Modernās pilsētas lielākais izaicinājums - efektīva pārvaldība. Intervija ar Gregu Lindseju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Mēs labprāt baudām jaunos dalīšanās ekonomikas pakalpojumus, ko piedāvā modernā pilsēta. Taksometru izsaucam, izmantojot aplikāciju. Ceļojot labprāt apmetamies konkrētās valsts iedzīvotāju dzīvesvietā, izmantojot atbilstošu servisu, ko nodrošina mūsdienu tehnoloģijas. Taču žurnālists un urbānists - futūrists Gregs Lindsejs (Greg Lindsay) aicina aizdomāties, vai šādi pakalpojumi tiešām ir vērtējami atzinīgi. Vai tas, ka pilsētas resursi nekontrolēti nonāk privāto moderno risinājumu nodrošinātāju rokās, ir labi? Un kas tālāk? Par to viņš pats iecerējis runāt pilsētplānošanai veltītā konferencē "MadCity"  un ekskluzīvā intervijā Lsm.lv.

Ieva Treija: Kāds ir Tavs galvenais fokuss pilsētplānošanas kontekstā?

Gregs Lindsejs: Viena no tēmām, kam daudz pievēršu uzmanību, ir pilsēta kā serviss (city as a service - angļu val.). Termins ir radies Silīcija ielejā no termina "programmatūra kā serviss" (software as a service - angļu val.). Pilsētas izpratnē iespējas ir milzīgas - dalīšanās ar automašīnām, mājokļiem, biroja telpām -, kas faktiski nozīmē pilsētas resursu padarīšanu par pelnīt spējīgiem.

Virzāmies prom no tā, ka kādam kaut kas pieder un kaut kas pieder tikai sabiedrībai. Viss kļūst par tirgū pieprasītu preci, kam ir kaut kāda cena. Tam, protams, ir labie aspekti, bet mums ir pamats arī būt skeptiskiem. Ielas ir sabiedrības īpašums un loģiski būtu maksāt par to izmantošanu. Taču kādam servisa nodrošinātājam, piemēram, preču piegādātājam, arī par ielu izmantošanu būtu jāmaksā. Vai tas ir godīgi?

Gregs Lindsejs

- Viens no kustības "New Cities" līdzdibinātājiem. Tā ir starptautiska bezpeļņas organizācija, kas aicina veidot pilsētas inovatīvas, iekļaujošas un veselīgas. 

- Kustība "New cities" organizē dažādus pasākumus ASV, un viens no lielākajiem ik gadu notiek Losandželosas mākslas kvartālos - 'LA CoMotion', urbānās mobilitātes festivāls.

- Viņš pats gatavo rakstus un tiek citēts kā urbānisma, tehnoloģiju un nākotnes eksperts tādos medijos kā "The New York Times", "The Wall Street Journal", "Bloomberg BusinessWeek", "Harvard Business Review", "The Financial Times" u.c.

Katram elementam pilsētā ir sava vieta, un ik sekundi ir jābūt sajūtai, ka pilsēta ir uzbūvēta kaut kādam mērķim. Taču kam mūsdienās ir pienākums sakārtot šo sistēmu? Un kas notiek, ja kāda sabiedrības grupa pārstāj izmantot kādu pakalpojumu? Vai, piemēram, tiek piedāvāti nelegāli pakalpojumi, izmantojot pilsētas resursus? Ja paskatās uz viedajām pilsētām no šādas perspektīvas, tad

mums ir pastiprināta uzmanība jāpievērš tam, lai pilsētas pārvaldības forma joprojām būtu pareizajās rokās. Pretējā gadījumā drīz vien tas viss var kļūt greizi.

Kā dalīšanās ekonomika ietekmē to, kā pilsēta “darbojas”?

Tur jau tā lieta, ka dalīšanās faktiski nenotiek. Sākotnējā ideja bija, ka nekad vairs nevajadzēs iegādāties urbi, jo to varēs aizņemties no kaimiņiem. Izrādās, ka atrast to, kas ir nepieciešams, sarunāt un pārliecināties, ka kaimiņš būs uz vietas tad, kad urbis būs patiešām nepieciešams - pat ar tehnoloģisko risinājumu starpniecību tas prasa daudz laika un finansiālo resursu. Jaunuzņēmumi mēģināja šo problēmu risināt, taču lielākai daļai tas neizdevās. Tāpēc ASV cilvēki labāk urbi nopērk "Amazon", kur tas ir lēti un tiek piedāvāta efektīva loģistika.

Rezultāts - mums ir "Uber", "Airbnb" un daži citi servisi, kur notiek nevis dalīšanās, bet gan automašīna vai dzīvoklis kļūst par finansiālu aktīvu tādu cilvēku rokās, kas nodrošina tehnoloģisko risinājumu platformas darbību. Turklāt

šobrīd, piemēram, "Uber" gan iegādājas, gan rada savus transportlīdzekļus, tātad arī šeit jebkāda dalīšanās ekonomika drīz beigsies.

"Airbnb" ir lielisks. Esmu pats šo servisu izmantojis. Tā ir iespēja redzēt pilsētu citu cilvēku acīm, taču Ņujorkā 45% īpašumu no platformā reģistrētajiem ir nelegāli. Tas ir drauds viesnīcu biznesam un arī sabiedrības drošībai. "Airbnb" lobē uzskatu, ka platforma palielina īpašuma vērtību. Taču vienīgā vērtība, kas tiek palielināta, ir "Airbnb" vērtība. Protams, no viņu skatu punkta visas pasaules nekustamajiem īpašumiem būtu jābūt šajā platformā un cilvēkiem tos vajadzētu visu laiku izmantot. Taču patiesībā tā ir diezgan biedējoša politika, ka mana māja kļūst par kādas platformas finanšu resursu, nevis vietu, kur es dzīvoju un audzinu bērnus. Par to mums vajadzētu padomāt, pirms mēs stimulējam citu dalīšanās ekonomikas formu veidošanos.

Labi, taču realitātē šīs formas pastāvēs. Tas, par ko būtu jārunā, ir par valdības un pašvaldību spējām šos procesus kontrolēt. Jau tagad daudzas valstis, piemēram, nevar atrast veidus, kā iekasēt nodokļus no šiem pakalpojumiem.

Protams, valdībai ir jāiesaistās, taču daudzas to nedara. Piemēram, "Uber" ASV nevis pakļaujas valdības uzstādījumiem, bet mēģina valdību integrēt savā sistēmā. Uzņēmums izmanto savu pieeju lietotājiem caur aplikāciju, lai nodrošinātu ērtu un ātru pārvietošanās pakalpojumu, taču faktiski atbalsta viņus pret valdības centieniem legalizēt šos pakalpojumus. Un parasti tas veiksmīgi izdodas. Taču, piemēram, Londona neatļauj pilsētā darboties "Uber", jo tas nav saskaņā ar pilsētas vadlīnijām un drošības standartiem. Londona un vēl dažas Eiropas valstu pilsētas tādas ir vienas uz visas pasaules fona.

Būs interesanti pavērot, cik daudz valdību un pašvaldību spēs nostāties pret šo pakalpojumu sniedzējiem, jo, no otras puses - cilvēkiem šis pakalpojums patīk. Es pašlaik gatavoju materiālu par brīvu pārvietošanās iespēju kā pakalpojumu (mobility as a service - angļu val.). Šis koncepts ir radies Somijā, kur notiek mēģinājumi radīt sistēmu, kas iekļauj gan publiskos, gan privātos resursus, un tas viss tiek atbilstoši regulēts.

Vai tas nozīmē, ka valdībai un pašvadībai ir jābūt spējīgām noteikt robežas?

Galvenais jautājums ir par to, vai valdībai ir pietiekami daudz spēju ieviest inovācijas un vai tai ir pietiekami stingra morālā un ētiskā stāja, lai to darītu. Kā demokrātiskā iekārtā panākt to, ka valdība nodrošina labāko rezultātu, kas ir sabiedrības interesēs? Un atbilde, manuprāt, slēpjas tādu valsts institūciju izveidošanā, kas veiksmīgi izmanto gan jaunuzņēmumu spējas, gan privātos resursus, atbilstoši tos regulē un sadarbojas ar visām iesaistītajām pusēm. To ir ļoti grūti izdarīt, taču vajadzētu.

Kas, Tavuprāt, ir pilsētas ieguvumi digitālajā laikmetā?

Digitālie risinājumi ir ieguvumi paši par sevi. ASV ir pētījumi, kur cilvēki atzīst, ka viņi labprāt daudz laika pavada publiskās vietās. Mobilais telefons ir samazinājis cilvēku vēlmi pēc vientulības, jo viņi gandrīz nekad nav vieni - vienmēr līdzi ir mobilais telefons un kāds, ar kuru viņi komunicē. Tāpēc šobrīd ir ļoti interesants laiks, ko rada telefons, kas ļauj arī, piemēram, interaktīvi komunicēt ar viedo pilsētu vai nodrošina viedos pakalpojumus. Jūsu kaimiņi igauņi ir pasaules līderi šajā jomā, piedāvājot pakalpojumus, kuri nekad agrāk nebija pieejami, piemēram, e-pilsonību (e-residency - angļu val.).

Tehnoloģijām arī ir jākļūst vairāk neredzamām pilsētas transporta nodrošināšanā.

Tas jau notiek ASV un Ķīnā, kur ir mikro dalīšanās pakalpojumi, piemēram, velosipēdu noma kā dalīšanās ekonomikas piemērs. Tad vēl pasaulē ir piemēri mēģinājumiem sabiedrisko transportu padarīt par bezmaksas pakalpojumu - tas ir interesanti, ka varam atrast citus biznesa modeļus, lai transports kļūtu pieejams bez maksas. Kopumā es domāju, ka ir lietas, kas uzlabojas, un ir tādas, kas kļūst sliktākas. Taču es tiešām sagaidu lielāku valdību iesaistīšanos, lai ierobežotu privāto uzņēmumu dominanci.

Ko Tu vari ieteikt valdībai, kas vēlas būt atvērtāka pret inovācijām? Ar ko sākt?

Katrā valstī tas noteikti ir citādāk, bet ir ļoti veiksmīgi piemēri. Piemēram, Sietla, ASV. Tas, ko pilsētas vadība izdarīja - pilnībā mainīja savus darbības principus un pēc tam piesaistīja jaunuzņēmumus, lai tos īstenotu. Viņi pieļauj, ka uzņēmēji var pelnīt naudu, bet ir jāsaglabājas nemainīgai iespējai nodrošināt pakalpojumu lielākajai sabiedrības daļai, jo pilsētai maksā nodokļus un šī nauda ir jāizmanto iedzīvotāju labā, tai ir jāpaliek pilsētā. Tātad pārvaldes institūcijai sava vara ir jāizmanto, lai tā kalpotu publiskajam labumam. Jābūt arī veiksmīgai sadarbībai ar privātajām institūcijām. Lielākā problēma ar šobrīd eksistējošo kārtību ir milzīgais attīstības ātrums un vērtība, ko var nopelnīt Silīcija ielejā strādājošie jaunuzņēmumi, pārkāpjot likumus un mēģinot kļūt iespējami lielāki.

Kurp mēs virzāmies?

Vispirms vajadzētu izlemt, kādu mēs vēlamies redzēt savu pilsētu, apzināties izmaksas un definēt atbildības. Ir skaidri jāpasaka, kurš drīkst un kurš nedrīkst piedalīties sabiedrības labuma nodrošināšanā. Kopumā ir iespējami vairāki scenāriji. Labākais - mobilitāte kā pakalpojums (mobility as a service - angļu val.). Tas nozīmē, ka, piemēram, cilvēki arvien vairāk atteiksies no privātajām automašīnām un izmantos pašbraucošos transportlīdzekļus, kas neatgriezeniski ietekmēs sabiedrisko transportlīdzekļu esamību pilsētās. Taču,

lai mēs nebūvētu pilsētas, kas būtu pielāgotas tikai bezpilota automašīnām, un neaizmirstu par kājāmgājējiem, spēles noteikumi ir jānosaka jau tagad.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti