Rīgas industriālās nomales. Ūdens un Tvaika ielu potenciāls

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Rīgas industriālās nomales – tā var teikt gan par Iļģuciemu, gan Sarkandaugavu. Tiesa, par ražošanu jārunā pagātnes formā, jo lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu tagad ir slēgti, daži pilnīgi pārprofilēti un liela daļa ēku netiek izmantotas. Vismaz tā bija gadiem ilgi, bet nu industriālās nomales atkal kļūst interesantas un sāk dzīvot jaunu dzīvi. Latvijas Televīzijas rāidījumā “Ielas garumā” ir iespēja salīdzināt, kāda bija Ūdens iela Iļģuciemā un Tvaika iela Sarkandaugavā pirms 12 gadiem un kādas tās ir tagad. Bet vispirms kopā ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu ienirsim pilsētas vēsturiskajās dzīlēs.

Pirms divpadsmit gadiem teritorijā starp Daugavgrīvas un Ūdens ielām vēl darbojās Rīgas Mēbeļu kombināts un turpat blakus atradās pussagruvušie Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas korpusi. Rīdzinieki netaupīja zobgalības, atceroties rūpnīcas galveno produkciju – mēslu ārdītājus. Simtiem saražoto agregātu allaž piepildīja plašo teritoriju Zunda malā, kalpojot kā iedvesma anekdotēm par piecgadu plāna aplamībām. Tad lietuviešu investori teritoriju nolīdzināja, izveidoja autoceļus un sāka būvēt estakādi uz jaunceļamo tirdzniecības centru “Akropole”. Diemžēl biznesa plāni mainījās, bet par zobgalību objektu kļuva tilts, kas karājas gaisā, un gājēju pārejas, kas nekur nevar aizvest.

Tomēr dažas ēkas šajā teritorijā atdzima un Ūdens ielā parādījās asprātīga vietzīme H2O6.

Adrešu maiņas gan firmas stilu mazliet izbojāja, jo tagad RISEBA oficiāli atrodas Durbes ielā. Apkārtnē izveidotas vēl divas jaunas ielas: riteņbraucēju un gājēju paradīze Nameja krastmala un Aisteres iela. Ražošanas korpusus augstskola piemērojusi savām vajadzībām, un cehos ierīkotas vairākas teātra un koncertzāles, kas iegūst aizvien lielāku popularitāti. Topošie arhitekti spriež, ka pāri Zunda kanālam uz Ķīpsalu vajadzētu uzbūvēt gājēju tiltu, jo tur taču atrodas Rīgas Tehniskās universitātes studentu pilsētiņa un tradīcijām bagātā Arhitektūras fakultāte.

Ūdens ielas un Tvaika ielas nosaukumi raksturo divus no vielas agregātstāvokļiem, bet abas ielas atrodas ūdens tuvumā. Lai gan pāri Zunda kanālam ved kāds robusts padomju laikā uzsliets pagaidu tilts no dzelzsbetona blokiem un daļai krastmalas nevar piekļūt ne gājēji, ne laivotāji, tomēr kanāla ūdens šķiet samērā tīrs.

Toties Sarkandaugava ir krietni vairāk piesārņota, un tās krastmala Tvaika ielas apkārtnē nevedina doties romantiskās pastaigās.

Taču 18. gadsimtā pavērās pavisam cita aina.

Slimnīcu izveidoja pēc Krievijas cara Aleksandra I pavēles, bet par ārstniecības iestādi to padarīja slimnīcas pirmais direktors Otto Vilhelms fon Hūns – unikāla personība, kura darbības vēriens, erudīcija un veikums var kalpot par paraugu arī mūsdienās. Viņš uzcēla slimnīcu un bija tās pirmais direktors no 1824. - 1829. gadam, īstenojot dzīvē paša izvirzīto devīzi: “Tautas veselība pāri visam”.

Tomēr allaž slimnīcu ieskāvis vieglu baiļu un noslēpumainības oreols: kā lai zina, kas notiek tās teritorijā aiz augstā žoga? Padomju laikā Rīgas Psihiatriskajai slimnīcai bija visai divdomīga reputācija. No vienas puses, jaunie puiši apzināti centās nokļūt “psihenē”, lai paglābtos no dienesta Padomju armijā, bet, no otras puses, uz slimnīcu piespiedu ārstēšanai nosūtīja arī disidentus un citus padomju varai nevēlamus elementus. 

Tagad Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra vārti ir vaļā un arī apkaimes iedzīvotāji var vadīt laiku Terapijas dārzā, ko pamazām iekārto slimnīcas teritorijā. Jau vairākus gadus senākajā slimnīcas ēkā darbojas muzejs un neliela izstāžu zāle. Tur apskatāma mākslinieka Pētera Krastiņa personālizstāde. Iespējams, daudzi šo vārdu dzird pirmo reiz, lai gan viņa smalkie zīmējumi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, bet šopavasar Pētera Krastiņa darbs “Jauns mēness” būs izstādīts Baltijas valstu mākslinieku izstādē Orsē muzejā Parīzē.

Slimnīca sadarbojas ar Sarkandaugavas attīstības biedrību, un Terapijas dārzs, kā arī muzejs ar izstāžu zāli kļūst par nozīmīgu apkaimes sabiedriskās dzīves centru. Sarunas muzejā palīdz mazināt aizspriedumus un bailes, kas vēl joprojām valda daļā sabiedrības. Par to varējām pārliecināties gan izstādē “Sarkandaugava 2014”, gan muzeju nakts pasākumos. 

Diemžēl pēdējā laikā zuduši divi apkaimei nozīmīgi kultūras centri: kinoteātris “Aurora” jau gadiem ir slēgts, bet renovētajā kultūras namā “Draudzība” ierīkots lielveikals. 

Taču Sarkandaugavai ir liels potenciāls tik populāro radošo kvartālu izveidei, ja vien industriālo mantojumu varētu padarīt sabiedrībai pieejamu.  

Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca līdzās Sarkandaugavas ūdenskrātuvei izveidota pēc Otrā pasaules kara kādreiz tik slavenās rūpnīcas “Provodņik” teritorijā un

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

ēkās. Krievijas un Francijas kopuzņēmums - gumijas, gutaperčas un telegrāfa materiālu rūpnīca “Provodņik”- , tika nodibināts 1888. gadā un līdz Pirmajam pasaules karam pēc ražošanas apjomiem ieņēma ceturto vietu pasaulē. Varbūt skan mazliet jocīgi, bet starptautisku slavu iemantoja rūpnīcā ražotās galošas, kas, spriežot pēc bildēm, bija stilīgi apavi. Rīgā ražotās riepas lietoja pat Londonas autobusiem, jo, kā rakstīja presē: “tās izgatavotas no labas gumijas masas un ilgi kalpo.” Pirmā pasaules kara sākumā rūpnīcas iekārtas evakuēja uz Krieviju un Maskavā uzbūvēja jaunu rūpnīcu, bet Rīgā “Provodņik” darbību neizdevās atjaunot, lai gan Latvijas laikā tādi mēģinājumi bija.  

Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca savas ražotnes iekārtojusi “Provodņik” vēsturiskajās ēkās ar skaistajiem zigzaga jumtiem. Tās projektējis viens no 19. gadsimta ievērojamākajiem inženieriem Edmunds fon Trompovskis. Vienā no ēkām atrodas arī rūpnīcas muzejs, kurā apskatāmas unikālas bildes un vēsturiski dokumenti no “Provodņik” laika, kā arī Elektromašīnbūves rūpnīcas ražojumi, arī kādreiz “ekskluzīvā” veļasmašīna “Rīga”. 

Sarkandaugavas ūdeņos spoguļojas vēl viena skaista ēka, kuras iespējas pagaidām netiek izmantotas. Tā ir šveiciešu inženiera Roberta Maiera projektētā noliktava, kurā padomju laikā ražoja jau pieminētās veļasmašīnas un konveijers stiepās divu kilometru garumā.

Nesen skaistajā jūgendstila ēkā biznesa parku attīstītājs “Realto” sācis veidot fon Trompovska kvartālu – industriālu vidi dažādu nozaru uzņēmējiem un amatniekiem. Un kāpēc gan zālē ar dabisko apgaismojumu nevarētu iekārtot kādu laikmetīgās mākslas ekspozīciju? Vairākas citas telpas lieliski izmantojamas arī fotografēšanas un filmēšanas vajadzībām. Starp citu, Latvijas vīriešu basketbola izlases reklāmas rullītis Eiropas čempionātam ir filmēts tieši tur. 

 

 

 

 

 

 

   

 

        

 

     

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti