Andreja un Sandras Ziediņu privātmāja ir tieši blakus Jāņparkam, un, tā kā Andrejam šīs ir dzimtās mājas, tad var vērtēt, kā te bija kādreiz: “Cik nu es no bērnības varu atcerēties, tad viņš arī bija sakopts, puķu dobes vidū, bet pēc tam viņš aizgāja tādā kā pagrimumā.”
“Tad, kad es sāku dzīvot, tad Jāņparkā ko varēja darīt – nu viņš bija diezgan drūms un tumšs, varēja sēnes lasīt, varēja arī drusciņ zemenes palasīt,” atceras Sandra.
Jāņparka vārdu nes arī Valmieras mikrorajons, kur pamatā ir privātmāju apbūve, bet sākotnēji te tiešām bija pilsētas nomale, un, kā stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa, tad pirmā pilsētas parka veidošana šeit nav bez nodoma.
“Lai cik tas arī būtu dīvaini, Valmiera, būdama apriņķa pilsēta, pie pirmā publiskā parka tika tikai 1911. gada maija beigās. Tas ir šis parks, kurā mēs atrodamies. Tolaik tā bija pati pilsētas ārmala, un arī ar tādu domu tika veidots šis publiskais parks – ka valmierieši, arī Valmieras viesi, var doties izklaides izgājienos, izbraukumos. Turīgākie, protams, ceļu tolaik mēroja vai nu ar ormaņiem, vai karietēm, dažiem jau arī bija šīs privātās automašīnas, jā, tolaik tā bija pati pilsētas nomale,” stāsta vēsturniece.
Jāņparka kā pilsētas daļas attīstība aizsākas reizē ar šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene–Valmiera–Ainaži būvniecību 20.gs. sākumā. Tolaik parkā bija arī paviljons un estrāde.
“Šeit notika dažādi pasākumi, bet, protams, vislielāko popularitāti parks ieguva ar savām ballēm. Jāņparka zaļumballes, kā stāsta, esot bijušas leģendāras. Padomju laikā Jāņparks zaudēja savu spozmi, paviljons jau bija aizgājis nebūtībā, diemžēl bija zaudētas arī šīs jaukās tradīcijas. Sākumā uzstādījums bija, ka Jāņparks varētu kļūt par tādu vietu, kur cilvēki atsakās no alkohola un, tieši otrādi, nododas sabiedriskām vai kultūras izklaidēm. Domāju, daudzi Jānparka iedzīvotāji atcerēsies, ka šeit 70. gados bija leģendārais „Vējiņš” – tāda stiklota būdiņa. Jāsaka, ka parks faktiski palēnām kļuva par vietu, kur sāka pulcēties degradējošie elementi,” atzīst Zīriņa.
Arī vēl nesenajā vēsturē parks ar pievilcību un sakoptību neizcēlās: “Deviņpadsmitajā gadā vēl cilvēki bija ļoti neapmierināti un rakstīja pašvaldībai, ka parks ir nekopts, nekas nav pļauts. Tad parādījās Jāņparka biedrība.”
Var teikt, ka pagrieziena punkts bija Valmieras novada fonda pirms dažiem gadiem rīkotās mikrorajonu iedzīvotāju domrades, kas mudināja iedzīvotājus sanākt kopā un domāt, kā uzlabot savu dzīves vidi. Tas bija arī pirmais impulss apvienoties aktīvākajiem Jāņparka iedzīvotājiem.
Jāņparka iedzīvotāju iniciatīvas grupas pārstāve Anna Broka stāsta, ka sākums bija talkas: “Tā talka izvērtās ļoti pārsteidzoši apmeklēta, jo ieradās daudzi apkaimes iedzīvotāji. Tad jau mēs sākām runāties, spriest, ko mēs šajā parkā vēlamies.”
Stādīti un ravēti apstādījumi, parkā veidoti dekori Ziemassvētkos, Lieldienās, šopavasar stādītas arī saulespuķes Ukrainas atbalstam. Redzot iedzīvotāju aktivitāti, pašvaldība parkā ierīko apgaismojumu.
“Sākumā mēs tāda neliela aktīvistu grupiņa te ravējām un grābām lapas, tad pašvaldība ieraudzīja mūsu parku jau citā gaismā – ka tas ir sakopts. Un redzēja, ka te varētu notikt dažādi pasākumi,” stāsta Broka.
Aizvadītajā vasarā parks izveidojās par kultūrvietu, kur notiek gan pasākumi bērniem, gan koncerti un arī kopīga līgošana.
“Pagājušo gadu bija ļoti jauki, bija ugunskurs un sadziedāšanās, ne visiem ir iespēja izbraukt kaut kur uz laukiem. Pilsētā tomēr arī vajag būt kādai vietiņai, kur svinēt šos svētkus,” uzsver Broka.
Parkam līdzās dzīvojošā Sandra Ziediņa priecājas, ka ielīgošana šogad notiks jau otro gadu: “Mēs jau ar atkal iesim, tur spēlē mūzika un visu ko var sapirkties svētkiem, ir arī danči, mēs pagājušā gadā arī dancojām. Tā kā tradīcijas, kas ir bijušas pirms 100 gadiem, nāk atpakaļ, un ļoti, ļoti tas priecē. Kur tad citur Valmierā var ielīgot Jāņus, ja ne Jāņparkā!”
Pavisam drīz Jāņparkā būs arī informatīvs stends par tā vēsturi, kuru arī veido paši iedzīvotāji.
