Rīgu šajos turpat divdesmit gados “Ielas garumā” esam izstaigājuši krustu šķērsu, atrodot un parādot interesantus pilsētvides objektus virszemē. Taču ne reizi vien, it īpaši lietavu laikā, dažādos rajonos ar iedzīvotājiem nācies apspriest to, kas notiek zem ielām. Kāpēc noteiktās vietās vienmēr rodas milzu peļķes, bet dažviet rīdziniekiem dzīvi bojā plūdi, kas nekad agrāk tur nav novēroti. Tad arī dzirdēju nostāstus par upītēm un strautiņiem, kas aizbērti vai aizsērējuši, un no tā arī visas nelaimes sākušās.
Šopavasar, plānojot kārtējo pārgājienu uz Pārdaugavas muižiņām, runāju ar arhitektu Pēteri Blūmu. Viņš ieminējās, ka varētu pasekot Zasupītei, kuras pēdām Pēteris uzdūries, pētot latviešu uzņēmēja, muižnieka un mecenāta Jāņa Šteinhauera (1705–1779) gaitas filmā “Šteinhauers un Blūms” (režisors Ilgonis Linde, r/a ''Labvakar'', 2020).
1759. gadā Jānis Šteinhauers nopērk Zasu muižu un pie tagadējās Daugavgrīvas ielas ierīko vējdzirnavas, ūdensdzirnavas un pirmo papīra manufaktūru Rīgā, bet nedaudz uz Dzegužkalna pusi uzceļ nelielu muižiņu. Bezvārda upīte, ko Pēteris iedēvējis par Zasupīti, ietek muižas dīķī, kas atradies tagadējā Rīgas Tehniskās universitātes stadiona vietā, un pēc tam turpina savu ceļu līdz Zunda kanālam. Šo apkaimi daudz zīmējis baltvācu vēsturnieks un novadpētnieks Johans Kristofs Broce (1742–1823).
“Lai precizētu visu Zasupītes teci, vajadzētu piesaistīt Rīgas ūdeņu pārzinātājus,” mūsu sarunu rezumē Pēteris Blūms.
Īstie vīri no “ģeogrāfu mafijas”
Sacīts – darīts! Pēc kāda laika izdodas sameklēt īstos vīrus no t.s. “ģeogrāfu mafijas” – Latvijas Universitātes emeritēto profesoru Vitāliju Zelču un ģeogrāfu hidrologu Rolandu Bebri. Tā sākas aizraujošs ekspedīcijas sagatavošanas darbs (kas diemžēl paliek aiz kadra!) ar dažādu gadsimtu karšu salīdzināšanu, šaubām un “kartēšanu” dabā vairāku nedēļu garumā. Piemēram, ar Vitāliju Zelču, kuru viņa studenti man raksturo kā aizrautīgu pētnieku, satiekamies kādā pēcpusdienā, lai uzmeklētu upītes gultnes pēdas Rododendru ielā.
Profesors kopā ar savu kundzi, arī ģeogrāfi, jau iepriekš devies vairākos pārgājienos un precīzi noskaidrojis līdzšinējo upes ceļu no Kandavas ielas līdz ietekai Zundā. Jāsaka, kartēšana dabā ir viena aizraujoša padarīšana, turklāt Rododendru ielas pagalmā upītes gultni iezīmē gan namu novietojums, gan koki un pat iedobes zālē. Tā aizraujamies, ka... aizejam pa maldu ceļiem, un kolektoru, kurā upīte ievadīta zem Rīgas–Bolderājas dzelzceļa, kļūdaini sameklējam Elvīras ielas galā. Ko lai saka – tā gadās!
Saglabājies sens ielas posms
Vēlāk, filmēšanas laikā, strikti sekojot kartēm, kļūdu apjaušam – upītes caurteces vieta atrodas tuvāk Kandavas ielai. Profesors Zelčs neliekas mierā un dodas pārbaudīt, vai upītes pēdas atrodamas arī industriālajā vidē otrpus dzelzceļam. Jūrkalnes ielā un Apuzes ielas apkārtnē upītes ceļš kartē un dabā vēl nolasāms, bet savienojums ar Mūkupurvu, no kura upīte iztecēja, vairs nav atrodams jau 18. gadsimta kartēs.
Filmēšanu sākam Zasupītes lejtecē pie Ūdens ielas 12 – vietā, kur atradušās Muižeļu mājas, ko no Zasu muižas dzirnavu puses zīmējis J.K.Broce.
Tur arī gaida pirmais atklājums – atrodam bruģētu senās Ūdens ielas posmu, ko agrāk, šo apkaimi pētot, nebijām pamanījuši.
Zasupītei arī tepat kaut kur pazemē jābūt, bet Rīgas ūdeņu pārzinātājs Rolands Bebris smejas, ka visi Zasupītes bebri esot padzīti jau ap kādu 1850.–1860.gadu, bet upīte ieslodzīta mūra caurulēs. Padomju laikos Zunda krastmala apaugusi ar neglītām betona celtnēm un žogiem. Labi vēl, ka saglabātas zaļās pļavu joslas, kurās ūdens dabīgi filtrējas, tā mazinot plūdu draudus.
Starp dzirnavām un Dzegužkalnu
Atgriežoties pie Daugavgrīvas ielas, gara acīm mēģinu iztēloties dzirnavu dīķi, kas bijis redzams vēl pagājušā gadsimta 60. gados. Tagad vienīgā liecība par to varētu būt milzu peļķe, kas allaž veidojas ielas zemākajā vietā iepretī Rīgas Tehniskās universitātes stadionam pie autobusa pieturas.
Dīķa un vēlāk arī upītes aizsērēšana savā ziņā bijis dabisks process, paskaidro profesors Zelčs, jo mainījušies klimatiskie apstākļi. Tomēr visvairāk šos procesus tomēr veicinājusi cilvēku saimnieciskā darbība un tās radītie rūpniecības atkritumi. Pēteris Blūms ir pārliecināts, ka dzirnavu pamati zem stadiona vēl saglabājušies zīmīgā vietā, kur aug Ziemeļamerikas jeb Kanādas ozols.
Tūlīt aiz stadiona žoga, pagalmā starp 56. un 60. namu, vēl var saskatīt Daugavas senkrasta terases, kur tad arī atradusies Jāņa Šteinhauera muižiņa.
“Skaista vieta,” piebilst Pēteris Blūms, ”jo 18.gadsimtā pāri Zundam un Daugavai varēja redzēt Vecrīgas torņus. Labajā pusē atradās gleznainais dzirnavu dīķis ar vējdzirnavām un ūdensdzirnavām, bet kreisajā pusē skatam pavērās Dzegužkalns.”
Hāmaņa muižiņa
Diemžēl Jāņa Šteinhauera mantinieks dēls Daniēls (1748–1811) nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. Viņš pamazām izputināja tēva īpašumus un rūpalus, arī Zasu muižu, un kreditori to pārdeva.
Šteinhauera bijušās godības paliekas vēl varam atrast Voleros – tā ir bēdīga paskata ēka, kas palikusi no Voleru muižiņas, ko Jānis Šteinhauers nopirka 1736. gadā( skat. ''Ielas garumā. Voleri un Krēmeri'').
Zasupītes gultnes meklējumos tālāk līkumojam cauri Kuldīgas ielas nepāra numuru pagalmiem līdz Slokas ielai, pa ceļam pieminot zudušo Freija muižiņu un kā Fēnikss no pelniem brīnumainā kārtā atdzimstošo t.s. Hāmaņa muižiņu. Ar vācu filosofu un mistiķi Johanu Georgu Hāmani (1730–1788) muižai gan nekādas tiešas saistības nav, bet filosofs kādu laiku mitinājies netālajā Švarcmuižā un pateicīgie rīdzinieki viņa vārdā nosaukuši ielu, kura atrodas iepretī muižiņai.
Upītes ieleja – Botāniskajā dārzā
Zem Slokas ielas atrodas Zasupītes caurtece, bet upītes ieleju var saskatīt Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā – senajā Zasu muižas teritorijā. 19.gadsimta beigās muižas īpašnieks bija alkohola rūpnieks Ādolfs Alberts Leopolds Volfšmits (1816–1895). Pateicoties viņam, Zasu muižas apbūves komplekss ar 18.–19.gadsimta koka ēkām ieguvis Volfšmita muižiņas nosaukumu. 1926. gadā Latvijas valdība atpirka īpašumu no Volfšmita mantiniekiem, lai ierīkotu tur Latvijas Universitātes Botānisko dārzu.
“Jau 19. gadsimta vidū šeit bija iekopta vieta,” piebilst Pēteris Blūms. ”Acīmredzot arī turpmāk cilvēki nav vēlējušies šo vietu pazaudēt tās ainavisko kvalitāšu dēļ. It īpaši reljefa un ūdensteces dēļ. Un Zasu muižas ass, tās mugurkauls neapšaubāmi bija Zasupīte, viena no lielākajām Daugavas kreisā krasta pietekām.”
