Uz Jaunliepāju – noteikti ar tramvaju
“Beidzot esmu piepildījis savu bērnības sapni,” pasmejas Mārtiņš un piebilst, ka uz Jaunliepāju noteikti jābrauc ar tramvaju, jo tas ved pa apkaimes senāko ielu – Rīgas ielu (agrāk Bahnhof Strasse, Vokzaļnaja, Vakzāles, Bānūža un Krišjāņa Barona iela). Jaunliepāja sāka veidoties pirms 150 gadiem, jo Rīgas–Romnu dzelzceļa līnijas ierīkošana veicināja rūpniecības attīstību, bet strādniekiem vajadzēja dzīvokļus.
Tūlīt aiz kanāla tilta garām logiem aizslīd seni fabriku un noliktavu korpusi un daži respektabli mūra nami, bet tālāk pamazām atklājas rajona īstais šarms ar nelielām koka un mūra mājelēm, bruģi un interesantiem šķērsielu nosaukumiem: Esperanto, Kroņu, Autoru, Baseina ielas. Jāpiekrīt Mārtiņam, ka Jaunliepāja pēc rakstura ir Rīgas Āgenskalna sadraudzības pilsēta – tuvu centram, bet ar tādu nedaudz provinciālu gaisotni un īpašu šarmu.
Rīgas ielā nevar nepamanīt arī dažas jūgendstila laika pērles. Viena ir ļoti gara, zaļgana divstāvu koka ēka ar dakstiņu jumtu, erkeriem un ģeometrisku figūru rotātiem ieejas portāliem. Caurbrauktuves vārtu portālā redzams gadskaitlis ''1913'' un ēkas īpašnieka iniciāļi “J.P.” Īres namu ar veikalu cēlis J. Pogoreļskis. Otra ir 1899. gadā uzbūvētā aptiekas ēka – iespējams, ka to projektējis izcilais arhitekts Ludvigs Melvils. Jūgendstilam raksturīgā “ķieģeļu stila” celtne lepojas ar īpaši izteiksmīgu mežģīņotu balkonu un virtuozi atjaunotām ieejas durvīm. Abas ēkas iekļuvušas arhitekta, profesora Jāņa Krastiņa grāmatā par Liepājas jūgendstilu. Aiz aptiekas sānielā pavīd milzīgais Annas tirgus laukums, bet 1905. gada iela un neliela piemiņas plāksne atgādina, ka esam strādnieku rajonā, kur revolūcijas laikā notika sadursmes ar cara karaspēku.
Iepretī tramvaja depo skatu piesaista arī varena sarkanu ķieģeļu ēka Baseina ielas stūrī. “Emigrantu nams,” komentē Mārtiņš. ”Tas uzcelts pirms 1. pasaules kara, kad no Liepājas gāja tvaikoņi uz Ņujorku un Halifaksu Kanādā. Ēkā apmetās laimes meklētāji no visas cariskās Krievijas, lai izietu karantīnu pirms uzkāpšanas uz kuģa.”
Krievu “G “burta formā būvēto namu ar jūgendstila “piesitienu” projektējis zviedru arhitekts Karls Edvards Štrandmans. Emigrantu māja bijusi ļoti labi aprīkota: centrālapkure, elektrība, karstais ūdens un divas virtuves. Viena ortodoksālajiem ebrejiem, bet otra pārējo konfesiju piederīgajiem. Nams savā mūžā daudz ko piedzīvojis, bet tā pēdējais saimnieks ir Liepājas Universitāte( agrāk Liepājas Pedagoģiskais institūts), jo tur ilgstoši atradās studentu kopmītnes. Dažā istabā izvietotas pat 25 (!) gultas, bet plašajos koridoros pulsējusi skaļa un trakulīga studentu dzīve. Nu jau vairākus gadus māja stāv tukša, un tās liktenis pagaidām ir neskaidrs.
Visbīstamāk ir uz pārmijām
Mūsu tramvaju vada Mārtiņa kolēģe Velga Šulce, kuru viņš pazīst vēl no studenta gadiem, kad reiz jautrā kompānijā galapunktā turpinājuši spēlēt ģitāru un dziedāt, bet Velga smaidot baudījusi koncertu. Lai gan Liepājā ir tikai viens tramvaja maršruts, satikties ar kolēģiem ikdienā sanākot maz, jo maiņas sākas dažādos laikos. Reizēm pirms vai pēc maiņas saskrienoties “Cepelīnā” – kafejnīcā, kas atrodas netālu no depo iepretī Liepājas 5. vidusskolai. Kafejnīcu Mārtiņš dēvē par sabiedriskās ēdināšanas dinozauru, jo Jaunliepājā “Cepelīns” noturējies jau vismaz 30 gadus.
Kad pavaicāju, ar ko atšķiras tramvaja vadītāja un šofera darbs, Mārtiņš nolasa veselu lekciju, pie viena liekot uzmanīgi vērot sliežu ceļu visā bruģētās Rīgas ielas garumā.
“Tramvajam nav stūres, viņa stūres ir sliedes,” tā Mārtiņš. “Kur taisnie posmi, tur var to pedāli nospiest drošāk, lai slīd. Bet slidenā laikā gan jāuzmanās, jo metāls atduras pret metālu, tāpēc tramvajam ir smiltnīca un speciāla svira, kuru paraujot, smiltis birst uz sliedēm un veicina bremzēšanu. Reizēm it kā sēdi rokas klēpī salicis, bet tas ir mānīgi, jo pedāļi ir jākontrolē un jābūt uzmanīgam.” Tomēr reizēm arī uzmanība nepalīdz. Mārtiņa pieredzē ir ne visai patīkama saskarsme ar diviem sudrabainiem mersedesiem, tiesa, ne viņa vainas dēļ. Tomēr visbīstamāk esot uz pārmijām: ja neievērosi ātrumu, tramvajs var noiet no sliedēm. Par laimi Liepājas vienīgajā tramvaja maršrutā pārmijas ir tikai galapunktā un pie depo. Rītos, kad no tramvaja depo Rīgas ielā stumjas ārā vagoni, esot īpaši jāuzmanās.
Vecākais elektriskais tramvajs Baltijā
Liepājas tramvajs ir vecākais elektriskais tramvajs Baltijā – tam šogad nosvinēta 121. jubileja. Tālajā 1894. gadā Liepājas dome ielu elektriskā dzelzceļa izveidei izsludināja konkursu, bet pēc diviem gadiem noslēdza līgumu ar konkursa uzvarētājiem – elektriskās vilces un apgaismes uzņēmumu “Nirnbergas Kontinentālā sabiedrība.” Baseina un Vakzāles (Rīgas) ielas krustojumā pēc Liepājas arhitekta Paula Maksa Berči projekta uzbūvēja elektrostaciju un tramvaja depo ar visām palīgēkām. nirnbergiešu sadarbības partneris Bernhards M. Manaševičs no Kauņas pilsētā ierīkoja 10 kilometrus garu ielu elektriskā dzelzceļa līniju, bet pirmie deviņi tramvaja vagoni tika izgatavoti “Herbrand” rūpnīcā Ķelnē. Liepājas tramvaja izmēģinājuma brauciens notika 1899. gada 14. septembra vakarā, bet jau 25. septembrī sākās regulāri reisi no tirdzniecības kanāla tilta pa Vakzāles un Baseina ielu līdz Karostai. Liepājas muzeja vēsturnieki tā laika avīzēs izpētījuši, ka pirmās trīs stundas brauciens bijis bez maksas un to izmantojuši kādi 5000 liepājnieku. Interesanti, ka no Baseina ielas tika izveidots speciāls atzars uz dzelzceļa staciju, bet tramvaju kustība pieskaņota vilcienu pienākšanai. Vēlāk tramvaja līnija pagarināta pāri tirdzniecības kanālam un savienota ar Vecliepājā izbūvētajiem sliežu ceļiem, lai atpūtnieki pa Kūrmājas prospektu varētu aizbraukt līdz Kūrmājai un gar Jūras parku tālāk līdz tā saucamajai “vannu mājai.” Gadu desmitiem pilsētā bija “baltā” un “zaļā” tramvaja līnija, bet maršruti daudzkārt tika pagarināti un pārveidoti.
“Kopš 2013. gada Liepājā ir tikai viena tramvaja līnija ar galapunktu Mirdzas Ķempes ielā Ezerkrasta rajonā,“ stāsta Mārtiņš. ”Tuvākajos gados ir cerība, ka būs līnija uz Laumas rajonu (galantērijas fabrika ”Lauma”) līdz pat Karostas izgriežamajam jeb Kalpaka tiltam.”
Gaida modernos un klusos tramvajus
Lai gan katrs no 15 Liepājas tramvajiem lepojas ar košu mētelīti, Vācijā un Čehijā ražotie vagoni jau ir solīdā vecumā, tāpēc šogad uzsākta to pakāpeniska nomaiņa ar modernākiem un klusākiem zemās grīdas tramvajiem. Mārtiņš zina teikt, ka depo atstās tikai divus vecos tramvajus, bet pārējos pārdos izsolē. Pārmaiņas gaidot, depo notiek vērienīgi labiekārtošanas darbi, bet pilsētā remontē sliežu ceļus un labiekārto pieturas.
“Jaunie zemās grīdas tramvaji būs jāmācās vadīt no jauna,“ bilst Mārtiņš. ”Lūk, tajā līkumā, no kura paveras visskaistākais skats uz Liepājas staciju, jābūt īpaši uzmanīgam. Jau tagad mēs ar pretimbraucošo tramvaju viens otru palaižam, citādi var aizķert pagrieziena rādītāju. Tagad būs jāizrēķina pa milimetram, kā būt, ja mainās vecais ar jauno vai jaunais ar jauno. Nedod Dievs kaut ko aizķert vai noskriet no sliedēm!”
Kopā ar Mārtiņu Ķesteri Liepājas tramvajā vizinājāmies oktobra sākumā, bet pirms pāris nedēļām televīzijas ziņu sižetā vēroju, kā Liepājas tramvaja depo sagaida pirmo zemās grīdas tramvaju no Horvātijas. Notikumu komentēja Mārtiņš, kurš bija piedalījies izmēģinājuma braucienos Zagrebā.
* Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli no Liepājas muzeja fondiem un SIA ”Liepājas tramvajs” arhīva.
