Kuriozs un nokaitēts sākums
“Pēdējais piliens lēmumā par Smiltenes poliklīnikas būvniecību saistās ar kuriozu faktu jau 1974. gadā,” stāsta Jānis Līkans, ilggadējais 8. Ceļu būves rajona (8. CBR) vadītājs, kam tika uzticēts uzcelt ēku. “Vecais nams būtībā bija dzīvokļu māja, šaura, nepiemērotā stāvoklī. Kādu dienu tualetē ielūza grīda, un viens pacients ar ieģipsētām kājām iegāzās tualetes bedrē.” Tas bija nepārprotams signāls gan toreizējai Valkas rajona vadībai, gan Latvijas PSR Veselības ministrijai, ka poliklīnika Smiltenē ir vajadzīga.”
Jānis Līkans par 8. CBR vadītāju kļuva tieši pirms poliklīnikas būvniecības uzsākšanas – 1978. gadā, kad atmosfēra jau kādu laiku bija nokaitēta starp visām iesaistītajām pusēm (viens no iemesliem izrādījās arī Gulbenes nespēja uzņemties jaunas poliklīnikas celtniecību saistībā ar nepiemērotu infrastruktūru).
1979. gada maijā beidzot tika ielikts ēkas pamatakmens, un kopš tā laika situācija starp iesaistītajām pusēm atkal uzlabojās – sadarbība starp Veselības ministriju (šajā gadījumā poliklīnikas vadītāja, daktera Jāņa Krūmala personā), projektētāju (LPSR Komunālprojekta Cēsu nodaļas ) un darba veicējiem (8. CBR) bija “vienkārši lieliska”.
Laikmetīgs projekts traģisku apstākļu dēļ
Pirmā lieta, kas noteikti iet laikam pa priekšu, ir poliklīnikas galvenā ieeja. Jau tālajā 1981. gadā izbūvēta tā, lai ēka būtu sasniedzama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. No vienas puses, pilnīgs kosmoss laikā, kad uzbrauktuves, pandusi vai lifti pilsētvidē ir tikai sapnis. No otras puses, diemžēl jānotiek traģēdijai, lai mēs sāktu redzēt pasauli citu acīm.
Ēkas projekts ir individuāls, un tā autors bija 1962. gadā LPSR Komunālprojekta Cēsu nodaļā darbu uzsākušais inženieris un arhitekts Edvīns Zommers (1940–1988). Viņa nami ir funkcionāli un askētiski, tiem raksturīgi 2–3 stāvi un plaši logi, interese izmantot ķieģeļus, asi lauzt sienu plaknes.
Edvīna Zommera paveikto darbu klāstā ir arī civilie nami, taču pārsvarā dominē publiskās ēkas – Drabešu (Jaunā) pamatskola (uzsākts, bet arhitekta nepabeigts projekts), Valmieras Bērnu sporta skolas peldbaseins (tolaik piederošs Valmieras 4. vidusskolai; 1975), Cēsu Valsts ģimnāzijas piebūve (uzsākta 1976), Limbažu slimnīca, Smiltenes 7. CBR ražošanas ēka, Jāņa Cimzes Valkas Mūzikas skola, bijušās Bauskas PMK (Pārvietojamās motorizētās kolonnas) un Cēsu MRU (Mācību un ražošanas uzņēmuma) administratīvās ēkas, Jāņmuižas bērnudārzs (Jāņmuižas pirmskolas izglītības iestāde; saņemta LPSR Ministru Padomes prēmija), Rūjienas slimnīca (uzsākts, bet arhitekta nepabeigts projekts).
Taču visraksturīgākā iezīme Edvīna Zommera projektiem ir zemas vai lēzenas ieejas ar pandusiem (uzbrauktuvēm), kas padara viņa darbus īpaši laikmetīgus padomju arhitektūras telpā. Kāds galu galā ir iemesls? Kādā 1962. gada vasaras vakarā Cēsīs uz ielas viņam uzbruka huligāni.
Edvīns nonāca slimnīcā ne vien ar dūrienu mugurā, bet arī ar diagnozi – viss mūžs būs jāpavada ratiņkrēslā.
Vainīgie, iespējams, tika atrasti, bet tikai viņiem vai atbildīgajiem zināmu iemeslu dēļ – vismaz publiski nekad netika sodīti.
Sāpīgs notikums, kura komplikācijas arhitektu vajāja visu dzīvi līdz nāvei 1988. gadā, taču pati arhitektūra – pretēji laika garam kļuva daudz saprotošāka. “Neskatoties uz invaliditāti, Edvīns būvniecības laikā centās būt klāt vienmēr un atbildēt uz konsultāciju un palīdzības lūgumiem, kad vien bija nepieciešams,” atceras Jānis Līkans. Edvīna Zommera izpratni par medicīnas iestādēm noteikti stiprināja arī viņa dzīvesbiedre, Velta Zommere, kas vairākus desmitus gadu strādājusi par māsiņu Cēsīs. Piemēram, Smiltenes poliklīnikā ir ļoti praktiska izmēra lifts, kas funkcionē jau 40 gadus un joprojām izskatās labāk nekā daudzi citi jaunāki.
Kvalitātes etalons un neviena nocirsta koka
Pabeigto Smiltenes poliklīniku komisija novērtēja kā uzbūvētu teicamā kvalitātē. Tieši vadītāji, gan Jānis Krūmals (1936–2004), gan arhitekts Edvīns Zommers un tolaik pavisam jaunā 8.CBR inženiere, būvdarbu vadītāja Inta Smildziņa saņēma LPSR Ministru padomes prēmijas. “Vispirms jau augstu tika vērtēts tas, ka ēkas būvniecība iekļāvās noteiktajā termiņā līdz 1980. gada 31. decembrim un palīgā nebija jāsauc 32. decembris,” smejas Jānis Līkans.
Otra lieta, kas ir apsveicama – it sevišķi mūsdienu kontekstā –, ēkas būvniecības laikā netika nocirsts neviens koks. Lai arī bija izskanējusi tikai mutiska vienošanās un apstākļi bija apgrūtinoši, strādājot ar celtņiem vai pievedot materiālus, jau sākotnēji tika nolemts, ka nedrīkst aiztikt ap veco slimnīcu izveidoto parku.
Trešais kvalitātes elements bija materiālu un būvniecības metožu izvēle. Ēka bija nevis no paneļiem, bet no ķieģeļiem, kurus īpaši izlasīja pēc vienāda izmēra. Poliklīnikai raksturīgo apmetumu radīja kāds vecs meistars, sviežot to caur metāla sietu, kamēr poliklīnikas pamatos un atbalsta sienās no bijušajām kolhoza ēkām tika atkārtoti izmantoti granīta laukakmeņi. Meklējumos pēc dolomīta plāksnēm uz Sāremā vai marmora sienu dekorējumiem uz Ukrainu brauca pats Jānis Krūmals un Jānis Līkans.
Durvis un logi bija veidoti vietējā galdniecībā no ozolkoka pēc daktera Krūmala vēlmēm, regulāras bija konsultācijas arī ar paralēli topošās Gaiļezera slimnīcas būvniekiem.
Smiltenes poliklīnikas atklāšana notika 1981. gada 24. janvārī, un poliklīnika izmaksāja 515 tūkstošus tā laika rubļu. Tas esot bijis liels notikums tik mazai pilsētiņai. Līdz ar vecās ambulances zīmes noņemšanu un nešanu uz jauno ēku izveidojās vesels parādes gājiens. Pie poliklīnikas durvīm bija salasījies ievērojams pūlis, lai uzmestu aci pabeigtajai būvei. Liecinieki bija ieradušies pat no tuvējiem pagastiem ar mikroautobusiem.
Māksla, kultūra, dizains – aizrautība un bagātība
Nākamā, ne mazāk svarīga lieta, kas liekas īpaša poliklīnikas būvniecības kontekstā, ir piemiņas albums. Pilns ar Smiltenē zināmā inženiera un fotogrāfa Jura Zušmaņa tā laika uzņēmumiem, tas ir kvalitatīvi maketēts, mākslinieciski noformēts un iesiets koka vākos, lai izturētu laika ritumu. Albums atspoguļo to, kā lepoties ar būvniecību, kas bijusi kopienas nopelns, un galvenais – neļaut aizmirst cilvēku sejas, vārdus, darbus.
Albuma noformētājs bija 8. CBR mākslinieks, dekorētājs un dzejnieks Aldis Štelcs (1952–1992). Viņš ir arī viens no vaininiekiem, kāpēc Smiltenē astoņdesmitajos gados norisinājās Mākslas dienas un kāpēc poliklīnikas pagrabstāva zālēs regulāri tika atklātas izstādes (pēc Alda Štelca nāves – jau pēc dakteres Ilzes Krūmalas iniciatīvas). Vēl šodien ēka joprojām ir pārpārēm pilna ar gleznām, vitrāžām, māla darinājumiem, pat smalkiem apgaismes objektiem.
“Šo zāļu iekārtojums un aprīkojums neietilpa būvniecības gaitā, poliklīnika bija jānodod pēc civilās aizsardzības noteikumiem, kādi pastāvēja šādām sabiedriskajām ēkām. Zāļu interjeru pēc darba beigām veidoja arhitekts Edvīns Zommers kopā ar dakteriem Jāni Krūmalu un viņa kundzi Ilzi,” komentē Jānis Līkans. “Krūmala kungs jau skolas gados sapņoja kļūt par arhitektu, kamēr Krūmala kundze – par gleznotāju. Poliklīnikā tad arī īstenojās šīs viņu aizraušanās.”
Līdz ar to vienā no bumbu patversmei paredzētajām telpām ar kaļķi nokrāsotās betona sienas apvilka (kā saka Jānis Līkans – apmēbelēja) ar polsterējumu, griestos iekāra šūnakmens dekoratīvās plāksnes, ieklāja parketu un izveidoja zāli sanāksmēm, konferencēm, lasījumiem, jau minētajiem mākslas pasākumiem.
Abās pārējās patversmes zālēs tikmēr tika iekārtota kafejnīca, dekorējot sienas un griestus ar pašu smilteniešu meistaru darinātiem koka paneļiem. Kafejnīcas zālē joprojām atrodas gan milzīga koka bāra lete, gan pilnīgi neskarti brūnie, daudziem zināmie padomju klubkrēsli, gan logos joprojām zaigo Noras Cēsnieces vitrāžu triptihs.
Laika mašīna mūsu laiku mācībām
Interesanti, ka zāļu un dažu citu telpu interjers ir saglabājies vien tāpēc, ka tas atradies aiz slēgtām durvīm. Neviļus rodas jautājums – ja telpas visus šos gadus tāpat nav tikušas izmantotas, kāpēc vizuālās, pat taustāmas liecības un stāstus nesaglabāt nākamajām paaudzēm, nevis noplēst un pārvērst krāsainā, īstermiņa eiroremontā? Gan apdare, gan mēbeles, gan atmosfēra poliklīnikas zālēs ir tik kvalitatīva un cieņpilni iekapsulēta, ka atrašanās šeit, lai arī diezgan askētiskā interjerā, ir kā brauciens laika mašīnā. Vienīgi, kā atzīst Jānis Līkans, pagrabstāvā obligāti jānodrošina ventilācija, citādi šāda vide ir ideāla pelējumam un kādreizējais, lai arī cik labs, viegli var aiziet bojā.
Smiltenes poliklīnikas stāsts ir vēl viens pierādījums tam, ka lietas top labākas, ja esam tajās līdz ausīm. Vai nu runa ir par cieņu pret publisko telpu vai patiesa interese gan veselā miesā, gan garā. Vai arī tas ir traģisks starpgadījums, kas piespiež mūs ņemt vērā dažādo un no sirds iejusties cita ādā it sevišķi padomju laikā, kad tika uzskatīts, ka pret arhitektūru visiem cilvēkiem prasības ir vienādas. Ja tā uzskatām arī šodien un vienkārši cilvēciskā līmenī nedomājam par citām, paralēlām lietotāju pasaulēm mums blakus, laimīga dzīvošana demokrātiskā valstī mūs nepadara ar labākiem būvniekiem.
