Staicelietes Dzidras Graviņas nelielais namiņš atrodas tieši iepretim bijušās papīrfabrikas ēkai. Un fabrikas skurstenis no viņas pagalma izskatās draudošs. “Tā plaisa, kas tur ir, tā ir stipri paplašinājusies, stipri paplašinājusies. Bail, jā. Un krīt tie ķieģeļu gabali,” pastāstīja staiceliete.
Dzidra Graviņa vairākkārt rakstījusi iesniegumus vietējai pašvaldībai ar lūgumu būvspeciālistiem izvērtēt, cik droši ir dzīvot skursteņa pakājē. Salacgrīvas būvvalde atbildē atzina, ka ēka ir atzīstama par bīstamu un fabrikas skurstenis ir avārijas stāvoklī. Ēkas fasāde ir nodrupusi, jumta konstrukcijas iebrukušas, jumta seguma vietām nav, sienas ir plaisās, logi izsisti, ēka nav nodrošināta pret nepiederošu personu iekļuvi tajā, vārti stāv dienu un nakti vaļā.
Vienā no atbildēm bijis arī mierinājums – tā uzreiz jau skurstenis negāzīsies. “Mani nomierināja toreiz, 2014. gadā, ka tas skurstenis negāzīsies kā koks tāpēc, ka tur ir iekšā armatūra – vācu, laba,” pastāstīja staiceliete.
Fabrikas īpašnieki no sarunas ar Latvijas Radio ir atteikušies. Tādēļ starpnieka loma sanāk Alojas novada pašvaldības vadītājam Valdim Bārdam: “Īpašnieki man apliecināja, ka ir veiktas ekspertīzes, un ekspertīzes atzinums ir, ka skurstenis ir drošs un negāzīsies.”
Tiktāl tātad par skursteni skaidrs. Bet ir arī jautājums, kas būs ar pašu fabrikas ēku, kura acīmredzami ar katru gadu kļūst bēdīgāka. Tā secināja arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja Ināra Bula: “Mēs nesen esam bijuši apsekot. Un man ir jāsaka, ka šo ēku ilgstoši neviens nav uzturējis pienācīgi.”
Taču runāt par sankcijām, kā vērtēja Ināra Bula, ir pāragri: “Šobrīd ir jāsaprot īpašnieka doma, kāda funkcija tiks iedota un ko viņi vispār domā darīt ar šo ēku. Jo vienkārši tāpat vien no malas uzspiest īpašniekam kaut kādu funkcionalitāti mēs nevaram. Mums ir jādomā par to, ko īpašnieks ir spējīgs paveikt. Mēs aicināsim īpašnieku konkrētos termiņos veikt konkrētas darbības, un tad tālāk jau mēs vērtēsim, ja šīs darbības netiks veiktas, tad tikai tiks kādas sankcijas ierosinātas.”
Savulaik, kad papīrfabrika beidza savu darbu un tika privatizēta, plānos bija atjaunot mazās hidroelektrostacijas (HES) darbību un izveidot zivju ceļu, jo Salaca ir lašupe. Alojas novada domes vadītājs vērtē, ka šāda mazā HES būs viens no ceļiem, lai saglābtu fabrikas ēku.
“Pats dambis ir saglabājies un diezgan labā stāvoklī.
No mana viedokļa liekas, ka prātīgāk būtu, ja būtu enerģijas ieguve, hidroelektrostacija.
Tā ir tāda politiskā izšķiršanās. Šī ir viena no upēm, kur ir ļoti pastāvīgs tecējums (1,6 megavati), un nevajadzētu nekādu OIKu, nekādu atbalstu. HES pats varētu piecos gados sevi atpelnīt un dot labumu pie nosacījumiem, ka daļa naudas atgriežas taisni ēkā un infrastruktūrā, tad būtu arī, par ko uzturēt,” sacīja Bārda.
Otrs ceļš ir meklēt investorus, sadarbības partnerus, kuri būtu ar mieru te ieguldīt. “Ļoti daudz labu piemēru ir gan Vācijā, gan Holandē, gan Somijā, kur ir šādas vecās ražošanas ēkas. Piemēram, Somijā, kur bijusī porcelāna rūpnīca pārstāja strādāt, ir izveidoti gan radošie uzņēmumi, inkubatori, mācības notiek. Un es domāju, ja te ir nozīmīga lašupe, tad, atjaunojot zivju ceļus, nākotnē tūristi varētu vērot, kā tie laši iet. Es domāju – arī pētniecība tur varētu būt, un vieta jau ir pasakaina,” sprieda Bārda.
Izstaigājot papīrfabrikas teritoriju un redzot ēku slikto stāvokli, nav jābūt būvniecības speciālistam, lai secinātu, ka ieguldījumus tur vajag lielus, pat ļoti lielus.
