Par dārzeņu ielām Ziepniekkalnā raibi nostāsti un enciklopēdiska vērtība

Mani vienmēr vilinājušas ielas, kuru nosaukumi raisa iztēli un liek meklēt šo nosaukumu cēloni. Ziepniekkalnā ir vesels puduris ar dārzeņu ielām un, kā izteicās kāda garāmgājēja Kartupeļu ielā: dzīvojam dārzkopības kooperatīvā! Pētot Rīgas 19. gadsimta kartes, vēl 1876. gadā no dārzeņiem tur nav ne miņas – tikai priežu mežs. Taču 1885. gadā uz Ēbeļmuižas zemes jau ierīkota Kartupeļu ielas trase un iemērīti vairāki desmiti gruntsgabalu. Toreiz iela sākās pie tagadējās Saulkalnes ielas un aizvijās līdz Graudu ielai.

Šīs apkaimes senais centrs bijis Kartupeļu un Mālu ielas krustojums, par ko atgādina gan Mālu ielas bruģis, gan 19.-20. gadsimta mijā celtās vienstāva mājeles ar vienu vai divām istabām. Sākotnējo izskatu gan saglabājusi tikai retā, jo lielākā daļa vēl padomju laikā apmūrēta ar baltajiem silikātķieģeļiem, bet mūsdienās ieguvusi košu jumtu un modernāku “mētelīti”. Saimnieku rocībai augot, pagalmā uzceltas piebūves un  jaunbūves.

Māju būvvēsturi tuvāk papētot, var secināt, ka pārmaiņas Kartupeļu ielā notikušas lēni un pakāpeniski, bet reizēm attīstības centienus noslāpējusi vecā labā kaimiņu nenovīdība. 

Vietējie stāsta, ka saimnieki lielākai daļai māju mainījušies jau vairākas reizes un tikai daži seno dzimtu pēcteči, kā Aina Cibuļska, turpina dzīvot savā mājā.

Lai gan mītnieku nacionālais sastāvs pirms kara bijis visai raibs, tomēr dominējis latvisks dzīvesstils un, kā jau nomalē, kaimiņi cits citu pazinuši. Pēc Otrā pasaules kara Kartupeļu ielā un apkārtnē uzceltas vairākas divstāvu kopmītnes un ienākuši sveši ļaudis. Citi iedzīvojušies, bet citi ne, un deviņdesmitajos gados atkal sākusies tautas staigāšana.

Daži jaunpienācēji cenšas veidot jaunas kopienas tradīcijas, bet mazliet traucē tas, ka ielā nav sabiedriskā centra, kur satikties un sapazīties.

Arī bērni uz ielas vairs nespēlējas, jo satiksme ir daudz dzīvāka nekā 60. gados, kad kaimiņu bērni bija viena komanda.

Pēc Otra pasaules kara Kartupeļu ielu pagarina uz abām pusēm līdz Tumes un Valdeķu ielām, bet 50.- 60. gadu mijā ierīko vēl vairākas jaunas ielas, arī Sīpolu, Kāļu un Rāceņu ielas.

1961. gadā Kartupeļu ielu pārdēvē par Celtnieku ielu un padomju propaganda to pasludina par paraugceltniecības būvlaukumu, kur tiks pielietotas jaunākās un progresīvākās celtniecības metodes. 

Tomēr celtniekiem trūkst būvmateriālu un konstrukciju, javas un sastatņu. Ķieģeļu bloku kvalitāte ir neapmierinoša, bet bieži vien ēkas tiek celtas bez būvprojekta un krietni aizkavējas kanalizācijas un ūdensvada izbūve. Rajona arhitekts Gunārs Melbergs ir sašutis un laikrakstā “Rīgas Balss” uzdod retorisku jautājumu: “Vai kāds ir padomājis par to, cik sarūgtināti būs būvētāji, kas gatavas mājas nevarēs apdzīvot tikai tādēļ, ka nav laikus domāts par kanalizācijas un ūdensvada izbūvi?”/Rīgas Balss, 1959. gada 3. marts./  

Kartupeļu ielas celtniecības nedienas rod atbalsi arī mākslā.

1969./70. gada sezonā Rīgas Valsts operetes teātrī pirmizrādi piedzīvo komponista Ģederta Ramaņa un dzejnieka Jāzepa Osmaņa divcēlienu hiperbola “Sālsmaize Kartupeļu ielā”. Pēc libreta brāķa celtnieki kā prēmiju saņem dzīvokļus pašu celtajās mājās.

Tie, kas redzējuši šo izrādi, stāsta, ka finālā celtniecības nedarbu vadītājs Lielpanelis (arī uzvārds kariķēti aktualizē tēmu) kopā ar savu mietpilsonisko Olimpiju uzšaujas... kosmosā. Kā zināms, hiperbola ir pārspīlējums iespaida pastiprināšanai, bet bagātīgu vielu līdzīgām hiperbolām celtniecībā var atrast daudzu ielu garumā, un ne tikai padomju pagātnē.

Tomēr saņemt atsevišķu dzīvokli – tā 60. gados rīdziniekiem ir liela laime. Divstāvu ķieģeļu mājas Kartupeļu ielas galā vietējie joprojām dēvē par Kultūras ministrijas mājām, jo tur pajumti atrada  daudzi literāti un izdevniecību darbinieki, arī dzejniece Skaidrīte Kaldupe. Vēlāk ielas pretējā pusē uzceļ augstākus un lepnākus namus, bet dīvainā kārtā šos dažādos laikus apvieno tirdzniecības bāze, ko mūziķis Kārlis Būmeisters jeb Kaža atceras vēl no saviem “Dzeguzītes” laikiem. 

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Kartupeļu ielai kaimiņos - Kāļu un Rāceņu ielās - pārsvarā atrodas privātmājas.

Kāļu ielu var dēvēt par privātmāju būves enciklopēdiju no 20.gadsimta 60. gadiem līdz pat mūsdienām.

Ēku un žogu modes tendences pētot, lietainā laikā gan uzmanīgi jālaipo, jo iela nav asfaltēta (nomales šarms!) un, kā brīdina vietējie: kurpēm būs baltas švīkas! 

Rāceņu ielas vienā pusē ir dažas 50.-60. gadu mijā būvētās strādnieku kopmītnes, bet privātmājas ar skaisti iekoptiem dārziem draudzīgi savirknētas otrā ielas pusē. Starp kaimiņu gruntsgabaliem žogi ir nosacīti, jo kaimiņi cits citu pazīst daudzu gadu garumā, ciemojas cits pie cita un kopā svin svētkus.

Arī par apkaimes centrālo ielu - Kartupeļu ielu – Rāceņu ielai ir savs neatkarīgs viedoklis: 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti