Ar šo skaitāmpantiņu tālajos astoņdesmitajos Hardijs Lediņš un Juris Boiko viens otru uzmundrināja, soļojot pa dzelzceļa sliedēm uz Bolderāju. Gājiens uz Bolderāju toreiz līdzinājās ceļojumam uz nepazīstamu, tālu un noslēgtu zemi, kas gaida, lai to atklāj.
Pirms 15 gadiem arī mums tā šķita sveša un tomēr vilinoša, bet lietus un saksofonistes Ievas Īzākas spēlētā mazliet smeldzīgā melodija līkumošanu Bolderājas centra ieliņu garumā izvērta aizraujošā piedzīvojumā. Buļļupes krastā toreiz satikām Induli Jūgu - bolderājieti vismaz trešajā paaudzē.
“Rīgas galvenā nomale” – tik trāpīgi Bolderāju savā grāmatā nodēvējis Daugavgrīvā dzimis Bolderājas patriots Arvis Pope. Man (un domāju, ka ikvienam, kas interesējas par šo apkaimi) viņa grāmata lieti noder, jo katra iela, nams un liktenis tur izgaismots no dažādām pusēm. Un, manuprāt, tieši pretstatos un nepareizībās jau arī slēpjas Bolderājas pievilcība vai skaistums. Bolderāju “Ielas garumā” esam izstaigājuši neskaitāmas reizes, un katra nākamā tikšanās ļāvusi ieraudzīt atkal jaunas pārvērtības.
Vēsturiskas koka mājas atrodamas Lielajā ielā, kas vijas gar Buļļupi. Daudzās joprojām dzīvo senās zvejnieku dzimtas, bet dažām vairs nav saimnieku un īrnieki ēkas nav saudzējuši. Vienu šādu māju pirms 15 gadiem pēc ilgas pierunāšanas un šaubām( kāpēc man vajag koka ēku?!) nopirka datorspeciālists Oļegs Voicehovskis un pamazām sāka atjaunot. Darbs izrādījās gan sarežģīts, gan ļoti interesants, jo māja pamazām atklāja savus noslēpumus un kā magnēts pievilka ne tikai ģimeni, bet arī viņu draugus, kuri tur labprāt ciemojās. Tagad ēka ir Lielās ielas rota.
Pirms 15 gadiem Bolderājas skaistuma meklējumi mani ieveda Skaidrītes Šnitko pagalmā un uzdāvināja vienu no skaistākajiem un traģiskākajiem rīdzinieku mīlas stāstiem. Skaidrīte to uzdrošinājās izstāstīt tikai tad, kad visi iesaistītie jau bija mūžībā, bet man tā bija viena no lielākajām dāvanām, ko esmu saņēmusi žurnālistes gaitās. Paldies Skaidrītei, kura tagad uz mums noraugās no mākoņa maliņas!
Taču Bolderājas iedzimtais Indulis Jūgs no cita mākoņa maliņas droši vien piebilstu: ”Bolderājai jau stāstu netrūkst.” Un viņam ir taisnība, jo šoreiz Lielajā ielā satikām Īzāku ģimeni, kura ar stāstiem, jokiem un dziesmām var izveidot veselu seriālu. Ko tur brīnīties, ja viņi ir bolderājieši vismaz piecās paaudzēs.
Induļa Jūga “garšīgais “stāsts no pirmā “Ielas garumā” ceļojuma saistās ar Bolderājai neraksturīgo balto ēku Lielās ielas un Kapļu ielas stūrī. Izrādās, ka tā celta kā sinagoga, bet vēlāk pārveidota par dzīvojamo ēku. Pēc 2. pasaules kara pilnīgi izmainījās visas apkaimes iedzīvotāju sastāvs, jo Bolderājā apmetās ļaudis no visas Padomju Savienības, bet par dominējošo kļuva krievu valoda. Citu kultūru (bet bieži arī ne-kultūru) klātbūtne izmainīja gan Bolderājas veidolu, gan dzīves stilu un uzspieda Rīgas galvenajai nomalei tālas, svešas un bīstamas vietas zīmogu. Bet – Bolderājas šarms taču slēpjas pretstatos! Un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, šo pārmaiņu rezultātā Bolderājā auga puika, kam bija lemts ieiet vēsturē.
Kapļu iela ir mūsu pēdējās Bolderājas ekspedīcijas atklājums. Par zemkopjiem, kas tur būtu mitinājušies, drošu ziņu nav, turklāt Bolderājas zeme ir liesa, kā jau smilšu kāpās. Toties tur atrodama zvejnieku sēta ar etnogrāfisku tīklu šķūni un dzīvojamo ēku, kas uzcelta 1840. gadā. Kapļu ielā var vērot, kā dzīvē īstenots teiciens “Mans nams, mana pils.” Katra māja te ir cietoksnis, ko ieskauj pamatīga sēta, bet iela gar augstajiem žogiem ieved strupceļā.
Vairums Bolderājas centra ieliņu ir smilšainas un līkumotas, jo ierīkotas kāpās. Dažas lielākās ielas agrāk bija bruģētas, bet, ielas remontējot, bruģakmeņi, tāpat kā citviet Rīgā, kaut kur pazuduši. Gundegas ielas vienu posmu tuvāko namu iemītnieki esot sargājuši caurām naktīm un tagad lepojas, ka pie viņu mājām ir bruģis, kas “ieklāts vēl Pētera I laikā", tas ir 18. gadsimtā. Gundegas un Ievas ielas stūrī atrodas kuģa kapteiņa un Bolderājas loča Jāņa Timma celtais nams, ko tagad atjaunojusi viņa mazmeita Mārīte Timma. Un arī šim namam ir savi likteņstāsti. Traģisks stāsts saistās ar 1919. gadu, kad angļu flote atbalstīja Latvijas armiju cīņās pret Bermontu, bet Timmu mājās trāpīja šāviņa šķemba, izdzēšot Jāņa Timmas meitas Almas dzīvību.
Karavīri allaž bijuši piederīgi Bolderājai, kas atrodas stratēģiski izdevīgā vietā pie Buļļupes, Daugavas un jūras. Galvenā dažādu armiju apmetne gan bija zviedru celtajā Daugavgrīvas cietoksnī, bet Krievijas cara armija 1913. gadā savas kazarmas ierīkoja arī pašā Bolderājas centrā pie tagadējās Stūrmaņu ielas. Nodibinoties Latvijas valstij, ēkas pārņēma mūsu armijas Sapieru pulks. Karavīri aktīvi piedalījās apkaimes kultūras un saimnieciskajā dzīvē, bet kazarmās bolderājieši varēja skatīties kino un dejot ballēs pulka orķestra pavadījumā. Tā tas turpinājās līdz 1940. gadam, kad Latviju okupēja padomju karaspēks.
Vēsturniece Baiba Brieže ir pētījusi Sapieru pulka vēsturi, jo tā ir daļa arī no viņas ģimenes vēstures.
Padomju okupācijas gados Bolderāja bija robeža, līdz kurai varēja nokļūt civilisti, jo aiz Buļļupes ceļš uz Daugavgrīvu bija slēgts. Uz Buļļupes tilta stāvēja sargkareivis, kas Daugavgrīvā ielaida tikai tur dzīvojošos vai tos, kam bija speciālas caurlaides. Tagad svešā armija ir aizgājusi, bet bolderājiešiem parādījušās citas rūpes: jāsakopj degradētās teritorijas un jācīnās par savas dzīves kvalitāti ar Rīgas brīvostu. Brīvostas saimnieciskie plāni bieži vien ir pretrunā ar apkaimes iedzīvotāju vēlmēm dzīvot tīrā vidē, peldēties jūrā un kopt savus mazdārziņus.
