Pārtikas ceļš līdz mums
"Ierosinu paskatīties uz šo pētījumu ar domu, ka uz šo brīdi ieslēgti daudzi luksofori ar sarkanajām gaismām. Viens no šiem luksoforiem ir pārtikas atkritumi – kā sarkanā gaisma, kas visiem pasaules cilvēkiem ir ļoti aktuāla," pauda Belousa.
Ceļš, kā pārtika nonāk pie mums, iedalāms vairākos posmos. "Primārā ir ražošana jeb audzēšana, tad notiek produktu pārstrāde un apstrāde, iesaiņošana, uzglabāšana, transportēšana un cita veida izplatīšana," skaidroja Belousa, piebilstot, ka daudziem pārtikas produktiem ir arī atšķirības starp šiem posmiem, jo pārtika mēdz būt dažāda.
Belousa stāstīja, ja vietējā siltumnīcā noplūc gurķi vai tomātu no lauka, tad salātiem, kurus pagatavo, būs vietējā pārtikas piegādes ķēde. "Ja ieleju krūzē kafiju un to baudu, tad zinu, ka kafija nav siltumnīcā audzēta, bet tālās zemēs. Noteikti šis produkts ir nonācis caur globālās pārtikas piegādes ķēdi."
Pārtikas atkritumu samazināšana Latvijā
Arī Latvijā daļa izaudzētās pārtikas netiek novākta un nenonāk līdz pārtikas tirgum.
To, cik ļoti aktuāli mums ir domāt par produkta atkritumu samazināšanu, var attiecināt arī uz pārtikas zudumiem pārtikas ražošanā. Belousa skaidroja, ka pasaulē 1,2 miljardi tonnu pārtikas tiek zaudēta saimniecībās, ražas novākšanas un citas produkcijas ieguves laikā.
"15,3% no visas pārtikas netiek novākti vai novācot, tiek sabojāti un netiek tālāk uz ražošanu."
Problēma, kāpēc pārtika netiek tālāk, katram produktam būs skatāma atsevišķi. Inga Belousa skaidroja, ka zivju saimniecību mēs nevaram salīdzināt ar ābolu saimniecību, norādot, ka šis pētījums parāda vispārēju nostāju, apgāžot pārliecību, ka līdz šim pārtikas zudumi saimniecībās – to primārajā ražošanā – ir problēma mazāk pārtikušo reģionu vietās ar zemāko industrializāciju, taču pētījums pierāda pretējo: "Pārtikas zudumi ir lielāki tieši rūpnieciski attīstītajos reģionos – Eiropas valstīs, Ziemeļamerikā un Āzijā."
"Valsts likumdošanas līmenī ir jāpierod pie atziņas, ka lielākā daļa pārtikas tiek zaudēta tieši audzēšanas vai primārās ražošanas posmā. Mums jāsāk domāt, kā to uzskaitīt un kāda veida pārtikas zudumi tie ir. Tad skatīties, kāda veida formulas, mehānismi un rīki varētu mums derēt pārtikas atkritumu mazināšanai," norādīja Belousa.
Valsts un pilsoniskās sabiedrības līmenī būtu jāsāk domāt par to, kādas būtu iniciatīvas, novirzot pārtiku tiem cilvēkiem, kuriem ikdienā nav pietiekoši daudz pārtikas. Biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve norādīja, ka mums būtu jādomā par to, kā mēs to, ko nepieprasa tirgus, varam noteiktā veidā izmantot, lai cilvēki neciestu badu. Belousa skaidroja, ka Latvijā uz pārtikas zudumiem pagaidām neraugās, balstoties uz pētījumiem un skaitļiem.
Pārtikas atkritumu mērīšanas metodoloģija
Latvijā un pasaulē pārtikas patēriņa līmenis aug. Pieaugot finansiālajai rocībai, pieaug arī tas, cik daudz mēs izmetam atkritumos. Biedrība "Zaļā brīvība" izveidojusi pārtikas atkritumu daudzumu mērīšanas rokasgrāmatas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, kas palīdzēs uzskaitīt pārtikas atkritumus, lai tie atbilstu Eiropas komisijas prasībām.
"Pārtikas atkritumu daudzuma mērīšanas metodoloģija varētu palīdzēt ne tikai mājsaimniecībām un mums katram, bet arī uzņēmumiem," skaidroja Belousa, piebilstot, ka šī metodoloģija ir "četras reizes gadā veicams regulārs darbs, kuru var veikt nedēļas laikā".
Latvijā vēlama iniciatīva ir, dodoties ārpus mājas, savu leduskapja saturu atdot citiem. Lielisks risinājums ir pārtikas produktu kastes, kas ieviestas vairākās pašvaldībās.
