Nedzirdīgajiem

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Fortnite»

Nedzirdīgajiem

Personīgā lieta

Ielas garumā. Rīgas iela Līvānos. 1. daļa

Novembris Līvānos. Rosīga un brīvdomīga atslēga Latgales vārtos

Vienmēr kustīga, mainīga un dzīva ir Rīgas iela Līvānos. Pilsētas vizītkarte un galvenā artērija, kurā riteņbraucēju ir vairāk nekā Rīgā, bet pilsētas pulsu vislabāk jūt uz tilta pār Dubnas upi. Rīgas iela stiepjas vairāk nekā četru kilometru garumā un līvānieši ar lielu pārliecību saka, ka tā ir garākā Rīgas iela Latvijā.

Līvānos nav vecpilsētas, toties galvenajā ielā ir daudz “kabatu”, kur var iesēsties Pirts baļļā vai Skolas solā, bet mīlniekus un strīdniekus ar garantiju salabinot Izlīgšanas soliņš. Nepacietīgākie pilsētas apceļotāji var izvēlēties Spararatu.

 

 

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

  

 

Līvāni kopš padomju laikiem atmiņā palikuši kā rūpniecības pilsēta, jo tur ražoja Līvānu mājas un gandrīz vai katrā bufetē mirdzēja Līvānu stikls. Taču senākās rūpnīcas pēdas meklējamas Rīgas ielā pie Dubnas upes, kur jau 1842. gadā sāka darboties barona Korfa celulozes fabrika.

Stikla pudeles un arī greznākus traukus Līvenhofā, kā toreiz dēvēja Līvānus, sāk ražot pārdesmit gadu vēlāk, jo tuvākajā apkārtnē ir kvarca smilšu iegulas un pilsētiņā uzceļ ne vienu vien glāzšķūni.

Līvāni esot atslēga Latgales vārtos. Dzīvojot uz robežas starp Vidzemi, Latgali un Sēliju, kas atrodas otrpus Daugavai, brīvi ceļo ne tikai preces, bet arī idejas. Pilsētiņas iedzīvotāju sastāvs allaž bijis raibs.

Starpkaru periodā gandrīz visas Rīgas ielas garumā atrodas ebreju bodītes un amatnieku darbnīcas. Ebreji ir Līvānu lielākā minoritāte – ap 30% no iedzīvotāju skaita -, bet vācu okupācijas laikā gandrīz visu ebreju kopienu nogalina Grīvas mežā.

Pēc kara represijas turpinās, jo padomju okupācijas vara nesaudzīgi apspiež katru pretestību. Tirgus laukumā iebiedēšanai tiek izlikti nošautie nacionālie partizāni. Taču līvāniešu gars nav salauzts.

Kaut gan Līvāni ir mazpilsēta, kur cits citu pazīst un visu zina, tomēr ļaudis klusē un čekai neizdodas atrast vainīgos. Drosminieki  pabeidz skolu, bet pēc divdesmit gadiem jau citiem vidusskolēniem atkal spītīgi jāapliecina sava brīvdomība.

Sešdesmito gadu beigās Līvāni ir mazpilsēta ar vislielāko rūpnīcu daudzumu, kur darbaspēks galvenokārt ir iebraucēji no citām padomju republikām.

Sadzīvē krievu valoda pamazām sāk izspiest latviešu valodu un visasāk to izjūt jaunieši.

 Līvānos mīt ne tikai stipri un brīvdomīgi, bet arī ļoti talantīgi cilvēki. Kopš 19. gadsimta darbojas pūtēju orķestri, tiek spēlēts teātris, bet pirmais koris Biedrību namā nodibinās 1913. gadā. Latvijas laikā līvānieši rīko skaistas balles ar loterijām, ievēl savu skaistuma karalieni un gratulē skaistāko kāju īpašnieci.

Tagad viens no kultūras centriem ir Mūsdienu mākslas galerija, kur notiek izstādes, meistardarbnīcas un dažādas mākslas akcijas. Savā dzimtajā pilsētā itin bieži manāms arī komponists Juris Kulakovs – Līvānu Goda pilsonis un pilsētas himnas autors. Ar Juri tiekamies Brīvdabas viesistabā Dubnas gleznainajā krastā un klausāmies amizantus stāstiņus no skolas laika, kad kopā ar etnomūzikas profesoru Valdi Muktupāvelu tika spēlēts vietējās ballītēs.

   “Es esmu fotogrāfs, vienkārši fotogrāfs,”tā saka Jānis Magdaļenoks, ar putekļu slotiņu tīrot savu iespaidīgo fotoaparātu kolekciju Rīgas ielas fotosalonā. Ar fotografēšanu viņš nodarbojas no 13 gadu vecuma un var teikt, ka vaigā pazīst visus līvāniešus un apkārtnes iedzīvotājus. Pirms dažiem gadiem kopā ar vēstures entuziastu Kārli Bogdānu viņi izveidoja izstādi “Līvāni toreiz ( pirms 100 gadiem) un tagad”, kas vēl joprojām apskatāma domes ēkā. Pētot kādu senu fotogrāfiju, Jānis atklājis, ka viņa darbnīcas mājvietā pagājušā gadsimta sākumā atradusies Priedīša fotodarbnīca.

Balodis un Priedītis bija pirmie Līvānu fotogrāfi, un viņu darbi palīdz uzburt starpkaru laika Līvānus, kad Rīgas ielā bija veikals pie veikala un amatnieku darbnīca pie darbnīcas.

 

Pirms dažiem gadiem fotogrāfe Aija Bley kopā ar Mūsdienu mākslas galeriju Līvānos meklēja modeļus savai fotoizstādei. Vietējie izrādījās pārsteidzoši talantīgi un rezultātā tapa fotoizstāde “Sapņotāji. “

Viens no interesantākajiem izstādes darbiem ir brāļu Jonānu dubultportrets. Brāļiem Jānim un Eināram Rīgas ielā pieder tetovēšanas mākslas studija “Miesas Kalve”. Zīmīgi, ka agrāk tur atradies zobārsta kabinets.

 

 Brāļiem Jonāniem ir drosme savus sapņus īstenot un Latvijai dzimšanas dienā viņi dāvina projektu “Latvijas mugura”. Kādam citam līvānietim toties ir drosme pacelties gaisā paša būvētā lidmašīnā.

Jau vairākus gadus bijušajā Līvānu pienotavā, kur ulmaņlaikos ražoja sviestu un sieru, bet padomju gados limonādi un saldējumu, diplomēts ārsts Arvils Bušmanis būvē lidmašīnas. Vienam lidot esot apnicis, tāpēc tagad top divvietīgā lidmašīna.

 Stāsti par garāko Rīgas ielu Latvijā 3. un 17. novembrī plkst.18.35 Latvijas Televīzijas 1. kanālā.   

 

            

 

  

 

  

 

      

   

 

   

 

 

 

       

 

   

 

  

 

       

Saistītie raksti
Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti