Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Centienos apkarot nelicencētās azartspēles, vērsīsies arī pret interneta nodrošinātājiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vēlēšanas ieslodzījuma vietās: kā tās atšķiras no vēlēšanām brīvībā

Nordeķu muižas jaunais saimnieks saskaras ar nebeidzamām problēmām pašvaldības iestādēs

Nordeķu muižas atdzīvināšanu pavada virkne ķibeļu un birokrātijas

Pārdaugavā Buļļu ielas pašā malā pretī bloku māju masīvam aiz augsta, greiza dēļu žoga kopš 18. gadsimta saglabājusies Nordeķu muižiņa. Seno ēku pērnā gada nogalē pašvaldība izsolīja, tiesa, tikai ar trešo piegājienu. Iepriekš tai teju 20 gadus bija nomnieks, kam to līdz galam atjaunot neizdevās.

Šopavasar aiz neglītā dēļu žoga notiek rosība – lielā tīrīšana un remontdarbi. Jaunais muižas pārvaldnieks Valters Ozoliņš te darbojas vien trīs mēnešus un saskāries ar nebeidzamām problēmām pašvaldības iestādēs. Tas liedz muižu atdzīvināt ātrāk, bet no mērķa atkāpties viņš neplāno.

Muižiņu lieta, kas "paņem"

"Pēc papīriem ir Nordeķu muižiņa, tomēr pēc mēroga to var saukt arī muižu. Kā kuram labpatīk.

Muižiņa ir mīlīgāk un mājīgāk, muiža izklausās cēlāk," stāsta Ozoliņš, Pārdaugavas Nordeķu muižiņas jaunais tiesiskais valdītājs.

Pirms Ozoliņa rosības sārtā koka muižiņa piedzīvojusi dažādus laikus – tās vēsture iestiepjas ap 250 gadu senā pagātnē. Apbūve un plānojums veidojies kopš 18. gadsimta vidus, un tobrīd muižas kompleksā bija astoņas celtnes – divas dzīvojamās ēkas, kūts ar zirgu stalli, klēts, leduspagrabs, rija un divi krogi. Bet jau padomju laikos muižas ēkā iekārtoja dzīvokļus. Turklāt, paplašinot Buļļu ielu, tika saglabātas tikai divas no muižas vēsturiskās apbūves ēkām. Laiku, kad te vēl bijusi muižas saimniecība, Ozoliņš rāda melnbaltā fotogrāfijā.

"No fasādes un ielas puses muižiņai bija skaists priekšpagalms. Tur bija arī šķūņi un vēl citas ēkas. Vecajās bildēs redzams, ka ārā vasaras laikā bija palmas un ūdens pumpis – tur, kur aka mājas priekšplānā. Tā noskaņa bija idilliski romantizēta, tā ir tā muižu un muižiņu lieta, kas paņem cilvēku un arī mani," saka senās ēkas pārvaldnieks.

Cīņa par ūdensvada ierīkošanu

Līdz mūsdienām saglabājies līdzās esošais plašais Nordeķu parks ar seniem kokiem, kas pastaigām pieejams visiem. To no muižas pieguļošās teritorijas atdala līkloču dīķi, daļu no tiem apdzīvo pīļu saimes, daļā peld pudeles un skārdenes.

"Parks un pieguļošā teritorija ir neatsverama vērtība muižas ēkai. Daudz dižkoki, muižai abās pusēs ir pa divām liepām," klāsta Ozoliņš.

Divas varenās liepas aug pie pašas muižas pagalma ieejas. Lai arī koki ir vērtība, Ozoliņš atzīst, ka šobrīd meklē risinājumu kā ievilkt ūdensvadu, lai liepas neskartu.

"Tas koks tiešām ir vērtība, bet no racionāla principa... Ūdens vada projektētājs man saka – kur lai aizlaiž to vadu, jo vainagam riņķī ir 10 metru liegums un tad jautājums – pa blakus teritoriju vai pa parka vidu," stāsta muižas pārvaldnieks, kurš ūdensvada ierīkošanā sastapies ar šķēršļiem – dažādiem normatīvajiem aktiem un pašvaldības instanču kūtrumu.

"Saskaroties ar tiem apstākļiem, tu saproti, ka tas ir tev vajadzīgs,

bet galu galā, ja tas ir valsts nozīmes piemineklis, tad ko tas statuss dod tā objekta saglabāšanā un attīstībā!?" vaicāja Ozoliņš.

Dārznieku māja katastrofālā stāvoklī 

Nordeķu muižas kompleksā ir trīs ēkas – dārznieka māja, kungu māja, kā arī nelielā siltumnīcas kurtuve ar pamatiem. Vissliktākajā stāvoklī šobrīd ir nelielā dārznieka māja, stāsta jaunais pārvaldnieks. Ozoliņš to pieteicis atbalstam Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, lai salabotu jumtu, taču to iegūt neizdevās.

"Dārznieka mājai ir fantastiska arhitektūra. Tai ir tāds piparkūku namiņa vai teiksmainā pasaku namiņa tēls. Iekšā mājas vidū ir manteļskurstenis. Tas nozīmē, ka skurstenī var ieiet arī iekšā un tas pavards tur arī atradās," klāsta Ozoliņš.

Pēc dokumentiem ēka ir iekonservēta, saka Ozoliņš, bet tā ir katastrofālā stāvoklī.  Tek jumts un ir bojātas noteksistēmas, izlauzti logi un pagrabu durvis. "Vandaļi bija izlauzuši. Tas arī ir svarīgi – tā ēka iet bojā, jo pamati salst. Pagrabi nav aiztaisīti ciet ar durvīm."

Lieveņa jumtu joprojām tur koka balsti, bet grīdas koka dēļi priekšnamā ir izpuvuši, vietām jāpārkāpj pāri lieliem caurumiem.

Atbalsts mākslinieciskajai izpētei

Pamestajā dārznieka mājā iekšpusē tumšs. Jāiededz lukturi, lai labāk saredzētu, kā izskatās manteļskursteņa vēderā.

"Lūk, mēs esam manteļu skurstenī. Es vaicāju, kāpēc tas šeit augšā nav vaļā, jo te tikai sānā ir tāds dūmvads pieslēgts, bet manteļskurstenim jābūt atvērtajai daļai, - tas ir aizmūrēts ciet. (..) Kultūrkapitāla fonds mums gan apstiprināja vismaz atbalsta projektu par šīs dārznieka mājas arhitektoniski māksliniecisko izpēti," atzīst Ozoliņš.

Gan uz senā skursteņa, gan sienām sakrājies padomju kultūrslānis – tapetes un sienu krāsojums.

Virs skursteņa ieejas pat saglabājusies veļas aukla. Vienā no istabām šobrīd ir bīstami uzturēties, jo var iebrukt griesti. Tos notur koka stutes. Tas tādēļ, ka otrajā stāvā savulaik iebūvēta krāsns.

"Ne vecā, bet kaut kāda padomju laika krāsns, kas ir ļoti smaga, un tur otrajā stāvā ir arī tāda ķieģeļu siena vēl uzmūrēta. Turklāt ne virs nesošās sienas, tāpēc var redzēt, kā griesti ir ieliekušies," rāda Ozoliņš.

Padomju laika liecības redzamas arī dārznieka mājas plašajā mansardā, kas muižas laikos nebija paredzēts dzīvošanai. "Tie saceltie būceņi šeit arī ir no padomju laika," klāsta Ozoliņš, norādot, ka tie tiks ņemti ārā.

Otro stāvu apdzīvos ģimene

Caur dārzu muižas pārvaldnieks tālāk ved uz lielo muižas ēku. "Mēs ienākam no pretējās puses. Šī nav galvenā ieeja, tā ir no ielas puses, bet tās durvis ir ļoti bēdīgā stāvoklī, tāpēc nākam no pagalma puses…"

Paverot pagalma durvis, uzreiz var nonākt muižas centrālajā zālē, ko šobrīd atjauno.

"[Tā ir ar] augstiem griestiem, ar dekoriem pie griestiem; no āra tādai koka muižai, man šķiet, mēs negaidām, ka iekšā tas veidols ir tik cēls un aristokrātisks. Tie kvadrātmetri līdzīgi kā muižu zālēm citur - ap 70. (..) Bet te uzreiz, ieejot centrālajā zālē, jau redzam visu muižu. Te ir ārsiena, kurai ir mūra piebūve, kas jau ir no cita gadsimta, tad apkārt pārējās sienas. Pretī arī redzams ieejas mezgls, kas ir no ielas puses. Tā kā ar desmit soļiem mēs varam pāriet pāri visai muižai," stāsta Ozoliņš.

Zāles griestos restaurēti ornamenti, ko izdarījis jau iepriekšējais ēkas nomnieks. Tikai vienā no zāles sānu ieejām saglabājušās vēsturiskās durvis.

"Te var redzēt, ka no vienas puses durvīm ir melns krāsojums, bet no otras gaišs. Tas melnais tāpēc, ka pieskaņots telpai blakus, kas veidota japāņu stila ietekmē un tur saglabāti interesanti griestu gleznojumi ar putniem. (..) Bet pie ieejas durvīm abās pusēs ir kolonnas ar pūķiem augšā," saka Ozoliņš.

Dziļāk remontdarbu pārņemtas citas muižas telpas – virtuve, labierīcības, palēnam tiek siltinātas arī grīdas.

Otro stāvu apdzīvos Ozoliņa ģimene. Viņš gan nevēlas sterili atjaunotu vēsturisku ēku, kas iepriekšējos ēkas īpašniekus atstātu zem krāsu slāņiem.

"Tā pamatdoma mums ir šeit dzīvot ar ģimeni un pārējo daļu izmantot saistībā ar mūsu pamata darbu, kas ir noformēšana un tieši padarīt šo muižu pieejamu pasākumiem, jo te ir visi priekšnosacījumi – teritorija, zaļā zona, muižas aura.

Tā ir tā lieta, ka mēs negribam muižu atjaunot ne ar zīda tapetēm vai sterilā stāvoklī, bet lai tai paliktu šī aura, gaisotne.

Lai tai ir dvēsele, un to nevajadzētu izbojāt ar perfektu restaurāciju. Protams, ir lietas, kas ir jāatjauno un jānoved līdz gala rezultātam, bet ir lietas, kas perfekti var kalpot tādā stāvoklī, kā ir."

Iepriekšējais saimnieks – onkulis 

Ozoliņš iepazina Nordeķu muižu pirms aptuveni 10 gadiem. Iepriekšējais, parādus uzkrājušais nomnieks Artūrs Ozoliņš ir viņa radinieks – onkulis. Kādā no pasākumiem Valters šeit palīdzējis noformēšanas darbos, jo viņam pieder puķu bizness. Tolaik muižā viņš pavadīja vien īsu brīdi, bet tā cieši palika atmiņā un atgriezās domās pēc daudziem gadiem.

"Gribējās savu vietu. Doma bija tieši par īpašumu ārpus Rīgas, un iegādājāmies jau zemi un sākām projektu. Un, jau domājot par to ēkas projektu, kā piemēru gribēju ņemt Nordeķu muižu, kuru pirms pāris gadiem braucot garām speciāli biju nofotografējis kā ideālo ēkas tēlu un paraugu," stāsta Ozoliņš.

Ģimene, izsverot plusus un mīnusus, nolēma, ka vēlas te saimniekot. Pērn novembra nogalē Valters Ozoliņš pieteicās trešajai muižas izsolei pašvaldībā. Viņš bija vienīgais pretendents.

"Atbraucu uz muižu, bija jau ziema, ārā tumšs, plkst. 23 vakarā. Muižā vairs nebija daudz spuldzīšu palicis. Tad es izstaigāju ēku ar telefona lukturīti, paskatījos un sapratu, cik ļoti man tās domas par muižu ir sapņainas. Un tad nākamajā dienā bija jāpiesakās izsolei. Man liekas, tā bija pēdējā diena, lai pieteiktos izsolei. Tā nu es tomēr pieteicos," teica Ozoliņš.

Pēc tā, kas trīs mēnešos piedzīvots muižas atjaunošanai, Ozoliņš saka, ka nav tā, ka viņš padodas vai otrreiz vairs tā nedarītu.

"Aizvien to darītu, bet tā realitāte ir gaužām citādāka, nekā es biju iedomājies. Tas ir tas grūtākais, kam jātiek pāri, bet viss ir izdarāms."

Par muižu 200 000 eiro 

Par Nordeķu muižu

1997. gadā Rīgas pilsēta muižu (trīs būves) iznomāja SIA "Nordeķu muiža". Tajā laikā tika uzsākta rūpīga muižas ēku kompleksa atjaunošana, kas paredzēja muižas ēkas pārveidot par dzīvojamām un saimniecības ēkām ar sabiedrībai pieejamām telpām. Ēkās saglabājies ievērojams daudzums retu un interesantu iekštelpu apdares detaļu, sākot ar 18.gadsimta pēdējo ceturksni, kā arī pašu ēku pamatkonstrukcijas. Kultūras pieminekļa atjaunošana uzsākta atbilstoši vispārējām kultūras mantojuma saglabāšanas un izmantošanas prasībām.

2006. gadā SIA "Nordeķu muiža" saņēmusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas un Kultūras ministrijas Kultūras mantojuma gada balvu nominācijā “Labākais saimnieks”, kas tiek piešķirta, izvērtējot objektā paveikto atjaunošanas darbu un kvalitāti.

Ozoliņš vēl gluži nav Nordeķu muižiņas jaunais barons, bet arī par nomnieku viņu nevar saukt. Viņš ir īpašuma tiesiskais valdītājs, kamēr izsoles procesā muižiņu izpērk no Rīgas pašvaldības. Arī šajā periodā līgums ar Īpašumu departamentu paredz pilnu atbildību par teritoriju, ēku drošību un tamlīdzīgi.

 

Nordeķu muižu topošais saimnieks pakāpeniski izpērk līdz šī gada beigām par nepilniem 200 000 eiro.

Lai muižā iedvestu dzīvību, vajagot vismaz gadu, bet objektu atvērt ģimene gribēja jau maijā. Tagad termiņš daudzo ķibeļu un birokrātijas dēļ atlikts uz rudeni.

"Ja godīgi, ir kaut kādi cilvēki, ar kuriem esmu sastapies šo trīs mēnešu laikā, kas tiešām atbalsta un nāk pretī, bet tas ir ar kaut kādu fizisku palīdzību vai papīru kārtošanu. Taču, tā globāli paskatoties, par ieinteresētību saglabāt šādā veida valsts nozīmes pieminekļus – es tomēr vairāk teiktu "nē" nekā "jā". Un, ja kāds pirmajā izsolē neņem šo ēku par tādu cenu, tad tas neizbrīna, jo tas nekad nebūs komercobjekts vai vieta, kas sevi var atpelnīt. Par šo bieži tiek diskutēts, bet tā ir tikai tukša runāšana."

Jautāts, kas palīdzētu, topošais muižas saimnieks saka, ka vajadzētu mazināt birokrātiju, vēlreiz uzsverot šķēršļus ūdensvada izveidē. "Lai uztaisītu projektu, saskaņotu "Rīgas ūdenī" un visās atbildīgajās instancēs... Esmu apzvanījis nepārspīlējot 10 projektētājus un vēl zvanījis realizētājiem, lai saprastu izmaksas arī. Taču neviens to ātrāk par trim mēnešiem nesola izdarīt. Tātad jau pieci mēneši, jo "Rīgas ūdenī" ar pirmo reizi nekas nekad netiek apstiprināts."

Ozoliņš plāno, ka nākotnē koka muižiņas ieeja būs atvērta no ielas puses. Izrādās, augstais dēļu žogs aizsedz arī galveno ieeju – verandu ar virpotām koka kolonnām.

Ap muižu pakāpeniski liks jaunu pienācīgu žogu – ielas pusē būs dekoratīvs, iespējams, sēdināts jeb zems žogs, lai labi varētu saskatīt muižas fasādi.

"Viens – lai tā kļūtu pieejama sabiedrībai un lai tā nebūtu aiz šī dēļu žoga, un lai cilvēki tiešām var iet garām un priecāties par to. Un tā funkcija varētu būt pasākumi, kas, visticamāk, ir bijis muižiņas mērķis arī pirmsākumos baronu laikos, jo tās telpas un vieta tieši tam arī ir piemērotas."

Rīgā vien 16 muižas

18. gadsimtā Pierīgā bijušas ap 100 vai vairāk muižiņu. Patlaban valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Rīgas teritorijā iekļautas vien 16 muižas, to dzīvojamās ēkas vai apbūve, kas saglabājusies. Puse šo muižiņu pieder privātiem saimniekiem un puse – pašvaldībai vai valstij. Gan vieniem, gan otriem ir labie piemēri.

Lielākās problēmas ir ēkām, kurām ir vairāki līdzīpašnieki un katram ir savs redzējums. Tas nav Nordeķu muižas piemērs.

Ozoliņš vismaz pagaidām atbilst tam, ko meklē Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Tā iepriekš veidotajos raidījumos par Rīgas muižiņām vienmēr uzsvēra, ka ir būtiski, lai īpašnieks būtu aktīvs un ieinteresēts saglabāt koka arhitektūras mantojumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti