Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Ielas garumā. Priedaine. Lielais prospekts un citas ielas

Priedaine - senākā apdzīvotā vieta Jūrmalā

Braucot uz Jūrmalu, nācies novērot, ka Priedaines stacijā izkāpj vien rets pasažieris. Tāpēc nebiju pārsteigta, kad, uzzinot par filmēšanas vietu, arī daudz redzējušie televīzijas kolēģi pajautāja: vai tad tur kāds dzīvo? - Dzīvo gan, turklāt no aizvēsturiskiem laikiem.

Priedainē - pat akmens laikmeta apmetnes 

Priedaine izrādās senākā apdzīvotā vieta Jūrmalā, jo tur atrastas pat divas akmens laikmeta apmetnes - pie Vārnu kroga un tuvējā mežā.

Lielupes zvejnieki izsenis mīt Bražciemā, bet 19. gadsimtā priežu sila sauso un veselīgo gaisu novērtē Vecās Ģertrūdes baznīcas vācu draudze, kas atklāj pirmo zināmo pansiju Priedainē. Tā vēl apskatāma Babītes ielā līdzās dzelzceļnieku ciemata “hruščovkām”.

Dzelzceļš līdz Priedainei atnāk 1877. gadā, un tad sākas jauna ēra: Salas muižas zemes pamazām sadala dzelzceļa kalpotāju ciemata un vēlāk arī vasarnīcu būvei.

Vēsturniece Inga Sarma izceļ kādu dzelzceļa un dabas saspēles radītu savdabību: 

Bez burzmas 

Izkāpjot Priedaines stacijā, ciema ģeogrāfija top skaidra uzreiz: no stacijas sākas galvenā iela Lielais prospekts ar visai respektablām mājām un ciema vienīgo veikalu. Vasarā tur netrūkst gājēju un riteņbraucēju, bet izpaliek Jūrmalai raksturīgā burzma un skaļums.

Rimta dzīve dārzu ieskautos namos mazajās ieliņās, kas atrodas perpendikulāri Lielajam prospektam, un aktīvs, sportisks ritms pie Lielupes. To visu man atklāj Priedaines iedzimtā, māksliniece Baiba Māzere, kad kopā ar viņu iepazīstu man pasvešo Jūrmalas rajonu un Baibas kaimiņus. Baibas vecvecāki Grundmaņi – Baltijas dzelzceļa atslēdznieks Jānis un tirdzniecībā apsviedīgā Matilde - jau 30. gados uzceļ māju Strazdu ielā (tagad Dreiliņu iela), jo viņu meitai nepieciešams Priedaines veselīgais gaiss. Starp citu, pirms kara ciemā atrodas divas sanatorijas, kurās ārstējas plaušu slimnieki.

Mainās līdz ar padomju okupāciju

Pēc kara Priedaines pastāvīgo iedzīvotāju skaits pieaug no 93 (tāds skaitlis minēts 1935. gada tautas skaitīšanā) līdz 938. Krasi mainās arī iedzīvotāju nacionālais sastāvs: galvenokārt latviešu un vācbaltiešu apdzīvotais vasarnīcu ciemats pārtop daudzu tautību strādnieku sadraudzības rajonā, jo viesstrādnieki ceļ karā sagrauto tiltu pār Lielupi un strādā jaunizveidotajā kūdras fabrikā. Visas ielas, izņemot Lielo prospektu, tiek pārdēvētas, kad Priedaini 1949. gadā pievieno Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonam, bet pēc desmit gadiem iekļauj jaundibinātajā Jūrmalas pilsētā.

Priedaine mainās gan emocionāli, gan vizuāli, bet pamatiedzīvotāji mācās pielāgoties jaunajiem spēles noteikumiem. Arī ārsta Aivara Vētras vecvecāki Alvīne un Alberts Raiskumi, kuri uz Priedaini pārcēlās 1940. gada 10. jūnijā – dažas dienas pirms padomju okupācijas sākuma.

Tiesa, padomju laikā Priedainē ir vairāki veikali, poliklīnika, neliels klubs, bērnudārzs, bet kādā Olaines ielas savrupmājā līdz sešdesmito gadu sākumam darbojas jauktā krievu–latviešu pamatskola. 1987. gadā pēc priedainieša Vilhelma Klincāna ierosmes ierīko Rīgas–Jūrmalas veloceliņu. 

Atkritumu kaps arvien biedē

Liela rosība notiek jau pieminētajā izgāztuvē, ko vietējie iedzīvotāji iedēvē par “brīnumu lauku” un vēl tagad atceras ar šausmām. Izgāztuves ierīkošana ekoloģiski tīrākajā Jūrmalas rajonā var pretendēt uz padomju laika vietvaras absurdākā lēmuma titulu. Kā smejies, muļķis pats sev lielākais ienaidnieks.

Deviņdesmito gadu beigās, jau brīvā Latvijā, iedzīvotāji panāk izgāztuves slēgšanu, bet cīņa ar nelegālajiem atkritumu izgāzējiem turpinās vēl ilgi. Iedzīvotāji kļūst par meža sargiem un nejēdzības izdodas pārtraukt. “Brīnumu lauku” rekultivē, bet iespaidīgais

7 hektāru atkritumu kaps ir gana biedējošs joprojām.

Iespējams, ka no šiem skarbajiem laikiem saglabājies priekšstats par Priedaini kā vietu, kur neviens nedzīvo, bet tumšā laikā tur atrasties ir pat bīstami.

Deviņdesmito gadu peripetijas uz savas ādas izbauda arī Jūrmalas muzejnieki, jo viņiem ierāda telpas palielā divstāvu savrupnamā Lielajā prospektā.

Leģendas un pieminekļi

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Priedainē par daudzām ēkām un to pirmskara saimniekiem stāsta dažādas leģendas, jo pat vecākie priedainieši pieder četrdesmito gadu paaudzei, kad vēsturē sāka dominēt t.s. baltie plankumi. Lielā vācbaltiešu kopiena – trešā daļa no starpkaru laika mājīpašniekiem – dzīvoja visai noslēgti un pameta Priedaini 1939. gadā, bet latviešus izsūtīja vai arī viņi kādu citu iemeslu dēļ pēc kara tur vairs neatgriezās.

Tomēr vienu no lepnākajiem namiem Lielajā prospektā 16 un tā saimnieci Priedaines iedzimtie atceras joprojām un godbijīgi dēvē par Grāfieni. Ludmila Feinmane (dzim. Buturļina) tiešām cēlusies no senas krievu bajāru dzimtas, bet Pirmā pasaules kara frontē viņa satiek kara ārstu Feinmani un kopā ar viņu divdesmitajos gados nonāk Latvijā.

Stāstu par Grāfieni es vispirms izlasīju Valentīnas Freimanes grāmatā “Ardievu, Atlantīda!” Dr. Feinmanis ir Valentīnas Freimanes pirmā vīra Dītriha (Dimas) Feinmaņa tēvocis. Kā izrādās, tēvocis dibinājis vienu no divām Priedaines sanatorijām, bet pēc viņa nāves 1932. gadā  Grāfiene to pārdevusi biedrībai "Bikur Holim". Ludmila Feinmane arī pati ir mediķe un pēc kara ārstē vietējos bērnus savā savrupmājā, kur daļa telpu atdota poliklīnikai.

Feinmaņu namu, kas ir arhitektūras piemineklis, tagad ar lielu rūpību atjauno mantinieki. Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa statuss ir visai vēsturiskajai teritorijai, kur 1909. gadā – vasarnīcu ciemata dibināšanas gadā -  tika iemērīti pirmie 36 gruntsgabali. Daudzas senās ēkas ir labi saglabājušās un laimīgi atradušas rūpīgus saimniekus.

Lielupes krastā atrodas senu māju puduris “Niedras”. Vecāko no ēkām, kurai, kā lēš vietējie, bijis vairāk nekā 160 gadu, diemžēl sagrauzis laiks un īrnieku bezatbildība. Māja jau pasen nojaukta, bet pārējās izremontētas un pielāgotas mūsdienu vajadzībām.

Guntars Anspoks ir izaudzis tepat “Niedrās”, pazīst katru meža taku un Lielupes līcīti. Tagad upes krastā atrasta mājvieta arī viņa privātuzņēmumam. Uzbūvēts plosts, ar ko vizināt atpūtniekus pa upi, bet priežu zaros šūpojas “sajūtu čiekuri” - savdabīgā veidā īstenots katra puikas bērnības sapnis par štābiņu kokā. Tāpēc vasarā Priedaine ir dzīvelīga un krāsaina, tur skan dažādas valodas, bet, manuprāt, tas vietējo mieru un labsajūtu neapdraud. Guntars saviem viesiem rāda to, kas pašam mīļš: Balto kāpu, akmeņkaļa Paula Jaunzema skulptūru parku pāri upei Vakarbuļļos un saulrietus - saullēktus pie Lielupes ietekas jūrā. Jāatzīst, tas bija skaisti!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti