Pārāk daudz sagaidām no pilsētām
Lilita: Pilsēta… Jau pats nosaukums – pils-sēta. Kāpēc tā bija vajadzīga cilvēkiem? Lai patvertos, jo kopā ir drošāk. Tālāk viss sāka notikt – preču apmaiņa un tā tālāk. Vēlāk – kultūra, jāatzīst – arī salīdzinoši vieglāks darbs nekā tiem, kas strādāja laukos un dzimtbūšanas laikā bija pakļauti dažādām eksekūcijām. Bet pēc tam pilsēta, manuprāt, reizē arī ierobežoja – ierobežoja brīvību.
Mārtiņš:
Es domāju, ka neviens, pat vēl pirms simt gadiem, nebija iedomājies, ka nu jau vairāk nekā puse pasaules dzīvos pilsētās.
Protams, tur ir arī vēlme tiekties pēc urbānas vides, kur dzīvot, kur sevi pierādīt un veidot savu karjeru. Bet tam nāk līdzi arī lietas, kas nav paredzētas – mēs gaidām, ka pilsēta mums pienesīs visu to tehnoloģisko evolūciju, pienesīs mums sociālo evolūciju, mēs varēsim justies brīvi, un bieži vien tas mūs ierobežo.
Lilita: Klausies, varbūt zināmā mērā cilvēki jūtas vīlušies tādēļ, ka viņi pārāk daudz sagaida no tās pilsētas? Redz, ne jau visi dod pilsētai kaut ko. Senos laikos, piemēram, kad zemnieki brauca uz Rīgu, viņiem taču bija jāved akmeņi ielu bruģēšanai, māju celtniecībai. Bet daudzi cilvēki, īpaši pēc Otrā pasaules kara, ienāca ar citu attieksmi pilsētā.
Mārtiņš: Droši vien pirmais, kas noteikti ir jāņem vērā, ka cilvēku vienkārši ir par daudz. Ne tikai daudz cilvēku… Ļoti daudzas pilsētas nespēj pieaugt pienācīgi ātri. Pilsēta vienmēr ir bijusi pievilkšanās objekts, un pilsēta vienmēr ir arī bijusi vieta, kur pieļauj vislielākās kļūdas. Mēs visi gribam dzīvot pilsētā, mēs visi gribam saņemt tās lietas, ko ir radījusi pilsēta, kaut vai telegrāfs, kas vairāk sācies urbānā vidē un tad nonācis arī lauku vidē, vai telefons, vai televizors. Bet tad mēs saskaramies ar to, ka bieži vien pilsēta vispār nav domāta tam cilvēkam. Ka tā ir domāta, lai veiktu visas tās funkcijas, kas tur ir jāpaveic, izņemot patīkamu dzīvošanu.
Pēc Otrā pasaules kara droši vien nomainījās gan cilvēku plūsma, gan arī ideoloģija – vai mēs vēlamies pilsētu padarīt par vietu dzīvošanai, vai par vietu pelnīšanai. Tās ir divas dažādas lietas. Un tad, man liekas, ļoti strauji nomainījās tas, kā mēs redzam pilsētas un par ko tās ir kļuvušas.
Lilita: Jā, bet tai pašā laikā, pat tagad intervējot cilvēkus Kauguros, viena no ļoti cienījamām kundzēm, kura pēc kara no Latgales ieradās Kūdrā un tikai pēc tam nonāca Jūrmalā, teica, ka 1984. gadā, kad no sliktiem materiāliem cēla viņu deviņstāvu namu, viņi bija laimīgi! Viņi laboja visas tās kļūdas, bet viņiem beidzot bija kaut kas savs, jo līdz tam viņi bija dzīvojuši barakā! Tā kā ik pa laikam attieksme arī pret dažādiem namiem mainās. Pēc kara, kad sākās Āgenskalna priežu [mikrorajona] celtniecība – tas arī bija kaut kas labāks, lai gan daudzi teica: “Nu, kā varēja nojaukt tās koka ēkas!” Bet tolaik tas bija progress, jo daudziem cilvēkiem nebija, kur dzīvot.
Mārtiņš: Droši vien var atrast arī piemērus, kā pilsēta, pat neskatoties uz to, ka ir būvēta, lai satilpinātu pēc iespējas vairāk cilvēku, galu galā ir mājīga.
Lilita: Taču cilvēki, kā jau tu tagad arī būsi ievērojis, kuri dzīvojuši vienā Rīgas mikrorajonā, piemēram, pāriet uz Skansti, jo tas ir kaut kas labāks, tas jau ir cits komforts. Arī cits prestižs. Ir arī ļoti daudz cilvēku, kuri cenšas nokļūt nomalēs, piemēram, Čiekurkalnā. Es ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka Čiekurkalns ir ļoti mainījies! Varbūt zināmā mērā kopiena tagad pamazām tuvojas sajūtai, kāda, es pieļauju, bija tad, kad šis rajons veidojās - kad bija nelielas mājas, kad bija milzīgs pacēlums, iekopa dārzus. Tur kultūras dzīve attīstījās un uzplauka, un principā jau nekas nav mainījies. Tikai pa malām ir tās lielās ēkas, ko iedzimtie čiekurkalnieši nepieņem nekādā veidā.
Mārtiņš: Droši vien jautājums ir arī par lokālo patriotismu – vai tu esi noslēdzis attiecības ar to vietu un esi nolēmis, ka tagad man ir jāuzņemas atbildība par šo teritoriju.
Tā ir problēma arī daudzās citās pilsētās – mēs neuzņemamies atbildību par to, ka pilsētvide ir mūsu visu vide. Taču cilvēki kļūst atbildīgāki, izglītotāki.
Droši vien laikā, kad tapa Čiekurkalns vai Āgenskalna priedes, katram bija sajūta, ka beidzot kaut kas viņiem pieder. Ne velti ir latviešu teiciens – savs kaktiņš, savs stūrītis.
Rīga – nedzīvojama centra tranzīta posts
Mārtiņš: Tas, kas šobrīd atgriežas Rīgā pēc ilga pārtraukuma – ka pilsēta nepieder ekonomikai, pilsēta nepieder ideoloģijai, pilsēta pieder cilvēkam. Tas ne vienmēr notiek, bet –
kāpēc daudzas apkaimes ir attīstījušās? Jo ir sasniegta kritiskā masa, kad ārkārtīgi daudzi apkaimes iedzīvotāji sāk saprast, ka varētu tā, kā ir laukos.
Tu esi atbildīgs par savu zemi, savu lauku. Tieši tas pats ienāk arī pilsētā, jo kādu laiku pilsēta bija ārkārtīgi, es teiktu, gan subjektīva, gan ārkārtīgi egoistiska, un tagad tie cilvēki atkal atgriežas pie domas, ka tā ir dalīta vērtība.
Lilita: Domāju, ka tu tagad vairāk runā tādā vēlmju izpausmē. Čiekurkalnu minēju kā ļoti pozitīvu piemēru, kur es redzu, ka tas varētu arī notikt. Bet, piemēram, mana Brīvības iela… Es saku “mana”, jo katru dienu pa to braucu vismaz divas reizes. Man liekas, tas ir visspilgtākais piemērs, cik slikti ir Rīgā! Tā nav prestiža iela, tā nav mūsu galvaspilsētas galvenā iela! Mēs ar arhitektiem “Ielas garumā” par to esam neskaitāmas reizes runājuši, meklējot visādus variantus, piedāvājot… Nekas līdz šim brīdim centrālajā ielā nav mainījies. Vienīgais – ir sākuši par pašvaldības naudu ar pašvaldības līdzdalība atjaunot dažus greznos namus.
Mārtiņš: Drīz jau arī tiks atjaunota teritorija ap Dailes teātri. Tu runā no cilvēku skatupunkta. Un tad, teiksim, ir ievēlētie cilvēki, kuri vada šo pilsētu. Jautājums – vai viņi arī saka “mana Brīvības iela”? Brīvības iela nav dzīva iela. Un dzīvu ielu raksturo nevis cilvēku daudzums vai tranzīta lielums, bet tas, cik daudz cilvēku apstājas kaut kur pavadīt kvalitatīvi laiku. Tātad, jo ilgāk cilvēki tur uzturas, jo dzīvāka kļūst iela no tāda aspekta.
Otrs jautājums droši vien ir par lokālpatriotismu – kāpēc daudzās apkaimēs ir šī aktivitāte. Droši vien tas ir saistīts ar to, ka ir iedzīvotājs, kurš saka, ka tā ir mana apkaime. Un ir apkaimju apvienība, kas, iespējams, ir politiskais tēls šajā apkaimē. Viņi arī saka, ka tā ir mūsu apkaime, un abas puses ir uz viena viļņa. Tad arī mainās tā apkaime un attieksme. Tāpēc arī Rīgā ir vairākas vietas, kur mēs varam just attīstību, jo abās pusēs visi iesaistītie saprot, ka šīm vietām ir jābūt dzīvām un cilvēciskām.
Tad, protams, ir centra stāsts. Centrs Rīgā un droši vien daudzās citās postpadomju valstu galvaspilsētās ir cietis no radiālās attīstības formāta - visi dzīvo apkārt. Un tad visi brauc uz centru vai visi brauc cauri centram, tur iepērkas un dzīvo guļamrajonos. Centrs kļuva par tranzīta zonu. Viens no aspektiem, kāpēc arhitekti bija kritiski pret metro (1970. gados uzsāktais Rīgas metro izbūves plāns netika īstenots), jo tas padarītu centru vēl nedzīvojamāku – tur būtu ļoti daudz cilvēku, kuriem nav nekādas emocionālās piesaistes. Kāpēc Brīvības iela ir nedzīva, kāpēc centrā mums ir ārkārtīgi daudz automašīnu, kāpēc centrā mums ir nerestaurētas ēkas, kāpēc centrā mums ir nepiemērota vide velobraucējiem, gājējiem, bieži arī automašīnām? Tās ir sekas tam, ka visi saka – tā ir mana Rīga, bet centrs nav mans.
Lilita: Es tev ne īpaši piekritīšu, jo pirmais, ko izdarīja, lai centrs nebūtu dzīvs – radīja visas iespējas, lai tie cilvēki, kuri bija gadiem dzīvojuši centrā, tur nevarētu dzīvot. Mājas Brīvības ielā ir tukšas. Visā centrā ir ļoti daudz ēku, kuras tiek turētas tukšas.
Visgrūtāk ir stāstīt stāstus par centra ielām, jo tur gandrīz vairs nav cilvēku, kas tur ir gadiem dzīvojuši, un tādu, kuriem ir emocionālais un vēsturiskais uzkrājums.
Mēs daudzās apkaimēs esam atgriezušies vairākkārt. Piemēram, Čiekurkalnā esam bijuši piecas reizes. Tāpēc varu apgalvot, ka tur notiek labas pārmaiņas. Savukārt, piemēram, rūpnieciskajās apkaimēs, jebkur, kur dzīvo iedzīvotāji un nāk iekšā milzīga nauda – Bolderāja, Sarkandaugava, arī Kundziņsala - tur visu laiku ir strīķēšanās, šīs cīņas.
Kuldīga, Olaine, Liepāja, Cēsis – no kurām pilsētām mācīties?
Mārtiņš: Kuldīga ir ļoti labs piemērs tam, kā strādāt pie pilsētas tēla, pie pieminekļu saglabāšanas un arī reizē pie tēla vispār pašu acīs, kad pilsēta uzstāda noteikumus, kas sākumā šķiet astronomiski. Bet mēs redzam – ir saglabāts pilsētas izskats un arhitektūra, būvniecības noteikumi un restaurēšana ir augstā līmenī. Tas, kā pietrūkst Rīgā, ir atbalsts. Arī fasāžu atjaunošanai, līdzīgi kā Kuldīgā. Taču Rīgā nav noteikumu. Mēs fasādes, kam varbūt ir jau kāda vēsturiska vērtība, atjaunojam tā, kā mums ir ērtāk vai lētāk. Kuldīgā tas nav iespējams, Kuldīgā ir gan rokasgrāmatas, gan noteikumi, kas paredz to, ka arhitektūra tiek atjaunota pēc oriģinālajiem principiem. Ja mēs jaucam javu, mēs jaucam to tā, kā to darījām 16. gadsimtā.
Lilita: Tieši šogad tur biju un vēlreiz pārliecinājos, kāda attīstība ir notikusi. Daudzās pilsētās cilvēki tieši Kuldīgu ir minējuši kā piemēru. No tā jāsecina, ka labā attīstība Smiltenē un vēl citās vietās ir zināmā mērā Kuldīgas iedvesmota.
Mārtiņš: Mazpilsētām ir tāds bonuss, ka daudzkas pilsētā notiek ātrāk, jo nav jāiet caur dažādiem departamentiem, procesiem, referendumiem un visam pārējam.
Lilita: Un cilvēki, kas to realizē, arī saimnieciskās struktūras, kā mēdz izteikties – tās ir ļoti tuvu visam. Katrs redz, vai tā organizācija ir labi paveikusi savu darbu vai ne. Kritika tur uzreiz ir tieša un uz vietas.
Mārtiņš: Vēl, protams, viens no zināmākajiem piemēriem ir Cēsis. Atšķirībā no citām pilsētām Cēsīs ir ārkārtīgi spēcīga kopiena. Varbūt cilvēki ir vienkārši safanojušies par šo kopienas sajūtu. To redzēsim ilgtermiņā, bet varbūt, ka dažreiz tas ir pat vajadzīgs – ka tu jūties piederīgs, ka pilsēta par tevi domā, pilsēta par tevi rūpējas.
Lilita:
Pozitīvs piemērs, kas mani pārsteidza, ir Līvāni. Parasti mēs tur tikai izbraucam cauri, bet tā ir perfekta vieta!
Es pilnīgi saprotu, kāpēc Līvānus atstāja kā patstāvīgu novadu – jo viņi ir pierādījuši, ka prot attīstīties.
Mārtiņš: Kuldīgai un Cēsīm ir vēsturiskais mantojums, kas viņiem iet līdzi, bet ir pilsētas Latvijā, kuras tika nobombardētas, noslaucītas, nojauktas. Tām ir daudz grūtāk sevi pierādīt. Kaut vai tādēļ, ka tur parādās padomju modernisma arhitektūra vai laikmetīgā arhitektūra, postmodernisma arhitektūra, ar ko cilvēkiem attiecības ir divējādas. Valsts līmenī nav pierādīts, ka tā ir vērtība. Tāpēc ir daudzas pilsētas, kurām ir jācenšas pierādīt, ka tās ir dzīvošanai patīkamas. Piemēram, Jelgava, kurā ir atlikuši pieci, desmit procenti no tā, kas Jelgava bija kādreiz. Daudziem cilvēkiem ir divējādas sajūtas par Jelgavu. Ir ārkārtīgi svarīgi atcerēties, ka jāmēģina atrast labie piemēri ne tikai vietās, kur viss jau ir pierādīts un viss ir skaists.
Lilita: Piemēram, Olaine arī bija ļoti liels pārsteigums. Man personīgi nekad nav bijušas siltas jūtas pret šo pilsētu, bet, kad mēs tur filmējām, pētījām, varēja redzēt, kā šī pilsēta ir sakopta un tur ir notikusi liela attīstība. Tur ir padomju arhitektūra, ļoti daudzas bijušās kopmītņu ēkas, kas ir atjaunotas un piemērotas dzīvošanai. Ļoti labs piemērs.
Mārtiņš: Es būtu ārkārtīgi ieinteresēts redzēt, kas notiks ar Sedu pēc 10, 15, 20 gadiem – vai spēs panākt, lai cilvēki sāktu atgriezties.
Lilita: Tagad ir diezgan sarežģīti. Mēs tur filmējām pirms pāris gadiem. Tad Seda un Strenči bija apvienoti. Seda bija tā vieta, kur cilvēki varēja iegādāties dzīvokļus par zemākām cenām. Tagad Sedu pievienoja Valmierai, bet, kā tas viss notiks, mēs nezinām.
Mārtiņš: Vieta, kas ilgtermiņā man ir sagādājusi savā ziņā skumju skatījumu uz notiekošo, ir Liepāja. Pats esmu tur mācījies, man ir tuvas attiecības ar šo pilsētu. Raugoties, kas 20 gadu laikā noticis ar kultūrplānošanu Liepājā, man liekas, ka tur ir izdarīts daudz vairāk nekā jebkurā citā pilsētā. Taču joprojām ir sajūta, ka pilsēta to nenovērtē kā savu kapitālu, ka tas ir tāds fons visam.
Lilita: Daži mūziķi, iedzimtie liepājnieki, man ir teikuši, ka Liepāja ir ļoti smaga pilsēta.
Mārtiņš: Man šķiet, ka tas ir saistīts nevis ar to, ko cilvēki domā, bet ar to, kāda ir pilsētas uzvedība. Kultūrai ir teātris un koncertzāle, kas ir punkti uz kartes.
Pilsēta kļūst smaga no tā, ka tur ir viens milzīgs “godzilla”, kas tikai un vienīgi rūpējas par pilsētas ekonomisko labumu.
Iela ir cilvēki, kuri tur dzīvo
Lilita: Man vienmēr iela ir bijusi cilvēki, ko es tur sastopu. Viņu domas, viņu paveiktais, sirsnība, atvērtība, atsaucība. Par laimi “Ielas garumā” tādas ir bijušas daudz. Tajā pašā Liepājā Peldu iela ar visu smago vēsturi mani pārsteidz, bet arī tādēļ, ka tur bija cilvēki, no kuru mājām es vispār sāku iepazīt Liepāju. Arī Rīgas iela Līvānos – tā pārsteidz dažādos aspektos, un tas ir viens no labajiem piemēriem.
Mārtiņš: Droši vien tas, kura iela mums patīk vai nepatīk, ir saistīts nevis ar to, kas uz tās ielas atrodas, bet kādas ir tās mūsu sajūtas.
Lilita: Vai piekritīsi, ka aiz tā visa ir cilvēki?
Mārtiņš: Protams. Kad strādāju tūrisma jomā, vienmēr teicu – ja tu neredzi vietējo, tad nav jēgas šajā pilsētā vispār atrasties. Cilvēks ir tas, kurš padara vietu unikālu. Es laikam teikšu, ka mana mīļākā iela Rīgā ir Avotu iela. Tā ir ļoti mainījusies pēdējo 10 gadu laikā. Es tur dzīvoju 2008. gadā, un tad tur varēja “norauties pa muti”. Avotu iela pa pusei ir velobraucēju iela – mēs redzam, ka šim mērķim tā tiek izmantota ļoti bieži. No otras puses, tur arī vieta sabiedriskajam transportam, tur, protams, ir arī vieta autobraucējiem. Avotu iela uzlādē apkaimi ar subkultūrām, ar jauniem, radošiem cilvēkiem, tur pēdējo piecu gadu laikā ir atvērušās, iespējams, viszināmākās apkaimju kultūrtelpas Rīgā. Ir atkal sasniegta kritiskā masa, sasniegta kopienas sajūta, sasniegts drošības līmenis. Avotu ielā ir kompromiss, tā iela varbūt simtprocentīgi nav patīkama visiem, bet tā ir iela, uz kuras mēs varam mācīties sadzīvot visi kopā. Es domāju, ka Avotu iela ir labs piemērs, uz ko tiekties, bet pašai ielai ir jāuzlabojas.
Lilita: Tas, ko tu saki, vēlreiz tikai apliecina, ka cilvēki tiecas pēc kaut kā sava, pēc kaut kā pietuvināta provincei, lai būtu tuvāk tam visam – ar veikaliņiem, kafejnīcām un krāmu bodītēm, nevis lielveikaliem.
