Brīvības bulvāris

Edgars Pastars: Visiem interesē prezidents, kurš ir vairāk simbols, kurš nejaucas politikā

Brīvības bulvāris

Mārtiņš Vargulis: Vismaz ambīciju līmenī Krievijai ir vēlme notestēt NATO solidaritāti

Oligarhu laikmeta atskaņas mūsdienu Latvijas politikā. Saruna ar Valdi Zatleru

Prezidents zināmā mērā ir karalis. Saruna ar eksprezidentu Valdi Zatleru

Cilvēki prezidentam grib uzticēties. Viņi ir ar mieru slikti runāt par valdību, bet ļoti nelabprāt grib nonākt situācijā, kad viņiem slikti jārunā par prezidentu. Vai mums patīk vai nepatīk – prezidents zināmā mērā ir karalis, intervijā Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" sacīja eksprezidents Valdis Zatlers, norādot, ka, lai arī prezidents ir ievēlēts demokrātiski, sabiedrības gaidas ir kā no monarha.

ĪSUMĀ:

Valdis Zatlers bija Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam. Pirms tam bijis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs, strādājis par ārstu Rīgas 2. slimnīcā un arī Valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. 

Valda Zatlera prezidentūras periods iezīmējās ar nopietnu ekonomiskās krīzes problēmu pārvarēšanu. Savas prezidentūras noslēgumā tiešraidē uzrunā tautai Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio viņš paziņoja, ka 10. Saeima pēc balsojuma, ar kuru liedz veikt kriminālprocesā plānotu kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā, ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Runā prezidents toreiz brīdināja par demokrātiskās pārvaldes nopietnu apdraudējumu valstij, oligarhu pieaugošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanu Saeimā, netieši norādot uz trīs tā dēvēto oligarhu vārdiem. 

Valdis Zatlers ir pirmais Latvijas Valsts prezidents, kurš izmantojis iespēju rosināt atlaist Saeimu, vēlāk nodibināja Zatlera Reformu partiju, kas tika ievēlēta nākamajā Saeimā.

Gints Grūbe: Valsts prezidenta vēlēšanas politikā vienmēr ir stāsts par kaut ko citu nekā tikai konkrētas personas kļūšanu par prezidentu. Kaut kādā ziņā tas ir arī Latvijas politiskās kultūras simbolisks akts, kad reizē tiek formulēta vīzija, kur Latvija varētu attīstīties, un definēts punkts, kur mēs šobrīd atrodamies. Kādā ziņā ir iespējams pateikt, kas ir tas punkts, kurā Latvija šobrīd atrodas? Mēs ļoti daudz dzirdam pēdējās nedēļās, ka dzīvojam sarežģītā laikā. Ko tas īsti ietver no prezidenta institūcijas viedokļa?

Valdis Zatlers: Ne tikai prezidentam, bet visai latviešu tautai ir skaidra situācija – mēs dzīvojam kara apstākļos. Tā ir prioritāte, kas nosaka visu to, ko mēs darīsim un ko mēs iespēsim tuvākajā nākotnē. Otrs moments, mēs esam sākuši diezgan praktiski, ne tikai tā histēriski apzināties, ka mūsu ekonomika sāk atpalikt. Tam ir noteikti vairāki iemesli, objektīvi iemesli, bet tas nav process, kas sācies vakar. Tas ir sācies jau daudzus gadus iepriekš, un es pat teikšu,

varbūt visus 30 gadus mēs kaut kur esam klupuši un gājuši uz priekšu ar zināmām atkāpēm.

Tagad mēs sākam apzināties, ka mēs gribam vairāk. Tās ir tās divas lietas, kas nosaka šīs dienas situāciju. Kas ir vajadzīgs? Mums ir vajadzīgs prezidents, kas spēj vienkāršos vārdos pateikt cilvēkiem, kas notiek, kas būtu jādara, kā viņiem būtu jāpielāgojas šim laikam. Mēs sakām "grūts" [laiks], bet visi laiki ir bijuši grūti. Parasti pieprasa vīziju, virzienu, ko mēs gribam sasniegt tuvākajā laikā un arī tālākajā laikā. 

Kad jūs tikāt ievēlēts par Valsts prezidentu, intervijā "Rīgas Laikam" teicāt, ka, vēlot prezidentu, mēs faktiski vēlam valsts personību, mēs personificējam valsti caur šo cilvēku. Pēdējās dienās vērojam dažādas socioloģiskas aptaujas, bet kādā ziņā vispār būtu jāņem vērā tas, ko grib sabiedrība vai negrib? Vai tur ir vēl kādi citi mehānismi?

Man vienkārši ir pārsteigums par šo citātu, jo tajā brīdī man nebija nekādas pieredzes.

Jā, jūs vēl slimnīcā, man liekas, strādājāt tajā laikā. 

Tā drīzāk bija dzīves vadīta intuīcija, kam būtu jānotiek un kā būtu jābūt, bet fakts ir tāds, ka tas ir tas personifikācijas moments, kas ir prezidentam. Tāds nav ne Ministru prezidentam, ne kādam ministram, pat ne Saeimas priekšsēdētājam. Mēs redzam vienu cilvēku kā savu spoguļa attēlu, par kuru mēs gribam, lai viņš saprot mūs, lai viņš zina, ko mēs domājam, lai mēs ar viņu lepotos. Tāpēc uz jautājumu, vai kāds cilvēks, kas nav populārs...

Prezidenta pienākums ir dzirdēt visus

Vai ir nezināms…

Nezināmie var būt gan populāri, gan nepopulāri, jo tāds pilnīgi nezināms droši vien nav iespējams. Būtu jāņem vērā, ka tādam [nepopulāram] cilvēkam būs daudz grūtāk iegūt cilvēku uzticību, jo cilvēki grib uzticēties, viņi ir ar mieru, kā saka, slikti runāt par valdību, bet viņi ļoti nelabprāt grib nonākt situācijā, kad viņiem slikti jārunā par prezidentu. Tāda ir cilvēku būtība. Vai mums patīk vai nepatīk, prezidents zināmā mērā ir karalis. Ar to visu, ko prasa no viena monarha. Viņš ir ievēlēts, demokrātisks un tā tālāk, bet tās gaidas no šī cilvēka ir tieši tādas pašas, ka viņš darīs labu, lai mums visiem ir labi, un nedarīs mums neko ļaunu, un pasargās mūs no visa ļaunā.

Jūs tajā pašā intervijā sakāt, ka katram vēsturiskam periodam ir savs prezidents. Kā jūs raksturotu to vēsturisko periodu, kurā jūs kļuvāt par prezidentu? Šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi un to varam novērtēt? Un kā ir šobrīd?

Toreiz man likās, ka pats svarīgākais, un arī tagad man liekas, ka pats svarīgākais ir izglītība. Ja mēs izglītojam savus bērnus, ja viņi kļūs gudri, zinoši, bezbailīgi, ja ir arī tāds audzināšanas moments, tas ir pirmais, kas būtu jādara. Tas pačibēja reāli jau pirmā gada laikā, jo parādījās reālas grūtības, ekonomiskā finanšu krīze, kas lika darīt neatliekamos darbus. Visa izglītības kūrēšana, rūpes par izglītību – tās palika pat ne otrā plānā, tās vienkārši gaidīja citu laiku. Bet kad tas cits laiks pienāks, es joprojām nezinu, jo arī šobrīd jautājums ir tikpat svarīgs. Nav jau svarīgāka jautājuma – kas nesīs jūsu idejas tālāk, kas nesīs jūsu valsti tālāk, kas jūsu identitāti, kultūru nesīs tālāk, kas spēs būt konkurētspējīgi pasaulē? Tie ir jūsu bērni. Neviens cits. Šeit parādās arī to sieviešu atbildība, sieviete – māte, kā viņai palīdzēt, lai viņa varētu izaudzināt ne tikai spēcīgas meitas, bet arī spēcīgus dēlus.

Varbūt ir tas iemesls, kā daži sociālpsihologi saka, ka dažas smadzeņu daļas tad, kad cilvēks kļūst varens, pārstāj darboties. Tā ir? 

Cilvēks nevar vienlaicīgi darboties pilnīgi visos virzienos, un tas attiecas gan uz prezidentu, gan uz jebkuru cilvēku. Kāpēc? Tāpēc, ka pasaule ir pārāk dažāda, tā iet dažādos virzienos, bet ir jāpasaka skaļi – šis ir mans virziens, šo es piedāvāju jums kā ceļu uz labāku dzīvi, uz mierīgāku, drošāku, interesantāku dzīvi, ko cilvēki arī tad pieņem. Bez prioritāšu noteikšanas nekas labs nesanāks. Ļoti svarīgi saprast, ka prezidenta amats nav amats, kuru vienkārši tu pildi, pildi pienākumus, pildi likumā noteiktās lietas. Tas ir daudz lielāks amats, jo tev ir šis radošais moments un atbildība pret visu tautu, pret visiem cilvēkiem, kas te dzīvo, jo neviens cits to tavā vietā nedarīs. Ja es 30 gadus dzīvoju ar skolotāju streiku un nevaru saprast, vai tas ir tāds pastāvīgs stāvoklis – streikot, vai arī mūžīgās problēmas medicīnā, tas nozīmē to, ka prioritāte tika tikai pasludināta, bet nekas ar to netika darīts. Prezidentam ir daudz brīvākas rokas pateikt to un uzklausīt, pats galvenais, ko cilvēki domā un kādas ir cilvēku vajadzības. Visdažādāko [cilvēku], jo neviena partija neuzklausīs tādu cilvēku, kas neatbilst viņu ideoloģijai, kas iebilst viņu ideoloģijai. Prezidentam tas ir pienākums – dzirdēt visus. 

Dažreiz tā var būt arī problēma. [Egilam] Levitam pārmet, ka viņš pārāk izdabāja.

Tad es uzdošu vienu provokatīvu jautājumu – cik daudz viņš izdabāja tādai partijai "Stabilitāte"? Tā ka nevar teikt, ka visiem izdabāja. Visiem tu principā nevari izdabāt, jo tavs uzdevums ir ieraudzīt kopsaucēju, kas ir vajadzīgs visiem, nevis vienai grupai vai vienai partijai, lai noturētos pie varas. Protams, tā ir ļoti tehniska sadarbība starp prezidentu un Ministru prezidentu, bet atcerēsimies arī to, ka Anglijas karalis reizi nedēļā tiekas ar premjeru. Kāpēc tā ir – tā ir, lai saliktu kopā lielo bildi, ko redz prezidents, ar uzdevumiem, kas ir valdībai. Tur nav nekas slikts, bet tas, ka prezidents vispār nekritizē valdību, arī tad, kad tā smagi kļūdās, nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Arī tas ir prezidenta uzdevums. Katrā kritiskā brīdī viņš ir kā cilvēks virs visas sistēmas. Kad kaut kas iet nepareizi, – viņam momentāni ir jāiejaucas. Momentāni, nevis tad, kad viss ir kaut kādā veidā kaut kā atrisinājies. 

Saka, ka politikā ir intereses un vērtības. Kā tad sabalansēt šīs lietas? Daži saka, ka tas ir gandrīz neiespējami. 

Pirmkārt, ir vērtības. It sevišķi prezidenta amatā tās ir vērtības – tu esi vērtību sargs, un ir skaidri jāpasaka, kas tās ir par vērtībām. Mēs bieži vien piesaucam vērtības, nepasakot, kas tās ir, un tad mums vārds "vērtība" devalvējas, jo tam lēnām pazūd saturs. Kas tad ir tā vērtība, par kuru mēs iestājamies, kura dod mums iespējas? Ja ir vērtības, būs arī ekonomiskās iespējas. 

Politiskās nācijas būvēšana

Edgars Rinkēvičs, būdams ārlietu ministrs, nāca klajā ar ideju par politisko nāciju. Šis ir arī tāds domnīcas līmeņa jautājums, par to būtu jādiskutē, kā šī politiskā nācija Latvijā ir veidojama. Tādu diskusiju mums tomēr īsti nav bijis. 

Tāpēc, ka tas ir ikdienas jautājums. Protams, ir labi, ka kāds diskutē un rodas idejas, kā to labāk izdarīt, bet uz jautājumu, ko man bieži uzdod, – kad mēs sāksim būvēt savu politisko nāciju, – es saku, ka mēs to būvējam jau 30 gadus. Cik tālu mēs esam tikuši un ko saprotam ar politisko nāciju? Politiska nācija tomēr ir saliedēta nācija, dažādu viedokļu, pat arī pretēju viedokļu, saliedēta vienā virzienā – mūsu valsts ir tā, kas mums var palīdzēt. Mūsu valsts ir tā, kas dod mums visas iespējas – arī domāt pilnīgi šķērsām.

Tajā brīdī, kad mēs sākam iedomāties politisko nāciju kā kaut ko tādu viengabalainu, tad tā ir Ziemeļkoreja – visi ir vienādi, visi domā vienādi, visi ir ļoti saliedējušies.

Tik tālu saliedējušies, ka nav vairs nekādu atšķirību starp cilvēkiem. Nē, atšķirības ir tās, kas virza cilvēci. Viena netradicionāla doma un pat vienalga kāda opozicionāra doma virza, palīdz veidot to, kas mums visiem ir nepieciešams. Tā kā politisko nāciju mēs jau būvējam, varbūt pietrūkst šīs diskusijas, jo ko dod diskusija? Es pavilkšu analoģiju ar ārpolitikas diskusijām, kas notiek katru gadu. Kamēr tās nebija sākušās katru gadu Saeimā, tikmēr ārpolitika likās tāda ļodzīga, jo katrs varēja kaut ko pamainīt. Ja mēs uzrakstījām tur kaut kādas trīs gadu vai piecu gadu stratēģijas, tas viss ir muļķības, jo pasaule visu laiku mainās, un mēs neuzrakstījām principus. Kopš katrs deputāts vienreiz gadā, un tur izteicās arī tādi, kas neko daudz nesaprot no ārpolitikas, sāka lipināt to kopā, mums šobrīd ir tāda ārpolitika, par kuru nevienam nav šaubu – ne mums pašiem, ne arī tiem, ar ko mēs sadarbojamies, ne tiem, kas pret mums ir naidīgi noskaņoti. Visiem ir skaidrs, ko Latvija darīs, kā darīs, kā reaģēs. Tas parāda to, ka diskusija ir nepieciešama, lai mēs salipinātu kopā ļoti atšķirīgus viedokļus vienā virzienā. Nevis izlīdzinātu šos viedokļus, nevis vienādotu, bet salipinātu kopā. 

Mēs atsevišķus politiskos spēkus, kas šobrīd Saeimā ir ievēlēti, arī prezidenta vēlēšanu kontekstā mēģinām apzīmēt kā prokremliskus spēkus. Jūs pats arī pirms Saeimas vēlēšanām teicāt, ka mums automātiski atkrīt jebkurš, kurš rada aizdomas par simpātijām pret Krievijas politiku, bet Saeima ir ievēlēta, viņi balsos. Ko darīt ar šo problēmu? Vai tā ir problēma, vai tur ir kādas slēptas Krievijas intereses?

Krievijas intereses šeit būs vienmēr. Protams, ka tās identificēt ir vajadzīgs, jo tas parāda, kā mēs varam izvairīties no tā visa, lai viņu intereses nepārvērstu mūsu valsti par gruvešu kaudzi. Tas, ko jūs teicāt, vai ir kāds prokremliski domājošs cilvēks – jā, viņu ir daudz sabiedrībā, un tas atspoguļojas arī Saeimā, ka tādi arī tur ir. Bet tas jau nav nekāds noziegums, ja mums šeit ir grupa cilvēku, Latvijas pilsoņu, kurus simpatizē valsts ienaidnieks, ka šeit ir viņu pārstāvji Saeimā. Mums jāsaprot demokrātijas principi.

Tātad šeit ir šī grupa, un mums ir jāstrādā ar šo grupu, ne jau ar tiem deputātiem, kas ir ievēlēti, bet jāstrādā ar tiem cilvēkiem, kas viņus ievēlē.

Tas ir tas mūsu uzdevums. Šobrīd, protams, situācija ir ļoti sarežģīta, jo mums pateikt, ko kāds domā, ir ļoti grūti, pirmkārt, neiespējami, un tad, kad es teicu, ka vajadzētu Latvijas krieviem doties 4. maijā un svinēt kopā, un parādīt, ka viņi priecājas par šo valsti, par šīs valsts svētkiem, man uzdeva ļoti interesantu pretjautājumu – jā, bet mēs tur bijām, mēs runājām savā starpā krieviski, un uz mums skatījās šķībi. Es domāju, kā lai viņiem atbild? Tad teicu – klausieties, bet tās ir divas dienas gadā, kad jūs varat arī savā starpā runāt latviešu valodā, parādot šo cieņu, pārkāpjot kaut kam sevī pāri, ka jums nav obligāti jādemonstrē, ka mēs te esam, bet ka jūs esat vienota, vesela nācija zem vienas valsts valodas. Tās ir divas reizes gadā. Šādi sīki solīši, soli pa solim, audzina piederību valstij visos līmeņos, tieši to, ka esam vienoti ap šo valsti, ap šo valsts valodu.

Daudzi apgalvoja pagājušajā gadā pēc 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, ka šis notikums sakārtoja Latvijas politisko ainavu, proti, ka bija skaidrāk redzams, kas ir kas. Vai tas tā gluži ir?

Tā ir tikai publiskā vide, un, kā mēs redzam, publiskā vide šobrīd ir diezgan nabadzīga, ja runājam par dažādiem viedokļiem. Ļoti nabadzīga. Mums ir vien kaut kādi noslēgti mediji, kas veido Krievijas domājošo vidi ar ļoti dažādiem uzskatiem, dažādām vēlmēm. Tas, ka karš piespieda Latvijas sabiedrību, pie tam visus tās locekļus, padomāt par daudzām lietām, tas ir fakts, ieskaitot to, ka karš atrāva vaļā visas latviešu brūces, kas lēnām bija aizdzijušas. Parāva vaļā, parādīja dzīves realitāti un lika saprast, ka jābūt uzmanīgiem ar daudzām lietām. Tajā pašā laikā šiem Latvijas krievu iedzīvotājiem paaudžu konflikts, kāda ir mana attieksme, vai šie karavīri ir etniski tuvi, kas nogalina, vai nav, kā es izturos pret ukraiņiem – tur ir tik daudz jautājumu, ka jāļauj cilvēkiem pašiem uz tiem iegūt atbildes, mēs nevaram uztiept neko. Bet tas, ka mums ir zināma stabilitāte, tas īstenībā ir sabiedrības briedums. Tas, par ko mēs nekad neesam ne priecājušies, ne to pat esam pamanījuši, ka ir tāds sabiedrības briedums – mēs ļaujam cilvēkiem atklātā sabiedrībā tikt pašiem ar sevi galā. Tas, ka publiskajā telpā pietrūkst daudzu lietu, tas ir fakts. Ja mēs tikai klusēsim, mēs nekad neuzzināsim.

Oligarhu ietekme un "atvasara"

Noslēdzoties jūsu prezidentūrai savulaik, tika iezīmēts, kas arī bija saistīts ar referendumu par Saeimas atlaišanu un jūsu partijas izveidošanu vēlāk, ka ir tā saucamais oligarhu politiskās vēstures vai kultūras laiks Latvijas politikā beidzies. Vai mēs šobrīd varam runāt par to, ka tomēr pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām tas nav beidzies, bet tas ir ieguvis jaunas, modificētas formas? 

Ir tāda līdzība ar atvasaru. Nu, atnāk tā atvasara septembra beigās, bet pēc tam vienalga iestājas rudens. Varbūt tā neatlaidība, kas bija Šleseram, ļāva parādīt to, ka ar neatlaidību un konsekvenci, arī konsekventi vienkārši visu lamāšanu, tu vari iegūt kaut kādu sabiedrības atbalstu, neapmierināto [atbalstu]. Bet tā vairs nav sistēmiska vara. Tā vairs nav un nekad nebūs. Tie laiki ir pagājuši, un tagad cenšas spekulēt ar Lembergu: tas tur runāja ar Lembergu, nē, tas runāja. Tas ir vienkārši smieklīgi, jo, ko mēs redzam pašreizējā politiskajā vidē un arī mediju vidē – mediji nav gatavi īsti neko jautāt tiem [prezidenta] kandidātiem. Meklē kaut kādas dzīves epizodes – kāpēc jūs bijāt Tautas partijā, kāpēc dzīvojāt ārzemēs, kāpēc tik ilgi esat amatā? Visādas tādas lietas, kas īstenība nav būtiskas. Būtiski ir, kas notiek šodien. Tā visa ir pagātne. Tagad vajag pajautāt pavisam vienkāršas lietas, kas daudz ko pastāstītu par šiem kandidātiem. Pieņemsim, vienkāršs jautājums – vai esat padomājis, kurš būs jūsu prezidenta kancelejas vadītājs, tātad jūsu uzticamības persona, jūsu labā roka? Neviens to nav pajautājis. Visiem tas nav svarīgi, gan jau pienāks tas periods, kad ievēlēs, tad viņam katru otro dienu prasīs, kāda būs jūsu komanda. Vai, teiksim, tāds attieksmes jautājums: sakiet, lūdzu, kā jūs esat iedomājies savu inaugurācijas ceremoniju gadījumā, ja jūs ievēlēs? Tas ļoti daudz pasaka par cilvēku.

Zatlera Reformu partijas krahs

Viena no jūsu biogrāfijas daļām, vismaz politiskā līmenī, ir fakts, ka ar Zatlera Reformu partiju ienāca jauna politiskā paaudze politikā un daļēji palika. Varētu teikt, ka tas bija mēģinājums, kas izrādījās pietiekami sarežģīts, un lielā mērā daļa no šiem jaunajiem politiķiem kaut kā turpina reprezentēt iepriekšējo politiku, nevis veido jaunu. Kādēļ tas notiek tādā veidā? Kādēļ ir tik sarežģīti?

Pirmkārt, tas bija viens no maniem mērķiem, jo caur vecām politiskām partijām ir ļoti grūti jaunajai paaudzei izsisties. Vecie visu laiku domā, ka viņiem nav vajadzīga jaunā paaudze, līdz brīdim, kad visi paliek tik veci, ka vienkārši tā partija aiziet bojā vai kāda jauna paaudze pārņem to. Pārņem parasti ne pārāk veiksmīgi, jo viņiem nav šīs pieredzes. Tā ka tas izdevās. Partija, loģiski, ka tai bija jābeidzas ar krahu. Varbūt, ja tajā brīdī būtu tautas pacēlums un atbalsts, bet bija jau tikai protestu atbalsts – ļoti labi, mēs jūs atbalstām, bet iestāties partijā – nē. Tā bija tāda standarta situācija. Kad man norāda uz šīm neveiksmēm, ka tas viss taču bija viena liela neveiksme, es saku, paklausieties, kurai vēl politiskai partijai pēc tās likvidācijas vienmēr ir bijuši vismaz trīs ministri valdībā un vicespīkera amats Saeimā, atbildīgi amati? Nav! 

Citas "Brīvības bulvāra" sarunas

Bet tie ir tomēr arī jūsu prezidenta kancelejas cilvēki. 

Jā, bez šaubām, jo partija tika faktiski kā kodols veidota uz tiem cilvēkiem, kurus es pazinu, ar kuriem es biju strādājis kopā, ar kuriem mums bija vienoti mērķi kopā arī kā prezidenta kancelejas darbiniekiem. Tas parāda to, ka šādi izrāvieni var būt, bet tie nav kā norma. Nekas tāds pa pēdējiem 10 gadiem nav noticis. 

Jā, tādēļ es arī jautāju, kādēļ tas ir tik...? 

Jā, redz, toreiz bija liels pieprasījums pēc tā, lai politiskā kultūra vispār mainītos. Tas, ka jāienāk jauniem cilvēkiem, ka jāsāk kaut ko darīt, šī situācija būs vienmēr. Bet kā šos jaunos cilvēkus ievest iekšā? Cik efektīvi viņus ievest caur pieredzi? Tas ir cits jautājums. Bieži man uzdod to jautājumu jauni cilvēki  – kā man nonākt politikā? Es saku, Dieva dēļ, tikai neejiet uz vienu vecu partiju pieteikties. 

Jādibina jauna? 

Nē, vienkārši pa priekšu jāiemācās strādāt ar cilvēkiem, jāiemācās strādāt nevalstiskās organizācijās. Tur gan ir viena problēma, kas parādās ar [Elīnas] Pinto kandidatūru, viņa ir ar lielu pieredzi nevalstiskā sektorā, un viņa nekādi nevar pārkāpt uz politisko līmeni. Viņa šobrīd to dara, un ir labi, ka viņa to dara, mēs varbūt iegūsim vienu labu politiķi, bet fakts ir tāds, ka jābūt dzīves prasmju treniņam caur kaut kurieni, lai jūs būtu efektīvs politiķis. Tad jāsaprot tie paši pamatprincipi. Ja tu esi ambiciozs, bet augstprātīgs, mums te bija viena partija, kuru es saucu par augstprātīgajiem liberāļiem, tu nekad cilvēkus neuzrunāsi, tu pats sapīsies tajā, jo liksies, ka tu esi tik gudrs, ka tu esi tik zinošs, un ir jādara tikai tā, kā domāju es. Tas parasti ir beigu sākums, un nav svarīgi, kas tie par cilvēkiem, kādi viņiem ir uzvārdi, kas tā par partiju un kā to sauc. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti