Saturs:
- Pagalmu "blēņas" liek domāt par Rīgas ēku vēstures slāņiem.
- "Lauviņas" skulptūra Grīziņkalnā žurnālistei asociējas ar pagalmiem.
- Pagalms, kurā no nacistiem slēpās ebreju tēlnieks Elmārs Rivošs, liek atcerēties kādreizējo geto.
Pagalmu "blēņas"
Timofejevs aizvedis uz pagalmu, kurā, pēc viņa teiktā, redzamas blēņas. 
"Re kur, tas laikam ir visinteresantākais Rīgas pagalmos. Nu, ka visādas blēņas, muļķības vispār. Kas tas ir? Tas vispār nav loģiski, bet tomēr tā ir! Ļevs Tolstojs kādā romānā rakstījis, ka visskaistākās lietas ir lietas, kur nav simetrijas. Tas attiecas arī uz Rīgas pagalmiem," stāsta Timofejevs.
Timofejeva dzīvojamās mājas pagalma vidū ir koks, un tas šķiet ļoti eklektiski. Pagalmā ir arī viens no daudziem Rīgas un, iespējams, ne tikai Rīgas pagalmiem raksturīgajiem elementiem - māja kaķim. Tajā dzīvojot kaķis, kurš šķielē.
Timofejeva pagalmā arī manāmas dažādas "blēņas". Vecākām mājām piebūvēts klāt augšstāvs. Starp divām mājām kā sēne pie koka izvietojusies piebūve. Starp ēku nelīdzenajām sienām piebūvēta kāda studijas tipa telpa.
Timofejevs Rīgā dzīvo no pagājušā rudens. Iepriekš trīs gadus viņš dzīvojis arī Minskā.
"Rīgā tu vari redzēt vēsturi pagalmos. Ir ļoti daudz visādu vēstures slāņu. Ļoti daudz visādu elementu, kuri it kā ir no dažādām vietām, no dažādiem laikiem. Minskā, piemēram, tāda vispār nav, jo visi pagalmi ir maksimums 30 - 40 gadu veci," stāsta Timofejevs.
Taču domu lidojumu pārtrauc kāds vecs vīrs, kurš izgājis pagalmā uzsmēķēt. Viņš saka, ka šeit nav nekā, ko redzēt, un labāk doties uz Alberta ielu.
"Lauviņas" skulptūra Grīziņkalnā
Bijusī Latvijas Radio žurnāliste Dzērve rāda tēlnieka Riharda Maura skulptūru "Ūdenszirgs" Grīziņkalna pagalmā. Pēc 12 gadiem skulptūrai būs 100 gadu. Lai gan tā ir valsts nozīmes mākslas piemineklis, skulptūra atstāta novārtā. Par to satraukušies arī vietēji iedzīvotāji. Pagalmā sastaptie cilvēki stāsta, ka kādreiz no "Ūdenszirga" patiešām tecējis ūdens. Tagad vietējie izlēmuši par savu naudu uzlabot ūdenszirga stāvokli, lai tas nesabruktu.
"Viņš ir tāds, ka "in your face" vienkārši. Viņš ir tāds, ka tur nav neko pielikt un neko atņemt. Tur nav nekādas stilizācijas manā skatījumā. Viņš ir vienkārši ģeniāls," saka Dzērve. Ja viņai saka "pagalms", tad acu priekšā nostājoties jūras lauvas skulptūra. "Es nezinu. Ir tādi tēli acīmredzot, kas ir iekšā. Kaut kas tāds līdzīgs kā Sandras Glāzupas balss," piebilst žurnāliste.
"Nu, viņš izskatās traģiski. Bet, no otras puses, ja mēģina neieraudzīt to apkritušo podestu, un [skatīties] tikai uz ūdenszirgu vai jūras lauvu, manā skatījumā, tur nekas nav pazaudēts, jo tēlnieks viņu arī ir izveidojis tik gruntīgu un viengabalainu, es teiktu, ļoti pamatīgu. Bet bērnībā tā bija vieta, kur mēs visi rāpāmies virsū uz ūdenszirga. Tur varēja uzrāpties mierīgi, un bija skaidrs, ka ūdenszirgam nekas slikts nenotiks. Bet tagad ir noticis diemžēl beidzot tā, ka viņš ir viscaur apdrupis. Bet tajā laikā, kad tu svēri ļoti maz, tad tas tā nelikās," atceras Dzērve.
Rivoša pagalms
Bērziņš pastaigā pa Maskavas forštati aizved uz pagalmu, kurā patvērumu rada ebreju tēlnieks Elmārs Rivošs.
"Mums, cilvēkiem, jau nepatīk to atzīt, bet mēs esam ļoti atkarīgi no situācijas, vai ne? Un tā situācija, ko nacisti radīja ebrejiem šeit, 1941. gadā, man šķiet, ka baisāka vairs nevar būt. Tad ir interesanti padomāt, kā cilvēki rīkojās, kāpēc tā rīkojās. No vienas puses, es teicu, ka situācija mūs ļoti ietekmē, bet tas, protams, nav viss stāsts, jo šajā tematā arī iekļaujas Žanis Lipke," stāsta Bērziņš.
Proti, šādos apstākļos ir arī Žanis Lipke, kurš rīkojas citādāk, riskē ar savu un tuvinieku dzīvību, glābjot ebrejus, pretojas un nepakļaujas, viņaprāt, prettiesiskiem likumiem un noteikumiem. Bērziņš stāsta arī par vietējo iedzīvotāju iesaisti noziegumos. Viņš īsumā atgādina šīs vietas vēsturi, kad nacistiskās okupācijas laikā 12 kvartālos sadzina apmēram 30 tūkstošus ebreju. Līdz tam šeit dzīvoja trīs reizes mazāk cilvēku.
"Lielā geto vēsture bija ļoti īsa. Un, starp citu, tos lielos vārtus aizslēdza 25. oktobrī. Tātad ļoti tuvu tam datumam, kurā mēs te runājamies. Aptuveni ap šo laiku. Bet lielā geto vēsture ir ļoti īsa. Divās dienās - 30. novembrī un 8. decembrī - lielāko daļu, 25 tūkstošus, kājām dzina uz Rumbulu, astoņus kilometrus no šejienes un tad nogalināja," skaidro Bērziņš.
Līdz šiem notikumiem cilvēki šeit dzīvoja briesmīgos apstākļos. Mēģināja izdzīvot, un Elmārs Rivošs bija viens no retajiem, kuram izdzīvot izdevās. Viņš slēpās nelielā mājā pagalmā.
Bērziņš īsti nezina, vai namiņš, kurā dzīvoja Rivošs, vēl pastāv.
"Nu, mēs varam pamēģināt ieiet. Es to aprakstu šobrīd neatkārtoju, jo es neatceros precīzi, kāds tas namiņš bija. Bet manā atmiņā tāds maziņš, vienstāvu, man liekas, tur bija divas istabiņas," stāsta Bērziņš.
Pagalmā atrodas dzīvojams divstāvu ķieģeļu nams un tālāk vēl mazas mājas.
"Šī mājiņa, mēs varam noticēt, ka ir saglabājusies no tā laika. Šī vieta ir arī nofotografēta, atmiņās ielikta. Bet arī ar tekstu, ka šajā vietā tas nams atradās. Tā namiņa vairs nav, tā ka pieņemu, ka varbūt arī ir nojaukts. Jo tajā aprakstā rakstīts, ka dziļumā, nav pie ielas, bet kaut kur dziļumā. Un te dziļumā mēs redzam, ka jau ir sabūvētas jaunas mājas," stāsta pētnieks.
Bērziņš spriež, ka Maskavas forštatē vēsturi var ļoti labi iztēloties. Viens ir sēdēt auditorijā, bet cits - redzēt namus un vietas.
Pirms atvadīšanās Bērziņš padalās ar vēl kādu atziņu, pie kuras nonācis. Gandrīz visiem holokaustā izdzīvojušajiem atmiņās ir līdzīgs stāsts, ka viņiem palīdzēja cilvēki, no kuriem viņi to negaidīja. Ikdienā esam naski iedalīt cilvēkus "labajos" un "sliktajos".
"Līdz ar to mums tas sarakstiņš izveidojas, "labi" cilvēki, "slikti" cilvēki. Un kas ir interesanti tajā gadījumā, ka tajos jaunajos apstākļos, kur tā kategorizācija jau sākās, - kurš mani ir gatavs glābt, kurš tādos apstākļos ir gatavs riskēt ar savu dzīvību, lai man palīdzētu, - strauji nomainījās tas, kuri ir labie cilvēki un kuri sliktie. Tie vairs nebija tie, kuri uzsmaida, vai tie, kuri pasaka kaut kādu sliktāku vārdu vai atburkšķ pretī. Bet izrādījās, ka tie, kas smaida un liekas tie jaukie, nu nebija tie, kas… Jo runājot arī par Žani Lipki kā piemēru vēlreiz- viņš jau arī visdrīzāk, ka nebija tas, par kuru mēs teiktu "visforšākais cilvēks miera apstākļos", bet, redz, tajos drausmīgajos kara apstākļos, viņš izrādījās viens no retajiem, kurš riskēja ar savu dzīvību, lai censtos glābt citus," uzsvēra Bērziņš.
