Teikas ielu vēdeklis šādai plānošanai ir ideāls: var riņķot un mest cilpu cilpas, ieelpojot dārzu smaržas un izbaudot pavasari no pirmās zaļās lapiņas līdz ziedēšanas kulminācijai. Teika ir ļoti zaļš rajons, ko turklāt ieskauj Biķernieku mežs, un atkal - jau kuro reizi! - nākas apbrīnot Rīgas plānotāju tālredzību 20.-30. gados. Toreiz pilsētā katastrofāli trūka labiekārtotu dzīvokļu vidusšķirai, pilsētas kalpotājiem un strādniekiem. Arhitekti vēlējās attīstīt „Mežaparka - dārzu pilsētas“ ideju, tāpēc Liepājas un Ropažu ielā tapa rindu ēkas ar divstāvu dzīvokļiem un nelieliem dārziņiem sētas pusē. Diemžēl īre daudziem nebija pa kabatai un pilsēta izlēma turpmāk būvēt lielus īres namus. Tomēr dārzu pilsētas ideju 20. gadu beigās izdevās īstenot smilšu kalnos un pļavās pie Biķernieku meža.
Teiku „Ielas garumā“ esam izstaigājuši ne reizi vien, bet šajā dīvainajā pavasarī ieraudzīju vēl divas interesantas ieliņas ar mazliet noslēpumainiem nosaukumiem – Remīnes ielu un Pīkola ielu. Viena nosaukta par godu Vidzemes lībiešu pilij Remīnei, kas pieminēta jau 13. gadsimtā Indriķa un Atskaņu hronikās, bet otrai izvēlēts prūšu mitoloģijā sastopamais pazemes valdnieka Pīkola vārds.
Katrai ieliņai ir savs raksturs: Remīnes ielā daudzas ēkas celtas pēc Hipotēku bankas arhitektu izstrādātiem paraugplāniem funkcionālisma stilā, bet Pīkola ielas apbūve ir eklektiskāka un nedaudz laucinieciska.
Ceļot māju pēc paraugplāna, tika atvieglota projektu saskaņošana un hipotekārā kredīta saņemšana. 30. gados toreizējais Zemitāna rajons, ko pēc kinoteātra uzcelšanas 1937. gadā iesāka dēvēt par Teiku, bija viens no aktīvākajiem būvlaukumiem Rīgā. Pārsvarā cēla divstāvu ēkas 1-2 ģimenēm vai ģimenes mājas ar pāris īres dzīvokļiem, bet Remīnes ielā Pēteris Klūga uzcēla arī tā saukto „dvīņu ēku“. Daudzos namos atvēlēja telpas veikaliņam, amatnieku darbnīcai vai ārsta privātpraksei, ja namsaimnieks pats bija ārsts. Taču ielas nebija labiekārtotas un mājas cēla uz nesagatavotas būvgrunts, ūdensvadu, kanalizāciju un elektrību pievienojot pamazām. Rezultātā Remīnes un Pīkola ielām (tāpat kā daudzām citām apkaimes ielām) joprojām nav trotuāra, bet „asfalta svētkus“ tur nosvinēja tikai 2003. gadā.
Nami un žogi veido ielas fasādi, dārzi ļauj izbaudīt brīvību un dabas klātbūtni, bet dvēseli ielai piešķir cilvēki. Remīnes un Pīkola ielās daudzām ēkām mainījušies gan īrnieki, gan saimnieki, bet dažas dzimtas tur mīt jau ceturtajā vai piektajā paaudzē.
Jāņa Mūrnieka abi vectēvi – smagais ormanis Pēteris Pētersons un fabrikas "Russo-Balt" galvenais inženieris Jūlijs Mūrnieks - vēl 20. gados nopirka zemi Pīkola un Biķernieku ielās un uzcēla trīs mājas. Laikmetu griežos šo to nācies zaudēt, bet Mūrnieku ģimene mīt Pētera Pētersona namā joprojām. No vectēviem Jānis Mūrnieks mantojis interesi par senlietām un tehniku un viņa restaurētā automašīna „Volga“ ir ielas firmas zīme.
Remīnes un Pīkola ielas ir iecienīts maršruts riteņbraucējiem un skeiteriem, tur pastaigājas jaunās māmiņas ar bērnu ratiņiem un suņi ar pavadoņiem. Kaut gan mašīnas nosedz ielas malas diezgan blīvā rindā, ieliņu omulību un mieru tās netraucē. Vienīgi Pīkola un Laimdotas ielas krustojums ar nezālēs ieaugušo nesaprotamas nozīmes laukumu un izdangāto ielu neatbilst dzīves standartiem dārzu pilsētā. Zinām, ka izpratne par labu dzīvesvietu dažādām paaudzēm mēdz būt atšķirīga, tomēr Teika nu reiz ir apkaime, kurā vēlas dzīvot ne tikai solīda vecuma, bet arī gados jauni rīdzinieki. Vēlme pēc „sava kaktiņa un sava stūrīša zemes“ arī 21. gadsimtā nav izzudusi.
