ĪSUMĀ:
- Mazjumpravas muižas pļavas funkcionējušas kā vieta lidaparātiem jau kopš Pirmā pasaules kara
- Rumbulas lidlauka stāsts mūslaikos – kā pa kalniem un lejām
- Mūsdienu gaisa telpas legālie un sauzemes nelegālie iekarotāji Rumbulā
Jau vairāk nekā 100 gadu - vieta gaisa telpai
Mazjumpravas muižas pļavas funkcionējušas kā vieta lidaparātiem jau kopš Pirmā pasaules kara. Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Latvijas Bruņotie spēki tās izmantoja izlūklidojumiem un pretinieka pozīciju bombardēšanai. Līdz 1940. gadam Rumbulā bija Latvijas armijas Aviācijas pulka lidlauks.
1945. gadā pēc Otrā pasaules kara beigām tika lemts par vairāku Latvijas lidlauku paplašināšanu, starp tiem bija arī Rumbula. PSRS bruņotie spēki apkaimes teritorijā 1950. gados iekārtoja militāro bāzi, uzdevums bija kontrolēt gaisa telpu virs okupētajām Baltijas valstīm. 1953. gadā no Vācijas uz Spilves lidostu, bet 1955. gada aprīlī uz Rumbulas lidostu pārbāzēja 899. Oršas iznīcinātāju bumbvedēju aviācijas pulku. Kara lidmašīnas, galvenokārt iznīcinātāji MiG-19, MiG-21 un transportlidmašīnas An-12, An-26, atradās angāros un bija neredzamas no augšas.
Rumbulas iznīcinātāji vairākkārt piedalījušies kaujas operācijās. Viena no zināmākajām norisinājās 1956. gada 5. jūlijā, kad ASV spiegošanas lidmašīna “Lockheed U-2” veica savu pirmo lidojumu virs toreizējās PSRS teritorijas, dokumentējot Maskavu, raķešu rūpnīcas Kaļiningradā un Himkos un skaitot tā laika jaunākos Myasishchev M-4 "Bison" bumbvedējus. Tiesa, operācija noritēja veiksmīgi amerikāņiem, jo padomju MiG iznīcinātāji nespēja pacelties pietiekami augstu, lai misiju apstādinātu.
1975. gada 9. novembra naktī Rumbulas un Tukuma lidlaukos stacionētās lidmašīnas veica kaujas operāciju pret Rīgas jūras līcī esošo pretzemūdeņu fregati “Storoževoj” (Сторожевой), uz kuras bija sākusies pret PSRS vadību vērsta sacelšanās. Dumpja vadītājs bija Valērijs Sabļins, politiskais virsnieks un 3. ranga kapteinis, kura pienākums bija ieaudzināt marksisma–ļeņinisma principus kuģa komandai. Viņš šos principus uztvēra pārāk nopietni un nolēma izmantot kuģi kā starta laukumu revolūcijai pret korumpēto un totalitāro komunisma režīmu.
Sabļina komanda arestēja kuģa komandieri ar daļu apkalpes un devās Ļeņingradas virzienā (lai gan tobrīd tika ziņots, ka kuģis bēg uz Zviedriju, tātad – diversanti ir jānogremdē). Nakts izskaņā ''Storoževoj'' tika atgūts, uzlidojumā sabombardējot tā stūres iekārtu, tomēr iznīcīnātāji kļūdas pēc paspēja uzspridzināt citu, līdzīgu padomju karakuģi. Pēc deviņiem mēnešiem Sabļinam piesprieda nāvessodu par dzimtenes nodevību. Tiesa, gaisa spēki no Rumbulas iesaistījās tikai pirmajā operācijas daļā, līdz saprata, ka biezās miglas dēļ MiG iznīcinātāji nevar veikt savu darbu.
Rumbulas lidlauku 1960. gados sāka izmantot arī civilajiem lidojumiem uz Ļeņingradu un citām PSRS pilsētām ar lidmašīnām IL-18, ko 1971. gadā aizstāja Tu-134A. Pret lidlauku neapmierinātību sāka izrādīt iedzīvotāji – pacelšanās un nolaišanās notika pāri Rīgai, kas bieži radīja neciešamu skaņu. Turpretī sadursmes vai negadījuma rezultātā virs pilsētas skrejceļa novietojums bija bīstams iedzīvotāju un viesu drošībai. Rumbulas lidlauks tika slēgts 70. gadu beigās, kad gaisa spēku aviobāzi pārdislocēja uz 1970. gadā aizsākto Lielvārdes (Rempates) aviācijas bāzi.
Rumbulas lidlauka stāsts mūslaikos – kā pa kalniem un lejām
Deviņdesmitajos un vēl divtūkstošo sākumā uz lidlauka atradās autoplacis, bet tagad no bāzes pāri palikuši vien irstoši angāri, ievērojams grunts un arī vides piesārņojums un nefunkcionējošs, daļēji demontēts vai deformēts betona plātņu lidlauks 2000 metru garumā un 60 metru platumā. Tā vidū kopš 2017. gada ir iegrauzusies “Kurbada” ledus halle, bāzes teritorijas īpašumtiesības nu jau tiek dalītas gan starp pašvadībām, gan privātpersonām. Jau vairākus gadus skrejceļu sadala arī divas betona barjeras ar uzbērumiem.
Minēto grunts piesārņojumu vēsturiski veidojis milzīgais aviācijas degvielas depozīts ar petroleju. Naftas produkti, filtrējoties caur smiltīm, nonāca līdz gruntsūdeņiem un tur izveidoja peldošo naftas produktu slāni. Turpretī mūsu laikos Rumbulas bijusī aviobāze ir “kalpojusi” kā ātrā izgāztuve un riepu kapsēta – 2019. gadā Rīgas dome ziņoja, ka tobrīd no Rumbulas lidlauka teritorijas tika izvāktas vairāk nekā 2200 jeb 24 tonnas nelegāli atstātu riepu. Kopš tā brīža teritoriju apjož dažādas aizlieguma un soda zīmes, kas nereti papildinātas ar kamerām.
Toties kopš 2020. gada lidlauku ierobežo ceļa zīmes “Iebraukt aizliegts”, lai cīnītos ar pieaugošo nelegālas dragreisa vai drifta sacensību skaitu. Rumbulā tamlīdzīgi notikumi risinājušies regulāri.
Mediji par to ziņojuši vismaz kopš 2004. gada, taču nelegālo norišu zenīts tika sasniegts tieši koviddistancēšanās laikā 2020. gadā, kad uz lidlauka pretēji pulcēšanās aizliegumam esot atradušies aptuveni 800 cilvēki.
Diemžēl šādiem notikumiem Rumbulā ir arī traģiska vēsture. Piemēram, 2015. gadā "BMW" markas auto ar aptuveni 100 km/h ietriecās citā "BMW", kas tobrīd ieradās teritorijā. Vaininieks aizbēdzis no notikuma vietas, tāpat kā viņa vadītās automašīnas motors, bet otrā transporta līdzeklī esošie pasažieri un vadītājs guva smagus un paliekošus ievainojumus. Savukārt 2019. gadā saskrējās divas "BMW" un "Audi" markas automašīnas.
Par lidlauka slēgšanu auto satiksmei gan priecīgi nav vietējie iedzīvotāji, kas lidlauku bieži izmanto kā īsceļu uz savām vasarnīcām vai pat dzīvojamajām mājām. Toties teritoriju, protams, ar attiecīgo Rīgas domes izsniegto iebraukšanas atļauju veiksmīgi izmanto paraplānisti.
Mūsdienu gaisa telpas legālie un sauzemes nelegālie iekarotāji Rumbulā
Māris Barons, paraplānu pilots, Rumbulas lidlauku par teju mājvietu sauc jau gandrīz 10 gadus. Teritoriju viņš atceras arī no bērnības, kad deviņdesmito sākumā daudz laika pavadījis Dārziņos un ar vectēvu nācis uz autotirgu – skrejceļš bijis pilns ar mašīnām. Viņš atzīst, ka pats to nav piedzīvojis, taču kādu laiku no Rumbulas lidlauka pacēlās arī mazās lidmašīnas, kurām tika aizliegts nosēsties pirms kādiem 12 gadiem. Paša atmiņās ir vien baltās līnijas skrejceļa centrā, kas bija sazīmētas, lai pilotiem būtu drošāk nosēsties, kā arī deltaplāni. Abi no Rumbulas šodien pacelties vairs nedrīkst.
Ap 2012. vai 2013. gadu Māris pievērsās paraplanierismam kā hobijam, bet pēc pāris gadiem lidlauks kļuva par pilntiesīgu Māra darbavietu. Viņš redzējis ne vien ledus halles būvniecību, ko bija interesanti vērot, bet arī jau minētās auto aktivitātes naktīs. Māris esot novērojis, ka teritorijā atradušies ne tikai sacīkšu dalībnieki, bet starp mašīnām bieži kavējušās arī māmiņas ar bērniem.
Viņaprāt, prātam neaptveramākais noticis ziemā, kad uz skrejceļa vienlaicīgi gan mācās braukt ar auto, gan turpat blakus drifto, gan vecāki ar mašīnām velk savus bērnus uz “kaut kādiem plastmasas gabaliem”, protams, bez aizsargiem vai ķiverēm.
Māris secina, ka, pateicoties Rīgas domes aktivitātēm un aizlieguma zīmēm, tagad lidlauka teritorijā ir gan drošāk, gan sakoptāk. Viņš gan vienīgi sūrojas par skrejceļa ziemeļu galā nopļauto zāles laukumu, uz kuru aizlieguma zīmes neattiecas, bet ko paraplānisti izmanto, lai nosēstos un paceltos. To autovadītāji ar “švakākām” mašīnām mēdz izmantot “saulīšu” mešanai, citreiz pat acīs skatoties.
Nelegālajās sacīkstēs pozītīvo ironiski mēģina saskatīt Normunds Pakulis, Latvijas Paraplānistu federācijas prezidents, kurš pats Rumbulā ir iemācījies lidot un daro to apmēram tikpat ilgi, cik Māris. Normunds atceras, ka vēl pirms pāris gadiem paraplāni “vinčojušies” jeb tikuši vilkti līdz skrejceļa vidum, tad atpakaļ un vēlreiz turp, lai sasniegtu pareizo augstumu, jo lidlauku sadalīja minētās barjeras. Taču vienudien kāds ar automašīnu “VW Passat” ieskrēja vienā no betona klučiem, mašīna bija norakstāma, taču paraplānistiem ironiskā kārtā parādījās caurbraucamie vārti.
Normunds vēlreiz uzsver arī Rumbulas lidlauka nozīmi paraplanierismā, jo tajā tikuši apmācīti aptuveni 90% no Latvijas pilotiem. Viņš saka, ka te ir vienīgā foršā pacelšanās vieta Rīgā un tās tuvumā, ja neskaita alternatīvu pie Babītes ezera, kur piloti izmanto publisku, grantētu satiksmes ceļu.
Rumbulas lidlauks lidmašīnas neapkalpo jau desmitiem gadu, taču tā nozīmi gaisa iekarošanā notur ne tikai paraplānisti, bet arī citi mazgabarīta lidaparātu entuziasti. Līdzās Mārim, Normundam un citiem gaisa telpu Rumbulā izmanto arī lidmodelisti un radiovadāmie lidaparāti vai planieri. Māris saka, ka nebūtu slikti, ja šādu vietu varētu saglabāt dažādu veidu aviācijas entuziastiem.
