Šodien ceļš pa Kūrmājas prospektu līdz jūrai ved kā pa notīm, jo visā tā garumā mūs pavada Liepājas himnas tēli, ko veidojuši mākslinieki Ģirts Burvis, Gaitis Burvis un Kārlis Īle. “Iela kā himna, himna kā dzīve,“ tā Kūrmājas prospektu raksturojusi Vecliepājas arhitekte Gunta Šnipke.
Ielas nosaukums atgādina, ka 1875. gadā ielas galā pēc Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči projekta tika uzcelta Kūrmāja ar viesnīcu, restorānu, teātra izrāžu un koncertu zāli, kas bija vienīgā izklaides vieta visa prospekta garumā. Abpus ielai aiz žogiem dārzos slēpās lepnas villas un īres nami, bet svētdienīgi ģērbtie un nesteidzīgie atpūtnieki netraucēja patriciešu ģimeņu mieru.
1937. gadā Kūrmāja nodega, bet plāni par jaunu izklaides vietu netika īstenoti. Pēc Otrā pasaules kara pilnīgi izmainījās viss ielas raksturs: vairākas ēkas pārņēma Padomju armija, villu vietā sāka būvēt daudzstāvu namus, bet svētkos ierindā maršēja kara jūrnieki un notika dažādas demonstrācijas. Klusais Kūrmājas prospekts pārtapa skaļajā un bravūrīgajā Sarkanās flotes un Padomju prospektā, kuram vajadzēja arī izpriecas.
Oficiantes stilizētos tautas tērpos
“Padomju laikā Liepājā bija daudz kafejnīcu un restorānu, un katrā spēlēja savs štata orķestris,” stāsta mākslinieks un mūziķis Raimonds Gabaliņš. “Esmu spēlējis vai visos un varu teikt, ka mans mūžs pagājis uz restorānu skatuvēm.”
Leģendārā kafejnīcas “Liepava” interjera autori bija Gabaliņa skolotājs Ansis Ozoliņš un viņa kundze Ingrīda Ozoliņa, kuri tagad jau ir mūžībā: “Etnogrāfiskā manierē ieturētā interjera izveidē piedalījās arī metālkalējs Pauls Spridzāns. Atmiņā paliekošs bija sienas panno “Vecā Liepāja”, oriģinālās lampas, keramikas dekori un, protams, oficiantes stilizētos tautas tērpos .”
“Liepava” kļuva par populāru un prestižu atpūtas vietu, kurp veda arī pilsētas viesus. Sākumā solīdajā iestādē spēlēja stīgu kvartets – četri vijolnieki, bet tas neturpinājās ilgi. Liepājā, kā jau ostas pilsētā, galvenā restorānu publika tomēr bija jūrnieki, kuri, krastā nokāpuši, prata uzdzīvot ar vērienu. Un viņu muzikālā gaume atšķīrās.
“Tāpēc kafejnīcā tika izveidots džeza orķestris, kurā spēlēja vietējie džeza korifeji,” atceras Raimonds Gabaliņš. “Es tolaik biju bundzinieks ansamblī “Līvi”, bet mūsu priekšniecība – Estrādes orķestru birojs – mani pārcēla darbā uz “Liepavas” džeza orķestri. Man, jaunam zellim, tā bija pamatīga skola un liels gods spēlēt kopā ar īstiem džeza metriem – pianistu Urmasu Liekni, saksofonistu Vladimiru Novikovu un citiem.”
Noriets deviņdesmitajos
“Liepavai”, tāpat kā daudzām citām atpūtas un izklaides vietām Liepājā, grūti laiki sākās 90. gados, kad mainījās politiskā iekārta un ekonomiskā situācija. Apsīka jūrnieku un citu naudīgo pilsētas viesu straumes no plašās Padomjzemes, bet vietējā publika vairāk domāja par izdzīvošanu. Restorāniem vispirms nācās atlaist orķestrus, bet vēlāk daudzi bija spiesti pārtraukt darbu pavisam. Arī “Liepava.”
Tagad kafejnīcas lielie logi atklāj gandrīz tukšas telpas, kurās nekas nenotiek, bet šur tur mētājas vien bijušo (vai esošo) īpašnieku pamestas mēbeles. Par kafejnīcas agrāko godību liecina vien dažas skices un fotogrāfijas, ko izdevās atrast Liepājas muzeja fondos un Raimonda Gabaliņa privātarhīvā.
“Kā dizainers es nesaprotu, kāpēc vajadzēja iznīcināt tik labu interjeru,” noteic Raimonds Gabaliņš. “Liepājā daudzi labi interjeri gājuši zudībā, bet man prieks, ka tagad vēsturiskajā izskatā tiek atjaunots restorāns “Banga” pie estrādes “Pūt, vējiņi!”. Tas bija pirmais restorāns, kura orķestrī es spēlēju.”
