Fotogrāfs padomju laika daudzstāvu ēku pagalmos
Ceļojums sākas kopā ar fotogrāfu Reini Hofmani, braucot uz Ziepniekkalna daudzdzīvokļu namu pagalmiem Ozolciema un Valdeķu ielas tuvumā. Tur kompleksa rajona apbūvi sāka pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
"Man liekas, ja tu nezini, tad te viegli var apmaldīties. Es patiesībā nezinu neko te. Bet paskaties, kā izceļas viss. Katrs tēls. Tā vide ir pateicīga. Tā postpadomju vide kaut kā baigi piesaista," saka Hofmanis.
Plašajā pagalmā ir daudzi jo daudzi daudzstāvu nami kā bišu šūnas. Izvietoti cits citam priekšā, sānis. Pārsvarā visas ēkas ir desmitstāvu. Ir arī septiņstāvīgi daudzdzīvokļu nami. Uz to fona viss izskatās mazs. Pagalmā ir daži koki, it visur pie namiem novietotas mašīnas.
Jautāts, kādēļ viņam šie pagalmi patīk, fotogrāfs atbild, ka viņu saista nepareizības: "Es tad, kad bildēju priekš Venēcijas arhitektūras biennāles, man bija iespēja kādus pāris mēnešus pa viņiem pabraukāt. Pa dažādiem, dažādās vietās. Man kaut kā tieši tā padomju arhitektūra likās ļoti interesanta. Viens ir tas, ka viņa veido, man liekas, to galveno daļu no daudzdzīvokļu namiem vispār un tas, ka viņa ir tāda strukturēta.
Re, mēs te esam vidū un tāda sajūta, ka no visām pusēm tu esi novērots. Privātuma te īsti nav.
Savukārt no fotogrāfijas viedokļa tas arī ir tā, ka visa… Nu, tā ir tā kā tāda skatuve. Katrs cilvēka tēls izceļas uz šādas vides. Mani savukārt saista visādas nepareizības. Tās nepareizības arī šeit ļoti labi parādās."
Nepareizībās varot redzēt to, kā katrs dzīvo: "Varbūt tajā strukturētajā vidē, kur kaut kādā ziņā paredz veidu, kā katrs dzīvo, katrs atrod to savu veidu, piemēram, kā balkonu apsaimniekot. Tas man liekas tāds labs piemērs. Kāds to ļoti tīra, kāds ieliek logus tajā, kāds to lieto kā noliktavu. Tas tik daudz pastāsta par to, kā katrs apdzīvo vidi."
Hofmanis arī par interesantām pagalmos uzskata kaķu trepes uz pirmo stāvu logiem, kaķu mājas. Šajā pagalmā gan tādu nav.
Fotogrāfs ved uz vēl kādu pagalmu, kuru bija fotografējis izstādei. Tā vidū ir basketbola laukums, un ar nelielu sunīti te pastaigājas kāda sieviete.
Hofmanis izvelk no somas grāmatu ar fotogrāfijām. Atrod tajā savu šī pagalma fotogrāfiju. Tajā redzams, ka pagalmā starp lielajiem pelēki sarkanajiem daudzdzīvokļu namiem stāv sieviete ar mazu suni. Tas gan esot cits suns.
Jautāts, kādēļ viņam patīk šis pagalms, fotogrāfs stāsta par vietas ģeometriju: „Ar to, ka, man liekas, viņš to organizētību un strukturētību vēl vairāk iemieso. Viņš ir tāds ģeometrisks, kas noslēdzas ar plakni. Viņš ir kā tāds perspektīvas paraugs. Galā tur vēl ir bērnu laukums ar kaut ko piramīdveida.”
Hofmanim vislabāk patīk fotografēt arhitektūru un portretus. Pastaigas laikā bieži vien slepus nobildē kādu ar telefonu. Secina arī, ka arhitektūra ietekmē to, kā jūtamies noteiktā vietā.
"Man liekas, šobrīd sāk kaut kā vairāk apzināties padomju laika arhitektūras un interjera vērtību.
Man liekas, bija tāds laiks, kad likās, viss, kas ir no šī laika, tas ir "fui" un tas ir jānojauc. Bet fotogrāfiski man viņi ļoti patīk. Es neesmu drošs, vai tas ir tas pagalms, kur man gribētos pasēdēt uz soliņa. Bet fotografēt noteikti," stāsta fotogrāfs.
Skrējiens ar pastnieci pa Rīgas vēsturiskā centra pagalmiem
Otrā pastaiga ir ar pastniecei Daigu Ailti. Latvijas Radio seko viņai darba gaitās. Tikšanās ir septiņos no rīta Rīgas centrā pie pasta nodaļas Elizabetes ielā. Kājās viņai krosenes, uz pleca auduma maiss, bet otrā rokā stumjamie ratiņi, ko Ailte sauc par savu mašīnu.
"Citas dienas [maiss] ir smagāks. Vissmagāk ir trešdiena un ceturtdiena, jo tad nāk visas tās "MK Latvija", "Subbota", tās biezās avīzes. Šodien nav tik traki," stāsta pastniece.
Tikko viens maiss ar vēstulēm un presi iztukšots, no ratiņiem izvelk nākamo un tā, līdz viss izdalīts. Ailte strādā par pastnieci 25 gadus. Visus šos gadus visos laikapstākļos iznēsā vēstules un citus sūtījumus pa vienu un to pašu rajonu. Dažkārt aizvieto kolēģus arī citos rajonos. Lai gan vēsturiskajā centrā daudz nevajag pūlēties, lai ieraudzītu pagalmos interesantas detaļas, Ailte saka - pie visa jau pieradusi. Zina katru stūri.
Pastniece steidzas no mājas uz māju. Izstrādājusi ērtāko ceļu un labi zina, pa kurām durvīm var ieiet, pa kurām iziet. Katram mājoklim no galvas zina durvju kodu.
"Man patīk. Man it sevišķi patīk no rītiem, kad nāku viena, es vēl paskrienu tā lēnām. Tad man vispār ļoti patīk. Man tas darbs patīk.
Es nevarētu nosēdēt kantorī, kā tās meitenes tur sēž pie kompjūteriem. Nē! Es labāk skrienu," stāsta Ailte.
Vēstules pastkastēs sabirst zibenīgi. Pastniece tās liek gandrīz vai uz tausti, precīzi. Pagalmos rāda, kur pa šiem gadiem kāda māja nojaukta, kur uzbūvēta jauna. Lai tiktu pie pastkastītēm, Ailtei līdzi arī liels atslēgu saišķis. Tā tiekam arī pagalmos, kurus ikdienā svešiniekam neieraudzīt. Īpaši daudz slēpjama gan tajos neredzam.
"Tām mājām ir saimnieki. Tad viņi visām tām mājām liek vārtus un atslēgas, un kodus. Mēs arī tur iesim, kur tas vīrietis. Te ir privātais bērnudārzs. Ņemsim nākošo čipu. Iesim uz nākošajiem vārtiem,” saka Ailte.
Viņa sava rajona pagalmus tiešām pārzina ļoti labi. Pie kādiem vārtiem atstāj savu "mašīnu" ar sūtījumiem, kuri konkrētā pagalma iedzīvotājiem nav paredzēti. Atstāj sev tikai auguma somu uz pleca. Ejam tālāk, dodamies ēkā no ielas puses, ieliekam vēstules. Ejam ārā pa citām durvīm un nokļūstam pagalmā. Tajā apskrienam visus namus, kuriem atnākuši sūtījumi, un jau no pagalma puses izejam ārā tieši pa vārtiem, kur Daiga atstājusi savus stumjamos ratiņus.
Pastniecei visi pagalmi šķiet vienādi. Vienu pagalmu gan viņa vēlas parādīt.
"Tur gan ieiesim vienā vietā. Tur tāda mājiņa, kā piebūvīte. Šī, paskaties! Bija smuks! Tur pat dzīvoja kādreiz iekšā. Un tagad paskaties, kā - logi izsisti," Ailte rāda uz lielu logu pusapļa formā nelielā pagalmā esošā piebūvē.
"Es vienmēr, kad nācu garām, vienmēr skatījos uz to mājiņu," saka pastniece.
Tiesa, visvairāk pagalmus un namus viņa iegaumē pēc cilvēkiem, kas te dzīvo - Uļjana Semjonova, Imants Ziedonis. Pastniece bijusi dzīvokļos pie visiem cilvēkiem, kuriem nes vēstules.
Ja pastniece Ailte atceras cilvēkus, pagalms, uz kuru ved Rīgas pašvaldības policijas Latgales priekšpilsētas pārvaldes inspektors Rihards Kivkulis ar pārinieku Iļju Zaharcovu, policistiem, drīzāk atmiņā palicis dažādu notikumu dēļ.
Policijas bieži apmeklēts pagalms
Šo pagalmu zinot daudzi policisti. Tagad te situācija uzlabojusies. Agrāk šajā pagalmā trīs rindās stāvēja malkas šķūnīši, kuros mitinājušies bezpajumtnieki.
"Kur pamesti tie šķūnīši vai neviens neizmantoja un nesekoja līdzi, tur viņi paši vēra vaļā durvis un iekārtojās ērti ar matračiem, segām un tā tālāk," stāsta Kivkulis.
Viņš pašvaldības policijā strādā gandrīz 10 gadus, un šis pagalms uzmanības lokā bijis teju visu šo laiku. Izsaukumi bijuši visdažādākie:
"Tiešām, viss iedomājamais. Gan ar narkotikām saistīts, gan ar zādzībām. Tur bieži, ielūkojoties iekšā, varēja redzēt somiņas izmestas, tukšus makus,
kas var liecināt par kaut kādām notikušām zādzībām apkārtnē, kur personas atbrīvojas no pierādījumiem."
Kopš vasaras pagalms tiešām mainījies, jo lielākā daļa šķūnīšu ir nojaukta, secina inspektors.
Apkārtējo māju iedzīvotāji zina stāstīt, ka nākotnē te būšot bērnu rotaļu laukums. Arī vietējie iedzīvotāji zina dažādus nostāstus par šo pagalmu.
Vadims stāsta, ka pirms kāda laika šeit piekauts cilvēks. Nezinot, vai izdzīvojis. Esot paredzēts nojaukt arī atlikušo šķūņu rindu. Arī Vadimam te bijis šķūnis, kuru nojauca. Cilvēkiem vairs nav malkas apkures, un malkas šķūnis vairs neesot vajadzīgs.
Blakus nama iedzīvotājam Jānim Blumfeldam arī bijis te šķūnītis.
"Nāk vasara, tad jau ir viegli. Tad jau tur koki ir, zem kokiem tad viņi tur guļ un gudri runā, un strīdas, un bučojas.
Reizēm tur interesanti, kā saka," stāsta Blumfelds.
Pēc apmēram desmit gadiem šajā vietā tiešām sākušies uzlabojumi. Kopš vasarā vairums šķūņu nojaukti, vismaz Rihards Kivkulis uz šejieni vairs nav saņēmis izsaukumus.
Pēc informācijas, kas sniegta uz tepat pielīmētas lapas, var spriest, ka drīzumā arī palikušo šķūņu šeit vairs nebūs un pārmaiņas šajā pagalmā turpināsies. Policistiem un vietējiem iedzīvotājiem varētu palikt vien atmiņas un nostāsti par to, kā šajā pagalmā kādreiz bijis.
