Helmuts Rasa duetā ar Diānu Ponaskovu skrien maratonus un ir iesaistījies biedrības "Agape LV" nozares "Spēju kustība" aktivitātēs, Inese Krustiņa pasniedz ciguna nodarbības cilvēkiem ar redzes traucējumiem, Voldemārs Lapa ir "Apeirona" brīvprātīgais un palīdz rūpēties par vides pieejamību, Lība Bērziņa savukārt ir idejas autore iniciatīvai "Kultūras pieejamības aģenti" un kopā ar citiem iniciatīvas dalībniekiem veido blogu par kultūras notikumu un vietu pieejamību. Kādas atziņas un mācības viņiem sniedzis brīvprātīgo darbs?
Laura Lapiņa: Helmut, kā sanāca, ka palīdzat skriet maratonu ar ratiņkrēslu? Kā iesaistījāties un sākāt piedalīties šajā aktivitātē?
Helmuts: Pirmsākumi laikam ir meklējami televīzijā, kur redzēju, kā Diāna Ponaskova kopā ar [mūziķi] Gunāru Kalniņu dzied "Balto dziesmu", tad es biju maziņš. Arī ar manu omi Veltu Lodiņu folkloras kopā mēs braucām gan uz pansionātiem, gan arī uz iestādēm, kur ir cilvēki ar kustību traucējumiem, devām prieku un kopābūšanas iespēju. Tad strādāju brīvprātīgo darbu [labdarības organizācijā] "Palīdzēsim.lv" – tur es iepazinos ar Diānu. Un pirmais kopīgais pasākums bija [aktrises un režisores] Rēzijas Kalniņas režisētā izrāde teātrī "OratoriO". Tur vajadzēja cilvēkiem ar ratiņkrēsliem un kustību traucējumiem palīdzēt tikt uz otro stāvu. Diāna mani uzrunāja, un es arī piekritu. Sākās kopīgi projekti, un tā aizgājām arī līdz skriešanai.
Jūs piedalāties "Rimi" Rīgas maratonā vai kāds cits maratonā cilvēkiem ar kustību traucējumiem?
Helmuts: Man jau liekas, ka skriet var jebkur, ikvienā festivālā vai pilsētā. Bet, jā, mēs sākām "Rimi" Rīgas maratonā, un arī šogad 19. maijā mēs startēsim pusmaratonā [šobrīd Diāna un Helmuts jau ir noskrējuši savu otro maratonu – red.].
Vai šogad distance ir garāka nekā pagājušajā gadā? Vai mēģināsiet paši sevi pārspēt? Vai tomēr galvenais ir piedalīties?
Helmuts: Mēs vēl paliekam pie 21 kilometra. Arī rezultāts nav tik svarīgs šogad, jo esmu mainījies pats kā cilvēks. Šogad es vēl vairāk vēlos izbaudīt gan pasākumu, gan nodot vēsti citiem.
Arī tad, kad mēs skrējām uz rezultātu, es vairāk skrēju uz rezultātu, Diāna vienkārši mani motivēja un pati baudīja pasākumu,
arī tad es izbaudīju, bet šogad, domāju, mēs skriesim vēl ar citu sajūtu.
Laura: Tu trenējies viens vai kopā ar Diānu? Vai distance ir iepriekš jāpamēģina, lai zinātu, kā tas ir skriet kopā ar cilvēku, kurš lieto ratiņkrēslu?
Helmuts: Ja grib skriet piecus vai desmit kilometrus, tad varbūt nav tik ļoti svarīgi. Protams, pirms tam mums bija pāris treniņi, lai sajustu, kā tas ir.
Noteikti pirms pusmaratona, maratona es ieteiktu vairākus treniņus aizvadīt, jo ir nodarbinātas citas muskuļu grupas un rokas citādāk piedzenas. Un viss tiešām ir atšķirīgs – gan fiziskajam ķermenim, gan arī garīgi – man tas ir vēl spēcīgāk, nekā, kad viens skrienu.
Ja gribi skriet pusmaratonu, nav katru dienu jāskrien pusmaratons. Tu vari ar savu treniņa biedru piecus kilometrus uzskriet, desmit kilometrus kādu vakaru uzskriet.
Jums ir zināms, cik aptuveni cilvēku, kas lieto ratiņkrēslu, piedalās maratonā?
Helmuts: Ir ļoti daudz. "Liberated!" komandā ir ļoti daudz braucēju un asistentu, kas vēlas stumt. Tāpat ir vēl citās komandās. Man liekas – simtiem.
Zinu, ka esat iesaistījies arī citās biedrības "Agape LV" nozares "Spēju kustība" aktivitātēs. Varat pastāstīt vairāk, kas tās ir un kā pats tajā iesaistāties?
Helmuts: Nesen bija "Gardā pēcpusdiena", uz kuru bija aicināti arī jaunieši un bērni ar kustību traucējumiem. Mēs sanācām foršās telpās – Daudzfunkcionālā centrā "Solis augšup". Cepām picas, taisījām salātus laikam no diviem līdz sešiem. Vakars varēja būt vēl garāks, jo sarunu bija ļoti daudz – kvalitatīvu un vērtīgu. Aicinu "Facebook" uzmeklēt organizāciju "Spēju kustība" un painteresēties, kā es arī tur varu nokļūt, kas man jādara. Lai mājās vienam nav skumīgi vai pamainītu vidi. Lielākais, kas mums ir plānā, ir vasaras nometne Līgatnes "Zeit" no 29. jūlija līdz 1. augustam. Nometne ir kopā ar ASV kristīgo organizāciju "Joni and Friends". Tā būs šīs vasaras kulminācija. Šādā nometnē es neesmu bijis, man arī tas būs jauns piedzīvojums, jaunas emocijas un draugi, jauni smaidi.
Voldemār, Jums ir praktiskas zināšanas, esat bijis arī daudzos objektos, veicot vides apsekojumus kā brīvprātīgais. Kā Jūs vērtējat vides pieejamību Latvijā kopumā?
Voldemārs: Kopumā vides pieejamība uzlabojas. Protams, ir vēl kur piestrādāt. Šobrīd, cik man zināms, tikai septiņi procenti publisko vietu, kafejnīcu Rīgā ir pieejamas. Bet man personīgi šķiet, ka daudz vairāk vietu ir pieejamas. Un, protams, situācija uzlabojas. Ja mēs salīdzinām ar deviņdesmitajiem, divtūkstošo gadu sākumu, tad šobrīd ir krietni labāk.
Šķiet, ka kļūdas ar vides pielāgošanu bieži vien gadās tāpēc, ka mēs īsti nevaram iejusties tā cilvēka ādā, kurš pārvietojas ikdienā ar ratiņkrēslu. Kā veicināt iejušanos?
Voldemārs: Sabiedrība ir vairāk jāmāca, un mēs "Apeironā" arī to darām. Mēs mācām, kā pareizi runāt ar cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, ar redzes traucējumiem, ratiņkrēslā. Mēs arī dažādos pasākumos sēdinām veselus cilvēkus ratiņkrēslos, lai pamēģina pārvietoties. Mums ir arī sajūtu brillītes, kuras uzliekot tu vari sajust, kā ir būt vājredzīgam cilvēkam. Tāpat ir sajūtu pusdienas, kur mēs dažādu institūciju pārstāvjus aicinām pieteikties. Un ļaujam iekāpt citu cilvēku kurpēs.
Ko jums pašam dod, ka ejat, darāt, piedalāties?
Voldemārs: Man pašam tas dod prieku un arī vairāk zināšanu. Piemēram, es esmu piedalījies arī raidījumā "Pāreja" – "Apeironam" bija tāds raidījums par cilvēkiem ar invaliditāti. Intervēju dažādas ministrus, Rīgas domes pārstāvjus. Tur es uzzināju, kā ir intervēt cilvēkus, mācījos sarunāties. Tas dod prieku, ka esmu iemācījies labāk runāt un strādāt kolektīvā, mana dikcija ir labāka.
Kāds ir ceļš no jūsu mājām līdz biedrībai "Apeirons"? Vai varat mērot to patstāvīgi? Vai ceļā viss ar pieejamību ir kārtībā, vai tomēr ir kādas vietas, kuras gribētos gludākas, bez apmalītēm?
Voldemārs: Es dzīvoju Talsu ielā Āgenskalnā. Dodos pats uz "Apeironu" un braucu ar trolejbusu. Man viss tur daudzmaz ir pielāgots. Vienīgais vienā vietā ir apmalīte.
Pats būtībā savu ielu sataisīju, agrāk tai nebija pielāgots viens posms, bija bedres. Tad uzrakstīju uz Rīgas domi, ka nav pielāgots, un man pēc trīs dienām sataisīja visu.
Varbūt varat teikt kādus iedrošinošus vārdus citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuri ikdienā pārvietojas ar ratiņkrēslu – kā motivēt arī viņus vairāk iesaistīties, pamēģināt un gūt līdzīgu piepildījumu, kāds ir jums, darbojoties "Apeironā"?
Voldemārs: Es aicinātu cilvēkus ar ratiņkrēsliem vairāk doties ielās Ja tā būs, tad apkārtējie arī vairāk viņus iepazīs.
Inese, kā jūs sākāt darboties kopā ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi?
Inese: Es gribētu teikt, ka tas notika nejauši, bet nekas nav nejaušs šajā pasaulē. Jau gadus trīsdesmit nodarbojos ar cigunu – tā ir ķīniešu ārstnieciskā vingrošana. Esmu instruktore Latvijā. Ārsts Igors Kudrjavcevs ir mācījies arī Ķīnā, un viņš ir nodibinājis savu skolu "Saulesceļš", kur es arī mācījos. Viņš bija mans pirmais skolotājs un ir joprojām. Un ir tāda prakse, ka nodarbībās mūsu skolotājs pasauc instruktorus, un saka – nāciet man palīgā, grupā ir ļoti daudz cilvēku, es viens netieku galā. Tajā reizē arī es devos palīgā, zālē bija kādi četrdesmit cilvēki. Viens skolotājs uz skatuves, tāpēc tie, kas aizmugurē, sliktāk redz.
Un nejaušības pēc man līdzās bija Anita Monozova, redaktore Latvijas Neredzīgo biedrības žurnālam "Rosme", kas tiek izdots gan parastā rakstā, gan arī braila rakstā. Laikam man izdevās ātri tajā pulciņā viņus apmācīt. Pēc nodarbības Anita man saka – šis ir tik ļoti nepieciešams neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, tev labi sanāk, tu varētu viņus pamācīt. Es tā nedomāju, jo nekad nebiju ar to nodarbojusies. Turklāt tajā brīdī biju aizgājusi pensijā un domāju par Dienvidjūru, salām un atpūtu. Otrā nodarbībā atkal Anita saka – tas viņiem tik ļoti nepieciešams, un es redzu, ka tu to varētu. Es atbildu – Anita, kaut kad šo apspriedīsim. Tas bija decembra beigās pirms četriem ar pusi gadiem. Otrajā janvārī – zvans. Anita zvana un saka – rīt trijos tev jābūt Strazdumuižā, tur ir pansionāts neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, un ir izsludināts, ka tu tur būsi un pastāstīsi par cigunu un kaut ko arī parādīsi.
Vai atceraties pirmo reizi, kad tur ieradāties? Kas jūs pārsteidza, kādi bija iespaidi?
Inese: Diezgan ātri sapratu, ka neprotu ar viņiem komunicēt. Mēs iegājām lielā zālē, kur bija trīsdesmit seši cilvēki. Lai apmācītu normāli grupu, vajag ne vairāk kā divpadsmit, piecpadsmit cilvēku. Bet jārēķinās, ka šeit bija neredzīgi cilvēki, protams, bija arī tādi, kas redzēja, bet vāji. Un es stāstu, kas ir ciguns – ka tas ir darbs ar iekšējo enerģiju, mēs varam sevi atveseļot, ir šie vingrojumi, pareiza domāšana, pareiza elpošana. Un saku – tagad mazliet pavingrosim. Es ceļu rokas un kā redzīgam cilvēkam saku – iedomājamies, ka mēs esam dzērves, paceļam spārnus uz sāniem. Tajā brīdī vajadzēja redzēt, kā tās rokas tika paceltas – dažādi un dažādā augstumā. Tad atskanēja jautājums – Inese, kas ir spārni?
Aptvēru, ka pilnīgi nepareizi runāju un neprotu pastāstīt. Pilnīgi citai komunikācijai ir jābūt – man kustība ir jāapraksta.
Nu, kā lai neredzīgs cilvēks, ja viņš visu laiku ir bijis neredzīgs, putnu rokās nav turējis, saprot, kas ir spārni.
Uzreiz centos mainīt savu stāstu, apmācību un teicu – mēs paceļam abas rokas ar plaukstām pret zemi, plecu līmenī, nesaspringstam, pleciņus nolaižam. Tā viņiem aprakstīju, kas ir spārni un dzērve. Bet man iekšēji bija sajūta, ka es neprotu komunicēt un viņu ir par daudz. Neesmu pieradusi strādāt ar lieliem bariem un kvantitāti, man vajag kvalitāti. Un tas jau nav viss – kāda ceturtdaļa ne tikai neredz, bet ir ratiņkrēslos. Toreiz nezināju, ka tik ļoti jāievēro privātā teritorija ap cilvēku.
Ratiņkrēsls, viņa spieķis vai arī kruķi – tu nedrīksti iet klāt un viņus aiztikt uzreiz un pārvietot. Tev ir jādod ziņa ar balsi, ka tu esi pienācis. Ja viņš tevi nepazīst, jāstādās priekšā. Ja tev ir vēl kāds cilvēks, pilnīgi obligāti ar viņu jāiepazīstina. Un nav jāmetas cilvēkam palīdzēt, pat ja šķiet, ka vajag. Ir jāuzdod jautājums – vai jums vajag palīdzību? Un viņš pateiks.
Ikvienam cilvēkam ir svētīgi vispirms paprasīt, vai vispār ir vajadzīga palīdzība. Ja viņš piekrīt, mēs darām, nevis metamies palīgā, pat nepajautājot. Cik jums bieži pašlaik sanāk doties uz pansionātu un darboties?
Inese: Ne tikai pansionātu. Es uzreiz sapratu – lai es kaut ko varētu pastāstīt, man vajag mazāku grupu. Tur bija cilvēki gan no Strazdumuižas ciemata, gan pansionāta, jo lēma, ka šāda būtu laba integrācija. Es viņus sadalīju trijās grupās un nācu trīs dienas. Bija četri aktīvi cilvēki, visi neredzīgi. Lūdzu palīdzību, vai kāds no viņiem būtu ar mieru mani mācīt, kā man stāstīt tā, lai viņi saprot. Izveidoju fokusgrupu no šiem četriem cilvēkiem. Un nācu vēl ceturto dienu. Tas nozīmē, ka es stāstīju par kustību, ieelpu, izelpu. Un viņi man teica, vai saprot vai nesaprot, vai arī – kas man jāsaka citādāk. Esmu šiem cilvēkiem ļoti pateicīga. Arī par to, ka tagad saprotu, kā neredzīgi cilvēki jāuztver.
Viņi nav nekādi dzīves apdalītie nabadziņi, viņi ir tieši tādi paši kā pārējie, un pat ļoti talantīgi, ar saasinātām maņām, kuru redzīgiem cilvēkiem nav.
Bija eksperiments, kad viņi man aizsēja acis un teica – tagad stāsti un kusties. Lai es sajustu, kā tas ir, kad cilvēks neredz.
Mēs paši varam ārkārtīgi daudz gūt no tā, ka kontaktējamies un sarunājamies, esam kopā ar cilvēkiem, kuriem ir kādi redzes traucējumi. Iespējams, paši varam tādā veidā iemācīties arī mūsu maņas uzasināt. Teicāt, ka fokusgrupās noskaidrojāt, kā komunicēt. Un arī iepriekš stāstījāt, ka esat izveidojusi būtiskākos principus, kas jāņem ir vērā, sazinoties ar cilvēkiem, kuriem ir redzes traucējumi. Varbūt ar kādiem varat padalīties?
Inese: Uzrunājot neredzīgu cilvēku, ja vien jūsu balss viņam nav labi pazīstama, nosauciet savu vārdu. Ar neredzīgu cilvēku runājiet tādā pašā balss tonī un tembrā, kādā runājat ar redzīgiem. Un tas, ko mēs jau minējām – jautājiet cilvēkam, vai viņam vajag palīdzību, pirms metaties kaut ko darīt. Jāņem vērā, ka ne visi, kam ir redzes traucējumi, ir pilnīgi neredzīgi, daži redz kādas aprises, ēnas. Ņemiet vērā, ka gaišas drēbes, jo sevišķi dzeltenas šis cilvēks redzēs labāk. Ja gribat viņu apmācīt, vēlams dzeltens apģērbs. Es noskrējos pa Rīgu, meklējot dzeltenu tērpu vingrošanai, tas nav tik vienkārši atrast – pasūtīju un dabūju no Ķīnas. Bet viņi tagad mani redz, un tas ir svarīgi.
Kad tuvojaties cilvēkam, ar balsi dodiet ziņu, ka esat klāt. Tad viegli pieskarieties viņam pie rokas, viņš sapratīs, cik tuvu esat. Brīdī, kad cilvēks jūs ir jau iepazinis, ir vienkāršāk. Es nekad nepalaboju kustības, ja neesmu pietuvojusies un devusi ziņu, ka esmu tuvu. Citādi cilvēks saraujas – viņš nejūt, neredz neko riņķī, un pēkšņi ir kaut kāds pieskāriens.
Neredzīgs cilvēks ir diezgan saspringts, jo viņam ir dažādas grūtības pārvietoties.
Mēs mācījāmies pārvietoties droši un atmest saspringumu. Veltījām laiku, lai iemācītos staigāt. Neredzīgs cilvēks tausta ar purngalu, kad liek soli, bet līdz ar to ķermenī nav vairs līdzsvara. Cilvēks var nokrist. Mēs mācījāmies tādas it kā elementāras lietas – staigāt no papēža un pārlikt svaru tā, lai viena kāja vienmēr ir drošs balsts. Kad redzu, kā viņi tagad droši staigā, uzsitu uz sev uz pleca un saku – tas ir labi.
Lība, kā un kad jums ienāca prātā doma veidot "Kultūras pieejamības aģentu" iniciatīvu? Kā tā īsti izpaužas?
Lība: Doma radās, vienkārši redzot, kas notiek kultūras pieejamības lauciņā. Vispār pieejamības lauciņā – cik ir švaki. Dažādi likumi un regulas nosaka, ka ir jābūt pieejamai videi, bet realitāte ir pilnīgi cita. Un teikšu godīgi – ļoti, ļoti skaudra. Tā kā es pati darbojos kultūras lauciņā, un man pieejamība tiešām ir svarīga, satikos vēl ar pāris cilvēkiem un izveidojās domubiedru grupiņa. Mēs esam cilvēki ar invaliditāti, kuriem rūp kultūra. Domājām, ka kaut kas ir jādara lietas labā un sākām darīt ar mazumiņu, ko varam šeit un tagad. Respektīvi, mēs uz kultūras pasākumiem jebkurā gadījumā ejam, esam iesaistīti kultūrā un apmeklējam dažādus notikumus, festivālus, koncertus. Un tad mēs izdomājām, ka vajag par to uzrakstīt, lai plašāka sabiedrība ieraudzītu un uzzinātu, kā tas ir – aiziet uz kultūras notikumu, ja tev ir invaliditāte. Diemžēl bieži vien raksti mūsu blogā varētu beigties ar to, ka – meklēju, meklēju un tā arī nekur neaizgāju, jo arī informācijas pieejamība ir ļoti švaka.
Iespējams, ir kāds koncerts, kas ir pieejams, bet nav uzrakstīts, ka ir padomāts par pieejamību, biļešu politiku, atlaidēm cilvēkiem ar invaliditāti. Līdz ar to bieži paliekam tādā meklēšanas stadijā, neatrodot, kas būtu pieejams. Protams, mēs zinām kultūrvietas, kur ir pieejamība, bet tad mums sanāk iet uz vienām un tām pašām vietām un pasākumiem. Bet kultūrā jau tu gribi baudīt to, kas tev sirdij un dvēselei interesē un patīk.
Tāds absurds sanāk – tu ej tur, kur zini, ka tu tiec iekšā. Grūti atrast to, kas tev patīk un kur tu arī tiec iekšā.
Mēs nerakstām par mūsu pieredzi ļoti kritiskā vai pārmetošā veidā. Mēs izmēģinām un rakstām par to, kas nav okej un ko vēl vajadzētu. Rakstām par to, cik sarežģīti ir cilvēkam ar invaliditāti aiziet uz teātri vai koncertu.
Ko jums pašai ir devusi šī brīvprātīgā iniciatīva?
Lība: Protams, tas palīdz paskatīties uz situāciju kopumā. Mēs esam apmēram desmit aktīvi cilvēki ar dažāda veida invaliditāti – redzes, kustību, dzirdes traucējumiem. Lai gan esmu jomas eksperts, kas strādā ar iekļaušanu un kultūru, bet ir ļoti, ļoti svarīgi būt kopā ar dažādiem cilvēkiem. Mēs daudz mācāmies viens no otra. Reizēm arī ejam uz notikumiem visi kopā. Ļoti interesanti ir paskatīties, cik vajadzības ir dažādas. Un uzzināt citu perspektīvu – piemēram, ka cilvēkiem ar redzes traucējumiem trūkst kontrasta un vēl citas lietas. Tas noteikti ir milzīgs ieguvums. Tas varbūt arī bija mans apslēptais mērķis. Ir svarīgi būt kopā ar dažādiem cilvēkiem, lai tu saprastu vajadzības un to, kā viņi uztver pasauli, un – kas viņiem ir vajadzīgs vides pieejamībai. Dažādi ir arī stāsti, kā mēs piedzīvojam un pieredzam kultūru. Piemēram, ja man ir manuālais ratiņkrēsls un citam cilvēkam ir elektriskais ratiņkrēsls, tad viņam būs cita pieredze un nianses, kam viņš pievērsīs uzmanību.
Man šķiet, ka "Kultūras pieejamības aģentu" iniciatīva ir ļoti vērtīga, jo ne vienmēr mēs paši varam iedomāties visus aspektus, kas ir svarīgi un jāņem vērā. Es arī, lasot jūsu blogu, sapratu, cik svarīgas ir nianses, piemēram, būtiski ir ne tikai tas, ka izrādē ir titri, bet kur tie ir novietoti. Un arī par spoguļu izvietojumu labierīcībās – kādā augstumā tie ir, vai cilvēks, kas lieto ratiņkrēslu, var arī šo spoguli izmantot, vai, piemēram, galdiņu augstums ir atbilstošs. Ir tik daudz detaļu, ko ir vienkārši interesanti uzzināt par citu pasauli, citu redzējumu. Ko pārējai sabiedrībai var dot ieskatīšanās tādu cilvēku pasaulē, kuriem ir dzirdes, redzes vai kustību traucējumi?
Lība: To droši vien arī dod – lai mēs veidotu ne tikai fizisko vidi, bet arī pozitīvas attieksmes. Lai būtu vienlīdzība, mums noteikti ir vajadzīga empātija. Tā mūsu sabiedrībā pamatīgi pieklibo, jo vēsturiski esam katrs vairāk par sevi. Un arī paceļojot un arī ilgāk padzīvojot kaut kur Dienvidos, ir skaidrs, ka tur ir vairāk kopības sajūtas. Vides pieejamība, kā tu arī tikko minēji, ir par detaļām un niansēm. Zinu, ka bieži vien tas nav ļaunprātīgi, bet trūkst izpratne, ko es arī cenšos veicināt.
Bet viena lieta, ko es gan neciešu, ir attaisnojumi nedarīt, jo bieži vien cilvēki saka: nav naudas, vēsturiska ēka – nevaram. Tikko runājām ar mantojumu pārvaldi [Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde - red.], un viņi skaidri pateica, ka vides pieejamība ir tas, kāpēc kaut ko pamatīgi mainīt vēsturiskā objektā, jo kultūra ir domāta ikvienam, arī vēsturiskais mantojums ir domāts mums cilvēkiem. Vai tie piemēri, ko tu arī teici – padomāt un izvēlēties zemāku galdiņu vai pārskrūvēt spoguli desmitus centimetrus zemāk. Cik tas maksā? Tā ir tīrākā attieksme. Un ļoti daudz ko var izdarīt tiešām ar maziem līdzekļiem. Vides pieejamība ir plaša un slēpjas niansēs, tāpēc svarīgi ir jautāt tiem, kas zina.
