Dīvs Reiznieks: Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par sevi?
Lara Graldina: Piecus gadus strādāju par gidu Čornobiļā. Šobrīd visa Čornobiļa apmeklētājiem ir slēgta, un kopš pilna mēroga kara sākuma arī pārējā Ukrainā gandrīz viss tūrisms ir apstājies. Es visu šo laiku strādāju tūrisma uzņēmumā "Chernobyl X", kas ir slovāku uzņēmums ar galveno biroju Bratislavā. Mēs organizējam braucienus uz Ukrainu, tai skaitā esam izveidojuši labas gribas ekspedīciju ļoti drosmīgiem cilvēkiem, kuri grib būt klātesoši, kuri grib palīdzēt Ukrainas ļaudīm mūsu grūtajos laikos. Mūsu uzņēmumam ir arī citi nestandarta ceļamērķi.
Tātad uzņēmums ir slovāku, bet jūs esat ukrainiete?
Jā, es esmu ukrainiete, uzņēmums ir slovāku, un mūsu dibinātājs ir no Bratislavas.
Mēs esam redzējuši, kā daudzi pasaules līderi dodas uz Ukrainu, uz Kijivu, Buču, Irpiņu, lai savām acīm redzētu postījumus, bet izrādās, – arī privātpersonas var doties šādās tūrēs. Kāpēc tādas izveidojāt, kāda bija pamatdoma?
Vispirms gribu norādīt, ka šīs nav plānotas kā "tūres", bet gan kā humānās "ekspedīcijas". To galvenais mērķis ir palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem pēc tam, kad viņu pilsētas, kas atrodas ap Kijivu, tādas kā Buča, Irpiņa, Hostomeļa, nedaudz tālāk arī Borodjanka, arī Makariva, cieta. Mēs vēlējāmies, lai cilvēki nāk un palīdz paši, lai viņiem būtu šī sajūta, ka viņi palīdz citiem cilvēkiem, cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama. Un lai viņi arī redz, ka tiešām palīdz, ka viņu nauda palīdzēs reāliem cilvēkiem. Viņiem ir iespēja pašiem satikt šos cilvēkus, pašiem darīt visu, nevis vienkārši pārskaitīt internetā naudu kādam fondam. Tāpat mēs gribējām, lai cilvēki ārzemēs uzzina par karu Ukrainā, par to, kas notika šeit, – tik tuvu Kijivai. Mēs gribējām, lai cilvēki redz to un pēc tam stāsta saviem draugiem un radiem.
Mēs dodamies uz tām pašām vietām, kuras apmeklē politiķi no visas pasaules. Un it īpaši sākumā, tā bija kā tāda acu atvēršana visiem, kas tur pabija – arī premjeriem, prezidentiem, parlamentāriešiem no citām valstīm.
Uz Ukrainu ir devušies arī diezgan daudzi politiķi no Latvijas. Es kādā brīdī pie sevis pat nodomāju: nu, tas ir saprotams, ka jums ir jādodas turp, lai savām acīm redzētu to iznīcību, ko pēc sevis atstājuši krievu iebrucēji, bet interesanti, kā tas ir no otras puses, no ukraiņu? Vai nerodas sajūta, ka tas kļuvis par tūrismu: "O, man jānofotografējas Bučā vai Irpiņā," liekot domāt par ētisko pusi. Jums droši vien ir redzams, ko par visām šīm dažādu politiķu vai parasto tūristu vizītēm domā ukraiņi tur uz vietas. Kā jūs raksturotu ukraiņu sajūtu?
Ziniet, jau no paša sākuma es arī biju ļoti noraizējusies par to, lai neaizskartu šo cilvēku jūtas. Mēs arī nekur nereklamējām un pat nesniedzām publiski informāciju par šo ekspedīciju, piemēram, mūsu mājaslapā vai sociālajos medijos. Mēs par šo piedāvājumu stāstījām tikai tiem cilvēkiem, kuri bija bijuši mūsu klienti, iepriekš braucot uz Čornobiļu vai kādā skaistā tūrē pa Ukrainu. Viņiem izsūtījām ziņu, ka plānojam doties uz kara skartajām vietām, jo gribam palīdzēt vietējiem cilvēkiem. Tā kā, jā – mēs par to uztraucāmies. Arī es prātoju, kāda būs viņu reakcija, ko viņi teiks, kā jutīsies. Bet, kad pirmo reizi devos šajā maršrutā, konstatēju, ka šajās vietās, kur sagrautas dzīvojamās mājas, nav nemaz tik daudz cilvēku palicis, jo tur vienkārši vairs nebija iespējams uzturēties. Tad sāku meklēt ģimenes, kurām bija iznīcināti mājokļi vai sprādzienu sagrautas sienas dzīvokļos un tamlīdzīgi. Tad es viņiem jautāju, vai varu tos apciemot, prasīju par viņu vajadzībām. Teicu, ka vēlamies palīdzēt, un es biju pārsteigta, jo cilvēki neiebilda. Varbūt tas bija politiķu vizīšu efekts, jo cilvēki vēlāk viņus redzēja ziņās pie saviem mājokļiem. Nezinu, bet varu tikai teikt, ka gada laikā kopš šo vietu atbrīvošanas neesmu saskārusies ar negatīvu reakciju. Es teiktu, ka cilvēki labprāt dalās savos stāstos. Varbūt tas viņiem bija kā tāda emocionāla atbrīvošanās. Bija tik daži gadījumi, kad vedu kādus blogerus, un daži vietējie teica, ka negrib ar viņiem runāt. Es teicu: labi, labi, neuztraucieties. Citas pretenzijas nekad neesmu saņēmusi.
Es domāju – ja redzat cilvēkus no ārpasaules pēc tam, kad visas šīs briesmīgās lietas ir notikušas, es varu iedomāties, ka viena no pirmajām lietām, ko jūs vēlaties darīt, ir izstāstīt pasaulei savu stāstu. Bet, ja redzat tūristus, kas atgriežas atkal un atkal, vai nepastāv bīstamība, ka tas kļūst par tādu kā masaju tūrisma ciematu Āfrikā, kas tiek uztverts kā tūrisma izklaides objekts vai kas tamlīdzīgs?
Mums nekad nav bijušas lielas grupas. Maksimums četri cilvēki, bet pārsvarā – viens, divi cilvēki. Un viņi parasti grib palīdzēt. Viņi ved bērnu drēbes vai vēl pirms braukšanas šurp prasa, ko viņiem atvest līdzi no savas valsts. Tā kā redzu, ka šie cilvēki tiešām grib palīdzēt. Man tas ir gan ļoti patīkami, gan svarīgi. Tā kā nav runa par lielām tūristu grupām. Bet man jāsaka, ka īpaši pirmajos mēnešos pēc atbrīvošanas turp brauca daudz parasto ukraiņu, lai redzētu, kas notika tajās vietās, kuras pirms tam viņi redzēja ziņās. Bet konkrēti mēs parasti skatāmies sagrautas dzīvojamās ēkas, kur neviens vairs nedzīvo, vai publiskās telpas, kā, piemēram, kultūras namu Irpiņā, kur sākumā varēja tikt arī iekšā un redzēt, kā tas iekšpusē izdedzis. Tad dodamies arī uz mašīnu kapsētu Irpiņā, kur savesti tie auto, kas uzbrukuma rezultātā tika sašauti, nodedzināti vai iznīcināti un nu savesti vienā vietā. Tur nav vietējo, kuriem mēs varētu traucēt. Šīs vietas apmeklē arī daudzi ukraiņi, lai redzētu tās un saprastu, kas tur ir noticis.
Jūsu interneta vietnē es redzu, ka piedāvājāt šo pieredzi kā "Labas gribas ekspedīciju kara pārņemtajā Ukrainā", uzsverot, ka tas ir strikti labdarības pasākums un visi ieņēmumi tiek izmantoti pārtikas, zāļu un būvmateriālu iegādei, kas paredzētas iznīcināto rajonu atjaunošanai. Jūs jau teicāt, ka šī ekspedīcija ļauj piedāvāt palīdzību vietējiem. Ko tas nozīmē praksē?
Cilvēki vispirms mums izsūta nelielu naudas summu, ko es izmantoju, lai sagatavotu ceļojumu. Daļa summas aiziet organizatoriskajās izmaksās, lai sagatavotu braucienu – noorganizētu transportu, nelieli biroja izdevumi bet pārējais aiziet tam, kas nepieciešams ģimenēm vietās, kuras plānots apmeklēt. Man ir vairākas šādas ģimenes, kurām palīdzam jau gadu. Īpaši svarīga šī palīdzība bija uzreiz pēc atbrīvošanas. Es tām prasu par aktuālajām vajadzībām un tad nu atlikušos līdzekļus izmantoju, lai nopirktu kaut ko no tā, kas vajadzīgs. Ir bijušas reizes, kad mūsu brauciena dalībnieki grib ziedot ko papildus. Tad varam noorganizēt, ka viņi šo palīdzību nodod tieši rokās tiem, kuriem tā paredzēta. Ir bijuši arī tādi gadījumi, ka pēc tam, kad satikta kāda vietējā ģimene, savām acīm redzētas tās vajadzības, mani klienti vēlas tai ziedot ko vairāk un pārskaita naudu vai nosūta sūtījumu jau pēc atgriešanās mājās. Taču tā ir pašu ceļotāju iniciatīva.
Es vēl gribēju piebilst pie iepriekšējā jautājuma par to, vai nav drauds, ka tās vietas kļūst tūristiskas – šobrīd ļoti daudz kas jau ir atjaunots, izremontēts, jo dzīve turpinās. Tās dzīvojamās mājas, kas cietušas visvairāk, šobrīd jau ir nojauktas, un to vietā cels jaunas. Tās daudzdzīvokļu mājas, kuras varēja atjaunot, tika atjaunotas jau pirms ziemas atnākšanas, lai cilvēkiem būtu, kur palikt. Ne visas, bet ļoti daudzas. Pat ielas cenšas saremontēt. Piemēram, šodien, kad apmeklēju šīs vietas, redzēju, ka atjaunota tiek arī publiskā telpa, kas līdz šim nebija prioritāte, jo primāri atjaunoja dzīvojamās platības. Tā kā šobrīd daudzviet jau vairs nevar redzēt tos postījumus, kas bija redzami iepriekš.
Bet diemžēl mums Ukrainā joprojām ir daudz postījumu, ja ne Kijivas tuvumā, tad tālāk uz austrumiem un dienvidiem. Ir mazākas vietas, kas izskatās gandrīz tāpat kā pirms gada. Taču par spīti tam varam redzēt, kā tur atgriezusies dzīvība. Atceros savu reakciju, kad pirmo reizi šādā vietā redzēju, kā bērni spēlē futbolu stadionā, kur redzamas raķešu triecienu radītas bedres. Man bija tāda "wow" sajūta, – lūk, te var redzēt, ka cilvēki grib dzīvot, nevis sēdēt, raudāt un neko nedarīt.
Šis ir labs laiks, lai apmeklētu Ukrainu, ja cilvēki grib izdarīt ko nozīmīgu, ja grib palīdzēt un pieredzēt to, kā top vēsture, par ko vēlāk varēsim tikai lasīt grāmatās.
Kas ir tie cilvēki, kas dodas ar jums šajos braucienos?
Pirmkārt, tie ir ļoti drosmīgi un līdzjūtīgi cilvēki. Viņi tiešām izjūt šīs sāpes līdz ar mums. To var redzēt pēc viņu jautājumiem, ko tie uzdod, gatavojoties braukt uz Ukrainu. Viņi interesējas, ko atvest, kā palīdzēt. Bet, pirmkārt, tie visi ir parasti cilvēki. Jā, ir arī žurnālisti, blogeri, jūtuberi. Tomēr galvenokārt tie ir parasti cilvēki, kuri mīl Ukrainu un ir ļoti satraukušies par mūsu ļaudīm. Ja runājam par vecumu, piemēram, man šodien bija puisis, kuram ir kādi 19–20 gadi. Pirms kāda mēneša man bija pāris, kuriem ap 70 gadu. Man tas bija tāds pārdzīvojums – es nespēju beigt pateikties par to, ka viņi atbraukuši un palīdz. Jo pat tas, ka viņi atbrauc uz Kijivu, paņem viesnīcā numuriņu vai noīrē dzīvokli, pērk pārtiku – ar to vien viņi jau palīdz mūsu ekonomikai.
Atceros, kara pirmajos mēnešos Latvijā un citās valstīs bija diezgan populāri rezervēt "Airbnb" istabu un aizrakstīt tās īpašniekam, ka tur, protams, nenakšņos, taču viņš var paturēt naudu, jo tas bija veids, kā vismaz nedaudz varam jūs atbalstīt.
Jā, es atceros, es to atceros, tā bija ļoti laba atbilde. Un es arī esmu pateicīga, jo tas bija ļoti noderīgi šiem cilvēkiem. Tie nav lielie uzņēmumi, kam varbūt vieglāk pārciest kādu periodu, salīdzinot ar mazajiem uzņēmējiem.
Tagad gribētu parunāt par "parasto" tūrismu Ukrainā. Protams, karš joprojām turpinās. Tas galvenokārt ir Ukrainas austrumu un dienvidu daļā. Rietumi ir nosacīti mierīgi, bet tomēr laiku pa laikam notiek Krievijas raķešu triecieni, kas skar pat Ļvivu un citas vietas Ukrainas rietumos. Ne bieži, bet tas notiek. Tomēr, ja es kā parasts cilvēks gribētu doties uz Ukrainu, vai Ukraina vispār ir atvērta tūristiem?
Pēdējā gada laikā šis parasti ir pirmais jautājums, jo daudzi patiešām uzskata, ka nav iespējams doties uz Ukrainu, ja mums ir pilna mēroga karš. Jā, ikviens var doties uz Ukrainu. Un, kas attiecas uz drošību, tagad tas ir daudz drošāk. Cilvēki nesaprot vienu lietu – mūsu valsts ir liela. Cīņas notiek tūkstoš kilometru attālumā, nu, labi – nedaudz tuvāk. Problēma ir debesīs – var būt raķešu triecieni, bet tagad tas ir diezgan reti. Pārsvarā runājam par dronu uzlidojumiem, kas cenšas atkost mūsu gaisa aizsardzības sistēmas un dažreiz, jā, – arī veic kādu uzbrukumu, taču tie nav tik masīvi kā raķešu uzlidojumi.
Ja es dotos uz, teiksim, Kijivu, vai viesnīcas ir atvērtas? Vai restorāni strādā?
Šādā ziņā jau dzīvojam normālu dzīvi. Ja jūs nezinātu, ka notiek karš, ja jums nebūtu aplikācijas, kas brīdina par uzlidojumiem, vai nedzīvotu blakus pretgaisa aizsardzības skaļrunim, nemaz nevarētu pateikt, ka mums valstī ir kādas problēmas. Restorāni ir atvērti, viesnīcas ir atvērtas, veikali ir atvērti. Toties ir komandantstunda. Iepriekš tā bija no 23.00–5.00, tagad no pusnakts līdz 5.00, lai mēs, cerams, varētu izbaudīt tuvojošās vasaras vakarus un varētu būt ārā. Viesnīcas, protams, nav pārpildītas, un numurus rezervēt var bez problēmām.
Kā ar cenām?
Es teiktu, ka tās ir palikušas nemainīgas vai samazinājušās. Neesmu redzējusi nevienu viesnīcu, kas cenas būtu paaugstinājusi. Tam nav iemesla.
Tomēr pastāv iespēja, ka, ierodoties Kijivā vai kādā citā it kā drošā vietā, var atskanēt gaisa trauksmes sirēnas, un tad jums jāskrien uz patvertni, vai ne?
Saskaņā ar oficiālajiem ieteikumiem vajag doties uz drošu vietu, patvertni, metro vai kur tamlīdzīgi. Arī sabiedriskais transports trauksmes laikā ir jāaptur. Bet es teiktu, ka cilvēki, kuri te bijuši visu laiku, vairs vispār nereaģē uz šīm gaisa trauksmēm. Ja brauc ar mašīnu, tad turpina braukt. Uz patvertnēm nedodas. Nu, ir jau arī izņēmumi, bet lielākā daļa vienkārši turpina darīt savas lietas, jo sirēnas var skanēt arī divas trīs stundas no vietas un parasti tās ir tikai kā piesardzības pasākums, lai cilvēki būtu uzmanīgāki. Parasti reālu briesmu, kas nozīmētu raķešu triecienu vai dronu uzlidojumu, nav.
Vai tas nav mazliet dīvaini, ka jūs kā civiliedzīvotājs bez iepriekšējas kara pieredzes nu esat pieradusi pie šādām lietām?
Iepriekš mans priekšstats par karu bija veidojies tikai no filmām par Otro pasaules karu. Es gaidīju, ka tas būs absolūti šausmīgi – sprādzieni apkārt, asinis visur, tāpat kā kara skaņas ik minūti. Jā, sākums patiesi bija smags, jo uzbrukumi bija dažādiem valsts reģioniem un mēs visi to dzirdējām, tomēr pēc Krievijas centieniem ieņemt Kijivu mēs pie tā visa pieradām, un šobrīd tā vienkārši kļuvusi par mūsu ikdienas sastāvdaļu. Vai tas ir dīvaini? Jā, tā tas ir, taču mūsu domāšana mainījusies un nu to uzskatām kā kaut ko pierastu.
Ja mēs paskatāmies uz tūrismu no praktiskās puses, zinām, ka uz Ukrainu nelido lidmašīnas. Kijivā varat nokļūt ar automašīnu vai vilcienu, ja?
Arī ar autobusu.
Tiešām?
Jā. Autobusi pat ir vairāk pieejami. Mums ir lieli autobusi, mazi autobusi, mikroautobusi. Daudz uzņēmumi piedāvā visdažādākos maršrutus. Cilvēki tā var nokļūt pat dažādās Eiropas valstu pilsētās, ne tikai līdz mūsu kaimiņvalstīm.
Šobrīd, ja es dotos uz Ukrainu, vai man vajadzētu līdzi ņemt papildu USB baterijas, degvielu, es pat nezinu, ko vēl tādu papildus vajadzētu ņemt?
Ja šo jautātu man pirms mēneša, es teiktu, ka noteikti līdzi jābūt kādam enerģijas avotam, arī lukturītim. Bet tagad šī problēma gandrīz nepastāv. Kijivā vairāk nav elektrības padeves traucējumu. Kijivas reģionā šur tur vēl ir problēmas, bet saprotu, ka to atrisināšana ir dažu dienu vai nedēļu jautājums, un tad varēs teikt, ka elektrības problēmas vairs nepastāv. Un jāsaka, ka Kijivā nejūt arī nekādu deficītu – ne degvielas, ne kādu citu.
Kas ir tas, ar ko tūristam jārēķinās, ka šobrīd ir citādi nekā pirms kara?
Es teiktu, ka uz mani tas attiektos pat vairāk – šobrīd laiku pa laikam mani var apturēt, lai pārbaudītu dokumentus – ID karti vai vadītāja apliecību. Pirms kara kas tāds notika ļoti reti. Taču jums jābūt gataviem, ka uz ceļiem vēl aizvien ir policijas vai armijas posteņi. Tajos var apstādināt gan mašīnas, gan autobusus un pārbaudīt gan jūsu dokumentus, gan bagāžu. Kijivā šobrīd tas jau notiek ļoti, ļoti reti, tomēr tam jābūt gatavam. Ja jūs sadarbojaties, parādiet savas somas, atbildiet uz dažiem jautājumiem, piemēram, man kā vietējai var prasīt, kur dzīvoju, lai pārbaudītu dokumentus un pārliecinātos, ka viss kārtībā. Galvenais to visu uztvert mierīgi. Es gan apjautājos saviem pēdējā laika klientiem, un viņi neko šādu pat nepiedzīvoja.
Tāpat, ja jūs dodaties uz vietām, kas cietušas karā vai kur bāzētas militārās struktūras, jums var neļaut doties kādā konkrētā virzienā. Varbūt tāpēc, ka tur nav droši, varbūt tāpēc, ka tur pārvietojas militārās kolonnas un viņi negrib, lai tas tiktu filmēts un informācija nopludināta. Bet kas tāds arī notiek visai reti.
Bet kur ir tās robežas, aiz kurām jūs pilnīgi noteikti netiksiet ielaists vai arī tur ir tik liels risks, ka jūs kā tūrisma profesionāle pilnīgi noteikti neieteiktu doties?
Es tikai ieteiktu, ja doties patiešām tuvu frontes līnijai, dariet to kāda vietējā pavadībā. Viņi var jums gan iztulkot, gan brīdināt par kādiem piesardzības pasākumiem, jo viņi ziņa, kas notiek pie viņiem uz vietas. Realitātē jūs tālāk parasti nelaidīs tikai tad, kad būsiet jau pavisam tuvu armijas pozīcijām. Taču, ja gribat būt patiešām tuvu frontes līnijai, tad noteikti brauciet kopā ar informētu, zinošu un apmācītu vietējo.
Jūs stāstījāt par vietējo attieksmi vietās netālu no Kijivas, kur braucat regulāri. Kā ir ar citām vietām? Kāda ir attieksme? Vai tas ir tā: "Ak, mēs priecājamies redzēt tūristus, jo viņi tērē savu naudu Ukrainā un šādā ziņā atbalsta vietējos iedzīvotājus"? Vai arī šādi ceļotāji tiek uztverts kā slogs vietējiem iedzīvotājiem?
Es pat nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo lielākoties tūristi patiešām baidās ierasties. Šodien pat es runāju ar savu viesi, cilvēku no Tokijas, kurš dzīvo un mācās Londonā. Viņš teica, ka piedāvāja braukt arī visiem saviem draugiem, taču viņi visi atteicās. Mans minējums būtu, ka vietējiem nebūs pretenzijas pret ceļotājiem. Patiesībā cilvēki jau šobrīd ir pieraduši pie daudz un dažādiem žurnālistiem no visdažādākajām valstīm. Īpaši jau frontes tuvumā. Pirms tam mēs viņus redzējām Kijivas ielās, un es teiktu, ka cilvēku reakcija bija normāla. Jā, esmu redzējusi, kā vietējie var pienākt uz ielas un paprasīt kaut kādus jautājumus, taču nekad neesmu manījusi kādu agresīvu reakciju. Protams, var būt izņēmumi, taču domāju, ka cilvēki pārsvarā būs izpalīdzīgi, pat ja nerunās angliski.
Šobrīd zinām, ka Rietumukraina ir salīdzinoši droša. Taču esmu dzirdējis, ka tajā reģionā ir viena cita problēma – tā ir pārapdzīvota iekšējās migrācijai dēļ. Vai tas tā ir?
Jā, tā bija ļoti pārpildīta, īpaši pirms gada, pat pirms pusgada. Un vēl aizvien tur apmetušies cilvēki pat no Kijivas, arī krievu okupētajām teritorijām. Viņi nevar vai negrib doties uz ārzemēm, tādēļ šobrīd mājo valsts rietumu daļā vai arī Kijivā, jo galvaspilsēta vienmēr piesaista cilvēkus – te vieglāk atrast darbu vai mājokli. Arī Ļvivā ir vairāk cilvēku nekā parasti, taču runāju ar saviem paziņām, kā arī pārbaudīju viesnīcu pieejamību, un var redzēt, ka situācija normalizējusies. Šobrīd ir iespējams uz turieni doties, un nu jau Ukrainas rietumi atkal var uzņemt gan ārzemniekus, gan ukraiņus.
Viena lieta, kas man jums jājautā, ir par to, kā šis kara gads ietekmējis tūrisma nozari? Vai tūrisma nozarē bijuši daudzi bankroti? Cik daudz cilvēku tūrisma industrijā šādā veidā cietuši, jo skaidrs, ka notiek karš un, protams, nav tūrisma.
Es neesmu pārbaudījusi oficiālo statistiku, bet redzu pēc kolēģiem, ka vairums no viņiem ir zaudējuši darbu. Ir vīrieši, kuri devušies armijā un šobrīd cīnās bruņoto spēku sastāvā. Daudzas mūsu nozares sievietes devušās uz ārzemēm. Lielākā daļa manu kolēģu zina kādu svešvalodu. Vai tā būtu angļu, franču, vācu vai kāda cita.
Citas "Drošinātājs" sarunas
Tāpēc mans personiskais viedoklis ir, ka, jā, šī industrija ir ļoti cietusi. Īpaši viesnīcas un ceļojumu operatori, kas pārsvarā nodarbojās ar ienākošo tūrismu. Tāpat arī ukraiņu ceļojumu aģenti, kas nodarbojās ar izejošo tūrismu, kaut gan šobrīd redzu, ka šajā virzienā atsākušās aktivitātes un tiek rīkotas grupas, kas nogādā ukraiņu ceļotājus uz ārzemēm ar autobusiem vai kā citādi.
Latvieši jau agrāk devušies ceļojumos uz Ukrainu un to noteikti darīs atkal, kad jutīsies par to pietiekami droši. Vai ir kaut kas, ko jūs vēlaties viņiem pateikt, bet par ko mēs vēl neesam runājuši?
Ja cilvēki plāno braukt tagad vai vēlāk, vai kā voluntieris, vai kā ceļotājs, gribu uzsvērt, ka jums pašiem ir jāpieņem lēmums. Neviens cits nevar jums pateikt – brauc vai nebrauc. Ja jums ir nodoms braukt vai ja jums ir tikai kādi jautājumi, mēs vienkārši varam vairāk dalīties ar jums informācijā. Tie, kuri gatavi braukt tikai tad, kad būs pilnībā droši, es jūs ļoti labi saprotu. Katram ir jādomā par savu drošību un ģimeni, kas gaida jūs atgriežamies mājās. Pēc mūsu uzvaras mēs jūs mīļi gaidīsim un būsim priecīgi redzēt pie mums.
Liels paldies! Pēdējais jautājums, ko uzdodam visiem, ko man novēlēt tieši jums personīgi?
Droši vien daudz enerģijas un iedvesmas, lai dzīvotu, darītu darbu, kas svarīgs man un manai valstij šajā grūtajā laikā, jo šajā stresā nereti ir grūti paveikt pat pavisam ikdienišķas lietas.
Protams. Liels paldies! Esmu pārliecināts, ka pēc mūsu intervijas noklausīšanās būs vēl vairāk latviešu ceļotāju, kuri ieplānos ceļojumu uz Ukrainu, kad uzskatīs šo iespēju par drošu.
Jā, liels paldies. Mēs priecāsimies jūs redzēt. Mēs, protams, jūtamies kā tuvas tautas.
Nu, mēs esam kļuvuši daudz tuvāki nekā pirms kara, tas ir droši.
Jā, tā ir taisnība. Tā ir taisnība.
Pilnu "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:
Epizodi ar interviju angļu valodā klausies šeit:
