Viedā galvaspilsēta. Kā Rīga pārvēršas par gudro pilsētu

Līdzīgi termini kā “inteliģentā pilsēta” vai “wired city” (“sakontaktētā pilsēta”) eksistē jau kopš 1960. un 1970. gadu mijas, kad Sabiedrības analīzes birojs (Community Analysis Bureau) Losandželosā sāka strādāt ar digitālo un infrasarkano pilsētvides datu analīzi^[1]. Tikmēr otrs nozīmīgs pieturpunkts bija Valsts datorikas pārvalde (National Computer Board) Singapūrā 1981. gadā, kura tiek minēta kā viena no pirmajām iestādēm pasaulē, kas dažādus kibernetiskus uzlabojumus sākusi ieviest pilsētvidē^[2].

Tiesa, viedpilsēta kā vadošais termins ir relatīvi jauns. Par to daudz plašāk tiek runāts un strādāts pēdējos 15 - 20 gadus (kam palīdzējusi 2. paaudzes interneta ienākšana mūsu dzīvēs – atvieglota lietojamība, lietotāju radīts saturs, līdzdalība, savienojamība ar citiem produktiem, sistēmām, ierīcēm). Tā nopietni viedpilsētas sākums tiek minēts līdz ar “IBM” tehnoloģiju kompānijas 2008. gadā uzsākto “smart cities” (viedo pilsētu – angļu val.) mārketinga kampaņu (interesants fakts – 2011. gadā kompānija oficiāli reģistrēja “smart cities” preču zīmi kā savu^[3]). “IBM” vīzija paredzēja trīs “I” funkcijas, kurām jābūt katras viedpilsētas pamatā, kas lielākoties nav mainījušās un droši vien ilgi vēl nemainīsies:

• Instrumented – jeb aprīkota pilsēta, kas spēj tvert un interpretēt reāllaika datus ar sensoru, rādītāju, iekārtu, personālo ierīču utml. veidos;
• Interconnected – jeb savienotā pilsēta, kas izmanto datus, lai dažādas digitālās ierīces pilsētā spētu sazināties un sadarboties;
• Intelligent – jeb inteliģentā pilsēta, kas izmanto kompleksas analītiskas metodes, modelēšanu, optimizāciju, datu vizualizāciju un mākslīgo intelektu, lai pieņemtu labākus lēmums pārvaldībā^[4].

Kā pirmās vietas, kas viedpilsētas konceptu uzskatīja par nozīmīgu un sāka tā ieviešanu dzīvē, tiek uzskatītas Amsterdama (kas pirmo īslaicīgo virtuālo-digitālo pilsētu esot palaidusi jau 1994. gadā, lai veicinātu interneta pielietojumu valstī^[5]), Sanfrancisko, Jokohama, Seula, arī Barselona, kur 2011. gadā norisinājās pirmais un nu jau ikgadējais viedpilsētu kongress “Smart City Expo World”. 2012. gadā Eiropas Komisija izveidoja centralizētu iestādi viedpilsētas ideju veicināšanai Eiropas Savienībā – “Smart Cities Marketspace”. Pēdējo 10 gadu laikā viedpilsētu skaits pasaulē strauji pieaug līdz ar digitālo rīku pieejamību, un tiek paredzēts, ka līdz 2050. gadam 70% pasaules iedzīvotāju dzīvos urbānajās zonās un lielākā daļa no tām varētu būt viedpilsētas^[6].

Viens no galvenajiem principiem, kā strādā viedpilsētas un kas spējis palīdzēt optimizēt, efektivizēt un modernizēt ne vien urbānas zonas, bet arī mājokļus, automašīnas, pat valkājamus aksesuārus, ir lietu internets (Internet of things; IoT). Ar to Latvijā daudz strādā Elektronikas un datorzinātņu institūts, un principa pamatā ir fizisku lietu savienojamība un savietojamība, kas savā starpā spēj apmainīties ar datiem, viena otru regulēt vai viena no otras mācīties. Kā vienkāršākais piemērs ir mūsu viedtālruņa sasaiste ar rokas pulksteni, sarežģītākas, bet mērķtiecīgākas inovācijas šodien saistās ar mājokļa pārvaldi (no ierīces, visbiežāk pat ļoti attālināti, varam kontrolēt ledusskapi, ventilāciju, apsildīšanu, durvju zvanu utml; 2019. gadā uzņēmums “Tele2” bija viens no pirmajiem uzņēmumiem Latvijā, kas savā mārketinga kampaņā intensīvi strādājā pie šāda “gudrā” mājokļa koncepta).

Sarežģītākās Lietu interneta struktūras tad arī tiek izmantotas viedpilsētu pārvaldē. Piemēram, starptautiskā biznesa centrs Songdo Dienvidkorejā (kas sevi vairākus gadus pārdod kā viedāko pilsētu pasaulē). Pilsēta tikusi būvēta no nulles un pēc pēdējiem datiem 2018. gadā tā bija 70 % pabeigtības stadijā; jau sākotnēji pilsētas ēkās un ielās ir iebūvēti sensori, kas pilnībā nodrošina inženierkomunikāciju un servisu automatizāciju bez cilvēku iejaukšanās. Tiesa, daudzi iedzīvotāji saka, ka pilsēta digitālo tehnoloģiju dēļ mēdz būt arī “auksta” – piemēram, Songdo pieejami tīkla forumi, kuros iespējams izteikt viedokļus un piedalīties pilsētas uzlabošanā, bet arvien mazāk cilvēku satiekas aci pret aci. Lielākās bažas tiek izteiktas par to, ka pilsētā drīz var nebūt pietiekami dzīvas, no ekrāna attālinātas sabiedrības.^[7]

Tomēr, ievērojot līdzsvaru starp digitālo un analogo, lietu internets kā viedpilsētas mugurkauls spēj ne vien ievākt un apstrādāt datus un optimizēt savstarpējo saziņu, bet arī efektivizēt dažādu resurus pielietojamību (un samazināt izdevumus), tāpēc viedpilsētas ieviešana bieži ir saistīta arī ar zaļo kursu – ar labi izstrādātu lietu internetu, iespējams, piemēram, regulēt enerģijas vai ūdens patēriņu, vai konstatēt dažādus piesārņojuma līmeņus, ko ar cilvēkresursiem var sasniegt daudz lēnāk, vai arī tas ir daudz dārgāk.

Rīgā darbojas trīs pilotteritorijas tehnoloģiju testēšanai

Rīgas domē (RD) ar viedās pilsētas konceptu strādā Pilsētas attīstības komiteja. Tās mērķis ir ieviest arvien vairāk digitālo tehnoloģiju, lai padarītu mūsu dzīvi vieglāku un drošāku, neredzamos procesus tajā operatīvākus un produktīvākus. Kā stāsta Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone (''Jaunā Vienotība''), tad viedā Rīga, paralēli tehnoloģiskajam pielietojumam, cenšas pieņemt arī viedākus lēmumus, gudrāk organizē savas darbības no cilvēciskā skatu punkta.

2020. gada sākumā RD Pilsētas attīstības departaments izveidoja viedpilsētas darba grupu, un tajā darbojas pašvaldības speciālisti, dažādu nozaru eksperti un vadošo uzņēmumu pārstāvji, lai “nodrošinātu iekšējo informācijas apriti pašvaldībā par Rīgā pielietotajām viedpilsētu tehnoloģijām, vērtēt un lemt par jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kā arī veidot, uzturēt un attīstīt sadarbību starp pašvaldības speciālistiem, tās kapitālsabiedrībām un augstākajām mācību iestādēm viedpilsētu risinājumu attīstībā un ieviešanā, tostarp kopīgiem spēkiem piesaistot arī investorus.”^[8]

Vispirms pilsēta sāka apzināt, kas ir galvenie spēlētāji no tehnoloģiju industrijas vai izglītības sektora un strādā ar viedpilsētas jautājumiem. Tad bija vajadzīga vide, kur šos jautājumus testēt, tāpēc Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments 2021. gada maijā nolēma izveidot trīs viedpilsētu tehnoloģiju pilotteritorijas – VEF apkārtnē (VEFRESH), Latvijas Universitātes ēku kompleksa teritorijā Torņakalnā, kā arī Rīgas Tehniskās universitātes apkārtnē Ķīpsalā. Tikmēr citām pašvaldības iestādēm, struktūrvienībām un kapitālsabiedrībām tika uzdots līdzdarboties pilotteritoriju programmas īstenošanas procesā un sniegt atbalstu programmas īstenošanas procesā.

Andersone komentē, ka tikpat svarīgi pilsētai ir nākt klajā ar izaicinājumiem, kuriem jāmeklē risinājumi, un būt atvērtai arī citu iniciatīvām. “Nāciet, testējiet, meklējiet atbildes, lai mēs un arī citas pilsētas to varētu izmantot,” saka Andersone. Tāpēc pilsēta strādā arī pie ideju talkām (hakatoniem). Viens no tiem, Eiropas Inovāciju un Tehnoloģiju Institūta Mobilitātes inkubātora hakatons, norisinājās 2021. gada pavasarī, un to koporganizēja VEFRESH, Elektronikas un datorzinātņu institūts un RD. Rezultātā tapa daudzas idejas, kā ar digitālo tehnoloģiju palīdzību risināt dažādus mobilitātes izaicinājumus.

Viens no veiksmīgākajiem risinājumiem hakatonā bija “SimpleCharge” jaunuzņēmums, kas izstrādāja Baltijā pirmo elektroautouzlādes risinājumu ielu laternās. Gada beigās pilsētā tika uzstādīti pirmie prototipi. Otra iniciatīva, kas risināja drošu velonovietņu problemātiku, bija “Velorūme” – segtas velonovietnes, kas atslēdzamas un apmaksājamas ar tālruņa palīdzību. Gan “SimpleCharge”, gan “Velorūmes” prototipi atrodami Teikas apkaimē.

Viena no viedās Rīgas pilotteritorijām Rīgā ir VEF apkārtne – lielākais informāciju tehnoloģiju un inovāciju kvartāls Latvijā, ko izveidojuši uzņēmumi “LMT”, “Accenture”, “Mikrotik”, kā arī Elektronikas un datorzinātņu institūts un citi attīstītāji. Kvartālu koordinē VEFRESH Inovāciju kustība. Kā stāsta kustības vadītājs, pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš, 2020. gada vasarā VEF apkārtnē Eiropas Savienības “Interreg” Baltijas jūras reģiona projekta „Multimodālas pilsētas” ietvaros izveidoja pirmais mobilitātes punktu Brīvības ielas, Gustava Zemgala gatves un Ropažu ielas krustojumā, kas ir viens no visdzīvākajiem satiksmes un pārsēšanās mezgliem Latvijā.

Šads mobilitātes punkts ir ļoti vienkāršs (Celmiņš to salīdzina ar “pirmo podziņu telefonu”), bet tā uzdevumi ir vairāki. Vispirms nodrošināt to, ka cilvēki var atstāt vai paņemt elektroskūteri vai velosipēdu, uzlādēt savu telefonu pie solārā soliņa, kas izmanto saules enerģiju, protams, atpūsties un atvilkt elpu. Taču pats būtiskākais ir necilais gaismas stabs virs mobilitātes punkta, kas sevī iemieso “atvērto lietu interneta staciju”. Uz staba jau uzstādīti vairāki sensori, kas testē gaisa piesārņojumu un mitrumu un atmosfēras spiedienu, taču jebkurš iedzīvotājs tiem klāt var pielikt savējos (protams, saskaņojot ar RD), piemēram, sensoru, kas mēra asfalta virsmas temperatūru.

Kā atzīst Celmiņš, Rīgā šādu staciju šobrīd ir diezgan maz, kā arī nevarētu teikt, ka pret šādiem mobilitātes punktiem iedzīvotāji ir saudzīgi – regulāri tiek pabojāts gan pats soliņš, gan apskādēta veloremonta statīvs: “bieži vien daudzi saka – dome un citi pie visa vainīgi, bet te cilvēki mēģina ko uzstādīt, lai iedzīvotāji varētu, teiksim, salabot velosipēdus, tikmēr garnadži nozog visus skrūvgriežus.” Labās ziņas ir tādas, ka, kā atklājot mobilitātes punktu VEF apkārtnē minēja RPA “Rīgas enerģētikas aģentūra”, tad jau ir iezīmēts pašvaldības finansējums nākamo mobilitātes punktu izveidei pilsētas apkaimju centros – Juglā, Ķengaragā, Zolitūdē u.c.^[9] Līdz ar to datu, ar kuriem strādāt Rīgā, kļūs arvien vairāk.

Otra viedpilsētas iniciatīva VEF apkārtnē ir velosipēdu un gājēju skaitītājs gan dienas, gan gada griezumā, ko 2020. gadā uzstādīja Brīvības ielas – Gustava Zemgala gatves krustojumā uz maģistrālā veloceļa. Sensors ar tablo ir daudz lētāks veids, kā reģistrēt statistiku, kas lieliski spēj apgāzt dažādus minējumus – cik tad to velobraucēju Rīgā ir? Vai tad te vispār vajag veloceļu?

Celmiņš cer, ka tuvā nākotnē transporta plānošana Rīgā būs balstīta šādās mērījumu metodēs un reāllaika datos nevis pieņēmumos no agrākiem laikiem vai “anekdotēs”. Tiesa, sākotnēji šis sensors esot jaucis velosipēdistus kopā ar skrejriteņiem, tāpēc vispirms vajadzēja papildināt tā algoritmu – nodalīt velobraucēja siluetu no pārējiem. Vēlāk noskaidrojās, ka sensors nebija kalibrēts ziemas apstākļiem un regulāri ir jānotīra. Taču Celmiņš uzkata, ka tas nav nekas jauns, visu laiku mums jāpilnveido un jāadaptē tehnoloģijas, sākot ar pilsētu, beidzot ar visu digitālo, ko valkājam: “galu galā, VEF ir tikai testa teritorija, tāpēc mēs gribētu cerēt, ka nākotnē viss, ko veidojam, jau būs palicis precīzāks.”

“Visas tehnoloģijas tikai kalpo cilvēka vajadzībām,” apgalvo Celmiņš. “Kā mēs tās ieprogrammējam, tā arī tās strādā. Tas, kas ir mainījies – šīs lietas savā starpā beidzot sarunājas, un tās var būt adaptīvas ar vienu intensitāti no rīta un otru vakarā.” Tas kas ir būtiski viedpilsētas kontektstā – tehnoloģijas ir tikai viena monētas puse. Otra ir tā, kā mēs šīs tehnoloģijas pārvaldām: “tu vari nopirkt dārgu telefonu, bet nemācēt ar to rīkoties,” viņš secina.

“Tas ir tikai četru piecu, varbūt desmit gadu jautājums, kuru laikā pilsētas būs būtiski mainījušās uz viedo pusi,” paredz Celmiņš. Taču viņš arī atzīst, ka Rīgā viss viedpilsētas jomā vēl notiek ļoti gausi, pēc Celmiņa pieredzes vajadzīgs laiks pat līdz gadam, lai VEFRESH paveikto realizētu citur pilsētā. Tāpēc joprojām aktuāls ir jautājums, kā mēs mācāmies apgūt un adaptēt digitalizāciju mūsu dzīvēs. Tam it sevišķi nepalīdz tas, ka šobrīd tehnoloģijas ir krietni priekšā mūsu spējām tās izmantot ne vien pilsētu attīstībā, bet arī ikdienā. “Mums jādomā pāris soļus uz priekšu,” secina Celmiņš. “Un ir svarīgi neatslēgt sev iespējas, bet vismaz tās pamēģināt. Ja kāda tehnoloģija nestrādā, mēs to atmetam un sakām, paldies, nevajag. Bet ja tā spēj uzlabot mūsu dzīves kvalitāti, drošību, pārvietošanos pilsētā, tad tehnoloģijas ir izpildījušas savu virsmērķi.”

Atgriezties sākumā ▲