Latvijas brīvības simboli Rēzeknē, Cēsīs un Kuldīgā

Latgales Māra

1917. gada 26. un 27. aprīlī (pēc jaunā stila 9.un 10. maijā) Rēzeknē notika Latgales kongress, kurā lēma par vienotas Latvijas izveidi jeb Latgales, Kurzemes un Vidzemes apvienošanu. Vienotas Latvijas vārdā šim notikumam par godu 1939. gadā tika atklāts Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai” jeb Latgales Māra. Tomēr jau pēc gada padomju varas ietekmē tas tika nojaukts, un tad atkal atjaunots 1942. gadā, kad Latvijā saimniekoja vācieši. Viņi, ņemot vērā notikumus frontes līnijā, pieminekļa atjaunošanu redzēja kā iespēju gūt vietējo iedzīvotāju atbalstu. Tomēr 50. gados Latgales Māra atkal tika nojaukta un no dzelzceļa stacijas aizvesta nezināmā virzienā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pirmais darbs Rēzeknē bija atjaunot pieminekli, un 1992. gada 13. augustā Latgales Māra ieņēma savu goda vietu Atbrīvošanas alejas centrā. Divas reizes kritusi un trīs reizes augšāmcēlusies – tāds ir bijis Māras  līdzšinējais liktenis.

Latgale ir Māras zeme un piemineklim dotais vārds Māra arī ir cieši saistīts ar katoļticību. Latgales Māra pieminekļa meta autors ir Leons Tomašickis. Pēc viņa projekta to izkala tēlnieks Kārlis Jansons. Tomašickis Māras tēlu bija izveidojis statiskāku, bet Jansons tai piešķīris dinamiskumu. Daži garīdzniecības pārstāvji uz to skatījās piesardzīgi, jo viņuprāt Māra bija izveidota pārāk ekspresīva, ar pārāk izteiktām sievišķīgām iezīmēm.Tomēr izmaiņas nav veiktas. Nostāsti vēsta, ka Māra veidota pēc konkrētas sievietes veidola, kura tolaik dzīvojusi Cēsīs. Arī tēlnieks Jansons  bijis no Cēsīm. Tāpat kā Brīvības piemineklis, arī Latgales Māra veidota par tautas saziedotiem līdzekļiem.

 

Latgales vēstniecības GORS vadītājai Diānai Zirniņai viena no pirmajām atmiņām saistībā ar Latgales Māru ir atjaunotā pieminekļa atklāšana. Brīdī, kad Mārai ņemts nots apsegs, tas kaut kur rokas daļā ieķēries un plīsis. To mirkli Diāna atceras kā ļoti simbolisku. Latgales vēstniece stāsta, Māru atjaunojot, bijuši spēcīgi negaisi, ko cilvēki to uztvēruši kā zīmi, ka, iespējams, Dievs nemaz negribot, lai pieminekli atjauno. Tomēr brīdī, kad Mārai rokās ielikta Latgalei ļoti raksturīgā katoļticības zīme – zelta krusts, esot uzspīdējusi saule.

Latgales atbrīvošanas piemineklim “Vienoti Latvijai” nav valsts  kultūras pieminekļa statusa, bet Diānas domā, ka tam noteikti tādam jābūt. Šis nav tikai Latgalei un Rēzeknei nozīmīgs piemineklis, bet visai Latvijai. Tas ir vienotas Latvijas simbols, un par tādu Latviju, kāda tā ir tagad, mēs varam runāt, atskatoties uz 1917. gada notikumiem Rēzeknē. Diāna uzskata, ka Latvijas sākums ir tieši šeit  un Latgales Māra ir otrs galvenais brīvības piemineklis Latvijā, uzreiz aiz Brīvības pieminekļa Rīgā.

Brīvības saule Cēsīs

Kopš 1998. gada Cēsīm atkal ir pašām sava brīvības saule – uzvaras piemineklis, kas atrodas pašā pilsētas centrā. Piemineklis, kādu redzam Cēsīs šodien, ir replika tam, kas tika uzspridzināts 1951. gadā. Vēsturniece Elīna Kalniņa stāsta, ka pirmais uzvaras piemineklis ar tādu pašu nosaukumu un lielu vizuālo līdzību atradās Vienības laukumā, ko toreiz sauca par Konventa laukumu. To uzstādīja 1924. gada 16. novembrī. Šī pieminekļa izveides stāsts aizsākās uzreiz, kad bija beidzies Latvijas Neatkarības karš. Uzvaras piemineklis ir veltīts Latvijas un Igaunijas karaspēka uzvarai Cēsu kaujās  Latvijas brīvības cīņu laikā un tajās kritušajiem karavīriem. Piemineklī attēlota cīņu liesmās austoša brīvības saule un iestrādāti uzraksti:  "No zobena saule lēca" un "Saviem kritušiem varoņiem”.

Kalniņa stāsta, ka Cēsu uzvaras pieminekļa izveide daļēja veikta no ziedojumiem – kopā bija nepieciešami 17 000 latu, no kuriem 13 000 latu saziedoja iedzīvotāji, bet trūkstošos 4000 piešķīra valsts.

Konkurss par pieminekļa izveidi arī izvērtās ļoti sīvs – tas tika izsludināts divas reizes, jo pirmajā reizē iesniegtie darbi netika atzīti par vērtīgiem.

Otrajā reizē, izsludinot konkursu, pieeja jau bija citādāka – par atlīdzību piedalīties konkursā tika aicināti sabiedrībā zināmi arhitekti. Konkursā uzvarēja latviešu arhitekts un etnogrāfs Pauls Kundziņš. 1924. gada 22. jūnijā, piecus gadus pēc uzvaras Cēsu kaujās, tika ielikts pieminekļa pamatakmens un jau 16. novembrī atklāja Kundziņa projektēto pieminekli. 

Gan pamatakmens ielikšanas brīdī, gan atklāšanas pasākumā piedalījās arī toreizējais valsts prezidents Jānis Čakste. Tā kā Cēsu kauju uzvara lielā mērā tika iegūta, pateicoties Igaunijas karavīriem, bija ideja pieminekli veltīt gan latviešu, gan igauņu karavīriem. Tomēr pirmā pieminekļa veidošanā nepiesaistīja igauņus tik lielā mērā, lai tas atspoguļotos pašā piemineklī. Toreiz pieminekļa pamatos iemūrēja kapsulu ar 504 igauņu karavīru vārdiem, kuri krita Cēsu kaujās un vairāk nekā 100 latviešu karavīru vārdiem, kuri arī šajās kaujās atstāja dzīvību par savas valsts brīvību. Īstenot ideju par nozīmīgāku Igaunijas karavīru godināšanu, izdevās arhitektam Imantam Timermanim, pieminekli atjaunojot. Tagad piemineklī uzraksti ir gan latviešu, gan igauņu valodā, ir iestrādāta piemiņas plāksne Igaunijas karavīriem un, ja pirmais piemineklis tika būvēts no Allažu šūnakmens, tad atjaunotais – no Sāmsalas dolomīta. Piemineklis atjaunots arī ar Igaunijas valdības atbalstu.

Vēsturniece Kalniņa ir pārliecināta, ka cēsiniekiem šis piemineklis ir bijis svarīgs visos laikos un tas kļūst arvien būtiskāks. Kad 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās runas par pieminekļa atjaunošanu, tika veiktas iedzīvotāju aptaujas, un daudzi iestājās par pieminekļa atjaunošanu.

“Agrāk cilvēkiem likās absolūti normāli, ka valsts svētkos ir jāiet uz kapiem un jāpasaka paldies par to, ka mēs esam brīvi. Pēc kapiem bija tradīcija pulcēties pie pieminekļa. Bija pašsaprotami to darīt 18. novembrī. Šobrīd 18. novembrī mēs publiskus gājienus uz kapiem vairs nerīkojam. Šī tradīcija saglabājusies vien studentu korporācijām. Taču tas vēsturiski ir panākts mērķtiecīgi – okupācija un režīmi centās izdzēst atmiņas par to, kāpēc šie pieminekļi ir veidoti, viņi vēlējās izdzēst Brīvības cīņu stāstus. Un zināmā mērā tas viņiem ir izdevies,” uzsver Kalniņa.

Ēvalds Valters Kuldīgā

Brīvības simbolam ne vienmēr ir jābūt abstraktam, tēlnieka izdomātam. Ir kāds cilvēks – simbols, un viņa balss jums noteikti sāks skanēt galvā, tiklīdz jūs izdzirdēsiet viņa vārdu. Latviešu strēlnieks, brīvības cīņu cīnītājs, kuldīdznieks Ēvalds Valters.

Kopš 2016. gada Kuldīgas rātslaukumu rotā tēlnieka Oskara Mikāna veidotais vides objekts “Tējas tase kopā ar Ēvaldu Valteru”. Ir ticējums, ka katrs, kurš apsēdīsies viņam blakus un iedzers ar viņu tēju, nodzīvos kā minimums tik ilgi kā Ēvalds Valters – līdz 100 gadiem. No pieminekļa uzstādīšanas brīža, tas ir kļuvis par neatņemamu rātslaukuma stastāvdaļu.

Kuldīgas patriots Artis Gustovskis atklāj pieminekļa stāstu – Valters ir Kuldīgas goda pilsonis, kurš savulaik filmējies ļoti daudzās šajā pilsētā uzņemtās filmās. 2015. gadā, kad tuvojās Ēvalda Valtera 120 dzimšanas diena, bija paredzēts restaurēt rātslaukumu. Bija skaidrs, ka tur ir nepieciešams kāds labs vides objekts, un visi zināja, ka tur tika filmēta filma “Emīla nedarbi”. Vienā no centrālajām ainām tirgū Valters spēlēja ermoņiku un dziedāja. Tāpēc arī radusies ideja tieši par viņa pieminekli rātslaukumā. Metu konkursā gan kuldīdznieku, gan žūrijas simpātijas ieguva tieši Oskara Mikāna ideja. Ēvalds Valters mācēja baudīt mākslu, literatūru, mūziku un, protams, arī tēju.

 

Valters bija saikne starp gadsimtiem – viņš vairākas reizes tikās ar Raini, veda viņam vēstules no Stučkas un tikās ar ļoti daudzām citām slavenībām. Gustovskis atsaucas uz kādu Māras Zālītes interviju ar Valteru, kurā viņš daudz dalījies ar saviem strēlnieku laika stāstiem. Kara laukā bijis jāiet pakaļ ūdenim, un viens no biedriem to negribējis darīt, jo ūdens atradies pie mīnu lauka. Valters teicis, ka tic liktenim, tāpēc ies un mēģinās. Laikā, kamēr viņš aizgājis pēc ūdens, slēptuvē palikušie biedri uzspridzināti. Tas bijis viens no pierādījumiem, kāpēc viņš tic liktenim un augstākiem spēkiem.

Kuldīdznieki viņu sauc par Valterīti. Viņš bija ļoti zinātkārs, intelektuālis, alka uzzināt visu jauno par literatūru, mākslu, mūziku, runāja franču valodā un iztulkoja vismaz 20 darbus no franču valodas. Tāpat arī spēlēja tiem laikiem pārsteidzoši daudzos teātros – Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Rīgā. Cilvēks orķestris, drosmīgs, aktīvs, darbīgs cilvēks ar plašu zināšanu lauku par jebko.