Mazajā Vējzaķsalā rīdzinieki «pagaidām» jeb 40 gadus dzīvo, kā prot

Ganību dambis – ielas nosaukums, kas liek aizdomāties par tāliem, seniem laikiem, kad Rīga vēl bija tik maza, ka lopu ganības sākās tūlīt aiz t.s. Klusā centra, kas tagad ir viens no pilsētas lepnākajiem un dārgākajiem rajoniem. Ganību dambja nosaukums saglabājies no 16. gadsimta, bet pēdējie Ganu vārti aiz pilsētas robežas atradušies apmēram tur, kur satiekas Pulkveža Brieža  un Dzirnavu ielas.

Ganību dambis sākas no 19. trolejbusa galapunkta, bet sākumā tika apbūvēta tikai ielas kreisā puse, jo labajā pusē pletās pilsētas ganības. 19. gadsimtā ganības pārtapa Rīgas preču stacijā, jo Sarkandaugavas apkaimē strauji attīstījās rūpniecība.

20. gadsimta sākumā dzelzceļš saviem darbiniekiem gar ielu uzcēla sarkanu ķieģeļu ēku rindu ar nelieliem dārziņiem, bet padomju laikā piebūvēja otro kārtu piezemētā Staļina baroka stilā. Deviņdesmitajos gados, kad sabruka padomju rūpniecības sistēma, arī Preču stacija zaudēja nozīmi un pārtrauca darbu. Plašajā teritorijā tapa ambiciozais "New Hanza" mikrorajona projekts, kas tagad “iesaldēts” līdz nezināmai nākotnei. Bet kāda varētu būt dzelzceļnieku ciemata nākotne?

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Ganību dambis sen vairs nav (un diez vai kādreiz būs) promenādes vieta, lai gan rūpnieciskā apbūve nav tik pelēka un nomācoša, kā vērojām pirms 15 gadiem. Teritorijas ir sakārtotas un apzaļumotas, bet daudzas noliktavas un ražotnes ieguvušas jaunu veidolu. Tomēr Ganību dambis ir un paliek industriāla iela, kur troksnis nenorimst 24 stundas diennaktī. Smagais transports pa Rankas un Uriekstes ielām nogriežas uz dažādām noliktavām un ostu, kas atrodas Vējzaķsalā. Zinu, ka daudzi būs pārsteigti: vai tad Rīgā ir tāda sala?! Nē, vairs nav, palicis tikai nosaukums, jo pēc Otrā pasaules kara tika aizbērtas Daugavas attekas, kas Lielo un Mazo Vējzaķsalu atdalīja no cietzemes.

Tā bija pirms 15 gadiem, bet šoreiz industriālajā vidē Lilijas māju vairs neatradām, lai gan vējzaķsalieši zināja teikt, ka māja tur esot. Arī Mazās Vējzaķsalas iedzīvotāji daudziem rīdziniekiem būs atklājums, jo valda uzskats, ka tā ir ostas teritorija un – ko tur meklēt?

Šķērsojot ostas dzelzceļa sliedes aiz Lugažu ielas līkuma, var pārliecināties, ka salā ir kāds ducis māju un vismaz simt rīdzinieku tur dzīvo joprojām. 

Salas vecākais iedzīvotājs savu 100. dzimšanas dienu tomēr nesagaidīja, un no plašās dzimtas mājā palikusi tikai vedekla. Arī Kaķasēkļa dambis mainījies: paklusā nomales iela pārtapusi trokšņainā maģistrālē, kur griežas putekļu vērpetes. Pa dambi gan nebrauc pilsētas sabiedriskais transports, toties gandrīz bez apstājas uz ostu traucas smagās automašīnas.

Iedzīvotāji glābjas aiz sētām un kokiem, bet Olafs Ceplevičs savā mājā logus vaļā never.

Olafs apgalvo, ka Kaķasēkļa dambim nosaukums ir nevis no kauna staba, bet gan no vietējā Kaķīškroga, kurā jūrnieki ilgstoši “sēdējuši uz sēkļa”. Kroga pamati sen apauguši ar krūmiem un zāli, gluži tāpat kā daudzu nojaukto ēku pagalmi. Mežs pamazām pārņem salu, kurā vēl 1960. gados bija ap 50 māju. Par infrastruktūru pilsēta nerūpējas, jo cilvēki salā taču dzīvo ”pagaidām”. Jā, nu jau gadus četrdesmit. Tikko pilsētas domē esot sprieduši, ko darīt ar divām salas papelēm: cirst nost vai atstāt. Par cilvēkiem neesot runāts, bet sadzīves apstākļi tur ir skarbi, jo dažā mājā pat dzeramais ūdens ir problēma.

  

Ivars Šlekste ir salas patriots, bet viņam līdzīgo nav daudz. Sarunās vairums saka, ka labprāt pārdotu savu māju vai dzīvokli ostai, lai varētu pārcelties citur, bet tāda iespēja netiek piedāvāta. Tad nu

Mazajā Vējzaķsalā dzīvo, kā prot: mājām ieliek dubultlogus un durvis, stāda puķes un kartupeļus, bet gurķu un tomātu dobēs iesēj zāli; gaida austrumvēju, lai izkārtu žāvēties veļu, bet logus mazgā divreiz trīsreiz dienā; kad mērs ir pilns, sauc talkā žurnālistus, kaut gan vairs netic, ka mēs varētu palīdzēt.

Todien, kad filmējām Mazajā Vējzaķsalā, pēc ilgiem gadiem satikās divas pamatskolas klasesbiedrenes Aija un Irēna. Aija Briede no Katrīndambja sen pārcēlusies uz citu Rīgas apkaimi, bet Irēna Poikāne joprojām dzīvo Kaķasēkļa dambī, strādā par medmāsu un katru dienu mēro ceļu uz Stradiņa slimnīcu. Nostalģiski atmiņu stāsti todien mijās ar traģikomiskiem atklājumiem, ka Aijas baltais mētelis pēc pastaigas ir melni svītrots un kurpes pelēkbaltas. Arī vējzaķsaliešu tradicionālā tikšanās vieta pie dīķīša Aiju saskumdināja – agrāk tur bijis skaistāk un tīrāk. Tomēr gulbju pāris salas dīķītī ir atgriezies.

    

    

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti