Viestura dārzs ir vecākais Rīgas parks, kas tapa 18. gadsimtā pēc franču arhitekta A. Leblona izstrādātas shēmas pamatelementiem – ar Holandes liepu alejām, ar dīķiem un boksiem, kas paslēpušies. Klasiski šādos dārzos tika veidotas centrālās asis un brīžiem var pavērties kāds mazāks dārziņš ar pārsteiguma elementiem. Taču ar varas maiņām dārzs ir daudz mainījis savu izskatu.
Šobrīd to sauc par Viestura dārzu, bet tas saukts arī par Ķeizardārzu, par Cara dārzu, par Forburgas dārzu un padomju laikā tam piešķīra Dziesmu svētku parka nosaukumu.
1973. gadā te atklāja svētku simtgadei veltītu pieminekli ar komponistu portretiem profilā. Šajā laikā parkā bija arī lielākas pārvērtības.
Pirmā persona, kas saistīta ar parka izveidi, ir Pēteris Pirmais. Viņam šeit bija dārzniecība, tuvāk mūsdienu Eksporta ielai. Tur bija arī oranžērija, kur audzēja stādus pilsētas un parka vajadzībām, un bija arī eksotiski augi. Taču pamatā šeit ir Holandes liepas, lazdas, ievas un arī dažas ābeles ir palikušas no augļu dārza. Tāpat liepu aleja, kas veido parka asis, ir saglabājusies no pašiem parka pirmsākumiem 18. gadsimtā. Savukārt Triumfa arka šeit atceļoja uz palikšanu 1935. gadā.
Šeit daudzi dārza vecie elementi nav saglabājušies, jo katrs gadsimts un katra jauna vara nāca ar kaut ko savu, kas izjauc visu veco.
Tāpat arī Dziesmu svētkiem veltītajā ansamblī te diez vai bija tāds baseins, bet vairāk kas līdzīgs ainaviskam dīķim ar putniem.
Dižskābārži arī ir vieni no senākajiem kokiem šajā parkā un tie nekur Latvijā neaug brīvā dabā, tie ir ievesti krāšņumaugi, kas labāk aug Kurzemes pusē, jo Latvijas Austrumos un Ziemeļos tie apsalst, tāpēc tur vairāk tie ir tādi krūmi. Taču šeit tie izauguši lieli ar gaišiem un gludiem koku stumbriem.
Protams, arī Georgs Kūfalts šeit ieviesa pārmaiņas un veidoja parku ainavisku. No viņa radītā gan arī nav daudz palicis, tikai dīķi, kas nemainās un viņš noteikti arī domājot par brīvu pastaigu parkiem, šeit veidoja īpašu ūdens putnu – gulbju un pīļu ziemošanas vietu, lai parkā ienestu dzīvību.
