Reģioni Krustpunktā

Veterinārmedicīnai jauna elpa Latvijas Lauksaimniecības universitātē

Reģioni Krustpunktā

No manis nav jābaidās. Katrīnas Līvas un Dagņa dzīve sabiedrībā un pieņemšana

Stacijām, kur vilciens vairs nepietur, dažādi likteņi

Pamesto Latvijas dzelzceļa staciju likteņi – pārtop muzejā, baznīcā vai nīkst vientulībā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Latvijā ir aptuveni 200 dzelzceļa staciju, pie kurām vilciens vairs nepietur. Katrai no tām savs liktenis. Piemēram, daļa Gulbenes dzelzceļa stacijas ēku ir patapināta vietvarai, kas tur izveidojusi interaktīvu centru "Dzelzceļš un tvaiks", kādā citā stacijas ēkā Lietuvas pierobežā iekārtojusies katoļu baznīca. Airītes stacijas ēku iegādājās ģimene, tur izvietojot vēsturisku ekspozīciju, bet Jostas stacijas stāsts beidzās 2012. gadā, kad to nojauca.

Blīdene vēl gaida

Pēdējais pasažieru vilciens Blīdenes dzelzceļa stacijā piestāja 2001. gadā. Stacijas ēka ir tipveida un tieši tādas pašas var redzēt vēl piecās pieturās, kas uzceltas 1929. gadā uzbūvētās dzelzceļa līnijas Liepāja–Glūda malā. Stacijas ēka liecina par apdzīvotību, kāda savā laikā Saldus novada Pilsblīdenē bijusi, kā arī to, ka te bijis daudz darbinieku, jo otrajā stāvā ir deviņi dzīvokļi. Šobrīd grezno divstāvu stacijas ēku ar lielajiem logiem sācis drupināt laika zobs. Blīdenes dzelzceļa stacija Saldus novadā pieder Valsts akciju sabiedrībai "Latvijas dzelzceļš".

VAS "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs pastāstīja: "Tas stāsts aizsākās faktiski jau ļoti, ļoti sen, kāpēc šeit ir stacija. Un aizsākās ar to, ka nebija dzelzceļa šai apkaimē, bija dzelzceļš uz Liepājas ostu, tad tas sanāca, ka no Rīgas brauc caur Mažeiķiem, caur Lietuvas teritorijai. Tad, kad Latvija ieguva savu neatkarību 1918. gadā, bija jādomā, kā uz Liepāju aizbraukt taisnāk, neiebraucot kaimiņvalstī, jo tas, protams, sagādāja daudz neērtību. Tika pieņemts lēmums, faktiski no Jelgavas, bet, precīzāk izsakoties, no Glūdas dzelzceļa stacijas būvēt uz Liepāju taisno dzelzceļu."

Par vietas izvēli Altbergs skaidroja: "Bija jāņem vērā zemes īpašuma tiesības, privātais īpašums jau tobrīd pastāvēja, un tas tā nebija nemaz tik vienkārši dzelzceļu uzbūvēt 20. gadsimta 20. gados. Zeme jau bija sadalīta. Tā nu sanāca, ka, līkumojot vairāk vai mazāk, tas trasējums sanāca caur šejieni, caur Pilsblīdeni, kas toreiz bija diezgan nopietni attīstīta, apdzīvota vieta, tāpēc tika pieņemts lēmums te būvēt staciju. Stacija bija jābūvē, tur bija divi kritēriji, pirmais bija – ik pa laikam, teiksim, 15 kilometru aptuveni attālums, jo tas bija nepieciešams, lai vilcieni varētu izmainīties, sliedes ir tikai vienas, un ir jābūt kaut kādai vietai, kur pretim braucošais vilciens var izmainīties ar uz otru pusi braucošo; otrs kritērijs, protams, ir apdzīvotā vieta."

Par staciju un dzīvi tajā cilvēku atmiņās vēl ir daudz stāstu. Viena no viņām ir Velta Strautmane, kura Pilsblīdenē nodzīvojusi ilgus gadus.  

"Bija ļoti jauki, cilvēku bija ļoti daudz –  gan stacijā sešas līdz astoņas ģimenes, tad tālāk kazarmās atkal dzīvoja. Pārsvarā visi ģimenes locekļi strādāja uz dzelzceļa – gan vīrs, gan sieva. Nu, turēja arī lopiņus, bet šausmīgi grūti bija, siens bija jāvāc no dzelzceļa malām, saprotiet! Grūti bija, bet cilvēki bija jautri. Pat uzgaidāmā telpā, kur iet no vidus durvīm, tur pat vienam dzelzceļniekam meitai kāzas svinējām. Visi pilsblīdenieši bija draudzīgi, ne tā kā tagad – katrs par sevi, neteiksim tagad kovida laiku, bet vispār. Mēs bijām ļoti, ļoti draudzīgi, mums pēc kara nekā nebija, bet neko arī nevajadzēja; man raudiens nāk, kad jārunā ir par to," viņa sacīja.

Tomēr šobrīd stacijai nav vieglas dienas.

Tā kā tā vairs nav nepieciešama uzņēmuma tehniskajām vajadzībām, tad tā nokļuva pārdošanā. Līdz izsolei gan nenonāca, jo piemērotu interesentu nebija. Nu ir izsludināta atkārtota izsole. Tā noslēgsies 26. janvārī. Vai atradīsies īpašnieks, kas ēku glābs, vēl nav zināms.

Stacijas ēkā baznīca un interaktīvs centrs

Staciju liktenis visos laikos, kopš Latvijas teritorijā uzbūvēts pirmais dzelzceļš 1861. gadā, bijis pakļauts valstu ekonomiskajai attīstībai. Stacijas ēkas reprezentēja konkrētu pilsētu vai ciemu un kalpoja vilcienu pasažieriem. Daudzās staciju ēkās nodrošināja ēdināšanu, tirgoja laikrakstus, te bija pasts un citi pakalpojumi. Cilvēki satikās, piedzīvoja šķiršanās. Šobrīd dzīve mainījusies un daudz ko no tā visa cilvēki dara citādi. Aptuveni puse no visām sākotnējām staciju ēkām ar dzelzceļu vairs nav saistītas – pēdējo 50 gadu laikā likvidēti teju visi šaursliežu dzelzceļi, slēgta vilcienu kustība arī vairākos platsliežu dzelzceļa iecirkņos. Un rodas jautājums, kas notiek vai noticis ar šīm neparastajām ēkām. Ir ēkas, kas pārvērtušās drupās, dažas kļuvušas par majām cilvēkiem.

90. gadu sākumā viena daļa nonāca pašvaldību īpašumā, daļa ar izsoļu starpniecību – privātās rokās. Ir piemēri, kad ar pašvaldību tiek slēgts patapinājuma līgums.

"Latvijas dzelzceļa" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs norādīja: "Piemēram,  Gulbenes dzelzceļa stacijas ēka dzelzceļam ir vajadzīga ļoti minimālā apjomā, faktiski tur tikai stacijas dežurants ir palicis, lielākā ēkas daļa ir patapināta Gulbenes novada domei. Dome tur ir izvietojusi aizraujošu, faktiski zinātnisku interaktīvu centru "Dzelzceļš un tvaiks". Tas noticis ir uz patapinājuma līguma pamata – pašvaldība realizē sev likumā noteiktās funkcijas, un tādā gadījumā dzelzceļš to var patapināt uz kaut kādu termiņu faktiski bez maksas, līdz ar to ir abi divi apmierināti – gan dzelzceļš, gan pašvaldība. Ēka arī tiek uzturēta. Tur arī ar katru pašvaldību konkrēti vienojas, kurš ko dara tā, lai ēkai būtu pēc iespējas labāk. Šāda sadarbība ar pašvaldībām mums notiek regulāri. Cēsu pašvaldība, piemēram, arī ir ļoti labi sadarbības partneri. Nu, mums ir arī stacija baznīca, kas ir pie Daugavpils, pašā Lietuvas pierobežā, tur ir katoļu baznīca."

Airītēs ģimene izveido vēsturisku ekspozīciju

Īpašu noskaņu Saldus novada Zirņu pagasta Airītes stacijā rada te izveidotā ekspozīcija. Arī šī stacija atrodas Rīgas–Liepājas dzelzceļa līnijas malā. Šai stacijai varēja būt līdzīgs liktenis kā tās līdziniecei Jostas stacijai Dobeles novada Bikstu pagastā. Abās pēc 2001. gada, tāpat kā Blīdenē, vairs pasažieru vilciens nepieturēja. Jostas stacijas ēkas stāsts beidzās 2012. gadā, kad to nojauca, bet Airītes staciju iegādājās Stumburu ģimene.

Tās īpašnieks Pēteris Stumburs neslēpj, ka ideja iegādāties stacijas ēku bijusi vairāk emocionāla, nevis racionāla.

Nespēja noskatīties, kā acu priekšā sagrūst daļa no Latvijas vēstures, guvusi virsroku. Pamazām, piesaistot līdzekļus no dažādiem fondiem, ēka atgūst savu kādreizējo spožumu. Te ir arī iespējas pārnakšņot, notiek dažādi kultūras pasākumi, un pavisam nesen projektu bankā izdevies savākt nepieciešamos līdzekļus, lai uz Airīti pārvestu mantu glabātavas ēku, kādas Latvijā saglabājušas vien dažas.

"Tā ir koka ēka ar dakstiņu jumtu, ļoti skaisti nostrādātas durvis, gribas teikt – kā Brīvdabas muzejā. Tāds nacionālais romantisms, spāru gali skaisti griezti, ēka tādās ļoti skaistās proporcijās. Ja mums viss šis izdosies, te ļoti skaisti šeit izskatīsies," pastāstīja Pēteris Stumburs.

Arī Blīdenes stacijas liktenis viņam nav svešs.

"Nu, noteikti, ka vajadzētu atbalstīt tos cilvēkus, kas interesējas un cenšas, kas vēlētos nopirkt. Ir saprotams, ka dzelzceļu kā organizāciju, protams, ierobežo likumdošana, ka viņi nevar gluži šo īpašumu atdot par velti. Tai pašā laikā pasaulē tā ir pieņemta prakse, nu labi, tā ir dzelzceļa stacija, bet, piemēram, pilis Francijā šur un tur var nopirkt par vienu eiro, parakstot attiecīgu apņemšanos ar pašvaldību, ka noteiktā laikā tiks ieguldīts tik un tik, varbūt pieci miljoni. Varbūt, ka līdzīgs modelis varētu darboties. Te varbūt pietrūkst tāds skats no augšas politiskā ziņā. Es domāju, ka mēs visi esam pamanījuši to, ka dzīve decentralizējas, ka cilvēki strādā no mājām, ka cilvēki meklē mājvietas ārpus pilsētas, pat ļoti tālu ārpus pilsētas. Tādiem cilvēkiem varētu būt ļoti interesants tāds īpašums, tieši veca stacija vai veca rūpnīca, vai kas līdzīgs. To vajadzētu kaut kā atbalstīt. Varbūt valsts šajā gadījumā varētu mainīt to likumdošanu, kas ierobežo dzelzceļu. Un tiešām, ja parakstītu kādu apņemšanos, to noteiktā laikā sakārtot pa soļiem līdz noteiktam līmenim."

Oltes ģimenes stacija – vieta, kur satiekas mirkļi

Nereti privātajās rokās nonākušās stacijas kļūst par kultūrvietām. Veiksmīgs stacijas ēkas stāsts ir arī Ērgļos. Tā ir Māra Oltes ģimenes īpašumā. Ēka tās vietnē raksturota šādi – "vieta, kur satiekas mirkļi".

Olte uzsvēra, ka stacija ir radoša telpa. Bet sākums nebūt nav bijis viegls.

"Es pēc bildēm skatos, ka es sāku uz viņu cerēt 2013. gadā. Tas, kas man lika atgriezties pie tās stacijas, ir tas, ka paliec vecāks un sāk vilkt uz to vietu, kur esi dzimis, un es esmu dzimis Ērgļos. Kaut kā nerīmējās galvā tas fakts, ka Latvijā tik daudzām kvalitatīvām, interesantām, vēsturiskām vietām ir domāts liktenis pazust vai kļūt neapdzīvotām vai mazapdzīvotām. Man tas nerīmējās, tāpēc darīšu visu, lai Ērgļi nepaliek tukši un neapdzīvoti. Tā es arī rīkojos. Tas ir viens iemesls, kāpēc izvēlējos staciju. Redzēju, ka viņa ir tukša, tajā dienā kaut kādā februārī vai martā atradu, un tā stacija bija pamesta, tieši no janvāra sākot. Līdz ar to es varēju brīvi gada laikā komunicēt ar "Latvijas dzelzceļu", piedalīties izsolē, un es viņu nopirku. Protams, tas trakums ir tāds, ka vispirms ir gājiens un tad ir pretgājiens. Tai stacijai tika izsisti logi, izlauztas durvis, piekakāts priekšnams... Kamēr mēs tās formalitātes kārtojām ar "Latvijas dzelzceļu", tur viss aizgāja, ka sliktāk vairs nevar būt. Bet nu tas ir beidzies," viņš skaidroja.

Nākamā pietura – mājas

To, ka stacijās ir kas maģisks, atklāja arī sociālantropoloģu Elīnas Kursītes un Lienes Milleres pētījums "Nākamā pietura – mājas", kas klajā nāca "Latvijas dzelzceļa" simtgadē. Lai to apkopotu, autores apmeklēja ap 200 staciju, kur vilciens vairs nepietur, intervēja vairāk nekā 90 cilvēkus, tverot stāstos šo ēku vēsturi.

"Mēs gribējām uzzināt, pirmkārt, kā ir dzīvot tādā vēsturiskā vietā, jo jebkura tā stacija, pat ja viņa nedarbojas, viņa kaut kādā ziņā iezīmē šīs visas apkārtnes centru, katrs iedzīvotājs arī zina, kas ir noticis šajā vietā, un nāk līdzi kaut kāda vēsture. Vēl ko mēs uzzinājām, piemēram, par šīm dzelzceļnieku dinastijām – tas bija ļoti interesanti: vectēvs cēlis dzelzceļu vai arī staciju, pēc tam bijis dežurants, priekšnieks, šos amatus pārmantojuši jau no Latvijas laika viņu bērni, un tās dzelzceļnieku dinastijas gluži kā ārstu dinastijas – kaut kādā ziņā iezīmējas tāda līdzība. Tām stacijām ir kaut kāda mītiskuma un maģijas aura, atmosfēra.

Jo tas ir gan ceļa sākums, kādam tas ir ceļa sākums, kādam beigas, tāda ļoti bagātīga uzslāņota vieta, tāpēc arī stāsti ir ārkārtīgi interesanti un dažādi.

Cik vienkārši ikdienišķi dzīvesstāsti var līdzināties teju pasakām, varbūt tas man šķita tas pārsteidzošākais. Viens stāsts Bērzpilī bija par to, kā satikās vilcienā vecāki, kā māte ir paklupusi aiz kofera un iekritusi savam topošajam vīram klēpī, piemēram, – šādi brīnišķīgi stāsti. Nu, un kopumā, ka mums tas mantojums ir ļoti liels, gribas to saglabāt. Ja ne saglabāt fiziski, tad vismaz šajos stāstos, vienkārši kaut vai dokumentēt šos pierakstus, jo dzīve tomēr mainās un ir kādi objektīvi apstākļi, kāpēc tas tā viss notiek – gan objektīvi, gan neobjektīvi. Bet vismaz dokumentēt, pierakstīt to, tas noteikti ir nepieciešams," skaidroja sociālantropoloģe Liene Millere.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti