīvā programma "Panorāma" ir tāds rupors, ko var un ko nevar. Bišķiņ mums bija tāds rāmis kaut kāds uzlikts. Viena tāda epizode bija, ka man savulaik bija jākūrē atviegloto cūku mītņu celtniecības programma Latvijā. Jo kāds bija iedomājies, ka, saceļot cūku mītnes atvieglotās – viena ķieģeļu platumā, tagad cūkas augs vairāk, astes gredzenos, un ka mēs varēsim saaudzēt tik daudz cūkas, ka pietiks, ko sūtīt prom uz Maskavu, un ka pašiem ar kaut kas paliks…
Un tu biji tā kā informatīvi atbildīga par to?
Es biju, jā, jo Dimants teica – jums, biedre Bruņiniece, būtu tā kā par to jāatbild. Mēs tagad esam lieliski draugi, mēs esam uz tu un tā tālāk, bet nu toreiz... Man, tādam skuķēnam…. Kas cēla tās kūtis, cēla jau atkal kaut kādi iebraucēji, kas tika piesaistīti, un tad ar gumijas zābakiem tu kaut kā aizbridi līdz turienei, kur tu redzēji trīs vīrus, tādus labā žvingulī, un ko tu te gribi, meitēn. Tu redzi, ka tā siena arī ir tāda ne visai taisna. Nu tāda bija tā īstenība, gāja tur traki. Beigās es nezinu, kā ar tām mītnēm tur gāja, viņas tā arī palika sāktas vai beigtas, jo saprata, ka arī ēst būs tām cūkām jādod, ne tikai mītne jāuzceļ.
Daina, neviena tava reportāža par cūku mītnēm vai sivēnmātēm šajos laikos vairs nav saglabājusies, bet dīvainā kārtā viens tavs "Panorāmas" sižets no 80. gadu pirmās puses ir. Tur ir dokumentēti melioratoru svētki Ozolniekus.
Vai dieniņ, šo es neatceros. Es tikai varu pateikt, ka mans krusttēvs bija meliorators un brālēns ilgus gadus Ozolnieku pagastvecis, bet ne šajā laikā. Ak, kungs, kāda man toreiz bērnišķīga balstiņa!
Daina, lūgšu tev salīdzināt, kā par laukiem televīzija un radio stāstīja pirms gadiem 30 un 40, un kā stāsta šodien? Televīzijai šogad 70, Latvijas Radio nākamgad jau 100. Latvijas Radio ir "Stiprie stāsti", Latvijas Televīzijā ir "Province" un vēl virkne raidījumu. Kā tu redzi laukus caur radio un televīziju, kā par tiem stāsta?
Es domāju, ka ļoti interesanti. Piemēram, es jau no bērna kājas, neatceros, cik gadu man bija, man ļoti patika, kā Aivars Berķis veidoja lauku raidījumus, kā Zīles kungs veidoja raidījumus, Māra Varika…
Māra Platace bija arī.
Māra Platace, jā. Mēs bijām draudzīgi, mums nevajadzēja šo radio un televīzijas apvienošanu, mēs viens ar otru dalījāmies, mēs viens otru kaut kā rosinājām, uz kuru pusi vajadzētu aizbraukt. Mums bija ļoti laba sazobe. Es ar lielu mīlestību atceros šos kolēģus. Aivars Berķis bija tas, ko klausījās sešos no rīta, manuprāt.
6.45!
Tad jau vēl varbūt tādā jaunībā tik agra tā celšanās nebija.
Tur pat es atminu, ka tāds kā gailis dziedāja raidījuma sākumā.
Jā, un Aivara žurnālista ķēriens, trāpīgums un spēja salīdzināt – tas viss bija apbrīnojams. Arī viņa zināšanas... Kad mēs braucām tajos konkursu žūrēšanas braucienos, viņš varēja skaitīt dzejoļus, pēkšņi viņš kaut ko tur… Tu varēji tikai apbrīnot viņa ārkārtīgo erudīciju pa visām līnijām.
Bet tagad, kā tu redzi, kā rāda laukus radio un televīzija?
Es ļoti priecājos par Dainas Zalamanes "Stiprajiem stāstiem". Tas ir ļoti labs raidījums, stāsti par šiem stiprajiem cilvēkiem. Daina ir patiešām liels malacis, ka viņa to dara, un es ar prieku klausos šos raidījumus.
