Vēl viens impērijas mantojums, ar ko šodien netiekam galā – tā ar vēl dažiem skatītājiem nācās secināt pērnruden, kad pilsētvides izrāde „Brasa. Pumpurs. Spēks” ieveda arī pamestā Rīgas Kara hospitāļa pagalmā. Aizlauzti soliņi, nodrupušas norādes, caur asfaltu spraucas koki... Dažus mēnešus vēlāk rodas vēlme noskaidrot šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa likteni.
„Mēs atrodamies Kara hospitāļa pagalmā, aiz vārtiem pret Hospitāļu ielu, kas arī ir vēsturiskais ceļš uz hospitāli,” stāsta Gunārs Ārmanis - pieredzējs Rīgas kultūras mantojuma pētnieks. Viņš vienā mirklī uzbur ainu, cik radikāli atšķirīga bija Rīgas ģeogrāfija 18.gadsimta vidū, kad slimnīcai tapa pirmās koka mājas. Tagad Brasas apkaimes ieskautais hospitālis tolaik bija trīs verstis no pilsētas, ar skatu uz ūdeņiem.
„Johans Kristofs Broce raksta, ka Rīgas Kara hospitālis uzbūvēts 1750.-1754. gadā izcili veselīgā vietā – pie kanāla, kas ved no Šmerļa uz Rīgas nocietinājumu grāvi. Šeit ir tāds kā uzpludināts baseins. Pie tam jāņem vērā, ka tolaik pa Sarkandaugavu ar kuģiem varēja nokļūt līdz hospitālim,” pauž Ārmanis.
Slimnīcas mūra ēka, kas tagad ir valsts arhitektūras piemineklis, gan celta 80 gadus vēlāk. „Šī divstāvīgā mūra korpusa (1830.-1835. gads) autors ir Pēterburgas arhitekts [Aleksandrs] Štauberts un Johans Eduards de Vite – izcilas personības. Tas ir uzbūvēts krievu P burta veidā, un tas, ko šodien redzam, braucot pāri Brasas tiltam, patiesībā ir nama aizmugure. Fasāde ir iekšpagalms. Kā raksta [arhitektūras profesors] Jānis Krastiņš – tas ir lielākais un vecākais mūra korpuss ārpus Rīgas vēsturiskā centra. Pie tam savā laikā Krievijas impērijā lielākais kara hospitālis. Es savā pieredzē ko līdzīgu esmu redzējis tikai Daugavpils cietoksnī, bet tas ir jaunāks,” stāsta Ārmanis.
18.gadsimta beigās Rīgas kara hospitālī strādāja baku vakcinācijas aizsācējs Krievijas impērijā Oto Hūns, embrioloģijas pamatlicējs Kārlis Ernsts fon Bērs. Vēlāk te ārstējās un arī strādāja Nikolajs Pirogovs.
Iekļūt slēgtajā ēkā palīdz apsaimniekotāji – Tiesu namu aģentūras Nekustamo īpašumu daļas vadītājs Jānis Bērziņš un namu pārzinis Normunds Cepurītis.
Pirmā stāva logi ir aizsisti, ko redzēt var tikai ar lukturīti. Pa plašām kāpnēm ar metālkalumu margām uzkāpjot otrajā stāvā, acīm paveras pamestas palātas un ārstu kabineti. Gaitenī mētājas pretnarkotiku kampaņas plakāti, griestu apmetuma plēksnes un kāda pamesta kurpe. Tas ir korpusā, kur savulaik atradās Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs. No plašajiem gaiteņiem var nonākt kādā pavisam neparastā vietā – kādreizējā pareizticīgo baznīcas zālē pašā slimnīcas vidū.
Daži fakti no Rīgas Kara hospitāļa vēstures:
- Rīgas Kara hospitāļa celtniecība uzsākta 1750. gadā pēc kara inženiera un arhitekta F.Demercova projekta, ēka atklāta 1754. gadā.
- Teritorija atradās vietā, kur aizbērtajā Sarkandaugavā ieplūda daļa no Smilšu dzirnavu kanāla.
- No 1830. līdz 1835. gadam gruntsgabalā tika uzcelta galvenā divstāvu mūra celtne pēc Pēterburgas arhitekta A. E. Štrauberta projekta. Arhitekts ir arī Daugavpils cietokšņa ansambļa un vairāku citu klasicisma stilā veidotu ēku autors. Būvdarbus vadīja kara inženieris un arhitekts Johans Eduards de Vite.
- Hospitāļa jaunceltne ir vēlā klasicisma stilā celta būve ar simetrisku korpusu un fasāžu kompozīciju.
- 19.gs. sākumā Rīgas Kara hospitālis kļuva par vienu no lielākajiem kara hospitāļiem visā Krievijas impērijā.
- No 1919. gada līdz 1940. gadam hospitālis funkcionēja kā Latvijas vadošā kara slimnīca.
- No 1940. gada Kara hospitālis bija 169. apgabala jeb Baltijas kara apgabala hospitālis. Pēc otrā pasaules kara hospitāļa teritorijā tika uzbūvētas vairākas jaunas ēkas, kā arī veiktas esošo ēku pārbūves.
- 1998. gadā uz Valsts Kara slimnīcas bāzes tiek izveidots Nacionālo bruņoto spēku Militārās medicīnas centrs. Tiek noteikts, ka Nacionālo bruņoto spēku Militārās medicīnas centrs ir Kara slimnīcas tiesību un saistību pārņēmējs.
- 2011. gadā Rīgas Kara hospitāļa teritorija tiek sadalīta starp Aizsardzības, Tieslietu, Veselības un Finanšu ministriju.
Avots: „Sarma & Norde arhitekti”, arhitekte Gunta Grikmane.
„Mēs tagad esam baznīcas balkonā. Vēlāk tā bija Kara hospitāļa kinozāle. Varbūt te bija arī citi pasākumi, bet es atceros tikai to, kā mūs sastūma un pavadīja uz ķinīti. Kaut kādu izklaidi jau tiem cietušajiem vajadzēja,” stāsta Ārmanis. Viņš te kino skatījies pirms gadiem 50, kad ārstējās Rīgas Kara hospitālī kā Padomju armijas zaldāts. „Uz kinozāli stūma pēc operācijām, gulošus, ratiņos. Pats vairs neatceros, vai mani stūma vai es pats gāju. Altāra vietā bija kino ekrāns.”
Pēdējie iemītnieki zāli atstājuši lielā nekārtībā – visur papes kastes, saņurcīti matrači, zem kājām nokrakšķ plastmasas šļirces. Bijušo Rīgas Kara hospitāli pašlaik apsaimnieko Tieslietu ministrijas paspārnē esošā Tiesu namu aģentūra. Tās rokās milzīgais īpašums nonāca pirms trīs gadiem.
„Mēs to pārņēmām 2016. gada janvārī no „Valsts nekustamajiem īpašumiem” ar domu attīstīt šo īpašumu tieslietu sistēmas vajadzībām,” stāsta aģentūras pārstāvis Jānis Bērziņš. Arhitektu birojs „Sarma & Norde Arhitekti” ir izstrādājis būvprojektu, veikta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte, sākta parka tīrīšana, taču ar konkrētiem nākotnes plāniem Bērziņš iepriecināt nevar.
„Dotajā brīdī mums nav izstrādāts nekāds laika un finanšu grafiks. Esam strādājuši pie vīzijas, pie plāniem – veicam kaut kādus mazos darbiņus, lai vēlāk to varētu jau konkrēti attīstīt. (..) Pašlaik nav apzināts ne finansējuma avots, ne apjoms,” atzīst Bērziņš.
Pagaidām vecais Rīgas Kara hospitālis vēl ir zem jumta. Vienā no padomju laikos uzceltajām kompleksa ēkām vēl strādā Valsts tiesu ekspertīžu centrs, bet vēsturiskā mūra ēka ir slēgta. Pie ieejas teritorijā vēl stāv paziņojums par ēkas pārbūvi un teritorijas labiekārtošanu, tomēr pašlaik nerodas iespaids, ka Tiesu namu aģentūrai šis īpašums būtu prioritāšu augšgalā.
Interesanti, ka sakritības pēc interesi par bijušo Rīgas Kara hospitāli gandrīz vienlaikus ar Latvijas Radio izrādījis arī pilsētpētnieka Mārtiņa Ķibilda raidījums „Adreses”. 14.februārī tas būs viens no diviem „Adrešu” varoņiem.
