Mangaļsalai arvien trūkst centra. Vai tas jāveido ap jahtklubu?

Mangaļsala atrodas 25 kilometrus no Rīgas centra un, pirmoreiz turp braucot, vismaz man šķita bezgala tālu. Varbūt tāpēc, ka ilgi manā apziņā Rīga beidzās Vecmīlgrāvī, bet bija dzirdēts par bagāto zvejnieku kolhozu “9. maijs”, kas atrodas kaut kur aiz Vecāķiem.

Padomju laikā tur neizdevās pabūt, vien pāris reižu jahtu izbraucienos uzmetu skatu zvejas ostai un molam. Liela daļa Mangaļsalas teritorijas toreiz bija atdota Padomju armijai un skaitījās slēgtā zona. Mangaļsalu Rīgai oficiāli pievienoja 1960. gadā, bet, runājot ar rīdziniekiem citos pilsētas rajonos, nākas secināt, ka viena daļa nekad tur nav bijusi un otra daļa šo apkaimi sev atklājusi tikai pirms dažiem gadiem burinieku regates laikā.

Bet kā paši mangaļsalieši definē savas attiecības ar Rīgu? Ramona Innusa-Gredzena ir uzaugusi Mangaļsalā, bet Alvis Innuss ir ienācējs.

Zvejnieku ciems atzīmēts jau 17. gadsimta Rīgas patrimonālā apgabala kartēs, kad Mangaļsala vēl bija sala, ko Daugavas palu ūdeņi izveidoja 16. gadsimta otrajā pusē, pārraujot uz pusēm Buļļu salu un izlaužot sev jaunu ceļu uz jūru. Senā Daugavas gultne 200 gados aizsērēja, un kopš 1840. gada salas vietā ir pussala.

Piekrastes pētnieks Aivars Jakovičs izvirza hipotēzi, ka liela rosība šajā apkaimē valdījusi vēl agrāk nekā 17. gadsimtā. 

Cara valdīšanas laikā Mangaļsalā top jūras dambis jeb Austrumu mols, kam akmeņus saved apkārtnes zemnieki.  Labi pameklējot, krastmalā var atrast akmeni ar datējumu 1851. Tas apzīmē dambja celtniecības sākumu. 1862. gadā jaunais kuģu ceļš ir gatavs, bet ap to laiku piekrastes kāpās sākas pirmo Daugavas grīvas krasta aizsardzības lielgabalu bateriju izbūve. Senākie krasta nocietinājumi esot mūrēti no sarkanajiem ķieģeļiem, bet 1912. gadā būvētajās baterijās jau izmantots betons. Šiem lielgabaliem gan nebija lemts izšaut ne reizi, jo Pirmā pasaules kara laikā vācieši uzbruka Rīgai no sauszemes.  Krievu armija atkāpjoties lielu daļu kazemātu uzspridzināja.

Fortifikāciju būvju komplekss stiepjas gandrīz visas salas garumā starp jūru un Mangaļsalas ielu, un zem neuzkrītošiem pakalniņiem vai kāpu ieplakās atklājas gan starpkaru periodā būvēti Latvijas armijas nocietinājumi, gan Padomju armijas dižbūves. Turp mūs aizved pasaules apceļotājs un pieredzējis gids Harijs Sils, brīdinot, ka pārdrošiem piedzīvojumu meklētājiem kazemātu apskate var beigties nelāgi. 

Vēsturnieks Kārlis Sils atradis interesantus faktus par notikumiem Mangaļsalā 1920. gadu sākumā, kad nocietinājumus pārņēma tikko izveidotā Latvijas armija. Tas notika ļoti sarežģītā un smagā laikā pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Atbrīvošanās cīņām. Apkārt siroja marodieri un laupītāji, bet vietējie iedzīvotāji izpostītajā zemē mēģināja izdzīvot, kā nu mācēja. Arī Otrā pasaules kara beigu posms salā izvērtās dramatisks.

Padomju karavīri, it kā lai pasargātu vietējos no vācu armijas apšaudes, zvejnieku ģimenēm lika atstāt mājas un... visus ieslodzīja kazemātos. 

Pēc Padomju armijas aiziešanas 90. gadu sākumā krasta fortifikācijas būves atkal postīja marodieri: krāsainā metāla zagļi un parasti vandaļi. Vairāku gadu laikā izdemolēts un piedrazots tika viss, kur vandaļiem izdevās tikt klāt.

Kopš 2003. gada Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija unikālās fortifikācijas būves iekļāva aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Mangaļsalas biedrības un citu ieinteresēto dabas un senatnes draugu organizētajās talkās daļa būvju ir iztīrītas un nostiprinātas, arī teritorija katru gadu tiek sakopta. Tomēr civilizēti tūristu maršruti līdz šim nav izveidoti.

Dzīve šķiet uzlabojusies vienīgi Mangaļsalas ielas ciematiņā, kur pirms 15 gadiem pašvaldība izmitināja sociāli nelabvēlīgas personas, un mēs satikām cilvēku, ko negribēja pieņemt neviena valsts.

Mangaļsalā ielām doti lielākoties ar zvejniecību un jūru saistīti nosaukumi: tur ir Stāvvadu un Traleru, Albatrosu un Vižņu, Vaduguņu un Jūdzes, Bākas un Veiksmes ielas. Pati jaunākā esot Zvejniekciema iela, bet zvejnieku palicis maz visā piekrastē. Jau Rīta Buļļos dzirdējām, ka turienes vienīgais zvejnieks Riekstiņu Uldis ar laivu brauc uz darbu Mangaļsalā, jo Buļļupe un Daugava ir taisnākās  un ātrākās “maģistrāles”, kas savieno Buļļus un Bolderāju ar Vecmīlgrāvi un Mangaļsalu.

Pirms 15 gadiem zvejnieku vārdos bija daudz rūgtuma par aplamo saimniekošanu. Tagad viņi vairs nesaka neko, lai runājot “vecie jūras vilki”.  

Elleri un Innusi pieder tām 19 salas senajām dzimtām jeb “īstajiem” mangaļsaliešiem, kā tur mēdz teikt. Pārējie esot tikai tādi “blindažnieki”, vārdu sakot - ienācēji. Laikam arī Randu Guntis ir blindažnieks, ja bērnībā dzīvojies pa Vecmīlgrāvi. Bet Mangaļsalas biedrības priekšniece Ramona gan ir no “īstajiem”, no Innusiem. Pirms 15 gadiem zvejnieku valodā vēl juta Atlantijas plašumu un lepnumu, kad Mangaļsalā satikām viskuplāk sazarojušās dzimtas pārstāvjus. 

Elleri un Innusi cēlušies no Vidzemes lībiešiem, kuri mājām devuši īpatnējus vārdus: Lāmu- Mārtiņi, Kalniņu–Jāņi. Lai gan nekā savāda tur neesot, vienkārši paskaidrots, kuram no Kalniņiem vai Lāmiem māja pieder. Ko līdzīgu esmu redzējusi vēl tikai Vakarbuļļos.

Vidzemes lībiešiem ir daudz interesantu tradīciju un paskarbu joku, ko Mangaļsalā, vecajos zvejniekos un viņu sievās klausoties, pirms daudziem gadiem pierakstīja folkloras pētniece Dace Bula. Viņas stāstīto “Ielas garumā” pirms daudziem gadiem tik “garšīgi” papildināja Innusu Oļģerts jeb Peniķis, jo katram saliniekam bez dzimtas vārda vēl piešķīra arī iesauku vai palamu. Diemžēl lieliskais stāstnieks jau mūžībā, bet mūsu arhīvā palicis viņa aizrautīgais un humora pilnais priekšnesums.

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Mangaļsalā nav ne baznīcas, ne skolas, ne tirgus laukuma un tātad nav arī īsta centra. Taču

apkaimei pieder unikāls lībiešu kultūras mantojums un savdabīga vide, kurā pat padomju laika daudzstāvu nami izskatās citādāk nekā līdzīgas celtnes “lielajā Rīgā”.

Tur atrodas bagātā Rīgas brīvosta, kas Audupē atvēlējusi vietu arī nelielai zvejas ostai un jahtklubam. Tas viss iedvesmojis Rīgas centra iedzimto, jauno arhitektu Rihardu Pauliņu izstrādāt maģistra darbu, kurā aplūkotas Mangaļsalas attīstības iespējas. Rihards ir pārliecināts, ka

apkaimes centrs jāveido jahtklubā, jo tur jau rosās daži veiksmīgi uzņēmēji, arī Mihails Petešenkovs ar domubiedriem.

Rīgas brīvostas tuvums mangaļsaliešiem, gluži tāpat kā kaimiņiem Vecmīlgrāvī, Kundziņsalā, Bolderājā un Buļļos, neļauj ieslīgt pašapmierinātībā vai laiskā dzīves baudīšanā. Ostai allaž ir kādi jauni biznesa attīstības plāni un minētajām apkaimēm nākas sekot līdz visām vareno kaimiņu iecerēm un meklēt kompromisus, lai aizstāvētu savu dzīves telpu un dzīvesveidu. Nekāds miers, vismaz tuvākajā nākotnē, viņiem nedraud. 

Pilsētvide
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti