Pārogres vasarnīcu arhitektūrā arī kvartāli ar simtgadīga funkcionālisma paraugiem

“Skaistais Ogres kurorts, bērnu paradīze, gaisa un ziedu kurorts, labākā veseļošanās vieta Latvijā, kurortu pērle Rīgas tuvumā“, - tik jūsmīgi vārdi starpkaru Latvijā veltīti Ogrei (skat. „Vadonis pa Ogri“). Jau 19.-20. gadsimta mijā vasarnīcu rajons izveidojās pilsētas centra pakalnos, bet lielākā daļa ēku gāja bojā 1. pasaules kara laikā.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas būvēties sāka Jaunogrē, kur zemesgabalus iepirka latviešu inteliģence: skolotāji, ārsti, mākslinieki. Arī arhitekts Vladimirs Šervinskis, kurš Ogrē uzprojektējis pārdesmit ēku.

Nedaudz vēlāk, 20. gadu beigās, sākās koka vasarnīcu un savrupmāju celtniecība Pārogrē - Ķentes un Bāku kalna mežainajā apkārtnē.

1928. gadā Ogre ieguva pilsētas tiesības un tās iedzīvotāju skaits strauji pieauga. Pārogres iemītnieki izveidoja savu Labierīcības biedrību un saņēma atļauju būvēt dzelzceļa punktu Pārogrē. Vēsturiskā koka ēka, ko uzcēluši iedzīvotāji, nesen atjaunota un vēl šodien kalpo kā vilciena pieturvieta.

Pārogres vasarnīcu arhitektūrai raksturīga dažādība: tur ir gan romantiskas Šveices stila vasarnīcas ar tornīšiem, gan eklektiski nami ar jūgendstila iezīmēm. Taču veseli kvartāli apbūvēti ar tā laika modernās kustības jeb funkcionālisma paraugiem - savrupmājām un vasarnīcām. Namus projektējuši gan vietējie būvinženieri, gan rīdzinieki. Desmit oriģinālus projektus ogrēniešiem piedāvājis būvinženieris un izcils Art Moderne meistars Teodors Hermanovskis.

„Pārogrē ir daudz māju ar noslēpumu,“ stāsta arhitekts Zigmārs Jauja. Viņš kopā ar domubiedriem izstaigājis apkārtnes celiņus un takas, uzejot mājas, par kuru esamību vietējie pat nenojauš. Lūk, kāda nomaļa, meža cieši ieskauta māja izskatās gluži kā izkāpusi no senas pastkartes: no aizlaikiem saglabājušies logu slēģi un apsūbējuši stikli, kārniņu jumts, akmens lievenis. Pie vairākām citām ēkām vēl redzamas terases, bet tikai vietumus tur iekopti dārzi. Puķu un sakņu dobes, augļu koki un ogulāji stāvajās nogāzēs ir grūti aplaistāmi, tāpēc nogāzes pamazām pārņem krūmi un mežs. Arī Jāņa Čakstes prospekta stāvajā nogāzē kādreiz esot bijis skaisti iekopts dārzs.

Neliels zemes ceļš, ko lepni dēvē par Saulstaru ielu, uzved stāvā pakalnā, kur ieraugām vienu no funkcionālisma arhitektūras pērlēm – bijušo tuberkulozes sanatoriju „Saulstari“. Trīsstāvu koka ēka, iespējams, pati augstākā koka būve Latvijā, ir perfekti „iesēdināta“ ainavā. Smaržo nesen pļauta zāle, bet Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir krietni nolupis un tā apkārtnē dveš pamestība: kājceliņa akmens pakāpieni izdrupuši, košumkrūmi atstāti savā vaļā, no puķu dobēm palikušas vien kontūras un mežs pienācis cieši klāt, vietām aizsedzot funkcionālisma detaļas ēkas fasādē.

Tuberkulozes sanatoriju slēdza 1999. gadā, pēc tam tur atradās pansionāts personām ar garīga rakstura traucējumiem. Kopš 2014. gada nams stāv tukšs, bet ēku pieskata un kārtībā uztur ''Valsts nekustamie īpašumi'' (VNĪ).

Padomju laikā apkārtne „izdaiļota“ ar ģipša figūrām un revolūcijas vadoņa Ļeņina skulptūru (par ko liecina vien postamenti), bet sanatorijā veiktas vairākas pārbūves. Tomēr iekštelpu plānojums ar labi izsauļotiem, gariem koridoriem, kam no otras puses piekļaujas palātu virkne, ir saglabājies. Koridoros un kāpnēs redzamas autentiskas detaļas: kāpņu margas ar rožkoka rokturiem, Konstantīna Pēkšēna firmas uzstādīti radiatori, oriģinālas koka durvis, bet vietām pat starpkaru laika tumšsarkanais sienu krāsojums. Ar vēsturiskajām detaļām nepatīkami disonē vien mūsdienu uzslāņojums – pār mēru ekstravagantais, kliedzošais telpu krāsojums.

Arhitekts Ilmārs Dirveiks „Saulstarus“ izpētījis līdz pašiem pamatiem un uzskata to par ļoti progresīvu arhitektoniskās domāšanas paraugu. Ko vērtas vien ir Kārļa Bikšes izprojektētās logu vērtnes slimnieku palātās un sauļotavās!

Diemžēl ''Valsts nekustamajiem īpašumiem'' līdz šim nav izdevies „Saulstarus“ pielāgot ne valsts pārvaldes vajadzībām, ne arī atrast ilgtermiņa nomnieku, jo ēkas atjaunošanai nepieciešami lieli ieguldījumi. Arī pārdot šo īpašumu nevar, jo tā  sastāvā ir meža zeme un šādus īpašumus likums šobrīd nepieļauj atsavināt. Kā raksta VNĪ Iznomāšanas un pārdošanas pārvaldes direktore Anita Feldmane: „Esam ieinteresēti, lai īpašums iegūst jaunu elpu, tādēļ ar VNĪ līdzdalību tiek virzīts likumprojekts “Grozījumi Meža likumā“, kas šādos gadījumos ļautu īpašumus virzīt pārdošanai, radot iespēju to jaunai attīstībai.“

Atliek novēlēt izdošanos un ticēt sanatorijas „Saulstari“ atdzimšanai jaunā, mūsdienīgā izpildījumā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti