Tas nozīmē, ka sterilizācijas programma stāv uz vietas – kamēr daļu sterilizē, citā vietā sadzimst jauni kaķēni.
Nelielā Sparģeļu iela netālu no Ziedoņdārza Rīgā ir viena no vietām, kur mitinās kaķu kolonija. Šeit katram kaķim ir dots arī vārds, stāsta sieviete gados, kuru satieku. Izrādās, tieši viņa par šiem kaķiem rūpējas. Ikdienā šeit dzīvojot 12 kaķi, taču to skaits mainoties. Viņa divreiz dienā tos baro un šobrīd dodas iegādāties tiem pārtiku.
“Cāļu akniņas pērku, tās ir vislētākās. No viena iepakojuma sanāk astoņas porcijas,” stāsta kundze.
Viņa arī apgalvo, ka šeit visi kaķi tiek sterilizēti, ar to šeit problēmu nav. Taču redzu, ka ne visiem kaķiem, kas šeit ir, apgriezta viena auss, kas ir veids, kā atšķirt jau sterilizētos kaķus.
Lai gan ik gadu Rīgā sterilizē ap 3000 kaķu un Mājokļu un vides departamenta Dzīvās dabas resursu nodaļas vadītāja Lana Puntusa norāda, ka koloniju skaits mazinās, tādu joprojām ir daudz.
Mājas lapā, kur var reģistrēt adreses, kur mitinās bezsaimnieka kaķi, kopš marta vien reģistrētas gandrīz 50 jaunas adreses, bet citas tur atrodas pat ilgāk nekā divus gadus.
“Iespējams, tiešām kāda no adresēm, kas ir pieteikta 2017. gadā, vēl nav apkalpota. Tas var būt tas gadījums, kad ir nepieciešams kaķu ķērājs. Un kaķu ķērāji tiešām apzvana rindas kārtībā iedzīvotājus un jautā, vai tas vēl ir aktuāls,” skaidro Puntusa.
Šogad, lai sterilizācija notiktu ātrāk piesaistīts vēl viens kaķu ķērājs – iepriekš tāds bija tikai viens. Rīgas dome sterilizācijai ik gadu piešķir arī 43 tūkstošus eiro, taču visam gadam tie nepietiek.
“Līdzekļi patiešām diezgan ātri iztērējas, dažu mēnešu laikā. Es gan gribētu teikt, ka mēs neesam vienīgie, kas to dara Rīgas pašvaldībā. Tās ir arī nevalstiskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas, piesaistot dažādus privātos fondus, tādēļ arī ļoti būtisks ir viņu ieguldījums,” stāsta Puntusa.
Viena no šādā organizācijām ir “Dzīvnieku SOS”. Viņi ik gadu sterilizē ap 1000 kaķu. Tās vadītāja Gita Grantiņa stāsta, ka naudas trūkums sterilizācijai arī ir iemesls, kāpēc kaķu joprojām ir tik daudz.
“Ja grib, lai samazinās šī populācija, tad tiešām tas jādara visa gada garumā, nevis vienu mēnesi. Jo, lūk, tagad pēc mēneša mums beidzas naudiņa, bet kaķenes visas ir grūsnas, viņas atkal dzemdēs, un tas ir atkal ritenis no sākuma, mēs atkal tērējam naudu. Bet tas jāpaspēj izdarīt, kamēr kaķenes vēl nav sadzemdējušus,” uzskata Grantiņa.
Grantiņa uzskata, ka, lai sterilizāciju veiktu nepārtraukti, ik mēnesi tam būtu nepieciešams atvēlēt krietni vairāk līdzekļu. Mājokļu un vides departamentā gan skaidro, ka kopējai bezsaimnieka dzīvnieku – gan kaķu, gan suņu izķeršana – ik gadu pašvaldībai jau tā izmaksā daudz.
“Es nedomāju, ka vēl papildu 20 tūkstoši krasi izmainītu situāciju. Protams, ir jāturpina sterilizēt, ir jāturpina novirzīt vismaz šie 43 tūkstoši gadu no gada, un tad šis rezultāts tiks sasniegts,” uzskata Lana Puntusa.
Taču svarīga ir arī iedzīvotāju iesaiste – gan ziņojot par kaķu kolonijām, gan arī nelaižot ārā savus nesterilizētos kaķus.
Par to runā arī Gita Grantiņa. Rīgā, Bolderājā, kādas mājas iedzīvotāji par kaķiem ilgstoši neziņoja. Kaķi saslima, un “Dzīvnieku SOS” mājas pagrabā atklāja baisu skaitu – tur bija saslimuši un nomiruši vairāk nekā 30 kaķi.
“Daudzās vietās patiešām ir, kur ir sakārtoti, cilvēki ziņo, bet ir joprojām vietas, kur cilvēki tā arī dzīvo, izliekas neko neredzam, lai gan apakšā zem viņiem ir līķu kalni, viņi to negrib, negrib redzēt, negrib neko zināt. Un tikai tad, kad parāda šos baisos masu skatus, tad varbūt kaut kā aiziet līdz saprašanai, ka tas nav normāli. Bet nu jā, tāds stāvoklis, es domāju, ne vienā vien mājas pagrabā ir,” saka Gita Grantiņa.
Viņa gan norāda, ka problēmas ar bezsaimnieku kaķiem ir ne tikai Rīgā, bet arī daudzās citās Latvijas pilsētās. Viņi, lai apturētu kaķu koloniju veidošanos, strādājuši arī, piemēram, Bauskā, Kalnciemā un Carnikavā.
