Kamēr urbānie dārzi savas saknes citviet pasaulē jau nostiprinājuši, tikmēr Latvijā tikai sāk sēt pirmos eksperimentālos kopienas dārzus, kuros pulcētos dažāda vecuma cilvēki un būtu iespēja pašam audzēt savas puķes, dārzeņus, augļus un citus augus.
Vides aktīviste Anse Romunčuka, raksturojot urbāno dārzu ilgtspēju, uzsvēra, ka kopienas dārzi pilsētas sabiedrībai nodrošina iespēju būt tuvāk zemei – pašiem piedalīties kopradē, mācīties, vērot likumsakarības un tādā veidā arī attīstīt izpratni par pārtikas ražošanas sistēmām.
Viņasprāt, urbāno dārzu attīstība veicina tieši vides apziņu, vēlmi patērēt citādāku pārtiku – tāpēc audzēšanai un ražošanai ir jābūt tik tuvu, lai sabiedrība spētu saprast atšķirību starp bioloģisko un nebioloģisko pārtiku.
Kā Rīgas centrs varētu pārtapt par pilsētnieku oāzi?
“Ja paskatās kartē, tad Rīgas centrs ir Lucavsala, kur ir vairāku hektāru liela platība, kas varētu kļūt par Rīgas oāzi. Urbānie dārzi pozitīvi ietekmē vidi, jo ikviens augs saražo skābekli. Augi mums nodrošina ne tikai skābekli un tīru gaisu, bet dod iespēju radīt arī “ēdamās ainavas”. Ir ārkārtīgi grūti skatīties, ka Lucavsalas attīstība, visticamāk, ies citā virzienā. Mums varētu būt iespēja veidot oāzi pašā Rīgas centrā, kur audzēt gan riekstus, gan augļus, gan ogas, pat turēt dzīvniekus un jebko citu, jo platība to atļauj. Tas veicinātu dzīvās dabas attīstību, kas Rīgu tikai bagātinātu. Mēs šobrīd redzam, ka Rīgas centrs kļūst arvien tukšāks, jo tas nav pievilcīgs, – cilvēki negrib dzīvot tikai bloku mājās bez dabas klātbūtnes,” savu redzējumu raksturoja Ozola.
Dārzu manifests pilsētā
“Tā vietā, lai Rīgā būvētu neskaitāmi daudz stāvlaukumus, – varētu attīstīt dārzu izveidi, kuros nav obligāti jāaug tieši pārtikas produktiem, tur var augt arī puķes un nektāraugi, tās var būt vienkārši patīkamas zaļās zonas, kur cilvēkiem ir ļauts darboties un atpūsties. Dārzu manifests pilsētā ir par to, ka tās iedzīvotājiem ir dota iespēja darboties ar zemi.
Pagaidām Rīgā ir tikai parki, kas ir mākslīgi veidotas sistēmas, kurās pilsētnieks pats nevar piedalīties, – labi, ja deķīti uz zāliena var noklāt.
Urbānā dārzniecība un kopienas dārzu attīstība ir izglītojoša izklaide,” stāstīja Romančuka.
Renāte Prancāne ir projekta “Sporta pils dārzi” idejas autore un, raksturojot idejas mērķi, uzsvēra, ka dārzkopība ir platforma un veids, kā aktivizēt iedzīvotājus – dodot iespēju līdzdarboties savas pilsētas veidošanās, šādi aktualizējot pašiniciatīvas nepieciešamību un ticību saviem spēkiem. Latviešiem dārzkopība ir saprotams formāts, tādēļ mērķis ir radīt ne tikai teritoriju dārzkopībai, bet arī vietu, kur savest kopā dažāda vecuma un nacionalitāšu cilvēkus. Kopienas dārzs saved kopā gan seniorus, kuriem dārzkopība ir ierasta prakse, gan arī hipsterus un jauniešus, kuri tikko sākuši aizrauties ar urbāno dārzniecību.
