"Mana dobīte ir šī, zirņi, rekur ir gurķīši, pirmie pieci nosala, šis ir jau otrais stādījums…" stāsta pirmā dārzā sastaptā – Ligita Saule, kura arī labprāt uzņemas gida lomu un izrāda savu dobi.
"Tad ir zemenītes, tās man iedeva Dačuks no kaimiņdobes. Burkāni, šogad ir pirmais eksperiments, nezinu, kā izaugs, bet mēs eksperimentējam. Tā tas dārziņš trešo gadu jau dzīvo, lai bērniem parādītu, kā izaug, un arī tāda socializēšanās, jo tad, kad es atnāku šeit, es zinu, ka vēl kāds atnāks. Bērni te ļoti labi spēlējas, nāk māmiņas ar bērniem, es zinu, ka es te kādu vienmēr satikšu un varēšu parunāties," stāsta Ligita Saule.
Viņa iepazīstina arī ar šejienes jaunumu – sēklu apmaiņas punktu: "Te ir visādas interesantas sēklas. Dārzniece, kas mūs konsultē, ir no Cēsīm, tad re – ir atbraucis koriandrs no Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza. Te var atnākt paņemt sēkliņas, šeit ir arī sarakstiņš, – vai nu tu esi ielicis, vai paņēmis, tu ieraksties, kad tu te esi bijis, ko te esi paņēmis."
Augi te aug tā sauktajās augstajās dobēs jeb kastēs. Katrs te iesējis vai iestādījis to, ko ir vēlējies.
"Lociņi, tomātiņš, zemenītes, zirnīši, burkāniņi. Nu, man vienkārši patīk, man dārzā nav nevienas dobes, tāpēc ka mamma visas ir aizņēmusi," mazā Kate Līviņa, kura dzīvo blakus mājā, stāsta, ka viņa ne vien te kopj savu dobi, bet arī uzrauga dārzu.
"Dažreiz kāds te nomet atkritumus vai kaut ko, tad es aizeju, pasaku, lai savāc, ka tā nedrīkst darīt."
Kaut gan par to, ka dārzā varētu viesoties postītāji, kā stāsta Ligita Saule, liela satraukuma vairs nav. "Pirmajā gadā te tādu vandāļu bija mazliet vairāk, atnāca pa nakti, bija sasisti skaistumpodiņi vai vēl kaut kas, bet šogad ir ļoti forši un mierīgi, nekas tāds nav bijis."
Taču vienā ziņā gan te ir jābūt gatavam, ka, piemēram, tavu stādīto zemeni var apēst arī kāds cits, bet, kā uzsver šejienieši, to ir jāmācās saprast, ka tas ir kopienas dārzs.
"Tā ir tāda ego skoliņa arī mazliet, jo tu saproti, ka tas ir kopienas dārzs un tādas arī attiecības.
Es, piemēram, eju garām zemeņu dobei, es zinu, ka tā zemene ir Dačuka. Nu, vai tu viņu tomēr paņemsi vai atstāsi? Nu, tā kā nevar saprast, tās ir tādas interesantas attiecības.
Par zirņiem, jā, pagājušajā gadā tas man bija tāds pārbaudījums, kad es atbraucu, – skatos, divi puiši ēd manus zirņus, un tad es tā pie sevis spriedu: paga, paga, kādus manus zirņus, mums ir kopienas dārzs! Tā kā var nākt un mieloties, pēc tam es aizeju pie puišiem un tā forši parunājos, viņi saka: "Forši, garšīgi zirņi". Nu tad man ir lielāks prieks nekā tad, ja es pati būtu tos zirņus pieēdusies un saštopējusies. Jā, tās ir attiecības, kas šeit veidojas, viennozīmīgi," stāsta Ligita Saule.
Dārzs "Zaļās villas" kvartālā tika izveidots pirms trim gadiem, un par šo sākotnējo ideju vairāk stāsta kopienas dārza "Audz" projekta koordinatore Laura Kindzule.
"Ideja atnāca tā, ka dizainerei Norai Gavarei, kas ir siguldiete, funkcionālā dizaina nodaļā Mākslas akadēmijā maģistra darbs bija jātapina, un viņas ideja bija sociālais dizains un ideja par kopienas dārzu, bet atvērto kopienas dārzu. Un tas ir pirmais un vai tikai ne pagaidām vienīgais, jo šeit ir tā ideja tāda mazliet utopiska, ka ir kopiena, kas darbojas, bet tajā pašā laikā var atbraukt Gunta un arī ir aicināta paņemt to zemeni, tas nav pārkāpums, tas ir atvērtais kopienas dārzs," saka Laura Kindzule.
"Zaļās villas" kvartāla saimnieks un zemes īpašnieks Andris Strapcāns, kurš atvēlējis vietu kopienu dārzam, kas nebūt nav naudu nesošs biznesa projekts, savu izvēli pamato tādējādi, ka pirms četriem gadiem kopā ar sievu lēmuši, ka te galvenajām ir jābūt citām vērtībām.
"Tās vērtības bija zaļais dzīves veids, kopība, radošums, un šajā teritorijā jau no paša sākuma bija sajūta, ka pilsētā cilvēkiem ir vajadzīga zaļa oāze, kur nākt satikties.
Bieži vien īpaši pilsētvidē, kur ir liela skriešana, daudz darbi, nav laika, vairāk tādās formālās attiecības ieslīgst. Cilvēki ieslīgst šeit, ir tā iespēja cilvēkiem iepazīt vienam otru un tās attiecības veidot tādā kā dziļākā līmenī, līdz ar to vienam otru atbalstīt, palīdzēt," saka Andris Strapcāns.
Tagad Siguldas kopienas dārzs "Audz" kļuvis par vietu, kur šī zaļā ideja tikai attīstās, un tie ir arī bioloģiskās produkcijas tirdziņi, stāsta Dace Mežavilka. "Mēs aicinām tikai bioloģiskās saimniecības, kas ir sertificētas, un plus vēl amatniekus un dažādus rotu darinātājus, meistarus. "Mums ir tiešām tādi uzticami bioloģiskie saimnieki, kas brauc."
Un te notiek ne tikai tirdziņi.
"Notiek tāds "Greenfest" festivāls jau ceturto gadu šogad. Šogad tas būs jau pa visu Gaujas Nacionālo parku izpleties, bet būs arī šajā teritorijā.
Un šeit notiek arī koncerti, zem šī te vītola mēdz būt koncerti, dārzs – tas ir vienkārši kā tāda dabas koncertzāle.
Arī Covid-19 laikā šī bija tāda vieta, kur cilvēki sanāca, turpināja nākt, jo tā ir atvērta āra teritorija, kur cilvēki jūtas piederīgi, droši un turpina socializēties. Lai vai kas notiek, mēs esam tāda sala, kur var to darīt," norāda Andris Strapcāns.
Šobrīd jau var teikt, ka kopienas dārzu ideja, lai arī katrā vietā realizēta ar savu redzējumu, kļūst populārāka arī Latvijā. Šopavasar Siguldai piepulcējusies arī Liepāja un Gulbene.
