Otrajā sērijā satiekam fotogrāfu Vari Santu, kurš pēta senas pastkartes un jau gadiem ar fotoaparātu fiksē izmaiņas pilsētas vaibstos. Iesaku atvērt grāmatu “Aizpute. Pagātne un tagadne”, kurā fotogrāfs kopā ar citu aizputnieku, ārstu, Atmodas laika politiķi un vēlāko diplomātu Ivaru Silāru (kurš tagad jau mūžībā) izveidojis pilsētas portretu gadsimta garumā.
Lūk, viens no Vara krāšņajiem stāstiem par Atmodas ielas 9. namu:
Vara pieminētie Signes un Uģa ‘”čuģiki” ir mākslinieki un citi radošie, kuri jau vairāk nekā 15 gadus ik vasaru apmetas "Serdē" – starpnozaru mākslas centrā, ko Aizputē izveidoja Signe un Uģis Puceni kopā ar domubiedriem. Tagad kā anekdote izklausās stāsts par ideju spārnotiem savādniekiem no Rīgas, kuriem kabatā ir Kultūrkapitāla fonda piešķirtie 200 lati un vēlme izveidot mākslas centru vienā no Aizputes vecākajām (ap 220 gadu!) un garākajām koka mājām, kas turklāt brūk un jūk. Bet, kā zināms, “trakiem pieder pasaule!” Ēkā, ko apkārtnes muižnieki cēla kā krogu, kur satikties, iedzert vīnu, uzspēlēt kārtis un pārlaist bargo ziemu pilsētā, tagad pulcējas mākslinieki no visas pasaules.
"Serdes" vārdam ir pievilkšanas spēks, un Aizpute radošu cilvēku pasaules kartē vairs nav “baltais plankums”. Savukārt raibā publika ik vasaru izmaina pilsētiņas dzīvi un, domājams, palīdz celt arī pašapziņu.
Aizputes rudens vairs nav iedomājams bez tradicionālās “Āboļošanas”, noslēdzot sezonu "Serdē", bet pilsētas ainavu bagātina vasarā tapušie mākslas objekti.
Signei un Uģim ziema ir saimniecisko darbu un domāšanas laiks, tad aktivitātes pārceļas uz Jauno pilsmuižu, kur atrodas Aizputes novadpētniecības muzejs. Muzeja direktore Jolanta Berga gan ir ienācēja Aizputē, bet pa īstam “savējā”. To jūt sarunās un darbos. Tagad muzeja pagrabtelpās ir gan saimes istaba ar varenu koka galdu vidū, gan telpas, kur iespējams mācīties senos amatus. Jolanta īpaši uzsver, ka mēbeles darinājuši vietējie meistari.
No muzeja logiem paveras skats uz Tebru un ūdensdzirnavām, kas ir gadus divsimt vecākas par Pilsmuižu, jo pirmo reizi dokumentos pieminētas jau 1569. gadā. Diemžēl ēkas liktenis nav tik laimīgs kā Pilsmuižai.
Jau 1. sērijā satikām cilvēkus, kuri jokojot sevi dēvē par “graustu miljonāriem”. Atmodas ielā gan lielākā daļa seno māju tukšas nestāv, jo tur atrodas dažādas iestādes un veikali, bet sānielās glābjamo objektu ir krietni daudz. Jāatzīst, biju pārsteigta uzzinot, ka Aizputē izveidojusies vesela seno ēku glābšanas kustība. Un "Serdes" nozīme šajā procesā ir neatsverama, jo dod pārliecību, ka viss ir iespējams.
Mārtiņš Sants pēc studijām atgriezās dzimtajā pilsētā ar mazliet romantiskiem sapņiem par nelielu vīna pagrabiņu Pilsmuižā. Sākumā esot uzsists ne viens vien puns, toties iegūtā pieredze ir jo vērtīgāka.
“Mums ir daudz graustu un miljonu vērtas idejas!”- tā Mārtiņš raksturo savu domubiedru kopu, bet par pils pagraba spokiem piebilst: “Te palikuši tikai bohēmisti! “
21. decembrī “Ielas garumā” būs vēl viena tikšanās Aizputē!
