Baiba Kušķe/Latvijas Radio: Esmu jūs sastapusi dažas dienas pēc tam, kad Siguldā pirmo reizi notika "Nakts Krustaceļš" jeb ekstremālais Krustaceļš. Kādas ir jūsu paša noskaņas un atziņas pēc šī pirmreizējā notikuma?
Ilmārs Tolstovs: Skaista ir Sigulda, skaists ir Gaujas Nacionālais parks. Vēlreiz no jauna pārliecinājos, cik Latvijā ir skaista daba. Arī fiziski bija grūti, jo ir senleja, daudz jākāpj. Bet esmu ļoti priecīgs, pirmkārt, par to, ka Sigulda mūs sagaidīja ar atvērtām rokām. Liels paldies Siguldas novada domei, Dabas aizsardzības pārvaldei, visam Gaujas Nacionālajam parkam, kas deva šo iespēju. Mēs centāmies būt ļoti saudzīgi pret dabu, jo tās tomēr ir skaistākās vietas Latvijā.
Es biju pārsteigts, ka pieteicās 29 komandas, vairāk nekā 100 cilvēku, daudz jauniešu, ģimenes. Man bija pārsteigums, ka visas šīs 14 stacijas tika animētas vai vadītas, ka bija draudžu cilvēki, kas gatavoja dažādus uzdevumus, izgaismoja Gūtmaņa alu un citus elementus. Tas tiešām bija nopietni sagatavots ceļš. Tas nebija tikai sports. Protams, 20 kilometru bija karte kā rogainingā, bija grūtības, pārbaudījumi, bet bija arī ļoti dziļas, garīgas pārdomas. Tā ir Krustaceļa būtība, ka to ir svarīgi veikt ceļā, dodoties, ejot uz priekšu.
Kāpēc vispār šāda ideja?
Es to nošpikoju no Polijas. Tur jau 20 gadus ļoti populārs ir ekstremālais Krustaceļš. Viņi to dara vēl radikālāk un veido pēc tāda izdzīvošanas nakts principa, ka viņu rīcībā ir 24 stundas, ir izvietoti 14 punkti 40 kilometru rādiusā, un cilvēki vieni paši uzliek uz muguras simbolisku krustu, no koka izveidotu – ne ļoti lielu, bet tādu, ko var panest. Un tad viņi iet vieni paši pārdomās, meklējot šos 14 punktus.
Tas ir mēģinājums parādīt, ka kristīgā ticība nav vecmodīga vai domāta tikai tādiem cilvēkiem, kas neko nevar.
Tad mēs arī izdomājām, ka var apvienot ticības ceļu kopā ar ekstremālo ceļu. Līdzīgas lietas notiek arī citās konfesijās. Baptistiem ir izdzīvošanas gājieni vīriem, kur viņi pārvar dažādas grūtības, cīnās ar savu raksturu.
Mums no 29 komandām 19 izgāja vai izskrēja visu maršrutu, kas bija 20 kilometri. Bet 10 komandas 9. stacijā pie Gaujas tilta teica – mēs iesim mājās, taču tas viss pieder pie lietas, jo svarīgākais jau bija piedalīties.
Cik gadu bija vecākajam dalībniekam, cik – jaunākajam?
Bija daži seniori, arī daži mazi bērni, taču kopumā šis Krustaceļš ir domāts sportiskām ģimenēm, sportiskiem jauniešiem.
Esot bijis arī suns…
Jā, bija sieviete ar suni. Esmu ļoti priecīgs, ka abi izgāja šo ceļu līdz galam, un suns, kaut arī bija noguris, beigās tomēr bija laimīgs.
Runājot vispārīgāk, jāatzīst, ka pēdējā gada laikā jebkurai sarunai kaut kur fonā jūtama Ukrainas kara ēna. Kā tas izpaužas baznīcas vidē?
Ja runājam pavisam personiski, tad manā dzīvē tas izpaužas tā, ka es atkal atgriezos Zemessardzē. Jau biju savulaik zemessargs, pirms kļuvu par priesteri. Tagad redzu, ka arī daudzi citi cilvēki tādā vai citādā veidā savu dzīvi vēlas saistīt ar armiju. Patriotiskais aspekts šobrīd ir ļoti jūtams. To, starp citu, varēja just arī Siguldā.
Redzot, kas notiek Ukrainā, mums ir jāpaskatās arī uz sevi, ko mēs varam darīt pēc iespējas lielākai savai drošībai.
Strādāt pie integrācijas, pie tā, lai krievvalodīgie cilvēki vairāk runā latviski, lai viņi vairāk iesaistās mūsu sabiedrībā. Lai beigtos šī dalīšana divās grupās. Arī šajās Lieldienās mēs varam lūgties par vienotību, jo kristīgās ticības būtība ir tāda, ka Dievs pārdabiski veido vienotību dažādībā.
Tā sašķeltība ir bijusi visu laiku, tikai tagad tā ir iznākusi vēl lielākā atklātībā. Tajā es redzu arī pozitīvo, jo beidzot ir pienācis brīdis, kad mēs to tik skaidri varam ieraudzīt, ka ir reāli jāķeras klāt pie risināšanas. Jo līdz šim bija tā, ka viss bija it kā labi, bet dažos brīžos varbūt arī politiski tika izmantota šī retorika, ka – krievi nāk, ārprāts, ko mēs tagad darīsim! Bet šobrīd jau mēs nevaram tā vairāk pateikt – tie ir viņi un tie esam mēs, šobrīd mums ir jādomā kategorijās, ka mēs visi esam šeit un ka mums visiem jābūt vienotākiem mūsu valstī.
Vispirms pandēmija, tagad karš Ukrainā… Vai tas ir kaut kā mainījis jautājumus, ar kādiem cilvēki nāk uz baznīcu, nāk pie priestera?
Diemžēl viņi nenāk pie priestera.
Vai šis laiks ir cilvēkus atsvešinājis no baznīcas?
Nē, es to domāju citā nozīmē, jo cilvēki, kas parasti nākuši, nāk arī tagad. Paldies Dievam, baznīcas ir pilnas, arī Pūpolsvētdienā mūsu baznīcā bija daudz cilvēku. Bet lielākā problēma ir materiālisms. Es nekādā ziņā negribētu, lai mums Latvijā būtu jāpiedzīvo kādi ļoti nopietni satricinājumi, bet kaut kādā ziņā tad, kad cilvēks piedzīvo eksistenciālas problēmas, kad viņam zūd pamats zem kājām, tad tikai viņš tā reāli sāk domāt, kas notiks ar viņu pēc nāves, kāda ir dzīvības vērtība. Bet mums diemžēl joprojām šis materiālisma, patērētāju vai izklaides industrijas domāšanas veids ir ļoti klātesošs.
Bet kamēr cilvēks dzīvo tikai no seriāliem, sociālajiem tīkliem, patēriņa, viņam ir ļoti grūti izlauzties līdz tam eksistenciālajam, pārdabiskajam līmenim.
Cilvēki it kā iekapsulējas šajā pasaulē un dzīvo savā personiskajā "burbulī". Varbūt ka viņi tādā veidā pasargā sevi no ziņām par karu vai pirms dažiem gadiem no pandēmijas, bet līdz ar to viņi "aizveras" uz visu, kas ir pārdabisks. Jo viņiem ir svarīgi nopelnīt, nopirkt, atpūsties, izklaidēties. Un tikai nedaudzi izraujas no šī "burbuļa", no šīs noslēgtības, un sāk meklēt arī dziļākus jautājumus savā dzīvē. Bieži vien tieši kādu satricinājumu rezultātā. Katram, protams, var būt savi satricinājumi – nomirst kāds tuvs cilvēks, piemeklē smaga slimība… Jā, tad notiek vēršanās pie Dieva. Bet dažkārt cilvēks "atveras" tikai tajā brīdī, bet tiklīdz šī smagā situācija beidzas, tā sirds atkal "aizveras", un jautājumi atkal apsīkst.
Taču es neteiktu, ka cilvēki kopumā mazāk iet uz baznīcu. Un lielākā Latvijas vērtība saistībā ar baznīcu, manuprāt, ir tā, ka lai arī mūsu draudzes skaitliski nav lielas kā, piemēram, Polijā, bet tās ir ļoti spēcīgas. Piemēram, manā draudzē tie ir cilvēki, kas nāca, nāk un arī nāks. Tā ir ļoti konkrēta kopiena. Un starp mums visiem savstarpēji ir ļoti dziļas attiecības.
Šodien ir Klusā Sestdiena, rīt – Lieldienas. Kādu aspektu no Lieldienu vēsts jūs šogad visvairāk vēlētos akcentēt?
Ja skatāmies uz Svēto Rakstu tekstiem, tad mani šogad ļoti uzrunā Jēzus vārdi Lielās Ceturtdienas vakarā. Pēc pēdējām vakariņām viņš iet lūgties Ģetzemanes dārzā, ir nāves baiļu pārņemts, sviedri viņam līst kā asins lāses, bet Pēteris un visi pārējie vienkārši guļ. Un viņš atnāk un saka – ko jūs guļat, jūs pat stundu ar mani nevarat palikt nomodā!
Un es aizdomājos – ārprāts, cik es arī tomēr esmu miegains un garīgi apātisks! Man gribas kaut kādā veidā teikt – mosties, mosties reiz svabadais gars! Respektīvi, mosties no šī apātiskā miega un sāc darboties, sāc rīkoties! Jo daudzreiz mēs Latvijā nevaram kādas lietas izdarīt tieši tādēļ, ka mēs esam apātiski, kūtri, lēni. Bet Jēzus grib, lai mēs paliekam ar viņu nomodā, lai mēs neguļam. Tā kā man gribas šogad novēlēt, lai mēs beidzot pamostamies un sākam rīkoties! Lai mums atveras acis, lai mēs sākam redzēt lietas citā gaismā un mums paveras jauni, plaši un līdz šim vēl neiepazīti apvāršņi!
Un ar skatu uz nākotni varam laikam solīt, ka ekstremālais Krustaceļš turpināsies arī citos gados…
Jā, varat jau piefiksēt, ka tas notiks nākošgad piektdienā pirms Pūpolsvētdienas, un gaidiet lokācijas vietu. Iespējams, ka tā būs kaut kur tuvāk Rīgai, Pierīgā.
