Sadaļas Sadaļas

Ielas garumā

Ielas garumā. Čiekurkalna 2.līnija un 2.šķērslīnija

Ielas garumā

Ielas garumā. Kauguri. Raiņa, Tallinas un Nometņu ielas

Ielas garumā: Vai postmodernai arhitektūrai ir vieta mantojumā?

Postmodernisma veiksmes un izgāšanās Rīgā. Vai šī arhitektūra būtu jāsargā?

Uzreiz pēc Pasaules tirdzniecības centra sāgas medijos, sabiedrībā un ar pilsētvidi nodarbināto vidū likumsakarīgi atkal ticis runāts ne vien par politisko necaurspīdību, bet arī joprojām klātesošo vājo praksi un caurumiem padomju mantojuma aizsargāšanā un izvērtēšanā. Par spīti zināmiem, taču ne pārāk daudziem piemēriem, kad pieminekļa statuss piešķirts ēkām, kas celtas padomju varas laikā, joprojām nav īsti skaidra ne valsts, ne pieminekļu aizsardzībā iesaistīto, ne profesionāļu nostāja, rīki, kategorijas un kritēriji šajā jautājumā.

Turpmāk gan stāsts par ko citu, taču reizē - par to pašu. Par šķietami pārdzīvotu periodu arhitektūrā, kas joprojām atrodas mums blakus, taču kas jau pavisam drīz radīs nākamos saasinājumus un krustugunis mantojuma jautājumos un kuru gudri vajadzētu sākt vērtēt jau tagad, kamēr atkal nav par vēlu. Šis būs stāsts par postmodernismu un to, vai vispār esam nobrieduši, lai varētu sargāt to, ko būvējam vēl pat šodien?

Komerctelpas, arhitekts nezināms, 1997 – Rīga, Katrīnas dambis 14.

ĪSUMĀ:

Reakcija uz būvniecības bālasinību

Pasaulē postmodernisms arhitektūrā aizsākās sešdesmitajos gados, kad jomas speciālisti ne vien vīzijās, bet arī praksē sāka cīnīties ar nozares pieticību, viengabalainību, standartizāciju, variāciju trūkumu, materiālu ierobežotību un varbūt pat oriģinalitātes nepietiekamību. Virziena īstenošana gan domāšanā un zīmēšanā, gan reālā būvniecībā aizsākās drīz pēc tam, kamēr Latvijā par postmodernismu sāk runāt septiņdesmito, astoņdesmito gadu mijā.

Vispirms šis posms Latvijā ir auglīgs periods tieši domātājiem. Kā viens no zināmākajiem jomas teorētiķiem ne vien arhitektūrā, bet arī mākslā un kultūrā ir Hardijs Lediņš (raksti žurnālā “Māksla”; 1985 - 1987), kamēr par postmodernismu laikrakstā "Cīņa" jau 1983. gadā atļauts rakstīt tā laika Rīgas Politehniskā institūta docentam, arhitektūras zinātņu kandidātam Jānim Krastiņam.

Hardijs Lediņš, savās esejās runājot par jauno vilni un avangardu, atsaucas arī uz postmoderno garu un domātājiem, kad lietas top nevis funkcijai, bet tēlam, šim mirklim. Kad radošajam prātam ir prasības būt oriģinālam, izstrādāt savu koncepciju.

Tieksme salikt kopā neviendabīgas vai negaidītas daļas, kas kopskatā var parādīties nedaudz sagrozītas, pat izkropļotas;

caurspīdībai likt mīties ar necaurredzamību, mīkstam materiālam ar cietu, dabīgam ar sintētisku. Tikmēr Jānis Krastiņš raksta, ka postmodernisms “ir reakcija pret mūsdienu būvniecības bālasinību, tās emocionāli estētisko un māksliniecisko neizteiksmību, pret to strupceļu, kurā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados nonākusi gadsimta arhitektūra.”

Nacionālais griezums un Krasta rajons

1983. gads varētu tikt uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem postmodernās arhitektūras praksē Latvijā, kad Jaunmārupē, Mazcenu alejā 6 - 8 top Ausmas Skujiņas un Anitas Marinskas projektētais dzīvojamais ansamblis, viens no pirmajiem spilgtajiem virziena piemēriem.

Dzīvojamais ansamblis, Ausma Skujiņa, Anita Marinska, 1983, Jaunmārupe, Mazcenu aleja 6/8.

Drīz pēc tam tiek pabeigts nākamais zināmākais piemērs postmodernismam raksturīgajā “apropriācijas manierē” (tieši citējot iepriekšējo vai bijušo jeb projektējot “vēsturiskas replikas”). Tā ir Jura Monvīda Skalberga, Aivara Zavadska un Pētera Biruļa projektētā Kolhozu celtniecības administratīvā ēka (1984) Peldu un Kungu ielas stūrī Rīgā. Dr. arch. Jānis Lejnieks savā rakstā “Starpbrīdis turpinās” (Latvijas Architektūra; 2007) secina, ka postmodernisms nacionālos griezumos kļuva noderīgs sabiedrībai, kas vēlējās rekonstruēt visu bijušo. Latvijas kontekstā it  sevišķi astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, un it sevišķi Vecrīgā (turpretī atcerēsimies, ka ar apropriācijas manieri var arī “iebraukt auzās”, kā tas notika ar arhitektu biroja NAMS 2006. gadā pabeigto korporācijas ''Lettgallia'' mītnes pasūtījumu).

Kolhozu celtniecības administratīvā ēka, Juris Monvīds Skalbergs, Aivars Zavadskis, Pēteris Birulis, 1984, Rīga, Peldu iela 15.

Ir vēl daudzi, kas būvniecībā izpaudās caur jau rafinētu postmodernu stilu, gan jauca to kopā ar modernisma vai brutālisma izteiksmes līdzekļiem. Tikmēr kā aktīvus arhitektus padomju laika postmoderno plānotāju saimē varam minēt Ēvaldu Fogeli un Jāni Taurenu. 1986. gadā viņi strādā caur postmodernisma prizmu pie Krasta rajona detaļplānojuma projekta, augstceltnēs interpretējot vēsturisko Rīgas siluetu.

Krasta rajona detaļplānojuma projekts, Ēvalds Fogelis, Jānis Taurens, 1986, Rīga.

Tāpat nedrīkst aizmirst Vladimiru Neilandu (arī viens no tīmekļa medija “a4d” dibinātājiem) un viņa sadzīves pakalpojumu objektus Zolitūdē (1987). Drīz pēc tam Neilands publikācijā "Kas man patīk?" (Latvijas Architektūra; 1989) piebalsoja daudzu praktiķu un domātāju teiktajam, ka “stilistiska ierobežotība ved uz standartizāciju, kura ir pretrunā ar arhitektūras būtību”. Vēlāk gan arhitekts vīlās postmodernismā un tā antihumānajās izpausmēs.

Sadzīves pakalpojumu centrs Zolitūdē, Vladimirs Neilands, 1987, Rīga, Ruses iela 20

Arhitektu fantāzijas lidojums un nekontrolējams “eiroremonts”

Ar postmodernām “novirzēm” bagātu un saglabājamu piemēru astoņdesmitajos ir vēl daudz, taču posms no deviņdesmito vidus līdz ekonomiskajai krīzei 2008. gadā neviļus vērojams kā kvantitatīvākais postmodernās arhitektūras uzplaiksnījums Latvijā. Tam raksturīgas gan neregulāras formas, prasības pēc oriģinalitātes, arhitekta fantāzijas lidojums un kompozītmateriālu bagātība (un reizēm to kvalitātes trūkums), gan nekontrolējams iekštelpu “eiroremonts”, stilu un periodu jaukšana, tieksme pēc īpašnieka bieži iracionālajām iegribām vai prasības pēc izteikta dekoratīvisma. Būtībā gan labā, gan sliktā veidā tiek īstenots tas, kā Džeims Stērlings, viens no zināmākajiem virziena teorētiķiem to formulēja - postmodernisms arhitektūrā mēdz būt pilns ar “nesavienojamībām un nesamērojamībām”.

Klaiņojot pa jebkuru urbānu vidi Latvijā un veicot novērojumus kaut vai empīriski, uzreiz var secināt, ka postmoderna arhitektūra radusies tur, kur pietrūcis cilvēcisku elementārvajadzību. Telpas pakalpojumiem un servisiem, ko cēli izsapņojuši, bet teju vienmēr aizmirsuši padomju plānotāji vai lēmumpieņēmēji. Tāpēc šī virziena klātesamība padomju laikā tapušajos, pat nomācoši vienfunkcionālajos pilsētu mikrorajonos vai ciematos ir tik iespaidīga un bieža.  Varam sākt ar “cēlo uzslāņojumu” – pārtikas preču veikaliem, autosaloniem, tirdzniecības centriem, sadzīves pakalpojumu servisiem un vairumtirdzniecības bāzēm vai arī telpām sportam, baznīcām vai kafejnīcām, – un beigt ar benzīntankiem, autodarbnīcām, laimētavām un avīžu kioskiem.

Taču arhitektūras kvalitāti un ilgtspēju tolaik noteikti ietekmēja arī tās mērķis - būvēt apjomus ātro vajadzību apmierināšanai, brīvajām darbavietām un paša peļņai, ne sabiedrībai kā kopumam vai vienotai pilsētvidei.

Brīžiem liekas, ka lielākā daļa pakalpojumu ēku celtas tā, lai tās varētu noplēst dienas laikā un pārdot metāllūžņos, ja servisa sniedzējam pienāktu grūti laiki.

Tikmēr, ja nebija nekā jauna, ko radīt un vecais palicis nepabeigts vai gaumei neatbilstošs, daudzi objekti ieguva postmodernisma slāņojumu remontos. Cenšoties būves padarīt laikam atbilstošākas vai sanējot padomju neizdarību un paša vai sabiedrības traumu, daudzi jau izsenis pabeigti vai astoņdesmitajos nepabeigti arhitektoniski punkti uz Latvijas kartes ieguva krāsainas gofrēta metāla fasādes, apmetumu ar “lietutiņa” rakstu, skārda “dakstiņu” jumtu un citu jaunienākušo kompozītmateriālu apdares un dekoratīvās detaļas, dzelzs kolonas, krāsainus alumīnija vai plastikāta logu rāmjus u.c. 

Līdz ar jaunu “izejvielu” un metožu ienākšanu, “jaunā vienkāršība” arhitektūrā mēdza robežoties ar primitīvismu sliktākajā izpausmē, ātri un lēti uzslietām ēkām vai fasādēm bez vietas konteksta, ilgtspējas un bieži arī gaumes. Iezīmējās arhitektūras tirgus tendence gandrīz kā Mediči laikos Venēcijā - celt to, ko iecerējis, un tā, kā to iecerējis pasūtītājs, reizēm neņemot vērā maka turētāja izpratnes trūkumu. Tāpat postmodernā arhitektūra, cīnoties ar jau pieminēto nozares pieticību, viengabalainību, standartizāciju, variāciju trūkumu un oriģinalitātes nepietiekamību modernismā, bieži iebrauca otrā grāvī - centienos pārsteigt un šokēt, nevis būvēt cilvēkam un lietojamībai ilgtermiņā.

Ilgtspējīgs piemērs Čiekurkalnā

Kā viens no spēcīgākajiem un raksturīgākajiem tā laika postmodernisma piemēriem Latvijā ir “Reaton” arhitektūras un celtniecības centrs Čiekurkalna 2. līnijā 74, kas atklāts 1998. gadā un ko tuvāk apskatījām raidījuma "Ielas garumā" ietvaros. To projektējuši tā laika jaunie arhitekti, no kuriem teju visi līdz ar nākamo “Reaton” ēku blakus Viskaļu ielā 2001. gadā apvienojās birojā zem vārda “DEPO PROJEKTS”.

Reaton Arhitektūras un celtniecības centrs, S. Gurēvičs, Uldis Zanders, Līga Platais, Inga Bruzgule, Ervīns Krauklis, 1998, Rīga, Čiekurkalna 2. līnija 74.

Lai arī ne skaļš, tomēr arhitektu pirmais nams ir pietiekami savdabīgs un vispirms atšķirīgs tam, ko redzam Čiekurkalnā, un pie tā vērts pakavēties. Kā komentē viena no arhitektiem, Līga Platais, tad pasūtītājam, atšķirībā no citiem tajā laikā, bija svarīgi ēkā iekļaut vislabāko no pašu izplatītajiem materiāliem. Līdz ar to pēc vairāk nekā 20 gadiem gan ēkas eksterjers, gan interjers ir palikuši neuzveicami un laika nenovalkāti - ķieģeļi ir bijuši labas kvalitātes, tāpat logu rāmji un apmetums, kas nav drupis vai notecējis, kamēr administrācijas korķa sienas un ēkas “akvārijā” izvietotās salātzaļās tikšanās telpas joprojām ir autentiskas un izskatās kā jaunas.

Jāņem vērā, ka postmodernistu vēlme pretoties šabloniem, ko piedāvāja modernisms, var novest pie tieši pretējā – nelabuma. Arhitekta tieksme pēc ideālisma savas idejas atspoguļojumā – pie nepabeigtības sajūtas. Bet vai tas ir arī “Reaton” gadījumā? Vai tieksme pēc abstrakcijas un reizē praktiskuma nav ļāvusi fantāzijas pilnīgu realizāciju? Nedomāju vis.

Piemēram, atsaucoties uz dažādu domātāju un saviem secinājumiem, Lediņš min, ka postmodernā arhitektūra kļūst pilna ar puspatiesībām. Ka tā sevī cenšas ieviest tikpat daudz dimensiju kā dzīvē. “Reaton” gadījumā tomēr ir patīkama sabalansētība. Šeit var runāt par postmodernu arhitektūru, kas atspoguļo sava laika principus, taču ar tiem necenšas nodarīt pāri katram, kas to uzlūko. Ēka noteikti ir savdabīga, tomēr to vērot var ar interesi. Ja agrāk baidījāmies, ka postmodernas būves izskatās atražotas, tad šajā gadījumā tā nav.

Varbūt jāaizsargā tieši būvniecības kļūdas?

Kā vērtēt postmoderno arhitektūru? Kādi ir tās kritēriji iekļaušanai kanonos, izredzēto un aizsargājamo objektu sarakstos, un kā to atšķirt no nākamā stila arhitektūrā - neomodernisma? Uz šiem jautājumiem atbildēt ir grūti, ja vēl 2020. gadā netiekam galā ar padomju mantojumu, kas noslēdzies jau pirms 30 gadiem un kam gan teorētiski, gan praktiski noteikti jau iestājies kāds mistisks, visu gaidīts noilgums kolektīvajā atmiņā.

Turpretī nepārprotami rodas pretjautājums – ja modernismam, kas kvalitatīvi tapis 1974. gadā, joprojām nav nozīmes un tas nonāk uz strīpas uz nojaukšanu, cik postmodernu arhitektūras piemēru būsim zaudējuši 2040. gadā?

Piemēram, “Reaton” centrs šobrīd nonācis posmā, kad pašam īpašniekam jāizvērtē, vai laiks atbrīvoties no daļas sākotnējas apdares un interjera un jāpielāgojas mūslaiku klienta vīzijai par to, ko sagaidīt no zināmākajiem daudznozaru uzņēmumiem Latvijā. Uzņēmumu nevar vainot, jo izvēlēts darba lauks, kurā jāpiedāvā tikai pats labākais un reizē aktuālākais, kas ir tikai cienījami. Taču nevar solīt, ka apdraudēts nebūs arī paveiktais, kas bijis apsveicams pirms 22 gadiem.

Protams, svarīgs ir arī jautājums, vai visu vajag aizsargāt un, tik tiešām, vai katram šķūnim pieminekļa inspekcijas verdikts ir glābšanas riņķis. Piemēram, varam tīksmināties par eiroremonta mantojumu un atgriezties pie tā, taču noteikti nebūtu ieteicams, ja tā laika traģēdiju un bezgaumību interjerā un apdarē mēs padarītu par normu. Kaut gan ķecerīgs pretjautājums - varbūt vajadzētu aizsargāt tieši lielākās būvniecības kļūdas, lai no tām varētu mācīties ne vien teorijas grāmatās, bet dzīvē?

Vai mēs esam pietiekami nobrieduši gan individuāli, gan institucionāli, lai būtu spējīgi atbildīgi izvērtēt to, kādus pilsētvides eksemplārus aizsargāsim jau tagad, lai mūsu bērni varētu tos analizēt un lemt, vai šāds virziens tik tiešām ir bijusi kļūda? Vai tieši otrādi, ir bijusi veiksmīga pāreja uz mūsdienu arhitektūru? Galu galā, nekas no tā joprojām nav atbildēts un tik drīz nebūs, ja pie tā neķersimies šodien.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt